30

— Kas tad nu? Nakts nebija no patīkamajām? — Džuzepe apjautājās Annai, kura izklaidīgi nokoda pa kumosiņam no brokastu kruasāna.

— Āā, tas esat jūs! Labrīt. Jā, nakts tiešām bija briesmīga. Un kur tad doktore Galloni?

— Domāju, ka jau nāk šurp. Vai manu šefu jau redzējāt?

— Nē, es arī pati tikko atnācu.

Viesnīcas kafejnīcā kāds brokastotājs sēdēja pie katra galdiņa, tāpēc Džuzepe bez liekas vilcināšanās izvēlējās to, pie kura jau bija iekārto­jusies Anna Himenesa.

— Jums nebūs iebildumu, ja kafiju dzeršu pie jūs galdiņa?

— Protams, ne. Kā veicas ar izmeklēšanu?

— Lēns un piņķerīgs darbs. Un kādi panākumi ir jums?

— Iedziļinos Sindones vēsturē. Izlasīju vairākas grāmatas, meklēju informāciju internetā, bet, taisnību sakot, daudz vairāk nekā visās šajās dienās kopā es uzzināju vakar vakarā, pāris stundas pavadot kopā ar Sofiju.

— Jā, Sofija visu prot izstāstīt tik pārliecinoši, ka viss kļūst skaidrāks par skaidru. Man arī tā ir gadījies. Pastāstiet, kādas ir jūsu teorijas?

— Nevienas puslīdz drošas hipotēzes man nav. Turklāt šorīt man galva ir smaga kā spainis, visu nakti murgoju.

— Tātad jums nav tīra sirdsapziņa.

— Ko, lūdzu?

— Tā mēdza teikt mana māte, kad bērnībā kliegdams modos augšā nakts vidū. Viņa man jautāja: "Džuzepe, ko nelabu to vakar izdarīji? Kas neliek mieru tavai sirdsapziņai?" Māte apgalvoja, ka murgi esot sirdsbalss brīdinājums.

— Es gan neatceros, ka vakar būtu pastrādājusi ko tādu, kas va­rētu satraukt manu sirdsapziņu. Jūs esat tikai karabinieris vai arī vēs­turnieks?

— Tikai karabinieris, un ar to man pilnīgi pietiek. Man laimējies, ka varu strādāt Mākslas nodaļā. Šajos gados, strādājot kopā ar Marko, daudz esmu iemācījies.

— Redzu, ka jūs visi savu priekšnieku dievināt.

— Jā, un jūsu brālis droši vien jums daudz par viņu stāstījis.

— Santjago viņu ļori augstu vērtē. Reiz viņš arī mani bija paņēmis līdzi ciemos pie Marko, un mums ir gadījies tikties vēl pāris reižu.

Kafejnīcā ienāca Sofija.

— Anna, kas tev noticis?

— Laikam tiešām jāsāk uztraukties, ja jau ir tik skaidri redzams, ka nakti esmu pavadījusi murgojot.

— Izskatās, it kā tu būtu atgriezusies no smagas kaujas.

— Tā arī ir. Es biju nokļuvusi pašā kaujas mutulī, redzēju gabalos sacirstus bērnus, izvarotas sievietes, pat saodu melnos ugunsgrēku dū­mus. Jutos briesmīgi.

— To var redzēt.

— Sofij, es zinu, ka esmu pārāk uzmācīga, taču, ja tev atrastos kāds brīvs brītiņš, es labprāt vēl ar tevi parunātos.

— Labi, tikai nezinu, kad šis brīvais brīdis atradīsies.

Lasot kādu ziņojumu, viņu galdiņam tuvojās Marko.

— Labs rīts visiem. Sofij, saņēmu ziņu no tēva Šarnī. Bolārs mūs jau pēc desmit minūtēm gaidīs katedrālē.

— Kas ir tēvs Šarnī? — jautāja Anna.

— Tas pats tēvs īvs, īvs Šarnī, — atbildēja Sofija.

— Neesiet tik ziņkārīga, Anna, — aizrādīja Marko.

— Man tāds amats un tāda daba.

— Labi, ja esat pabrokastojuši, ķersimies pie darba. Džuzepe, tu…

— Jā, jā, cs jau skrienu. Vēlāk piezvanīšu.

— Ejam, Sofij, ja pieliksim soli, uz tikšanos ar Bolāru ieradīsimies precīzi īstajā laikā. Anna, lai jums veiksmīga diena!

— Cerēsim.

Pa ceļam uz katedrāli Marko izvaicāja Sofiju par Annu Himenesu.

— Kas īsti viņai ir zināms?

— Nezinu. Viņa izprašņā, izprašņā, bet pati neko nestāsta. Viņa šķiet tik nekaitīga, taču, manuprāt, viņa ir ļoti spējīga un gudra. Nelaime ir tā, ka viņa cenšas izvilkt ziņas no manis, bet pati negrib atklāt savas kārtis. Var jau būt, ka viņa tiešām vēl neko nav izdibinājusi, tomēr ar pārlie­cību es to neapgalvotu.

— Viņa vēl ir ļoti jauna.

— Bet apķērīga.

— Jo labāk. Es runāju ar Eiropolu, viņi mums palīdzēs. Uzmanīs robežas, lidostas, muitas, dzelzceļa stacijas… Pēc tikšanās ar Bolāru aiz­brauksim uz centrāli. Gribu, lai tu redzi, kādu operāciju ir izplānojis Džuzepe. Mūsu rīcībā nebūs daudz cilvēku, tomēr ceru, ka galā tiksim. Domāju, ka mēmo izsekot nebūs grūti.

— Kā, tavuprāt, viņš, iznācis no cietuma, sazināsies ar savējiem?

— Nezinu, taču, ja viņš ir piederīgs kādai organizācijai, viņam no­teikti ir zināms, kā nodibināt sakarus ar pārējiem. Trojas zirgs mūs aiz­vedīs pie mērķa, neuztraucies. Tu paliksi centrālē un visu koordinēsi.

— Es? Nē, es negribu. Es gribu būt kopā ar jums.

— Nezinu, ar ko mums iznāks saskarties. Tu neesi nekāds karabi­nieris, un cs nevaru iztēloties, kā tu pa Turīnas ielām skraidi pakaļ bezmēlim.

— Tu mani nepazīsti, es lieliski varētu viņu izsekot.

— Kādam ir jāpaliek arī centrālē, un tu esi piemērots cilvēks. Mēs pa rācijām visu laiku ar tevi sazināsimies, tu zināsi katru sīkumu. Džo­nam Bcrijam izdevās pārliecināt savus CIP kolēģus, lai tie mums neofi­ciāli aizdod mikrokameras, ar kurām varēsim uzņemt katru mēmā soli. Kameru uzfilmēto tu saņemsi centrālē un redzēsi visu tikpat skaidri, it kā būtu kopā ar mums uz ielas. Džuzepe vienojās ar cietuma direktoru, lai mums ļauj uzmest aci bezmēļa kurpēm.

— Gribi tajās ielikt raidītāju?

— Jā, mēģināsim to izdarīt. Nelaime tā, ka viņš nēsā nevis kurpes, bet sporta apavus, un tādos raidītāju ir grūtāk ievietot. Taču CIP puiši solīja palīdzēt, viņi ASV ir pieraduši strādāt ar sporta apaviem, tur tā­dus nēsā biežāk nekā Eiropā, kur vairums tomēr valkā kurpes.

— Man nekad tas nebija ienācis prātā… Vai mums jau ir atļauja veikt šo operāciju?

— Domāju, ka līdz rit rītam ari šī problēma būs atrisināta.

Viņi bija nonākuši pie katedrāles. Tēvs īvs jau gaidīja un aizvadīja viņus līdz telpai, kur strādāja Bolārs un pārējie zinātniskās komisijas lo­cekļi. Atvainojies un aizbildinājies ar steidzamiem darbiem, tēvs īvs pameta viņus zinātnieku sabiedrībā.

Загрузка...