Svētā līķauta brālība

27

Līgava aizkustināta pieņēma neskaitāmo radinieku apsveikumus. Vie­sību zāle bija pārpildīta — lielisks aizsegs, nodomāja Adaijs.

Bakalbasi brāļameitas kāzas bija labs iegansts, lai Berlīnē sapulcētu lielāko daļu Kopienas locekļu, nepiesaistot nevēlamu interesi.

Adaijs uz Vāciju bija atceļojis kopā ar Bakalbasi, vienu no astoņiem Kopienas slepenajiem bīskapiem, kuru plašāka sabiedrība pazina kā veik­smīgu Urfas uzņēmēju.

Tagad Adaijs un Bakalbasi kopā ar septiņiem Vācijas kopienas vado­ņiem un septiņiem Itālijas kopienas vadoņiem devās uz nomaļāku zāles nostūri, kur visi aizdedzināja garus cigārus. Viens no Bakalbasi jauna­jiem radiniekiem palika modri uzmanām apkārtni, lai nevienam neļautu tuvoties un iztraucēt svarīgos vīrus.

Adaijs pacietīgi uzklausīja ziņojumus par Kopienas locekļu dzīvi ša­jās saltajās barbaru zemēs.

— Pavisam drīz no cietuma atbrīvos Mendibu. Cietuma direktors vairākas reizes pa tālruni ir sarunājies ar Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas šefu. Pirms pāris dienām viena no sociālajām dar­biniecēm žēlojās cietuma direktoram, ka viņai liekoties nepieņemami spēlēt teātri nelaimīga ieslodzītā priekšā. Viņa jau pirms laba laika esot ierosinājusi pārcelt Mendibu uz kādu specializētu ārstniecības iestādi, jo esot pārliecināta, ka puisis nesaprotot nc vārda no tā, ko viņam saka. Tieši tāpēc esot apkaunojoši izspēlēt iepriekš iestudētas ainiņas, runājot par pirmstermiņa atbrīvošanu, tādējādi cenšoties pārliecināties, ka ieslodzītais tomēr visu saprot. Sieviete ari strikti paziņoja, ka vairs nekad tamlīdzī­gās teātra izrādēs nepiedalīšoties.

— Kas ir mūsu kontaktpersona cietumā? — Adaijs jautāja vīrietim, kurš tikko bija stāstījis par notikumiem Turīnā.

— Mana svaine. Viņa ir apkopēja. Jau daudzus gadus uzkopj admi­nistrācijas telpas un daļu cietuma. Viņa apgalvo, ka ar viņas klātbūtni visi esot tā apraduši, ka nepievēršot viņai nekādu uzmanību. Direktora kabinetu viņa parasti tīra no rītiem un, kad ierodas kabineta saimnieks, darbu vēl nav pabeigusi. Un direktors vienmēr ļauj viņai turpināt darbu, bet pats mierīgi runā pa telefonu vai apspriežas ar padotajiem. Viņai uzticas. Galu galā kurš tad turēs aizdomās sirmu sievieti, kas staigā ap­kārt ar spaini un grīdaslupatu.

— Vai mums būs iespējams konkrēti uzzināt Mendiba atbrīvošanas dienu?

— Jā, — skanēja atbilde.

— Kā tieši? — taujāja Adaijs.

— Ieslodzīto atbrīvošanas pavēles direktors parasti saņem pa faksu agri no rīta. Mana svaine var pagūt faksus izlasīt pirmā. Viņa zinās, ka jā­gaida rīkojums par Mendiba nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, tāpēc būs īpaši vērīga un zvanīs man, tikko pavēle būs pienākusi. Es pat viņai nopirku mobilo telefonu, lai zvanu mēs saņemtu nekavējoties.

— Uz ko vēl mēs cietumā varam paļauties?

— Uz diviem brāļiem, kas notiesāti par slepkavību. Viens no viņiem agrāk strādāja par Turīnas reģionālās domes deputāta šoferi, bet otram piederēja dārzeņu veikals. Kādu nakti diskotēkā apdzērusics kompānija uzmācās viņu meitenēm. Puiši izrādījās veiklāki, un viens no uzmācīga­jiem tipiem nomira no naža dūriena. Bet vispār viņi ir krietni cilvēki, uzticami.

— Lai Dievs viņiem piedod! Vai viņi ir piederīgi mūsu Kopienai?

— Nē, taču viens no viņu radiniekiem gan. Viņš ar puišiem jau apru­nājās un jautāja, vai viņi varētu… nu, vai viņi…

Runātājs mulsa, juzdams Adaija urbīgo skatienu.

— Un ko viņi atbildēja?

— Viss atkarīgs no naudas. Ja nodosim viņu piederīgajiem miljonu eiro, viņi to izdarīs.

— Kā viņi saņems zīmi?

— Viņus apciemos radinieks un pavēstīs, ka nauda ir samaksāta, un tāpat pateiks, kad viņiem jārīkojas… kad jādara tas, ko tu pavēlēji…

— Rīt saņemsi naudu. Tomēr sagatavosimies ari iespējai, ka Men­dibs no cietuma varētu izkļūt dzīvs.

Nu ierunājās jauns, elegants vīrietis kuplām ūsām.

— Ja tā notiks, viņš mēģinās sazināties ar mūsu cilvēkiem, izmanto­jot tradicionālos paņēmienus.

— Paskaidro sīkāk.

— Viņš dosies uz Karrāras parku deviņos no rīta un pastaigāsies tai parka daļā, gar kuru stiepjas Apija Klaudija bulvāris. Pa šo ceļu ik dienas tai stundā iet mans brālēns Arslans, viņš pavada uz skolu savas meitas. Jau gadiem ilgi mūsu Kopienas brāļi zina, ka visi, kam gadījušies sarež­ģījumi, ja vien ir droši, ka netiek izsekoti, var ierasties šai vietā, sagaidīt Arslanu un nomest tam pie kājām zīmīti, kurā rakstīts, kā viņus vēlāk iespējams sastapt. Arī visiem taviem cilvēkiem, ko tu nosūti uz Turīnu, mēs liekam iegaumēt šo paņēmienu.

Ja tikšanās tomēr nenotiek, — vīrietis turpināja, — grūtībās nonāku­šais brālis saprot, ka palīgam kāda nopietna iemesla dēļ nav bijis iespē­jams ierasties, un viņš izmanto otru iespēju. Tad nu brālim jāiet uz augļu veikalu Accademia Albertina ielā un jānopērk āboli. Maksājot par pir­kumu, viņš pasniedz lapiņu ar tikšanās laiku un vietu. Augļu tirgotājs ir mūsu Kopienas loceklis un tūdaļ sazinās ar mums. Savukārt trešā iespēja…

— Ceru, ka līdz trešajai iespējai nenonāks. Ja Mendibs no cietuma iznāks dzīvs, viņš nedrīkst tik tālāk par to Karrāras parku. Vai jums skaidrs? Mēs visi esam briesmās. Mendibu izsekos karabinieri, pieredzējuši cil­vēki. Mums jāatrod kāds, kas spētu nodarīt visu, kas darāms, un veikli pazust bez pēdām. Tas nebūs viegli, taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka Men­dibs satiekas ar kādu no mūsējiem. Vai sapratāt?

Vīrieši satraukti pamāja. Tad ierunājās visvecākais no viņiem.

— Esmu Mendiba vectēva brālis.

— Man ļoti žēl.

— Zinu, ka tu tā rīkojies, lai izglābtu mūs visus. Bet vai tiešām nav nevienas iespējas, kā puisi droši izvest no Turīnas?

— Kā gan tas būtu iespējams? Viņi izsekos katru Mendiba soli, foto­grafēs un reģistrēs katru, kam Mendibs tuvosies vai kas tuvosies viņam. Ikviens no šiem cilvēkiem vēlāk tiks pratināts. Mūsu Kopiena var sagrūt kā kāršu namiņš. Arī mani māc sāpes, taču mēs nevaram pieļaut, ka Mendibs pazudina mūs visus. Esam pretojušies divtūkstoš gadu, daudzi no mūsu priekštečiem ir ziedojuši dzīvību, mēli, īpašumus, tuviniekus. Mēs nedrīkstam nodot viņus, nedrīkstam nodot sevi. Man ļoti žēl.

— Saprotu. Vai tu atļausi man pašam nogalināt Mendibu, ja viņš no cietuma iznāks dzīvs?

— Tev? Tu esi godājams mūsu Kopienas sirmgalvis, turklāt Mendiba radinieks.

— Esmu palicis viens. Mana sieva un abas meitas pirms trim gadiem gāja bojā autoavārijā. Te man neviena tuvinieka vairs nav. Gribēju at­griezties Urfa un atlikušās mūža dienas pavadīt kopā ar attālākiem radiem. Man drīz apritēs astoņdesmit gadu, esmu piedzīvojis visu, ko Dievs ir gribējis, lai piedzīvoju. Viņš man piedos, ja es būšu tas, kurš lau­pīs Mendibam dzīvību, un pēc tam nogalināšu arī pats sevi. Tas būs vis­drošāk un visvienkāršāk.

— Tu gribi laupīt dzīvību arī sev?

— Jā, Adaij, tā cs darīšu. Kad Mendibs ieradīsies Karrāras parkā, es viņu tur jau gaidīšu. Tad pieiešu viņam klāt. Mendibam neradīsies ne­kādas aizdomas, es taču esmu viņa radinieks. Bet es apskaušu viņu, un šī apskāviena laikā mans duncis viņu nogalinās. Pēc tam šo pašu dunci es ietriekšu sev sirdī.

Visi satriekti klusēja.

— Nezinu gan, vai tā ir laba doma, — lēnīgi novilka Adaijs. — Autopsijā taču noskaidros, kas tu esi.

— Nē, manu identitāti viņi nenoskaidros. Jūs izrausiet man atlikušos zobus un nodedzināsiet pirkstu spilventiņus. Policijai es būšu nezinā­mais no nekurienes.

— Tu tiešām spēsi to izdarīt?

— Esmu noguris dzīvot. Ļaujiet, lai šis ir mans pēdējais darbs Ko­pienas labā. Pēdējais un vissāpīgākais. Taču es varēšu mirt apzināda­mies, ka glābju mūsu Kopienu. Vai Dievs man to piedos?

— Dievs zina, kāpēc tā rīkojamies.

— Labi, tātad sagatavojiet mani nāvei un dodiet ziņu, kad Mendibs iznāks no cietuma.

— Tā mēs darīsim, taču, ja tu mūs nodosi, cietīs tavi piederīgie Urfa.

— Nepazemo manu cieņu un manu godīgo vārdu ar tik riebīgiem draudiem. Vai esi aizmirsis, kas esmu cs un kas bijuši mani senči?

Adaijs nodūra galvu, tā likdams saprast, ka piekrīt vecā vīra teiktajam. Tad apjautājās, kādas ziņas saņemtas no Turguta.

Atbildēja kāds drukns īsa auguma vīrs, kurš izskatījās pēc krāvēja, lai gan strādāja Ēģiptes muzejā.

— Erančcsko Turguts ir nobijies. Karabinieri no Mākslas nodaļas viņu ir pratinājuši vairākas reizes, turklāt viņam šķiet, ka ar īpašām aizdomām viņu uzlūko tēvs īvs, kardināla sekretārs.

— Kas mums zināms par šo priesteri?

— Viņš ir francūzis, viņam ir ietekmīgi atbalstītāji Vatikānā, un drī­zumā viņš tiks iecelts par Turīnas palīgbīskapu.

— Vai šis tēvs īvs varētu būt viens no viņiem?

— Jā, ļoti iespējams. Viņam piemīt visas raksturīgās īpašības. Katrā ziņā viņš nav tipisks priesteris. Nācis no aristokrātu ģimenes, guvis lie­lisku akadēmisko izglītību, runā daudzās valodās, nodarbojas ar sportu… turklāt stingri ievēro celibātu. Un kā zināt, viņi šķīstības zvērestu ne­kad nepārkāpj. Tēvs īvs piedevām ir kardināla Vizjē un monsinjora Obrī aizbilstamais.

— Bet par šiem diviem mēs droši zinām, ka tie ir piederīgi viņiem.

— Jā, nav nekādu šaubu. Viņi ir veikli pratuši iefiltrēties Vatikānā un spējuši ieņemt augstus amatus Kūrijā. Es nebrīnīšos, ja kādu dienu viens no viņiem tiks ievēlēts par pāvestu. Tā gan būtu smalka likteņa ironija.

— Turgutam Urfa dzīvo brālēna dēls, apķērīgs puisis vārdā Ismets. Teikšu, lai viņš pārceļas dzīvot uz Turīnu pie tēvoča.

— Kardināls ir labsirdīgs. Domāju, ka viņš Turgutam atļaus pieņemt pie sevis radinieku.

— Ismets ir veikls un acīgs, un viņa tēvs lūdza, lai parūpējos par puikas nākotni. Došu viņam uzdevumu apmesties pie Turguta un ga­tavoties kļūt par tā aizstājēju, kad pienāks laiks. Ismetam jāpacenšas apprecēties ar kādu itālieti, jo tikai tā viņš varēs sekot tēvoča pēdās un kļūt par katedrāles sargu un apkopēju. Puikas pienākums būs arī novē­rot tēvu īvu un tikt skaidrībā, vai viņš tiešām ir viens no viņiem.

— Domāju, ka ir. Vismaz es par to nešaubos.

— Nekas, Ismets tavu pārliecību apstiprinās. Vai mūsu pazemes eja vēl nav atklāta?

— Nē. Pirms divām dienām tas Mākslas nodaļas direktors kopā ar dažiem karavīriem apmeklēja Turīnas pazemi. Viņa drūmā seja, iznākot virszemē, bija pietiekami daiļrunīga. Nē, tunelis joprojām nav atklāts.

Vīri turpināja apspriesties un malkot rakiju līdz vēlai naktij, kad jau­nais pāris atvadījās no radiniekiem. Vienīgi Adaijs šim stiprajam dzē­rienam pat nepieskārās. Bakalbasi un trīs citu vīru pavadīts, viņš devās uz drošām naktsmājām pie kāda no Kopienas locekļiem.

Nākamajā dienā bija ieplānots viņa brauciens uz Turīnu. Vismaz tā viņš bija teicis citiem. Taču tagad Adaijs sprieda, ka labāk būtu atgriez­ties Urta. Galu galā ikviens jau zināja, kā rīkoties, instrukcijas bija pre­cīzas un nepārprotamas. Mendibam bija jāmirst, lai glābtu Kopienu.

Atlikušo nakts daļu Adaijs pavadīja lūgdamies. Atkārtodams lūgša­nas vēl un vēlreiz, viņš meklēja Dievu, taču zināja, ka Dievs viņā ne­klausās, — nekad mūžā viņš nebija jutis Dieva klātbūtni, Dievs ne reizi nebija atbildējis viņa lūgsnām, ne reizi nebija devis kādu zīmi. Taču viņš, nelaimīgais vadonis, turpināja postīt savu un citu dzīves Dieva vārdā. Varbūt Dievs nemaz nepastāv? Varbūt viss ir tikai izdomājumi un meli? Reizēm Adaiju kārdināja nelabais un iedvesa viņam domas, ka Kopiena balstās tikai uz mītiem un sadomātām leģendām, ka itin nekas no tā, ko viņam bērnībā mācījuši, nav patiesība.

Taču atkāpties un kaut ko mainīt bija par vēlu. Viņa dzīves gaitu jau sen bija izlēmuši citi, un tai bija tikai viens mērķis: atņemt viņiem Jēzus līķautu, atgūt mūžseno Kopienas īpašumu. Adaijs zināja, ka viņi pre­tosies, liks šķēršļus tāpat, kā to darījuši jau daudzus gadsimtus, kopš nolaupīja svēto linaudekla gabalu. Nekas, Kopiena savu svētumu atgūs, un to panāks tieši viņš, Adaijs.