Svētā līķauta brālība

42

Anna Himknesa izgāja uz ielas. Viņai gan būtu paticis vēlreiz apru­nāties ar Entoniju Makdžilu, taču sirmais profesors bija nozudis, gluži kā akā iekritis.

Anna bija piekususi. Visu dienu viņa bija lasījusi par Tempļa ordeņa pastāvēšanas pēdējiem mēnešiem. Galva nu bija pārblīvēta skaitļiem, faktiem, nostāstiem.

Lai gan vairumu notikumu bija izklāstījuši bezkaislīgi hronisti, tos atdzīvināja Annas rosīgā iztēle, kuras pārmērīgo trauksmainumu allaž nosodīja Santjago. Lasot kādā dokumentā, piemēram, šādu teikumu: "Lielmestrs Zaks dc Molē sūtīja vēstuli uz Maincas komendu ar bruņi­nieku de Larnē, kurš devās ceļā 15. jūlija rītā, divu ieročnesēju pavadīts," Anna centās iztēloties, kāds izskatījies minētais bruņinieks dc Larnē, vai viņš jājis uz melna vai balta zirga, vai torīt bijis karsts un vai ieroč­nesēji agrajā stundā bijuši īgni un neizgulējušies. Tomēr Anna apzinā­jās, ka fantāzija nekādi nevar aizstāt vēstures patiesību un — kas vēl skumjāk — nevar palīdzēt atklāt, kas bijis rakstīts vēstulēs, ko Zaks de Molē nosūtīja ordeņa mestriem.

Bija saglabājusies sīka atskaite par to, cik bruņinieku veduši lielmes­tra vēstules, un par dažiem bija teikts arī, ka tic atgriezušies Parīzes cie­toksnī, — tā, piemēram, atgriezies bija Žofruā de Sarnē. Taču par citu tālākajām gaitām nekādu ziņu nebija, vismaz arhīvā tās nebija atrodamas.

Nākamajā dienā Anna brauks uz Parīzi. Viņa jau bija vienojusies par tikšanos ar kādu Sorbonas universitātes vēstures profesori. Vēlreiz bija vajadzējis izmantot vecas pazīšanās, lai panāktu, ka viņu pieņemt piekrīt zinātniece, kura četrpadsmitā gadsimta jautājumos baudīja vislielāko akadēmisko autoritāti. Profesore Elianna Maršē bija sasniegusi jau seš­desmit gadu vecumu un paguvusi sarakstīt vairākus biezus sējumus — tic neapšaubāmi pārstāvēja to grāmatu kategoriju, ko lasa tikai vienas šauras nozares speciālisti.

Anna devās uz viesnīcu. Tā bija krietni par dārgu viņas rocībai, to­ties cik patīkama bija apziņa, ka viņa kā īsta princese var mitināties Dorchester numurā. Turklāt šķita, ka dārgā viesnīcā ir drošāk, — Annu pēdējā laikā nc reizi vien bija pārņēmusi nelāga sajūta, ka viņu kāds iz­seko. Viņa gan šo domu bija atmetusi kā smieklīgu. lai gan varbūt viņu pieskatīja cilvēki no Mākslas nodaļas — tad jau to varētu uzskatīt par apsargāšanu, nevis izspiegošanu. Jā, šāds pieņēmums bija daudz patīka­māks un micrinošāks.

Anna palūdza, lai vakariņas — salātus un kādu sendviču — viņai atnes uz numuriņu. Gribējās ātrāk paēst un likties gultā.

Lai tie no Mākslas nodaļas domā, ko grib, bet viņa bija pārliecināta, ka tieši templiešiem izdevies nopirkt Sindoni no nabaga Baldvina. Vie­nīgā neizskaidrojamā nesakritība pagaidām bija fakts, ka vēlāk Sindone uzradās kādā nomaļā Francijas ciemā. Kā relikvija tur varēja nonākt?

Anna devās uz Parīzi, cerēdama, ka profesore Maršē izskaidros to, ko profesors Makfeidens centās noklusēt vai apiet ar līkumu, — vismaz tāds iespaids Annai brīžam bija radies. Ikreiz, kad viņa jautāja, vai tem­pliešiem izdevies iegūt svēto līķautu, profesors dusmojās un lūdza viņu neaizrauties ar muļķīgām fantāzijām. Vajag turēties pie faktiem, viņš at­kārtoja. Un uzsvēra, ka neesot neviena dokumenta, neviena ticama avota, kas apstiprinātu šo nejēdzīgo pieņēmumu, — viņu kā jau vēs­turnieku tracinot tas, ka templiešiem mūždien tiekot piedēvēti nez kādi noslēpumi.

Tātad profesors Makfeidens un institūts, kas vismaz šķietami nodar­bojās ar Tempļa vēstures pētīšanu, noliedza iespēju, ka svētais līķauts jelkad būtu piederējis ordenim. Turklāt profesors bija uzsvērti izrādījis savu vienaldzību pret šo relikviju, jo zinātnieki un to ekspertīzes esot pierādījušas, ka audekls saistāms ar četrpadsmito, nevis pirmo gadsimtu.

Viņš, protams, varot saprast parasto cilvēku māņticību, taču viņu pašu šādi ticējumi nekādi neskarot. Fakti, viņu interesējot tikai un vienīgi fakti.

Anna nolēma piezvanīt Sofijai — varbūt viņa mācēs dot padomu, kādu nostāju labāk ieņemt sarunā ar profesori Maršē. Taču Sofija uz zvanu neatbildēja, un Anna, domās iegrimusi, labu bridi neko neredzo­šām acīm raudzījās sava piezīmju blociņa lappusēs. Un tad piepeši viņa aptvēra. Viss bija tik vienkārši! Kā gan viņa to nebija apjēguši agrāk? Var jau būt, ka viņas minējums ir tikai neprātīgas iedomas, taču tā varēja iz­rādīties arī patiesība. Un visi tagadējie notikumi patiesi varēja būt sais­tīti ar senu pagātni.

Anna gulēja slikti. Smacējošie un biedējošie murgi jau bija kļuvuši par neatņemamu naktsmiega sastāvdaļu. Šķita, kāds noslēpumains un svešs spēks ar varu aizrauj viņu līdz pagātnes ainām un liek noraudzīties sāpēs un ciešanās. Šoreiz Anna redzēja, kā sārta liesmās kopā ar citiem tem­pliešiem sadeg Zaks de Molē un Žofruā dc Šarnē. Bet viņa pati stāvēja tur­pat līdzās — skatītāju pūļa pirmajās rindās. Viņa stāvēja, raudzījās templiešu mokās un juta, kā lielmestra skatiens uzstājīgi pavēl iet prom. "Nemeklē to, kas tev nav jāatrod, ej projām, vai ari pār tevi nāks Dieva sods."

Anna atkal pamodās, sviedros izmirkuši un šausmu pārņemta. Liel­mestrs negribēja, lai viņa turpina meklējumus, un aizliedza turpināt iz­meklēšanu. Anna mirs, ja tūliņ neapstāsies, — to viņa šai brīdī apjauta skaidrāk par skaidru.

Iemigt vairs neizdevās. Viņa zināja, ka 1314. gada 19. martā ir bijusi tur — Parīzē, laukumā pie Dievmātes katedrāles, līdzās sārtam, kurā sadega Žaks dc Molē. Un lielmestrs bija pieprasījis, lai viņa pārtrauc dzīt pēdas svētajam līķautam.

Viņas liktenis jau bija izlemts, taču viņa nepadosies, neatkāpsies — lai ari cik ļoti Anna baidījās no Žaka de Molē un viņa draudiem, viņa vairs

nespēja apstāties. Nespēja un negribēja.

* * *

Bakalbasi devās ceļā kopā ar Ismetu, Turīnas katedrāles sarga Turguta brālēna dēlu. No Stambulas uz Turīnu viņi lidoja ar tiešo reisu. Turīnā pavisam drīz bija jāierodas arī citiem Kopienas locekļiem — gan no Vācijas, gan no dažādām Itālijas pilsētām, gan no Urfas.

Bakalbasi zināja, ka turpat tuvumā būs ari Adaijs. Neviens nezināja, kur tieši viņš uzturēsies, kur slēpsies, taču Kopienas virsgans pats uzrau­dzīs un uzmanīs katru viņu soli, vadīs operāciju, dodot rīkojumus tele­foniski. Katram no operācijā iesaistītajiem bija vairāki mobilie tālruņi, un Adaijs bija pavēlējis nevienu no tiem nelietot pārāk bieži un izman­tot telefonu kabīnes.

Mendibam bija jāmirst, bet Turgutam jāatgūst savaldība, citādi no drīzas nāves nevarēs izbēgt arī viņš. Citas iespējas nebija.

Turcijas policija jau bija interesējusies par Kopienas locekļiem un to ģimenēm, bet tas liecināja, ka Mākslas un kultūras pieminekļu aizsar­dzības nodaļai ir zināms daudz vairāk, nekā gribētos atzīt.

Bakalbasi par vietējās policijas sarosišanos bija uzzinājis no sava brā­lēna, kurš strādāja Urfas policijā un pats bija uzticams Kopienas cilvēks. Brālēns bija arī stāstījis, ka Intcrpols ievāc ziņas par ļaudīm, kas no Urfas emigrējuši uz Itāliju. Nebija zināms, ko tieši policija meklē, taču itāļu izmeklētāji bija pieprasījuši visplašāko informāciju par daudzām Kopienai piederīgām ģimenēm.

Bija atskanējis trauksmes zvans, un Adaijs jau bija norādījis, kuram jākļūst par viņa pēcteci un jāvada Kopiena, ja viņu pašu piemeklētu kāda nelaime. Kopienas iekšienē pastāvēja slepens kodols — tieši šī viru grupa turpinās ciņu, ja pārējiem būs lemta iznīcība. Un Bakalbasi juta, ka no­tiks tieši tā — Kopienu drīz iznīcinās.

Drīz Bakalbasi un Ismets klauvēja pie Turguta mājokļa. Katedrāles sargs atvēra durvis un izbīlī iekliedzās.

— Nomierinies! Ko tu klaigā? Gribi sacelt visus kājās?

Viņi iegāja sarga dzīvoklī, un, puslīdz nomierinājies, Turguts atbrau­cējiem izstāstīja pēdējos jaunumus. Viņš neslēpa arī savas nelāgās aiz­domas: viņu izsekojot. Jau kopš ugunsgrēka dienas. Un tēvs īvs viņu vērojot tādām dīvainām acīm… Jā, jā, tas priesteris vienmēr esot laipns, taču viņa skatienā esot saskatāmi draudi. Nāves draudi.

Viņi iedzēra kafiju, un Bakalbasi piekodināja Ismetam, lai tas nc soli neatkāpjas no tēvoča. Turgutam gan vēl vajadzēja vest jauno radinieku uz bīskapa kanceleju un saņemt apstiprinājumu, ka puisis tiešām drīkst palikt kopā ar viņu un palīdzēt darbā. Bakalbasi pavēlēja arī, lai Turguts puisim parāda ieeju slepenajās pazemes ejās, jo varēja gadīties, ka jau vistuvākajā laikā kādam no Kopienas ļaudīm būs nepieciešama paslēp­tuve. Vajadzēja parūpēties, lai paslēptuvē netrūktu ēdamā un ūdens;

Visbeidzot Bakalbasi devās prom, viņam šai pilsētā bija jāsastop vēl citi Kopienas vīri, kuriem tāpat bija jānodod sīki un skaidri rīkojumi.