Svētā līķauta brālība

17

Jaunais kalps, šausmu pārņemts, raudāja. Marcija seja bija noplūdusi asinīm. Otrs kalps bija aizsteidzies uz Hosara mājām, lai pavēstītu, kāda nelaime notikusi ar valdnieka arhitektu.

Taču Hosars un Tadejs nebrīnījās, uzklausot kalpa stāstu.

— Vispirms mēs dzirdējām kliedzienu, skaļu, drausmīgu, skrējām uz Marcija istabu, iegājām iekšā un ieraudzījām viņu pakritušu zemē bez samaņas. Vienā rokā viņam bija ass duncis, bet otrā — paša mēle, ko viņš tikko bija nogriezis. Viņš tur joprojām guļ, un mēs nezinām, ko iesākt. Viņš jau mūs brīdināja, ka šonakt kaut kam jānotiek, un piekodi­nāja, lai mēs nebaidoties, lai arī ko ieraudzītu. Taču tas ir pārāk draus­mīgi! Nogriezt sev mēli! Kāpēc? Kāpēc?

Hosars un Tadejs centās puisi nomierināt un tūdaļ steidzās uz Mar­cija mājām. Draugu viņi ieraudzīja joprojām nesamanīgi guļam asiņu pilnā gultā, bet otrs kalps, nometies ceļos istabas kaktā, raudāja un de­dzīgi lūdza Dievu.

— Rimstieties! — pavēlēja Hosars. — Tūlīt atnāks ārsts un viņu ap­kops. Šonakt mums visiem jābūt stipriem. Ne bailes, ne sāpes nedrīkst mūs uzveikt, citādi Marcija dzīvība būs briesmās.

Puiši pamazām nomierinājās. Ieradās ārsts un izraidīja visus no ista­bas, pats kopā ar savu palīgu palikdams pie sakropļotā arhitekta. Viņi iznāca pie pārējiem tikai pēc laba brīža.

— Nu jau ir labāk. Marcijs mierīgi guļ. Es gribu, lai vēl dažas dienas viņš pavadītu pusmiegā, tāpēc jums viņš jādzirda ar šo pilienu šķīdumu. Dzēriens mazinās sāpes un ļaus viņam gulēt, līdz brūce būs aprētojusi.

— Mēs gribam tev ko lūgt, — ārstam teica Tadejs. — Ari mēs gri­bam šķirties no mēles.

Ārsts, pēc ticības kristietis, pievērsa viņiem bažīgu skatienu.

— Mūsu Kungam Jēzum nepatiktu šāda sakropļošanās.

— Mēs nedrīkstam rīkoties citādi, mums jāpaliek bez mēles, — skaidroja Hosars. — Citu iespēju nav, jo Maanu gribēs mūs piespiest runāt. Viņš mūs spīdzinās, lai izdibinātu, kur palicis Jēzus līķauts. Mēs to nezinām, taču sāpēs varam pateikt kaut ko, kas apdraudētu šī noslē­puma glabātājus. Mēs negribam bēgt no pilsētas. Mums jāpaliek kopā ar mūsu brāļiem, jo pavisam drīz visiem kristiešiem būs jācieš no Maanu dusmām.

— Lūdzu, palīdzi mums, — uzstāja Tadejs. — Mēs neesam tik dros­mīgi kā Marcijs, kurš spēja satvert asu dunci un nogriezt sev mēli.

— Tas, ko jūs lūdzat, ir pretrunā ar Dieva likumiem. Mans pienā­kums ir cilvēkus ārstēt, nevis kropļot.

— Tad tas būs jāpaveic mums pašiem, — teica Hosars.

Hosara apņēmīgais tonis ārstu pārliecināja. Vispirms viņš devās uz Tadeja namu, kur iejauca ūdenī nelielas pudelītes saturu. Kad Tadejs aizmiga, ārsts lūdza, lai Hosars dodas uz savām mājām un gaida viņa ierašanos.

Drīz viņš, drūms un nomākts, kāpa pār Hosara slieksni.

— Apgulies gultā un izdzer šo, — viņš teica Hosaram. — Tu iemigsi, bet, kad pamodīsies, tev vairs nebūs mēles. Lai Dievs man piedod!

— Viņš tev jau ir piedevis.

* * *

Valdniece rūpīgi sasukājās. Abgara nāves ziņa bija sasniegusi pat vistā­lākos pils nostūrus, un tagad valdniece gaidīja, ka pie mirušā guļvietas kuru katru bridi ieradīsies Maanu, viņu abu dēls.

Kalpi ar ārstu palīdzību jau bija apkopuši Abgara miesas, lai tās va­rētu parādīt tautai. Valdnieks pirms nāves bija lūdzis, lai viņu gulda mauzolejā tikai tad, kad būs aizlūgts par viņa dvēseli.

Valdniece nezināja, vai Maanu ļaus apbedīt Abgaru saskaņā ar Jēzus likumiem, taču viņa bija gatava izcīnīt šo pēdējo kauju, aizstāvēdama cilvēku, kuru tik ļoti mīlēja.

Vāķēdama mirušā vīra miesas, valdniece ielūkojās savas sirds dziļu­mos un mēģināja saprast, kāpēc gan viņu tik ļoti ienīst pašas dēls. Un viņa atrada atbildi. Patiesībā viņa to vienmēr bija zinājusi, tikai līdz šim ritam nebija gribējusi atzīt: viņa nebija laba māte. Nē, tāda viņa nekad nebija bijusi. Mīlestība pret Abgaru bija pārāk spēcīga, pārāk paģēroša — nekas un neviens, arī bērni, nedrīkstēja laupīt viņas uzmanību un rūpes, jo viss, ko viņa varēja sniegt, pienācās mīļotajam vīram. Maanu nebija vienīgais, viņa bija laidusi pasaulē vēl četrus bērnus — puiku un trīs meitenes. Zēns gan bija nomiris neilgi pēc dzimšanas, bet par meitām un Maanu viņa nekad nebija daudz interesējusies. Meitenes auga biklas un nerunīgas un ātri vien tika izdevīgi izprecinātas, lai stiprinātu savie­nības ar kaimiņzemēm. Valdniece pat īsti nepamanīja, ka meitas ir pame­tušas pili, — viņas acis gribēja redzēt tikai un vienīgi Abgaru.

Viņa klusēdama bija pacietuši vīra aizraušanos ar dejotāju Aniju, kura to aplaida ar nāvējošu slimību. Valdnieces lūpas neizrunāja nevienu pārmetuma vārdu, jo nekas nedrīkstēja aptumšot attiecības ar vīru.

Jā, viņa nebija atradusi laiku ne meitām, ne Maanu. Bet tagad bija par vēlu ko mainīt. Nāves stunda bija tuvu — nebija šaubu, ka Maanu liks viņu nogalināt. Pašas dēls, kas uzaudzis bez mātes mīlestības un rū­pēm! Cik savtīga un akla viņa bijusi! Vai Jēzus to viņai maz piedos?

Istabas klusumu satricināja Maanu griezīgā balss.

— Es gribu redzēt savai tēvu, — viņš teica, kāpdams pār slieksni.

— Tavs tēvs ir miris.

Maanu pievērsa mātei izaicinošu skatienu.

— Tātad tagad cs esmu Edesas valdnieks.

— Jā, tu esi likumīgais valdnieks, un visi atzīs tavu varu.

— Marvuz! Ved projām valdnieci!

— Nē, dēls, vēl ne. Mana dzīvība ir tavās rokās, tomēr vispirms ap­glabāsim Abgaru kā valdniekam pienākas. Ļauj man izpildīt viņa pēdē­jās vēlēšanās, ko tev nolasīs galma rakstvedis.

Ticijs bailēs drebošu sirdi tuvojās, nesdams pergamenta rituli.

— Valdniek, Abgars man nodiktēja savu gribu.

Marvuzs pieliecās tuvāk jaunajam Edesas valdītājam un iečukstēja ausī dažus vārdus. Tas aplaida skatienu visriņķī un secināja, ka sardzes priekšniekam ir taisnība: te bija sanākuši kalpi, rakstveži, ārsti, sargi un galminieki, un visi gaidīja, kā beigsies šī draudīgā dēla un mātes saķer­šanās. Nē, viņš nedrīkstēja dot vaļu naidam — vēl ne, un ne tik klaji. Tā viņš tikai pārbiedēs skatītājus, un tic nevis kļūs par padevīgiem pavalst­niekiem, bet sāks dumpoties un rīkot sazvērestības, iekams viņš būs no­stiprinājis savu varu. Valdniece atkal bija uzvarējusi. Maanu labprāt pats savām rokām būtu viņu nogalinājis uz līdzenas vietas, taču vajadzēja no­gaidīt un cienīgi apglabāt tēvu.

— Lasi, Ticij, — viņš pavēlēja.

Un rakstvedis drebošā balsī sāka lasīt Abgara pēdējās pavēles. Maanu klausījās, zobus sakodis un dusmās pietvīcis.

Abgars pieprasīja, lai tiek sarīkota kristīga ceremonija un lai viss galms sapulcējas kristīgā svētnīcā un aizlūdz par viņa dvēseli. Šai aizlūgumā noteikti jāpiedalās arī valdniecei un Maanu. Valdnieka miesām jāstāv senākajā no Edesas kristīgajām svētnīcām trīs dienas un trīs naktis. Kad tās būs aizritējušas, valdnieces un Maanu vadītam gājienam jānogādā mir­stīgās atliekas mauzolejā.

Ticijs, pabeidzis lasīt, noklepojās, uzlūkoja valdnieci un pievērsa ska­tienu Maanu. Tad izvilka no piedurknes vēl vienu pergamentu.

— Valdniek, ja tu atļausi, nolasīšu arī to, ko Abgars tev pavēl darīt, kad būsi pārņēmis varu.

Istabai un tuvējam gaitenim pārvilnīja izbrīna čuksti. Maanu niknumā grieza zobus, būdams pārliecināts, ka tēvs prasmīgi izlicis slazdus, no kuriem nebūs viegli izvairīties.

"Es, Abgars, Edesas valdnieks, savam dēlam Maanu, kurš pēc

manis kļuvis par valdnieku, pavēlu cienīt un godāt kristiešus, ne­kādi neapspiežot viņu ticību. Tāpat uzlieku viņam par pienākumu

gādāt par savas mātes un manas mīļotās sievas, Edesas valdnieces,

drošību. Valdniecei ir tiesības izlemt, kur viņa vēlas mājot turp­māk, savukārt jaunajam valdniekam jārūpējas, lai viņai nekā ne­trūktu un viņa baudītu savai augstajai kārtai pienācīgu dzīvi.

Tu, mans dēls, esi atbildīgs par to, lai visas manas pavēles uktu izpildītas. Bet, ja tu uzdrošināsies pārkāpt manas pēdējās vēlēša­nās, Dievs tevi sodīs un tu neradīsi mieru ne dzīvē, ne arī pēc nāves."

Visu skatieni pievērsās jaunajam valdniekam. Maanu dusmās trīcēja, taču nepaguva ļaut tām vaļu, jo ierunājās Marvuzs: — Atvadīsimies no Abgara tieši tā, kā viņš lūdzis. Bet tagad visi atgriezieties pie darba.

Sanākušie pamazām atstāja valdnieka istabas. Valdniece, bāla un mie­rīga, gaidīja, kādu likteni viņai būs lēmis dēls. Kad pēdējais no galmi­niekiem bija prom, Maanu pievērsās mātei.

— Tu neiziesi no šejienes, iekams es tevi nesaukšu. Tu ne ar vienu ne­drīksti sarunāties ne pils telpās, ne ārpus tām. Kopā ar tevi šeit paliks divi kalpi. Manu tēvu apglabāsim tieši tā, kā viņš mums lūdza. Tu, Marvuz, esi atbildīgs par to, lai visas manas pavēles tiktu izpildītas vārds vārdā.

Maanu straujiem soļiem devās prom. Valdnieka sardzes priekšnieks tuvojās vecajai valdniecei.

— Kundze, būs labāk, ja tu pakļausies jaunā valdnieka gribai.

— Es nedomāju tai pretoties, Marvuz.

Valdnieces skatiens bija tik nopietns un skarbs, ka Marvuzs kaunā nodūra acis un, klusi atvadījies, izsteidzās no istabas.

Maanu rīkojumi bija skaidrāki par skaidru: tikko Abgars būs apbe­dīts saskaņā ar viņa pēdējo gribu, tikko mauzoleja durvis būs aizzīmo­gotas, jaunajam valdniekam uzticīgie kareivji sagūstīs pilsētas kristiešu vadoņus — ilgi un klusi ienīstos Hosaru un Tadeju. Tūdaļ pēc tam jāsagrauj visas svētnīcas, kurās uz lūgšanām paraduši pulcēties kristieši, bet to godātais linaudekla gabals steidzami jānogādā valdnieka pilī.

Valdniecei netika atļauts iziet no istabas, līdz pienāca trešā diena pēc Abgara nāves. Visu šo laiku vecā valdnieka līķis gulēja grezni rotātā guļ­vietā pirmajā no svētnīcām, kas Edesā bija uzceltas par godu Jēzum.

Līdzās katafalkam godbijīgi stāvēja sardze, bet edesieši nāca atvadīties no cilvēka, kurš daudzus gadu desmitus bija nodrošinājis pilsētai mieru un pārticību.

— Kundze, vai esi gatava?

Marvuzs ieradās pie valdnieces, lai pavadītu to uz kristiešu dievnamu, no kura svinīgs gājiens ar Maanu priekšgalā dosies uz mauzoleju, kas kļūs par Abgara pēdējo atdusas vietu.

Valdniece bija apvilkusi savu labāko tuniku, aplikusi viskrāšņāk izrak­stīto plīvuru un rotājusies ar visskaistākajām dārglietām. Par spīti grum­bām un ciešanu pēdām sejā viņa aizvien vēl izskatījās majestātiska un nesalauzta. Kad valdniece Marvuza pavadībā ieradās mazajā kristiešu svētnīcā, tā jau bija stāvgrūdām pilna. Te bija sanākuši visi galminieki un ievērojamākie no edesieŠicm. Valdniece ar skatienu meklēja Hosaru un Tadeju, taču tie nekur nebija manāmi. Uzmācās nemiers. Kur gan pa­likuši viņas uzticamākie draugi?

Maanu galvā jau bija Abgara kronis, taču viņa noskaņojums bija drū­māks par drūmu. Viņš bija pieprasījis, lai bēru ceremonijā piedalītos arī Hosars un Tadejs, taču kareivji tos nekur nebija pratuši atrast. Un arī svētais līķauts noslēpumaini bija pametis vietu, kur bija glabājies ga­diem ilgi.

Kāds no jaunākajiem Tadeja mācekļiem uzsāka lūgšanu, ievadot at­vadu rituālu.

Drīz aizlūgums bija galā, un ļaudis sastājās gājienam uz mauzoleju. Maanu jau bija nostājies izvadītāju pūļa priekšgalā, kad viņam piestei­dzās Marvuzs.

— Valdniek, mēs pārmeklējām visu ievērojamāko kristiešu mājas, taču svēto līķautu neatradām. Tāpat arī Hosars un Tadejs ir pazuduši bez pēdām.

Izrunājis šos vārdus, sardzes priekšnieks aprāvās, jo tai pašā brīdī ieraudzīja abus pazudušos. Bāli kā pati nāve pūlim cauri spiedās Hosars un Tadejs. Valdniece ar pūlēm valdīja asaras un abus apskāva. Hosars viņu maigi uzlūkoja, taču nc vārda neteica. Arī Tadejs klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

Maanu nepacietīgi pavēlēja, lai gājiens dodas ceļā. Jo ātrāk Abgara līķis nozudīs aiz mauzoleja durvīm, jo ātrāk varēs izrēķināties ar kris­tiešiem.

Klusējošu un skumju nomāktu ļaužu pūlis pavadīja veco valdnieku pēdējā gaitā. Kad mirušā miesas jau bija guldītas mauzolejā un kāds no kalpiem grasījās aizdarīt tā durvis, valdniece lūdza, lai viņai vēl atvēl dažas minūtes lūgšanām.

Maanu to atļāva, izrādīdams viņai pēdējo laipnību. Taču minūtes ri­tēja ātri, un pavisam drīz kapeņu ieeju aizsedza smaga akmens plāksne. Tikko mauzoleja ieeja bija slēgta, Maanu pamāja Marvuzam, savukārt tas deva zīmi kareivjiem, kuri visu acu priekšā tūdaļ sagrāba Hosaru un Tadeju. Laukumam pārvilnīja baiļu čuksti un sašutuma saucieni, jo pie­peši edesieši bija apjēguši, ka Maanu nebūt nedomā pildīt sava tēva no­vēlējumus un vērsīsies pret kristiešiem.

Dažs steidzīgiem soļiem, dažs skriešiem — Edesas ļaudis sāka izklīst, lai drīzāk patvertos mājās. Ne viens vien čukstēja, ka jau šai naktī pame­tīs pilsētu, meklējot glābiņu no Maanu. Tomēr vairums nakti nemaz nesagaidīja. Maanu uzticīgie kareivji jau postīja ietekmīgāko kristiešu mājokļus, daudzus apcietināja, bet citus nogalināja turpat ielās vai uz mājas sliekšņa.

Valdniece redzēja, kā sargi aizved Hosaru un Tadeju, — ne viens, ne otrs pat nedomāja pretoties un neizdvesa nc skaņas. Vecās sievietes vaib­stus izkropļoja šausmas, redzot slaktiņu, kas sācies pilsētas ielās, pa kurām Marvuzs viņu vilka uz pili.

Dūmi un deguma smaka kāpa augšup līdz pils pakalnam, un pat attā­lākajos kambaros bija saklausāmi ļaužu izmisīgie kliedzieni. Edcsa dre­bēja šausmās, locījās sāpēs, dega ugunīs, bet Maanu sēdēja troņa zālē, malkoja vīnu un apmierināts vēroja pārbiedēto galminieku sejas.

Valdniece stāvēja kājās, kā Maanu viņai bija pavēlējis. Turpat līdzās bija arī Tadejs un Hosars — sasietām rokām, saplēstām tunikām viņi grī­ļojās zem sargu nežēlīgajiem sitieniem, taču neteica ne vārda.

— Turpiniet! — pavēlēja Maanu. — Es gribu, lai viņi lūdzas pēc žēlastības.

Sargi ņēmās sist vccos vīrus ar jaunu sparu, taču tic joprojām klu sēja — par lielu izbrīnu galminiekiem, kas bija spiesti noskatīties viņu mocībās. Valdnieka dusmas auga augumā.

Pār Hosara seju ritēja asaras, pleci un mugura bija sakapāti asinīs. Kad Tadejs pakrita, sāpēs zaudējis samaņu, valdniece iekliedzās: — Pie­tiek! Rimstieties!

— Kā tu uzdrošinies te kādam kaut ko pavēlēt?! —viņai uzrēca Maanu.

— Tu esi nožēlojams gļēvulis! Nav valdnieka cienīgi pakļaut mocī­bām vecus vīrus!

Valdniece vēl nebija pabeigusi sakāmo, kad Maanu iecirta viņai spē­cīgu pļauku. Vccā sieviete saļima zemē. Šausmu pilni čuksti pāršalca zāli.

— Šie veči mirs tepat visu acu priekšā, ja nepateiks man, kur paslē­puši to linaudekla gabalu! Un tāpat mirs visi viņu draugi un līdzzinā­tāji! Visi!

Zālē ienāca divi sargi, vezdami Marciju. Viņiem sekoja abi kalpi, kurus galma arhitekts bija pieņēmis par audžudēliem.

Maanu uzrunāja sargus.

— Vai viņš jums pateica, kur paslēpts līķauts?

— Nē, valdniek.

— Tad šaustiet viņu rīkstēm, līdz viņš to atklās!

— Mēs varam viņu sist līdz nāvei, taču viņš neteiks ne vārda. Arhi­tekta kalpi izstāstīja, ka jau pirms dažām dienām viņš izgriezis sev mēli.

Valdniece uzlūkoja Marciju, tad viņas skatiens aizslīdēja līdz Hosaram un Tadejam. Viņa saprata, ka šie trīs drosmīgie vīri nolēmuši sevi sa­kropļot, lai spētu pretoties sāpēm un nenodot līķauta noslēpumu. Šādu izaicinājumu Maanu nekad nepiedos, viņas uzticīgajiem draugiem nāk­sies samaksāt ar dzīvību. Un valdniece sāka raudāt.

Maanu smacēja dusmas, viņš bija koši pietvīcis. Marvuzs, baidīda­mies no valdnieka niknuma izpausmēm, pūlējās to mierināt: — Mans kungs, mēs noteikti atradīsim kādu, kurš zinās, kur paslēpts audekls. Mēs pārmeklēsim visu Edesu un sadzīsim to rokā…

Taču valdnieks neklausījās, viņš tuvojās savai mātei, uzrāva to kājās un ņēmās no visa spēka purināt, kliegdams: — Pasaki, kur ir tā lupata! Pasaki, vai ari es tev izraušu mēli!

Valdniece raudāja. Maanu tai cirta pļauku pēc pļaukas. Beidzot dažus no galminiekiem pārņēma kauns par pašu gļēvulību, un viņi nolēma iejaukties.

— Valdniek, laidiet viņu vaļā! — lūdzās viens.

— Kungs, nesitiet savu māti! Kungs, nomierinieties! —piebalsoja otrs.

— Valdniekam pieklājas būt savaldīgam! — aizrādīja trešais.

Kad Maanu atkal atvēzējās, Marvuzs satvēra viņa roku.

— Kungs!

Maanu nepretojās. Viņš nodūra galvu un atbalstījās pret Marvuza plecu. Maanu jutās pārguris. Dusmu lēkme bija atņēmusi pārāk daudz spēku.

Marcijs stāvēja sasietām rokām un nolūkojās notiekošajā. Klusībā viņš lūdza Dievu, lūdza tā žēlastību. Un domāja par Jēzus ciešanām pie krusta, par sāpēm, ko tam sagādāja romieši, par to, kā Skolotājs piedeva saviem mocītājiem. Ari Marcijs meklēja savā sirdī piedošanu, taču atrada vienīgi naidu — pret Maanu viņš nespēja izjust neko citu.

Valdnieka sardzes priekšnieks pavēlēja aizvest veco valdnieci uz tās istabām, tad apsēdināja pagurušo valdnieku un pasniedza tam vīna kausu. Maanu kāri dzēra.

— Viņiem jāmirst, — viņš, lūpas apslaucījis, nočukstēja.

— Jā, — atbildēja Marvuzs, — viņi mirs.

Viņš pamāja sargiem, un tie aizvilka projām Hosaru un Tadeju, kas abi no sāpēm bija zaudējuši samaņu. Marcijs klusi raudāja.

Valdnieks pacēla skatienu un cieši ielūkojās Marcijam acīs.

— Jūs, kristieši, mirsiet visi kā viens. Bet jūsu īpašumus, mājas un zemi, visu, kas jums pieder, cs izdalīšu tiem, kuri ir man uzticīgi. Tu, Marcij, mani esi nodevis divkārt. Tavs noziegums ir smagāks, jo tu esi viens no ievērojamākajiem Edesas augstmaņiem. Tu pārdevi savu sirdi kristīgajiem, bet viņi tevi apbūra un panāca, ka tu izgriez sev mēli. Bet es tik un tā atradīšu līķautu. Atradīšu un iznīcināšu. Zvēru!

Marvuzs atkal pamāja, un kareivji aizveda Marciju.

— Valdnieks grib atpūsties. Šī bija gara un smaga diena, — teica sardzes priekšnieks, mudinādams galminiekus izklīst.

Palicis divatā ar savu uzticības personu, Maanu sāka raudāt. Māte un veči ar izgrieztajām mēlēm viņam bija samaitājuši visu atriebības prieku.

— Es gribu, lai valdniece mirst.

— Viņa mirs, valdniek, mirs, tikai mazliet pagaidi. Vispirms atradīsim līķautu, tiksim galā ar kristiešiem, un tad pienāks kārta arī valdniecei.

Visu nakti Edesā liesmoja ugunsgrēki un skanēja šausmu un sāpju kliedzieni. Maanu bija pārkāpis sava tēva gribu.