Svētā līķauta brālība

48

Mkndibs saklausīja troksni un nodrebēja. Samaņu viņš bija atguvis tikai pirms dažām minūtēm. Ievainojums sagādāja neizturamas sāpes, asinis bija sarecējušas, un netīrais krekls sakaltis tumšos traipos. Men­dibs nezināja, vai spēs piecelties un noturēties kājās. Tomēr vajadzēja saņemties un mēģināt.

Viņš domāja par sava vecā radinieka dīvaino nāvi. Vai vectēva brāli bija pavēlējis nogalināt Adaijs? Vai virsgans baidījās, ka vecais vīrs Mendibam palīdzēs?

Mendibs vairs neuzticējās nevienam. Arī Adaijam ne. Virsgans bija svēts un godīgs vīrs, taču nepielūdzams un stingrs, gatavs uz visu, lai tikai nosargātu Kopienu. Un šobrīd par vislielāko draudu Kopienai bija kļuvis viņš, Mendibs. Viņš negribēja Kopienai kaitēt un jau kopš atbrī­vošanas brīža centās neuzvedināt karabinicrus uz pēdām, taču varbūt viņam nebija zināms kas svarīgs, ko zināja Adaijs. Tāpēc vajadzēja rēķi­nāties arī ar iespēju, ka virsgans nolēmis viņu nogalināt.

Piesmirdušās telpas durvis atvērās. Iekšā ienāca pusmūža sieviete ar atkritumu maisu rokās. Ieraudzījusi Mendibu, viņa iekliedzās. Puisis pārcilvēcīgiem spēkiem piecēlās kājās un aizspieda kliedzējai muti.

Viņš nevarēja neko pateikt, lai sievieti nomierinātu, — viņam gluži vienkārši nebija mēles. Ja sieviete tūlīt nenorims, viņš būs spiests tai iesist, lai viņa zaudētu samaņu. Vēl nekad Mendibs nebija sitis sievietei, taču tagad uz spēles bija likta viņa dzīvība.

Pirmo reizi kopš dienas, kad viņam bija izgriezta mēle, Mendibs patiesi nožēloja, ka nespēj runāt. Viņš piespieda sievieti pie sienas. Viņa drebēja pie visām miesām, un Mendibs baidījās, ka viņa atkal sāks ne­balsī kliegt, tikko viņš noņems tai roku no mutes. Tā nu viņš iesita sie­vietei pa deniņiem un noguldīja viņu zemē.

Kamēr sieviete gulēja pusnemaņā, viņš atvēra tās somiņu un atrada vajadzīgo: pildspalvu un blociņu, no kura tūdaļ izplēsa lapu. Viņš steig­šus uzrakstīja uz tās savu sakāmo.

Kad sieviete puslīdz atguvās, Mendibs tai atkal aizspieda muti un pielika pie acīm lapiņu.

"Dariet, ko teikšu. Ja klausīsiet mani, jums nekas ļauns nenotiks. Ja mēģināsiet bēgt vai kliegsiet, cs jūs nogalināšu. Vai jums ir mašīna?"

Sieviete izlasīja zīmīti un apstiprinoši pamāja. Pavisam lēnām Men­dibs noņēma plaukstu viņai no mutes, tomēr aizvien vēl turēja savu gūs­tekni cieši, lai tā neiedomātos bēgt.

* * *

— Marko, vai tu mani dzirdi?

— Jā, es klausos, Sofij.

— Kur tu esi?

— Pie katedrāles.

— Man ir jaunumi no ekspertiem. Nogalinātajam vīram nav nc mē­les, ne pirkstu spilventiņu. Pataloganatoms apgalvo, ka mēle viņam iz­operēta pirms pāris nedēļām. Aptuveni tai pašā laikā nodedzinātas arī papillārās līnijas. Nav pilnīgi nekā, kas ļautu šo cilvēku identificēt. Viņam pat izrauti visi zobi, mute izskatoties kā melna ala.

— Velns!

— Pataloganatoms darbu vēl nav pabeidzis, viņš tikai iznāca mums piezvanīt, lai pateiktu, ka mums ir trāpījies kārtējais bezmēlis.

— Velns!

— Marko, vai tu spēj pateikt arī kaut ko citu?

— Atvaino, Sofij. Es zinu, ka mēmais, mūsu mēmais, ir tepat tu­vumā. Kāds grib viņu nogalināt vai varbūt aizvest projām. Bet varbūt kāds viņu sargā. Es neko nesaprotu. Divi izsekotāji, kurus mēs pamanījām, tagad ir prom, bet viņu vietā droši vien ir uzradušies citi. Sliktākais ir tas, ka, piesteigdamies pie nogalinātā, mēs uzkrītoši atklājām savu klāt­būtni. Tāpēc viņi tagad zina, kā izskatāmies mēs, turpretī mums nav ne jausmas, kas ir nomainījis iepriekšējos kolēģus. Un mūsu mēmais ir pazudis bez pēdām.

— Ļauj mums ar Minervu braukt pie jums. Mūs viņi nav redzējuši, mēs varētu jūs nomainīt.

— Nē, tas būtu pārāk bīstami. Es nemūžam nespētu sev piedot, ja ar jums notiktu kāda nelaime. Palieciet turpat.

Sarunu pārtrauca Pjetro balss.

— Uzmanību, Marko. Mēmais ir laukuma viņā stūrī. Viņš iet, apskā­vis kādu sievieti. Ņemsim viņu ciet?

— Kāpēc? Kāda no tā būtu jēga? Pilnīgs absurds! Neizlaidiet viņu no acīm. Es eju pie jums. Gan jau ari biedri no tās organizācijas viņu ir pamanījuši. Šoreiz pacentieties būt uzmanīgāki. Ja atkal kaut kas no­juks, cs jūs izkastrēšu!

* * *

Sieviete aizveda Mendibu līdz savai mašīnai, nelielam mazlitrāžas vāģītim. Kad ķīlnicce atslēdza durvis, Mendibs iegrūda viņu salonā un pats apsēdās pie stūres.

Puisis smagi elpoja, trūka spēku un mocīja reibonis, tomēr viņš spēja sakoncentrēties, attālināties no katedrāles un iejukt pēcpusdienas haotiskajā transporta straumē.

Marko cilvēki viņam neuzkrītoši sekoja. Neatpalika arī Kopienas brāļi. Savukārt gan vieniem, gan otriem, gan trešajiem ik brīdi bija pievērstas vērīgas acis — viņus uzmanīja kluss un nemanāms karaspēks.

Mēmais ilgi braukāja šurpu turpu pa pilsētu. Vajadzēja atbrīvoties no sievietes, taču, izsēdināta no mašīnas, viņa tūdaļ zvanīs policijai. Tomēr jāriskē, uz kapsētu ņemt līdzi ķīlnieci viņš neuzdrošinājās. Ja mašīnu viņš atstās tuvu kapsētai, karabinieriem būs viegli viņu izsekot. Taču lielu gabalu noiet viņam nebūs spēka — bija zauciēts pārāk daudz asiņu. Kaut nu kapsētas sargs būtu savā būdā, tad varētu palūgt, lai tas aizvāc mašīnu tālāk no vārtiem. Galu galā sargs bija godavīrs un Kopie­nas loceklis, viņš neatteiksies palīdzēt. Ja nu vienīgi Adaijs sargam jau būs devis pavēli Mcndibu nogalināt.

Beidzot Mendibs pieņēma lēmumu: jābrauc uz kapsētu. Kad līdz vārtiem vairs nebija atlicis tālu, bet gabals vēl bija pietiekams, lai sieviete nesaprastu, kurp viņš iecerējis doties, Mendibs mašīnu apturēja. Sie­viete ar baiļpilnu skatienu pavadīja katru viņa kustību. Taču Mendibs tikai paņēma lapiņu un pildspalvu un rakstīja:

"Es jūs atbrīvoju. Nezvaniet policijai, tā būs labāk jums pašai. Policisti jūs vienmēr nesargās, bet es varu atgriezties. Braucict prom un nevienam neko nestāstiet. Neaizmirstiet, ka es varu jūs sameklēt un atriebties."

Sieviete izlasīja lapiņu, un viņas acīs parādījās vēl lielākas šausmas.

— Zvēru, ka es nevienam neko neteikšu, tikai laidiet mani vajā… — viņa lūdzās.

Mendibs paņēma lapiņu, saplucināja to sīkās driskās un izkaisīja pa logu. Tad izkāpa no mašīnas un ar mokām iztaisnoja augumu. Kaut nu izdotos nenoģībt jau pa ceļam uz kapsētas vārtiem. Sasniedzis mūra sienu, viņš devās gar to uz priekšu, dzirdēdams, kā aiz muguras nošvīkst mašī­nas riepas.

Mendibs gāja ilgi, palaikam apstādamies, kad sāpes kļuva neiztura­mas, un lūgdams Dievam glābiņu. Viņš gribēja dzīvot. Savu dzīvību viņš nevēlējās ziedot ne Kopienai, ne kādam citam. Viņš jau bija ziedojis mēli un divus savas dzīves gadus, ko bija nonīcis cietumā.

Marko iztālēm vēroja bezmēļa grīļīgo stāvu. Bija redzams, ka puisis ir smagi ievainots un tik tikko turas kājās. Marko pavēlēja saviem pui­šiem tam sekot, saglabājot pienācīgu distanci. Viņš bija pamanījis ari divus citus turciska izskata vīrus, kas piesardzīgi devās pa bezmēļa pēdām.

— Esiet uzmanīgi, mums jāsaņem ciet viņi visi. Ja šie divi nolems sekošanu pārtraukt, mēs sadalīsimies grupās. Kāds sekos kolēģiem, un kāds paliks pie mēmā.

Bakalbasi vīri klusītēm apspriedās, no droša attāluma pieskatīdami Mendibu.

— Viņš iet uz kapiem. Esmu pārliecināts, ka viņš grib tikt pazemē. Tikko būsim nostāk no cilvēku acīm, es viņu nošaušu.

— Nomierinies. Man ir iespaids, ka mums seko. Karabinieri arī nav muļķi. Varbūt labāk nogaidīsim, lai Mendibs nokāpj pazemē. Tur varē­sim rīkoties drošāk. Citādi, ja karabinieri izdzirdēs šaudīšanos, mūs visus arestēs, — atbildēja otrs.

Pamazām sāka krēslot. Mendibs pielika soli, vajadzēja paspēt tikt līdz vārtiem, iekams sargs tos nav aizslēdzis, — viņam nepietiktu spēka pārrāpties tiem pāri. Mendibs steidzās, taču drīz atkal vajadzēja apstā­ties, jo brūce atsāka asiņot. Viņš piespieda brūcei kabatlakatiņu, ko bija paņēmis no savas ķīlnicces somiņas. Tas vismaz bija tīrs.

Pie kapsētas ieejas līdzās slaikajām cipresēm bija saskatāms sarga tum­šais stāvs. Likās, vīrietis kādu vai kaut ko gaida.

Pat uzlūkojot šo stāvu iztālēm, bija nojaušams uztraukums un bailes. Ieraudzījis Mendibu, sargs devās aizslēgt vārtus. Taču Mendibs, saņē­mis atlikušos spēkus, atstūma tos vaļā, iespraucās kapsētas teritorijā, apveltījis sargu ar niknu skatienu, atgrūda to malā un aizsteidzās uz 117. kapa pusi.

* * *

Visi operācijā iesaistītie karabinieri izdzirda Marko balsi:

— Viņš iegāja kapsētā. Likās, ka sargs negrib viņu laist iekšā, bet mēmais šo pagrūda malā. Visi dodamies uz turieni. Vai neesat izlaiduši no acīm mūs kolēģus?

— Tu pats viņus tūlīt ieraudzīsi. Arī viņi dodas uz kapsētas vārtu pusi.

Marko un viņa ļaudis pārsteigti atklāja, ka viņu kolēģiem ir vārtu

atslēgas. Veikli atdarījuši vērtnes, viņi tās atkal aizslēdza no iekšpuses.

— Velns, viņiem ir atslēga! — kāds no karabinieriem iesaucās.

— Ko darīsim? — jautāja Pjetro.

— Mēģināsim atmūķēt slēdzeni. Ja neizdosies, būs jārāpjas pāri, — atbildēja Marko.

Viens no karabinieriem sāka darboties ar mūķīzeri. Marko nepacietīgais skatiens viņa roku veiklību nekādi nevairoja. Beidzot slēdzene padevās.

— Džuzepe, ej sameklē sargu. Mēs neredzējām, ka viņš būtu izgājis no kapsētas. Tātad viņam jābūt tepat tuvumā.

— Labi, šef. Un ko darīt pēc tam?

— Vispirms viņu kārtīgi nopratini, un tad jau redzēsim. Viens neej! Paņem kādu līdzi, lai ir drošāk.

— Labi.

— Tu, Pjetro, nāc man līdzi. Kur palika tie abi? — Marko pa radio noprasīja.

— Man liekas, es viņus redzu pie vienas no kapličām, kam pie ieejas ir marmora eņģelis, — atbildēja kāda balss.

— Labi, pasaki precīzāk, kur to atrast. Mēs ejam pie tevis.

* * *

Anna Himenesa iegāja Turguta dzīvoklī, bet tas kā par brīnumu bija tukšs. Nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tēvs īvs un viņa biedri bija izgai­suši. Anna apstājās un ieklausījās, vai neizdzirdēs kādu troksni, taču katedrāles sarga miteklī valdīja absolūts klusums.

Viņa uzmanīgi nopētīja nelielo dzīvokli. Guļamistabas durvis viņa atgrūda vaļā, cīnīdamās ar lielām bailēm. Arī tur neviena nebija, tikai gulta izskatījās atbīdīta no parastās vietas. Anna apstaigāja telpu pēc telpas. Dzīvojamo istabu, virtuvi, vannasistabu. Nekur pilnīgi nekā aizdo­mīga. Taču Anna zināja, ka tepat jābūt durvīm uz kādu slepenu eju, — jo trīs vīri taču nevarēja tik vienkārši izkūpēt gaisā.

Viņa izstaigāja dzīvokli vēlreiz. Izklaudzināja virtuves sienasskapi. Nopētīja koka grīdu un nometās ceļos. Beidzot atradās vieta, kur zem grīdas dunēja tukšums. Sameklējusi pamatīgu tuteni un āmuru, Anna atlauza dēļus. Skatienam atklājās kāpnes, kas veda lejup zemes dzīlēs. Ejā valdīja tumsa un klusums.

Tēvs īvs un viņa biedri neapšaubāmi bija aizgājuši pa šo ceļu, Anna nolēma viņiem sekot, bet vispirms vajadzēja atrast kādu lukturīti vai sveci. Virtuvē atradās neliela kabatas baterija, kuras gaisma nebija neko spoža, — tomēr labāk nekā nekas. Anna paņēma ari sērkociņu kastīti. Ari svcce un pāris trauku dvieļu tika atzīti par pazemē noderīgām man­tām. Klusībā skaitīdama lūgšanu svētajai Džcmmai, kas ir visu pārgalvīgo un neiespējamo dēku aizbildne, Anna sāka kāpienu lejup pa šaurajām kāpnēm.

* * *

Mendibs, taustīdamies pilnīgā tumsā, gāja pa apakšzemes eju. Šo mitro un pieglumējušo ceļu viņš lieliski atcerējās. Viņam tomēr bija izdevies te iekļūt — par spīd kapsētas sargam, kas bija mēģinājis viņu aizkavēt. Tikai ieraudzījis, ka Mendibs draudīgi satver lāpstu, vecais vīrs bija at­kāpies. Atslēgu Mendibs bija atradis vecajā vietā zem akmens vāzes. Arī slepeno mehānismu, kas iedarbināja ejas atveri, nebija grūti atrast.

Tunelī trūka gaisa. Pazemes trūdu smaka likās smacējoša un predga, taču Mendibs apzinājās, ka vienīgā cerība uz glābiņu ir meklējama Tur­guta miteklī, tāpēc, nelikdamies nc zinis par nespēku, sāpēm, reiboni un nelabumu, viņš soli pa solim virzījās uz priekšu.

Vienīgais gaismeklis bija šķiltavas, kuras vajadzēja lietot taupīgi. Tur­klāt to liesmiņa bija pārāk niecīga, lai izgaismotu ceļu. Doma, ka varētu noklīst pazemes labirintā un vairs nekad neizkļūt virszemē, iedvesa šausmas.

Bakalbasi vīri ienāca kapsētā tikai dažas minūtes vēlāk. Arī viņi stei­dzās uz kapliču, kuras durvis sargāja marmora eņģelis. Aizritēja vēl īss brītiņš, un abi bija nokāpuši pazemē un steidzās Mendibam pa pēdām.

— Viņi iegāja tur, — teica viens no karabinieriem.

Marko nopētīja eņģeli, kurš, draudīgi pastiepis zobenu, šķiet, aiz­liedza viņiem kāpt pār kapeņu slieksni.

— Ko darīsim? — jautāja Pjetro.

— Iesim iekšā un sameklēsim viņus.

Jau atkal labu bridi aizņēma durvju atmūķēšana. Gaidot, kamēr mūķīzera lietošanas speciālists tiks galā ar slēdzeni, Marko un viņa vīri apsēdās uzsmēķēt, joprojām nemanīdami, ka viņus arī šeit uzmana klu­sās un nemanāmās armijas kareivji.

Turguts un Ismets nervozi staigāja pa apakšzemes telpu. Gaidīšana šķita mokoša. Kopā ar viņiem bija arī trīs no Urfas atbraukušie vīri. Tiem bija izdevies nojaukt karabinieriem pēdas, un nu viņi jau vairākas stun­das gaidīja, patvērušies šai pazemes istabā. Drīz vajadzēja ierasties pārē­jiem biedriem. Bakalbasi jau bija brīdinājis, ka šurp dodas arī Mendibs, — te viņu vajadzēja nomierināt un sagaidīt pārējos. Gan jau pēc tam izlems, ko darīt tālāk.

Tālumā atskanēja steidzīgi soļi, un Turguts bailēs nodrebēja. Krust­dēls mierinoši uzsita viņam pa plecu.

— Neuztraucies, viss būs kārtībā. Mums taču ir dotas skaidras pa­vēles, mēs zinām, kas darāms.

— Man ir nelāga priekšnojauta, ka tūlīt notiks liela nelaime.

— Nepiesauc! Viss notiks, kā plānots.

— Nē, es zinu, ka būs nelaime.

— Labāk apklusti!

Mendiba soļi pazemes velvēs atbalsojās visai skaļi, taču ne Turguts, ne Ismets nebija saklausījuši citus nācējus — no pretējās puses klusiem soļiem bija piezagusies trīs priesteri. Tēvs īvs, tēvs Deivids un tēvs Zo-

v _ …….

zefs viņus vēroja jau labu brīdi. Sī trijotne vairs neatgādināja dievbijīgus garīdzniekus — tagad tic bija trīs modri kareivji.

Pazemes telpā iestreipuļoja Mendibs. Viņš vēl paguva ieraudzīt Turgutu, bet jau nākamajā mirklī viņa skatiens satumsa un viņš pakrita zemē, zaudējis samaņu. Ismets nometās ceļos, lai pārbaudītu pakrituša­jam pulsu.

— Ak Dievs! Viņš spēcīgi asiņo. Sānos ir ievainojums, bet plauša lai­kam nav skarta, citādi viņš līdz šejienei nebūtu ticis. Padod man ūdeni un kaut ko, lai varu iztīrīt brūci.

Vecais Turguts šausmās izvelbtām acīm pasniedza krustdēlam pudeli ūdens un tīru dvieli. Ismets pārplēsa Mendiba netīro kreklu un rūpīgi izmazgāja brūci.

— Vai tad te lejā neglabājas arī aptieciņa? — viņš nepacietīgi no­prasīja.

Turguts klusēdams pamāja. Sameklējis kārbu, viņš to padeva Ismetam.

Puisis izskaloja ievainojumu ar ūdeņraža pārskābi un apsmērēja ar dezinficējošu ziedi. Neko citu Mendiba labā viņš darīt nespēja.

Bakalbasi vīri viņam netraucēja apkopt ievainoto, lai gan klusībā sprieda, ka nav jēgas ārstēt cilvēku, kurš tik un tā ir lemts nāvei. Men­dibam jāmirst, jo tā izlēmis Adaijs.

— Ko tu tur veltīgi pūlies, — atskanēja balss.

No tumšās ejas iznāca vēl viens no Bakalbasi komandētajiem, un pēc mirkļa parādījās arī viņa biedrs. Abi izstāstīja pēdējo stundu notikumus. Iegrimuši sarunā, vīri nemanīja, ka pa eju tuvojas vēl citi nācēji.

Pazemes telpā iebruka Marko un vismaz ducis karabinieru, kas tūdaļ pavērsa pistoles pret sēdētājiem.

— Nekustēties! Jūs visi esat arestēti! — uzsauca Marko.

Neko vairāk pateikt viņš nepaguva, jo viņam cicši garām aizšāvās lode. Tūdaļ sākās apšaude, kurā acumirklī iesaistījās ari Bakalbasi vīri.

Gan karabinieri, gan Kopienas vīri centās atrast kādu aizsegu, kur patverties no lodēm, pirmās no kurām bija raidījuši neredzami šāvēji — noslēpumains trešais spēks.

Marko piesardzīgi pustupus līda gar sienu, lai nokļūtu Bakalbasi cil­vēkiem aiz muguras. Taču līdz telpas viņam galam tikt nebija iespējams, šāviņi atkal kapāja grīdu, un nekādi nebija saprotams, kur slēpjas šāvēji. Tad atskanēja sievietes balss:

— Marko, uzmanies! Viņi ir te augšā!

Anna iznāca no slēpņa. Viņa labu brīdi bija slēpusies aiz trim garīdz­niekiem, kas neviļus bija izvadījuši viņu pa apakšzemes ccļu līdz pat šai plašajai pazemes telpai. Tēvs īvs atskatījās un viņa sejā pavīdēja neiz­pratnes pilna izteiksme.

— Anna?!

Meitene metās bēgt, taču tēvs Žozefs bija veiklāks un viņu panāca. Pēdējais, ko Anna paguva saskatīt, bija spēcīga dūre, kas tuvojas viņas sejai. No priestera sitiena viņa zaudēja samaņu.

— Ko tu dari? — noprasīja īvs de Sārnī.

Atbildes nebija. Pat ja tēvs Žozefs mēģinātu atbildēt, viņa vārdus nomāktu šāvienu troksnis. Lodes skrēja uz visām pusēm. Priesteru trijot­nei vajadzēja atbildēt gan uz karabinieru, gan Urfas vīru šāvieniem.

Aizritēja dažas minūtes, un notikumos iesaistījās jauni dalībnieki. Tie bija neredzamā karaspēka kareivji, kuri uzradās pēkšņi un zibenīgi nonāvēja gan Turgutu, gan Ismetu, gan divus urfiešus.

Šāvieni bija sadrebinājuši senās velves, un no griestiem sāka birt smiltis un akmeņi. Taču kauja turpinājās ar vēl lielāku niknumu.

Anna atguva samaņu. Briesmīgi sāpēja galva. Ar lielām pūlēm uzsē­jusies sēdus, viņa ieraudzīja trīs garīdzniekus ar ieročiem rokās. Par neredzamā karaspēka ierašanos viņa neko nezināja. Gribēdama palīdzēt Marko, Anna satvēra asu akmeni, piecēlās un tuvojās priesteriem. No visa spēka viņa trieca akmeni pret Deividu. Tēvs Žozefs tūdaļ pavērsa pret viņu ieroci, taču nepaguva izšaut, jo pamatīgs akmeņu birums no ejas griestiem trāpīja viņam pa plecu.

Arī īvs de Šarnī bija ievainots un raudzījās uz Annu dusmās kvēlo­jošām acīm. Meitene metās bēgt, cerēdama izglābties no garīdznieka un akmeņu krusas. Taču juccklī, putekļos un pustumsā, ko plosīja vien šāvienu ugunis, viņa nespēja atrast ceļu, pa kuru bija atnākusi šurp. Uz glābiņu vairs nebija ko cerēt. Anna skrēja, dzirdēdama, ka netālu aiz muguras kaut ko nesaprotamu izkliedz tēvs īvs.

Tad atskanēja apdullinoša dārdoņa, kas skaļumā pārspēja līdzšinējos trokšņus. Šausmas aizžņaudza Annai elpu. Likās, gan tēvs īvs, gan Marko sauc viņu vārdā. Annai aizķērās kāja, un viņa paklupa. Apkārt biezēja piķa melna tumsa. Sajutusi kādas rokas pieskārienu, meitene iekliedzās.

— Anna?

— Ak Dievs!

Viņa nezināja, kur nonākusi. Viena vienīga tumsa. Sāpēja galva un daudzie sasitumi. No bailēm trūka elpas. Viņa zināja, ka aiz rokas viņu

cicši satvēris īvs de Sārnī. Anna pūlējās izrauties, taču tvēriens bija pā­rāk stingrs. Marko balss vairs nebija saklausāma, nedzirdēja arī šāvie­nus. Kas īsti bija noticis? Kur viņa nonākusi?

— Anna, mēs esam pagalam. No šejienes mēs nemūžam neizkļūsim, — teica īvs dc Šarnī, un viņa balsī jautās ievainojuma izraisītas sāpes. — Dzīdamies jums pakaļ, cs pazaudēju lukturīti, un tas nozīmē, ka mēs mirsim tumsā, — viņš piebilda.

— Pietiek! Nerunājiet tā!

— Man ļoti žēl, Anna. Tiešām ļoti žēl. Jūs nebijāt pelnījusi nāvi.

— Jūs gribat mani nogalināt! Jūs esat nolēmuši nogalināt mūs visus!

Priesteris klusēja. Anna somiņā sameklēja sērkociņus un sveci. Taus­tīdamās pa somu, viņa uzdūrās mobilajam tālrunim. Aizdedzinājusi sveci, viņa ieraudzīja tēva īva eņģeliski skaisto seju, ko tagad bija izķē­mojusi sāpju grimase. Priesteris bija smagi ievainots.

Anna piecēlās un izpētīja telpu, kur abus bija iesprostojis nogru­vums. Akmeņi eju bija aizbēruši līdz pašai augšai, un nebija cerību tos izkustināt. Viņi bija ieslodzīti pavisam nelielā tuneļa atzarojumā, un bija skaidrs, ka no šejienes viņi dzīvi neizkļūs.

Viņa apsēdās līdzās priesterim un, apjautuši, ka pašas liktenis vairs nav grozāms, nolēma aiziet no šīs pasaules, kā žurnālistei pieklājas. Tēvs īvs neredzēja, kā viņa izvelk no somas mobilo telefonu. Kā pēdējais tā atmiņā bija saglabājies Sofijas numurs. Varbūt tagad notiks brīnums un Sofija beidzot atbildēs. Varbūt telefons spēs viņu balsis nogādāt virszemē. Vajadzēja tikai neuzkrītoši nospiest vienu taustiņu, un telefons auto­mātiski zvanīja uz Sofijas numuru.

Viņa piespieda tēva īva asiņojošajai brūcei trauku dvieli, ko bija paķē­rusi līdzi no Turguta virtuves. Priesteris raudzījās viņā stiklainām acīm.

— Man ļoti žēl, Anna.

— Jā, to jūs man jau teicāt. Labāk izskaidrojiet man visu šo neprātu.

— Ko lai cs jums skaidroju? Kas no tā mainīsies? Mēs tik un tā te mirsim.

— Es gribu zināt, kāpēc mirstu. Jūs esat tcmplictis tāpat kā jūsu draugi, vai ne?

— Jā, mēs esam tcmplicši.

— Un kas ir tie otri? Tie, kuri izskatījās pēc turkiem? Tic, kuri bija kopā ar katedrāles sargu.

— Tic ir Adaija cilvēki.

— Kas ir Adaijs?

— Virsgans. Svētā līķauta Kopienas virsgans. Viņi grib dabūt…

— Grib dabūt Sindoni? -Jā.

— Viņi to grib nolaupīt?

— Viņi paši uzskata, ka Sindone pieder viņiem. Jēzus pats to viņiem nosūtīja.

Anna klusībā nosprieda, ka priesteris sācis murgot, un tuvināja viņa sejai sveci. īva de Sārnī lūpās parādījās smaids.

— Nē, es neesmu jucis. Varbūt arī jūs esat lasījusi, ka pirmajā gad­simtā Edesā valdīja ķēniņš Abgars. Viņš bija spitālīgs, taču tika izdziedi­nāts, pateicoties Jēzus līķautam. Vismaz tā vēsta leģenda. Un tam nešaubīgi tic Edesas pirmās kristīgās kopienas pēcteči. Viņi ir pārliecināti, ka pil­sētas valdnieks atguva veselību, kad uz Edesu kāds atgādāja līķautu.

— Kas līķautu atnesa?

— Tradīcija apgalvo, ka tas bijis viens no Jēzus mācekļiem.

— Bet Sindones vēsture taču ir raiba, un Edesu tā pameta jau tālā senatnē…

— Jā, pilsētas kristiešiem to nolaupīja Bizantijas imperatora karaspēks…

— Imperatoru sauca par Romānu Lekapēnu, vai ne?

— Jā, kad Romāns Lekapēns līķautu nolaupīja, Edesas kristieši zvē­rēja, ka darīs visu, lai svētumu atgūtu. Edesas kristīgā kopiena ir viena no vissenākajām pasaulē un nekad nav atmetusi centienus atgūt savu relikviju. Bet mēs jau daudzus gadsimtus viņiem to liedzam. Sindone vairs nepieder edesiešiem.

— Vai visi mēmie bija šīs Kopienas locekļi?

— Jā, tie ir Adaija kareivji. Puiši, kuri uzskata, ka ir liels gods upurēt mēli. Mēli viņiem izgriež, lai viņi nevarētu runāt gadījumā, ja tiktu arestēti.

— Drausmīgi!

— Ari tā ir tradīcija. Laikam pirmais mēli sev izgriezt lika Marcijs, valdnieka Abgara arhitekts. Mčs gādājam, lai Sindone nenonāktu viņu rokās, tāpat nepieļaujam, lai viņi tiktu arestēti. Jo, atklājot Kopienu, va­rētu tikt atklāta arī mūsu pastāvēšana. Marko Valoni ir taisnība: uguns­grēki katedrālē tiek izraisīti ļaunprātīgi. Tos sarīko Kopienas cilvēki, lai izceltos juceklis, kas palīdzētu nolaupīt Sindoni. Taču mēs allaž esam tu­vumā. Jau gadsimtiem ilgi templieši gādā, lai šī zādzība nenotiktu.

īvs de Šarnī sāpēs ievaidējās. Viņam reiba galva, un pustumsā viņš tik tikko spēja saskatīt Annas seju. Sieviete turēja mobilo telefonu pavisam tuvu viņa lūpām, nezinādama, vai Sofija uz zvanu ir atbildējusi, nezi­nādama, vai kāds šo sarunu klausās. Anna negribēja, ka patiesība no­mirst kopā ar viņu. Vajadzēja mēģināt to nogādāt dienas gaismā, un šī bija vienīgā iespēja.

— Kas gan templiešiem ir kopīgs ar Sindoni un jūsu aprakstīto Ko­pienu?

— Mēs šo relikviju nopirkām no imperatora Baldvina. Tā likumīgi pieder mums.

— Bet Sindone taču ir viltojums! Jūs pats labi zināt, ka analīzes ar radioaktīvo oglekli pierādīja, ka audekls ir darināts trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā.

— Zinātniekiem ir taisnība, šis audekls tiešām ir austs trīspadsmitā gadsimta beigās. Bet jūs zināt, ka arī zinātnieki nespēj izskaidrot, kāpēc audeklam pieķērušies ziedputekšņi, kas ir identiski tiem, kuri pirms divtūkstoš gadiem nosēdušies Ģenecaretes ezera krastos. Tāpat ari asins daļiņas ir īstas un atbilst gan arteriālajām, gan venozajām asinīm. Tur­klāt linaudekls neapšaubāmi ir austs Austrumos. Tāpat asins serums ir skaidri iezīmējis visas brūces, ko Jēzus guva šaustīšanas laikā.

— Tad kā jūs to varat izskaidrot?

— Jūs pati zināt. Vismaz bijāt rikai pussoli no pareizās atbildes. Jūs taču bijāt aizbraukusi uz Franciju, uz Lirī.

— Jums zināms ari tas?

— Mums zināms viss, pilnīgi viss. Mēs zinām absolūti visu, ko jūs esat teikusi un darījusi. Jūsu intuīcija nemeloja: Tempļa ordeņa pēdējais

Normandijas vizitators Žofrč de Šarnē tiešām ir mans sencis. Mūsu dzimta ordenim dāvājusi daudz dēlu.

Annu šis stāsts apbūra. Viņa apzinājās, ka ir guvusi iespēju uzklausīt atzīšanos, kas citos apstākļos nemūžam nebūtu atskanējusi. Žēl, ka patiesībai būs jāpaliek kopā ar viņu šai akmens kapā. Rakstu par Sindo­nes vēsturi viņai tā arī neizdosies nopublicēt. Par spīti bezcerībai Anna jutās lepna, ka ir pratusi nokļūt tik tuvu noslēpuma atminējumam.

— Stāstiet tālāk.

— Nē, pietiks.

— De Sārnī, jums drīz būs jāstājas Dieva priekšā. Labāk ierasties tur ar tīru sirdsapziņu, izsūdziet savus grēkus. Atklājiet, kas jūs pamudināja pievērsties ārprātam, kura dēļ dzīvību zaudējuši tik daudzi.

— Jūs gribat, lai es sūdzu grēkus? Kam?

— Man. Jums būs vieglāka sirds, bet man pašas nāve vairs neliksies tik bezjēdzīga. Jūs taču ticat Dievam. Viņš dzirdēs visu, ko teiksiet.

— Dievam nav jāklausās vārdos izteiktais, viņš tāpat zina visu, kas notiek katra cilvēka sirdī. Vai jūs Dievam ticat?

— Nezinu. Es ceru, ka viņš pastāv.

Tēvs īvs brīdi klusēja. Tad notrauca no pieres sviedrus un saņēma plaukstā Annas roku. Viņa paslcpus joprojām turēja telefonu paceltu.

— Ari mans sencis Fransuā de Šarnē bija Tempļa ordeņa bruņinieks un jau pavisam jauns bija nokļuvis Austrumos. Nestāstīšu jums par viņa neskaitāmajiem piedzīvojumiem, pateikšu tikai to, ka dažas dienas pirms Akras cietokšņa krišanas saracēņu rokās Tempļa lielmestrs viņam uzti­cēja pienākumu izglābt Kristus līķautu, kas glabājās cietoksnī kopā ar citiem ordeņa dārgumiem. Lai tālajā ceļojumā relikvija neciestu, mans sencis to izritināja visā garumā, pārklāja ar ļoti līdzīgu linaudekla ga­balu un rūpīgi salocīja. Tad Fransuā de Sarnē atgriezās Francijā, kā liel­mestrs viņam bija pavēlējis.

Ievilcis elpu, priesteris turpināja: — Kad de Šarnē un Marscļas mestrs audeklu atkal atritināja, viņi apstulba no pārsteiguma, jo arī uz otra audekla bija parādījies Kristus attēls. Varbūt notikušajam ir iespējams kāds ķīmisks izskaidrojums. Varam ari to uzskatīt par brīnumu. Katrā ziņā kopš šī brīža pastāvēja divas Sindones un uz abām bija īstenais Kristus atveids.

— Ak Dievs! Tas izskaidro…

— Tas izskaidro, kāpēc radioaktīvā oglekļa analīzes liecina, ka audekls ir tapis trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā. Tāpat tas izskaidro, kāpēc uz audekla tomēr ir atrodami senie ziedputekšņi un asins daļiņas. Sindone ir svēta. Uz tās ir Kristus tēls un viņa ciešanu pēdas. Kristus bija tieši tāds, Anna. Tāds viņš bija. Ar šādu brīnumu Dievs pagodināja eie Šarnē dzimtu. Vēlāk gan relikvija nokļuva pie cita ģimenes atzara, kas sevi dēvēja par dc Šarnī. Taču to varu nestāstīt, jo tālākā Sindones vēs­ture jums ir labi zināma. Tagad arī jūs zināt svētā līķauta noslēpumu. Patiesība ir zināma tikai nedaudziem izredzētajiem. Tāds ir stāsts par neizskaidrojamu brīnumu, jo tas patiesi bija Dieva paveikts brīnums.

— Taču jūs teicāt, ka pastāv divas Sindones: īstā, kuru ordenis nopirka no imperatora Baldvina, un otra, tā, kura glabājas šeit, Turīnas katedrālē un ir itin kā īstās Sindones negatīvs. Kur jūs to glabājat? Pasakiet.

— Glabājam ko?

— īsto Sindoni. Šeit katedrālē taču ir tikai kopija.

— Nē, tā nav kopija. Arī šī ir īsta.

— Tomēr kur ir otra? — Anna pacēla balsi.

— Arī es to nezinu. Zaks de Molē pavēlēja to sargāt kā vislielāko dārgumu. Paslēptuve tiek turēta noslēpumā un ir zināma tikai ne­daudziem cilvēkiem. Vienīgi lielmestrs un septiņi ordeņa mestri zina, kur glabājas svētais līķauts.

— Vai šī slepenā vieta nevarētu būt lorda Makkola pils Skotijā?

— Es to nezinu. Zvēru.

— Bet jūs taču zināt, ka Makkols ir lielmestrs, bet Umberto D'Alakva, Pols Bolārs, Armāns de Kiro, Džefrijs Mountbeitens, kardināls Vizjē…

— Pietiek! Esmu noguris, un ievainojums stipri sāp. Es mirstu.

— Viņi ir Tempļa mestri. Tāpēc viņi ir neprecējušies un tik ļoti atšķi­ras no frivolajiem un izlaidīgajiem ļaudīm, kas līdzīgi kā viņi ir apveltīti ar varu un naudu. Viņi allaž turas nomaļus, izvairās no preses uzmanī­bas. Viņiem reklāma nav vajadzīga. Elizabetei bija taisnība.

— Lēdija Makkcnija ir ļoti gudra sieviete. Tāpat kā jūs un doktore Galloni.

— Jūs esat sektanti!

— Nē, Anna, nē! Nomierinieties! Ļaujiet man izteikties ari Tempļa aizstāvībai. Ordenis šos ilgos gadsimtus ir izdzīvojis tikai tāpēc, ka pret mums vērstās apsūdzības nebija patiesas. Filips Skaistais un pāvests Klcmcnts apzinājās, ka mūs apmelo, viņi kāroja pēc ordeņa bagātībām. Karalis sevišķi tīkoja iegūt svēto līķautu — viņš cerēja, ka tādējādi kļūs par varenāko Eiropas valdnieku. Es zvēru, Anna, ka gadsimtu gaitā mēs, templieši, vienmēr esam bijuši taisnīguma pusē. Vismaz mēs, īstie templieši. Es zinu, ka ir daudz dažādu sektu un masonu biedrību, kas arī uzdodas par Tempļa mantiniecēm. Šiem viltvāržiem ar īsteno Tempļa ordeni nav nekā kopīga. Turpretī mūsu slepeno organizāciju dibināja pats Zaks dc Molē, nodrošinādams ordeņa pastāvēšanu cauri laikiem. Mēs esam piedalījušies daudzos un dažādos nozīmīgos vēstures noti­kumos: Franču revolūcijā, Napoleona laiku karos un sabiedrības pār­maiņās, Grieķijas neatkarības cīņās, tāpat arī franču Pretošanās kustībā Otrā pasaules kara laikā. Vienmēr esam veicinājuši demokratizācijas procesus visā pasaulē. Nekad neesam iesaistījušies norisēs, par kurām mums būtu jākaunas.

— Templis slēpjas ēnā, un tam nevar būt nekā kopīga ar demokrā­tiju. Ordeņa vadoņi ir ārkārtīgi bagāti, bet es neticu, ka tādas bagātības ir savienojamas ar godīgumu.

— Jā, viņi ir bagāti, taču šīs bagātības viņiem nepieder, tās pieder ordenim. Viņi ir tikai šo līdzekļu pārvaldnieki, lai gan jāatzīst, ka tieši viņi, būdami apveltīti ar izcilām prāta spējām, šīs bagātības nemitīgi vairo. Pēc mestru nāves viss atgriežas ordeņa rokās.

— Kopīgā fondā.

— Jā, kopīgā fondā, kas ir ordeņa finansiālā sirds. Izmantojot šos līdzekļus, mēs varam būt klātesoši visur un vienmēr. Zinām visu par vi­siem, tāpat kā zinājām, kas un ko runā Mākslas un kultūras pieminekļu aiz­sardzības nodaļā. Mēs esam visur, — tikko dzirdami atkārtoja tēvs īvs.

— Pat Vatikānā.

— Lai Dievs man piedod.

Tie bija pēdējie īva de Sārnī vārdi. Atklājusi, ka priesteris ir miris, Anna iekliedzās. Viņa aizspieda mirušajam acis un sāka šņukstēt, prāto­dama, cik ilgi vēl būs jāgaida nāve. Varbūt vairākas dienas. Viņa bija ap­glabāta dzīva — un šī atziņa bija briesmīgāka par visu. Anna pacēla telefona klausuli augstāk.

— Sofij? Sofij, tu mani dzirdi? Palīdzi man!

Telefons klusēja. Viņā pusē neviena nebija.

Taču Sofija Galloni izmisusi kliedza: — Anna, Anna, mēs tevi dabū­sim ārā no turienes!

Savienojums bija pārtrūcis pirms dažām sekundēm. Droši vien Annas telefons bija izlādējies. Sofija bija dzirdējusi Marko kliedzienus, karabinieru sasaukšanos un šāvienu troksni. Vīri baidījās, ka tuneļu griesti tūliņ iebruks. Sofija ilgāk vairs nebija kavējusies un, pārkāpusi Marko pavēles, steidzās pamest kabinetu. Viņa vēl nebija tikusi līdz ārdurvīm, kad ietrinkšķējās mobilais. Sofija, domādama, ka zvanītājs ir Marko, atbildēja, nepaskatoties displejā. Un apstulba, izdzirdusi Annas Himenesas un tēva īva balsis. Tā viņa stāvēja, piespiedusi aparātu pie auss, pūlēdamās nepalaist garām nc vārda un pat nemanīdama, ka garām skrien vīri, kas steidzas atbrīvot pazemes nogruvuma ieslodzītos biedrus.

Minerva pēc laiciņa atrada Sofiju izmisīgi raudam. Telefonu viņa jo­projām žņaudzīja plaukstā.

— Sofij! Kas noticis? Lūdzu, nomierinies!

Sofija izstāstīja dzirdēto. Minerva apstulbusi klausījās un tad teica:

— Braucam uz kapsētu, te mums tik un tā vairs nav ko darīt.

Abas sievietes izgāja uz ielas. Nemanīja nevienas brīvas karabinieru

mašīnas, tāpēc viņas pamāja taksometram. Sofija joprojām raudāja. Viņa jutās vainīga, ka nebija pratusi palīdzēt Annai Himcnesai.

Viņas iesēdās automašīnā un devās ceļā. Taksometrs apstājās pie krus­tojuma, bet, tikko atsācis braukt, taksists šausmās iekliedzās. Taisni virsū brāzās milzīgs kravas auto. Nakts klusumu satricināja sadursmes troksnis.