Svētā līķauta brālība

5

Trīs vīrieši atpūtās, gulēdami uz cietām lāvām. Visus trīs nomāca smagas domas. Viņi bija cietuši neveiksmi, un tuvākajās dienās viņiem būs jādodas prom. Turīna bija kļuvusi par bīstamu vietu.

Viņu biedrs bija gājis bojā liesmās, un līķa sekcijā droši vien jau bija atklāts, ka tam nav mēles. Arī nevienam no dzīvo trijotnes nebija mēles. Mēģināt atgriezties katedrālē būtu pašnāvība — cilvēks, kurš strādāja pie bīskapa, viņiem bija pastāstījis, ka tur visās malās esot karabinieri, tic visur okšķerējoties, visus izprašņājot un viņš nejutīšoties mierīgs agrāk, iekams tic nebūs katedrāli pametuši.

Drīz viņu neveiksmīgā trijotne atstās Turīnu, taču pagaidām bija jā­slēpjas, vēl dažas dienas vajadzēja būt neredzamiem un nemanāmiem, līdz pienāks brīdis, kad karabinieru uzmanība atslābs, bet žurnālistu bari aiz­steigsies uz kādu citu vietu, kur būs notikusi jauna katastrofa.

Te, pagrabā, oda pēc mitruma, šaurajā telpā tik tikko pietika vietas, kur izlocīt kaulus. Cilvēks no bīskapa kancelejas viņiem bija atstājis pār­tiku trim četrām dienām. Viņš bija teicis, ka neatgriezīsies, iekams nebūs pilnīgi drošs, ka briesmas ir garām. Jau bija aizritējušas divas dienas, un tās bija šķitušas mūžību garas.

* * *

Tūkstošiem kilometru tālumā no šī pagraba, Ņujorkā, kādā stikla un tērauda namā, kabinetā ar absolūtu skaņas izolāciju, vietā, kuras nepie­ejamību un slepenību garantēja vismodernākie drošības līdzekļi, septiņi

vīri, paceldami vīna glāzes, svinēja neveiksmi, ko bija piedzīvojuši tie, kuri tagad slēpās Turīnas pazemē.

Glāzes pacēla septiņi eleganti ģērbti vīrieši vecumā no piecdesmit līdz septiņdesmit gadiem. Viņi bija sīki un smalki izanalizējuši visas pieejamās ziņas par Turīnas ugunsgrēku. Bet viņu informācijas avots nebija laikrak­sti vai televīzija — nepastarpinātas ziņas viņiem bija piegādājis aculieci­nieks, tas melnā tērptais cilvēks, kurš ugunsgrēka laikā bija slēpies kancelē.

Viņi juta atvieglojumu, to pašu atvieglojumu, ko līdzīgos gadījumos bija izjutuši viņu priekšgājēji ikreiz, kad bija izdevies atvairīt bezmēļus no svētā līķauta.

Vecākais no vīriešiem viegli pamāja, un pārējie pievērsa viņam vērī­gus skatienus, gatavi uzklausīt.

Mani tomēr satrauc tas, ko mums stāsta par to policistu, par Māk­slas nodaļas direktoru. Sindone ir viņa apmātība, un var gadīties, ka viņš uzduras kādām pēdām, kas var atvest līdz mums.

— Jāpastiprina visi drošības pasākumi un jāgādā, lai mūsējie kļūtu neredzami, pilnībā saplūstu ar apkārtni. Ks runāju ar Polu, viņš centīsies sekot līdzi tā Marko Valoni darbībām, taču tas nebūs viegli, jo pat vis­sīkākā neuzmanības kļūda mūs var nodot. Pēc manām domām, mestr, mums vajadzētu atturēties no jebkādas rīcības un tikai vērot notiekošo.

Runāja vīrietis, kurš nesen bija pārkāpis piecdesmit gadu slieksnim, viņa mati bija sirmi, bet staltais augums — atlētisks, stingrie sejas vaibsti atgādināja akmenī cirstu kāda romiešu imperatora portretu.

Vecākais, kurš tikko bija nosaukts par mestru, piekrītoši pamāja un jautāja:

— Vēl kādi ierosinājumi?

Visi apliecināja, ka uzskata par labāku atturēties no aktīvas darboša­nās un tikai iztālēm uzmanīt, ko pasāks Valoni. Vēl tika nolemts brīdināt jau iepriekš pieminēto Polu, lai tas informācijas meklējumos nekļūst pār­lieku uzkrītošs.

Viens no septiņiem — drukns, pastrups vīrietis, kura balsī jautās viegls franču akcents, vaicāja:

— Bet vai viņi mēģinās atkal?

Vecākais nevilcinādamies atbildēja:

— Nē, tuvākajā laikā noteikti ne. Vispirms viņi centīsies pamest Itā­liju un sazināties ar Adaiju. Un, pat ja viņiem veiksies, tam būs vajadzīgs laiks. Un Adaijs jaunu grupu tik drīz uzdevumā nesūtīs.

— Iepriekšējā reize bija pirms diviem gadiem, — atgādināja vīrietis ar Romas imperatora vaibstiem.

— Un mūsējie arī turpmāk nezaudēs modrību. Mēs būsim turpat lī­dzās kā vienmēr. Bet tagad vienosimies par nākamo tikšanās reizi un mai­nīsim paroles.