Svētā līķauta brālība

40

Sargs iegāja kamerā un sāka pārcilāt skapīša saturu, savākdams ne­daudzos apģērba gabalus, kas tur glabājās. Mendibs, kluss un vienal­dzīgs, vēroja viņa darbošanos.

— Laikam jau tevi laidīs laukā no šejienes, — sargs teica. — Un priekš­niecība grib, lai visi, kas šīs viesmīlīgās telpas pamet, izskatītos puslīdz pieklājīgi. Tā teikt, īpašie veļas mazgātavas pakalpojumi. Es nezinu, vai tu saproti, ko es saku, bet man vienalga. Tavas drēbes es tik un tā savākšu. Ak jā! Atdod man arī savas krosenes. Tās droši vien drausmīgi smird. Divus gadus neesi valkājis neko citu.

Sargs piegāja pie Mendiba gultas un paņēma apavu pāri. Ieslodzītais grasījās piecelties, itin kā gribēdams savu īpašumu atgūt, taču sargs brī­dinoši pielika pirkstu viņam pie krūtīm.

— Rāmāk! Es tikai pildu priekšniecības pavēli. Jau rīt, kad viss būs izmazgāts, dabūsi savas lupatas atpakaļ.

Palicis vienatnē, Mendibs aizvēra acis. Viņš negribēja, ka novēroša­nas kameras viņa skatienā samana nemieru. Šķita pārlieku dīvaini, ka tieši pirms atbrīvošanas viņa drēbes nodod mazgāšanā. Vēl jo aizdo­mīgāk, ka sargs aiznesa projām arī kurpes. Diez ko viņi iecerējuši?

* * *

Marko atvadījās no cietuma direktora. Cietumā viņš bija pavadījis gan­drīz visu dienu un par spīti ārsta iebildumiem bija pratinājis brāļus Badžerajus. Taču šī saruna izrādījās veltīga. Brāļi atteicās atzīties, kuiļi bija devušies, kad tiem gaitenī uzbruka. Viņi neatklāja ari savas aizdo­mas par to, kurš varētu būt vainojams uzbrukumā. Marko, protams, zināja, kurš iekaustījis Badžerajus, tomēr vajadzēja noskaidrot, vai ari viņi paši zina, kuram var pateikties par aiztūkušajām acīm.

Taču brāļi klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad bija jāatbild uz no­teiktiem jautājumiem, un tikai žēlojās par briesmīgajām galvassāpēm un karabiniera necilvēcīgo izturēšanos, ko drīzāk varētu saukt par slimu cilvēku spīdzināšanu. Nē, naktī viņiem neesot bijis nekāda konkrēta mērķa. Viņi vienkārši pamanījuši, ka durvis nav aizslēgtas, un izgājuši gaitenī, bet tur viņiem kāds uzbrucis. Tas ari viss. Ne vārda vairāk. Marko pār­liecinājās, ka šādās sarunās neko jaunu neizdibinās.

Direktors ierosināja, lai Marko pratināšanas laikā ieminas, ka zina par brāļu plāniem. Lai atklāj, ka viņam nav noslēpums, ka tie gribējuši nogalināt mēmo. Tomēr Marko šo priekšlikumu noraidīja. Šādi neviļus varētu brīdināt to, kurš Badžerajus bija noalgojis. Katrā cietumā ir sim­tiem modru acu un ausu. Kā lai zina, kur meklējams tas ķēdes posmiņš, kurš Badžerajus saista ar ārpasauli?

— Arlabunakti, direktora kungs.

— Arlabunakti un līdz ritam.

Sieviete neatskatīdamās izgāja no kabineta. Viņa tikko bija iegrie­zusies direktora atsevišķajā tualetē, lai apmainītu dvieļus. Šī apkopēja jau sen bija kļuvusi par cietuma daļu, un viņas klātbūtnei neviens īpašu uzmanību nepievērsa.

Kad Marko atgriezās viesnīcā, Antonīno, Pjetro un Džuzepe viņu gaidīja bārā. Sofija bija aizgājusi gulēt, bet Minerva savā numuriņā pa telefonu runājās ar ģimeni, taču bija apsolījusi vēlāk pievienoties pārē­jiem pie kādas glāzītes.

— Tātad pēc trim dienām mēmais iznāks pa cietuma vārtiem. Kādi mums ir jaunumi?

— Nekā īpaša, — atbildēja Antonīno. — Vienīgais interesantais fakts ir tas, ka Turīnā, kā izrādās, ir ļoti daudz imigrantu no Urfas.

Marko sarauca uzacis.

— Paskaidro sīkāk.

— Mēs ar Minervu rāvāmies melnās miesās, dzenājot kopā visda žādāko informāciju. Tu gribēji uzzināt visu iespējamo par Badžeraju ģimeni, tā nu mēs pārsijājām visdažādākās datu bāzes, likām kopā un analizējām visu, ko bijām atraduši, un, piemēram, noskaidrojām, ka no Urfas nāk ari vecais Turguts, katedrāles sargs. Pareizāk, nevis viņš pats, bet viņa tēvs. Stāsts ir ļoti līdzīgs Badžeraju ģimenes gaitām. Turguta tēvs ieradās te, lai sameklētu darbu, sāka strādāt Fiat rūpnīcā, apprecējās ar itālieti, un viņiem piedzima puika. Ar Badžerajiem Turguta ģimene nekādi nav saistīta, viņus vieno tikai kopīga izcelsme. Un vai atceraties Tariku?

— Kādu Tariku? — jautāja Marko.

— Vienu no strādniekiem, kas strādāja katedrālē todien, kad izcēlās ugunsgrēks. Arī viņš ir no Urfas, — atbildēja Džuzepe.

— Tā vien izskatās, ka tās pilsētas ļaudīm Turīna šķiet īpaši pievil­cīga, — noteica Marko.

Bārā ienāca Minerva. Viņa bija nogurusi, un tas bija redzams. Marko sajuta vieglus sirdsapziņas dūrienus: pēdējās dienās viņš Minervu patie­šām bija pārlieku apkrāvis ar visdažādākajiem uzdevumiem. Taču neviens cits tik labi neprata rīkoties ar elektroniskajām datu bāzēm un internetu. Savukārt Antonīno vēsais un analītiskais prāts lieliski apstrādāja Minervas atrasto informāciju. Kopā viņi bija laba komanda.

— Nu, Marko? — ierunājās Minerva. — Vai tu arī turpmāk teiksi, ka mēs neesam pelnījuši saņemt algu?

— Laikam jau vairs nevarēšu tā teikt. Antonīno man te stāstīja par ļaužu bariem, kas no Urfas pārcēlušies uz dzīvi Turīnā. Ko vēl jūs šai sakarā esat izdibinājuši?

— To, ka šie cilvēki nav praktizējoši musulmaņi. Varētu pat pieņemt, ka viņi vispār nav musulmaņi. Viņi visi iet uz baznīcu, — teica Minerva.

— Nevajadzētu aizmirst, ka Kemals Ataturks padarīja Turciju par lai­cīgu valsti, tāpēc nevajadzētu brīnīties par tiem turkiem, kuri nav prak­tizējoši musulmaņi. Tomēr dīvaini ir tas, ka viņi regulāri iet uz misi baznīcā. Izskatās pat, ka viņi ir ticīgie, es gribēju teikt, kristieši, — teica Antonīno.

— Vai tad Urfa ir kristieši? — jautāja Marko.

— Cik mums zināms, nav. Un šādu ziņu nav arī Turcijas varas iestā­dēm, — atbildēja Minerva.

Antonīno nokrekšķinājās, kā bija paradis darīt vienmēr, pirms uz­sāka garāku sakāmo par kādu vēsturisku jautājumu.

— Taču tālā pagātnē tā bija kristīga pilsēta, kas pazīstama kā Edesa. Bizantijas karaspēks to 944. gadā aplenca, lai atņemtu edesiešiem svēto līķautu, kas arī tolaik piederēja nelielai kristiešu kopienai. Proti, kristīgā kopiena vēl tolaik Edesā pastāvēja, kaut ari pilsētā valdīja musulmaņi.

— Pamodiniet Sofiju, — teica Marko.

— Kāpēc? — noprasīja Pjetro.

— Tāpēc, ka mums steidzami jāapspriežas visiem kopā. Nesen So­fija man ieminējās, ka, viņasprāt, atrisinājums varētu būt meklējams pa­gātnē. Un tieši tāpat uzskata Anna Himenesa.

— Marko, tu taču nedomā uztvert nopietni tādas iedomas.

— Kāpēc lai es tās neuztvertu nopietni? — aizkaitināti noprasīja Marko.

— Mūsu Sofija un tā spāņu meiča ir ļāvušas vaļu iztēlei un izfanta­zējušas, ka ugunsgrēku cēlonis ir saistīts ar tāliem pagātnes notiku­miem. Sievietes vienkārši pēc dabas ir noskaņotas visur saskatīt kaut ko noslēpumainu, iracionālu, ezotērisku un…

— Ko tu runā! — pārskaitusies iesaucās Minerva. — Pa kuru laiku tu esi pārvērties par stulbu mačo?

— Nomierinieties abi! — iejaucās Marko. — Vai tiešām tagad mēs sāksim plēsties savā starpā? Saki visu, ko tu gribēji teikt, Pjetro.

— Antonīno atgādināja, ka Urfa ir tā pati senatnes Edesa. Nu un tad? Vai mazums pilsētu ir uzcelts uz citu, senāku drupām? Te, Itālijā, zem katra akmens ir bieza vēstures kārta, bet tāpēc jau mēs nenojūdzamies uz vēsturiskajiem cēloņiem katru reizi, kad noticis kāds ugunsgrēks vai slepkavība. Es zinu, ka tev, Marko, ar šo lietu ir īpašas attiecības. Es pat uzdrošinos apgalvot, ka tā kļuvusi par tavu apmātību un tu stipri pārspīlē, piešķirot tai tik lielu nozīmi. Labi, esat noskaidrojuši, ka Turīnā ir vairāki turku tautības iedzīvotāji, kas nākuši no Urfas. Nu un tad? Vai tad krīzes gados katrā Frankfurtes fabrikā nestrādāja pa bariņam itāļu, kas tāpat visi nākuši no viena ciema un palīdzējuši cits citam pārcelties un atrast darbu? Bet es nedomāju, ka tais reizēs, kad noziegumu pastrā­dāja kāds itālis, vācu policija tāpēc vien būtu pastiprināti interesējusies par Jūliju Cēzaru un viņa leģioniem. Es vienkārši gribu teikt, ka šai lietā nedrīkst pazaudēt racionālo pamatu. Ezotēriķu grāmatbodītes ir pilnas ar visādu pscidozinātnieku murgojumiem par svēto līķautu, bet mums tomēr nevajadzētu no viņiem ietekmēties.

Marko apdomāja Pjetro kaismīgos vārdus. Viņa teiktajā, protams, netrūka loģikas. Un nevarēja noliegt, ka, iespējams, Pjetro ir taisnība. Tomēr Marko bija pieredzējis izmeklētājs un visu mūžu bija paļāvies uz intuīciju, kura tagad teica, ka vēsturisko pavedienu atmest nedrīkst, pat ja kādam saikne ar pagātni varētu šķist vien muļķīgu iedomu radīta.

— Es uzklausīju tavu viedokli un pieļauju, ka tev ir taisnība. Tomēr mums nav daudz ko zaudēt, tāpēc pārbaudīsim visas hipotēzes. Minerva, lūdzu, aizej un pasauc Sofiju, varbūt viņa vēl nav aizmigusi. Kas mums vēl ir zināms par Urfii?

Antonīno sīki un smalki izstāstīja visu, ko bija noskaidrojis par Urfii un Edesu. Ziņojumu viņš bija sagatavojis laikus, nojauzdams, ka priekš­nieks šādu informāciju pieprasīs.

— Visiem ir sen zināms, ka Sindone agrāk glabāta Edesā, — noburk­šķēja Pjetro. — Pat es to zinu, jo jūsu stāstus par Sindones vēsturi esmu atklausījies līdz nelabumam.

— Taisnība, taču iepriekš mēs nezinājām, ka no Urfas nākuši tik dau­dzi cilvēki, kas tiešāk vai netiešāk ir saistīti ar Sindoni, — nepiekāpās Marko.

— Kuri tad būtu tic ar Sindoni saistītie? — noprasīja Pjetro.

— Vai tad tu, labs profesionālis būdams, pats neredzi? No Urfas nāk Turguts, sargs, kurš katedrālē bija gan šī ugunsgrēka laikā, gan tais die­nās, kad notika iepriekšējie negadījumi. Vai tiešām tā ir tikai sagadī­šanās, ka viņš nekad neko nav redzējis? Vēl mums ir mēmais, kurš mēģinājis katedrāli aplaupīt. Un, kā zināms, viņš nav vienīgais mēmais, kas figurē šajos notikumos: pirms dažiem mēnešiem vienu bezmēli mēs atradām pārogļojušos ugunsgrēka vietā, taču ir bijuši arī citi uguns­grēki un citi mēmie. Un, redz, mūsu bezmēli grib nogalināt divi brāļi, kuru senči ari ir nākuši no Urfas. Atkal tikai sagadīšanās? Es gribu, lai rit tu, Pjetro, kopā ar Džuzepi dodies uz katedrāli un vēlreiz aprunājies ar sargu. Sakiet, ka izmeklēšana vēl nav galā un jums jānoskaidro šādas tādas detaļas.

— Viņš kļūs stipri nervozs. Kad pratinājām viņu pirmoreiz, viņš no pārdzīvojumiem gandrīz vai apraudājās, — atgādināja Džuzepe.

— Tieši tāpēc man šķiet, ka viņš varētu būt ķēdes vājākais posms. Un vēl lūgsim, lai prokurors atļauj noklausīties visu mūsu simpātisko Urfas draugu telefona sarunas.

Kopā ar Sofiju atgriezās Minerva. Abas sievietes uzmeta dzedru ska­tienu Pjetro un apsēdās. Kad pulksten trijos pēc pusnakts pienāca bāra slēgšanas brīdis, Marko un viņa komanda joprojām apspriedās. Sofija pilnīgi piekrita, ka noteikti jāpārbauda negaidīti atklātais pavediens, kas stiepjas uz Urfu. Tāpat uzskatīja arī Antonīno un Minerva. Džuzepes attieksme bija skeptiska, taču viņš negribēja apstrīdēt kolēģu viedokli. Turpretī Pjetro tikai ar pūlēm apslēpa neapmierinātību.

Visi devās pie miera, pārliecināti, ka atrisinājums ir pavisam tuvu.

* * *

Vecais vīrs uztrūkās no miega. Viņu uzmodināja mobilā telefona zumoņa. Tikai pirms divām stundām viņš bija devies pie miera. Hercogs, būdams lieliskā omā, šovakar nebija ļāvis saviem viesiem doties projām pirms pusnakts. Un patiesībā laiks bija ritējis nemanot: kā gan citādi, ja vakariņas ir lieliskas, bet sarunas raitas un zobgalīgas, kā jau parasti no­tiek, ja bez pretējā dzimuma pavadonēm sapulcējas viena vecuma un vienāda sabiedriskā stāvokļa vīri.

Ieraudzījis telefona displejā Ņujorkas numuru, viņš uz zvanu neat­bildēja. Šādos gadījumos bija jārīkojas citādi. Viņš piecēlās, apvilka mīk­stu kašmira mājas jaku un devās uz savu kabinetu. Aizslēdzis durvis, viņš apsēdās pie rakstāmgalda un nospieda slepenu pogu. Vēl pēc brīža viņš runāja pa telefonu, izmantojot īpaši izsmalcinātu drošības sistēmu, kas novērsa iespēju, ka sarunu kāds varētu noklausīties.

Jaunumi bija nepatīkami satraucoši: cilvēki no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas pamazām tuvojas Kopienai un Adai­jam, lai gan pagaidām par to esamību nenojauš.

Adaija mēģinājums nogalināt Mendibu bija izgāzies, un tagad mē­mais puisis patiešām varēja kļūt par Trojas zirgu.

Bet arī tas vēl nebija visļaunākais. Valoni cilvēki bija ļāvuši vaļu iztēlei, un doktores Galloni izteiktie minējumi bīstami līdzinājās patiesībai, kaut arī viņa to vēl neapzinājās.

Ari spāņu žurnāliste bija apveltīta ar diviem spēcīgiem ieročiem — ne­valdāmu fantāziju un spekulatīvu prātu. Jā, ari viņa bija kļuvusi bīstama.

Kad vecais vīrs izgāja no kabineta, jau ausa rīta gaisma. Atgriezies guļamistabā, viņš sāka ģērbties — priekšā bija gara un grūta diena. Jau pēc četrām stundām sāksies īpaši svarīga, varbūt pat izšķiroša sanāksme Parīzē. Tur sapulcēsies viņi visi, kaut arī šī sapulce no drošības viedokļa nebija pienācīgi sagatavota un varēja piesaistīt nevēlamu uzmanību.