Svētā līķauta brālība

15

Mēmais ļāva skatienam brīvi klejot pa šoseju, kur blīvā straumē plūda vieglās un smagās mašīnas. Likās, šoferis, kurš viņu ved uz Urfu, ari ir mēms — kopš viņi bija izbraukuši no Stambulas, tas nebija izru­nājis vairāk par pāris teikumiem.

Vīrs, kas tagad sēdēja pie stūres, bija ieradies pie stambulieša, kurš jau otrreiz bija uzņēmis viņu savā namā.

— Esmu no Urfas, atbraucu pēc Zafarina.

Saimnieks rikai klusi pamāja. Zafarins pazina cilvēku, kas bija atbrau­cis viņam pakaļ: tas bija no viņa dzimtā ciema un arī viens no Adaija uzticības personām.

Stambulietis iedeva viņiem ceļamaizi — maisiņu ar datelēm, apel­sīnus un dažas pudeles ūdens un pavadīja līdz stāvvietai, kur atbraucējs bija atstājis savu smago mašīnu.

— Zafarin, kopā ar šo cilvēku tu būsi drošībā, viņš tevi aizvedīs pie Adaija, — tas uz atvadām teica un jautāja šoferim: — Kādus norādīju­mus esi saņēmis?

— Man piekodināts pēc iespējas ātrāk nogādāt viņu galā un izvairī­ties no vietām, kur mēs varētu piesaistīt uzmanību.

— Viņam jātiek pie Adaija sveikam un veselam.

— Viss būs kārtībā. Es vienmēr ievēroju visu, ko teicis Adaijs.

Zafarins iekārtojās līdzās šoferim. Viņam būtu paticis, ja vedējs pastās­tītu, kas jauns noticis mājās, kā klājas viņa ģimenei un Adaijam, taču tas iedepīgi klusēja. Vienīgi pāris reižu drūmais šoferis uzmeta skatienu Zafarinam un noprasīja, vai šis negribot uz tualeti un vai neesot izbadējies.

Kad ceļā bija aizritējušas daudzas stundas, šoferis izskatījās noguris, un Zafarins ar zīmēm lika saprast, ka varētu to nomainīt pie stūres. Taču vīrietis atteicās:

— Nav jau vairs tālu, un es negribu nepatikšanas. Adaijs nepiedotu, ja es iekultos kādā ķezā, pietiek, ka jau esi pacenties tu.

Zafarins sakoda zobus. Viņš bija riskējis ar dzīvību, bet šis resnais muļķis pārmet, ka viņš, redz, tikai iekūlies nepatikšanās. Vai šis nejēga maz apjēdz, kādās briesmās bijis Zafarins un viņa biedri?

Mašīnu straume kļuva arvien blīvāka. E-24 ir viens no Turcijas visnoslogotākajiem ceļiem — tas savieno valsti ar Irāku, pa to sasniedza­mas irākiešu bagātīgās naftas atradnes. Turklāt te braukā daudz militārā transporta, kas uzrauga robežu ar Sīriju un uzmana šo apvidu, kur īpaši aktīvi darbojas kurdu nemiernieki.

Zafarins mierināja sevi ar domu, ka pēc nepilnas stundas būs mājās, un tas bija vissvarīgākais.

— Zafarin! Zafarin! — mātes griezīgā balss skanēja kā vissaldākā mū­zika. Tur jau viņa nāca — sīka un sažuvusi, plīvura piesegtiem matiem. Par spīti mazajam augumam tieši viņa valdīja pār visu ģimeni. Enerģis­kajai sievietei pakļāvās visi — tēvs, Zafarina brāļi, viņš pats un, protams, arī viņa sieva un meitiņa. Iebilst mātes gribai neuzdrošinājās neviens.

Zafarina sievas Ajatas acis bija asaru pilnas. Viņa bija lūgusies, lai vīrs nekur nebrauc, lai atsakās no bīstamā uzdevuma. Taču kā gan viņš būtu varējis nepakļauties Adaija pavēlei? Šāda atteikšanās nozīmētu mūžīgu kaunu, un arī viņa vecāki kopienas acīs būtu krituši negodā.

Zafarins izkāpa no mašīnas un jau nākamajā mirklī sajuta Ajatas rokas apvijamies ap kaklu. Arī māte visiem spēkiem pūlējās viņu apkampt, bet mazā meitiņa, šīs jezgas izbiedēta, sāka raudāt.

Tēvs aizkustināts stāvēja nostāk un gaidīja, līdz sievietes pierims un atsvabinās viņa dēlu. Beidzot abi vīrieši apskāvās. Spēcīgās zemnieka rokas apņēma Zafarina plecus, un viņš ļāva vaļu ilgi apspiestajām emocijām un asarām. Viņš raudāja un jutās kā kādreiz bērnībā, kad apskrambāts un zilumu izraibinātu seju pārradās mājās pēc kautiņiem skolā vai uz ielas un tēvs viņu mierinot cieši apkampa. Tēvs vienmēr iedvesa viņam dro­šības sajūtu un pārliecību, ka uz viņu var paļauties: lai notiek kas notik dams, tēvs viņu aizstāvēs. Un tagad Zafarins atkal juta, ka nepieciešams tēva atbalsts. Priekšā stāvēja tikšanās ar Adaiju. Un no Adaija Zafarinam bija bail.