Svētā līķauta brālība

31

— Kungs, tikko ir ieradies ziņnesis no jūsu tēvoča.

Baldvins tūdaļ izlēca no gultas, izberzēja miegainās acis un pavēlēja, lai galminieks nekavējoties ved ziņnesi pie viņa.

— Mans kungs, jums visupirms pieklātos apģērbties. Galu galā jūs esat imperators un ari ziņnesis ir Francijas karaļa galma augstmanis.

— Paskāl, ja tu man to palaikam neatgādinātu, es jau sen būtu aiz­mirsis, ka esmu imperators. Nu tad palīdzi man! Vai man vēl ir kāds sermuļādas apmetnis, kas nebūtu pārdots vai ieķīlāts?

Paskāls de Molesms, dižciltīgs Francijas karaļa vasalis, kuru tā senjors bija norīkojis allaž būt līdzās neveiksmīgajam krustdēlam Baldvinam, uzskatīja par labāku uz šo jautājumu neatbildēt.

Naudas patiešām nebija. Pavisam nesen bija dots rīkojums noņemt no pils jumtiem svina plāksnes un ieķīlāt tās venēciešiem — šie apsvie­dīgie veikalnieki strauji iedzīvojās bagātībā, izmantodami Baldvina finan­siālos sarežģījumus.

Kad imperators apsēdās troņa zālē, galminieki jau nepacietīgi sačuk­stējās, bažīgi gaidīdami ziņas no Francijas karaļa.

Ienāca Robērs dc Dižons, nometās uz viena ceļa un nolieca galvu im­peratora priekšā. Valdnieks tūdaļ pamāja, aicinādams vēstnesi piecelties.

— Saki — kādas ziņas esi atnesis no mana tēvoča?

— Viņa Majestāte karalis drosmīgi cīnās Svētajā Zemē, lai atbrīvotu Mūsu Kunga kapu. Esmu jums atnesis labu vēsti: Damjeta ir iekarota. Karalis un viņa karaspēks ar uzvarām virzās uz priekšu un iekaros zemes otrpus Nīlas, lai dotos uz Jeruzalemes pusi. Šobrīd Viņa Majestāte nevar jums palīdzēt, kā vēlētos, jo karagājiena izmaksas ir lielākas par kroņa ienākumiem. Karalis jums iesaka būt pacietīgam un ticēt uz Mūsu Kungu. Drīz viņš jūs aicinās stāties sev līdzās kā mīļoto un uzticīgo krustdēlu, tāpat palīdzēs atrisināt visas grūtības, kas jūs tik smagi nospiež.

Baldvins sadrūma, šķita, viņš teju teju sāks raudāt. Par laimi, Paskāla dc Molcsma bargais skatiens viņam atgādināja, ka tāda uzvedība valdnie­kam nepiedien.

— Es jums atvedu arī Viņa Majestātes vēstuli.

Bruņinieks izvilka aizzīmogotu vēstuli un pasniedza to imperatoram. Valdnieks apātiski paņēma sūtījumu un, pat neuzmetis tam skatienu, tūdaļ atdeva Paskālam de Molesmam. Tad pastiepa roku pret Robēru Dižonu, lai augstmanis varētu simboliski noskūpstīt gredzenu, kas ap­liecināja imperatora varu.

— Vai gribēsiet atbildēt uz karaļa vēstuli?

— Vai jūs atgriežaties Svētajā Zemē?

— Vispirms man jādodas uz Kastīlijas Bjankas galmu. Mans pienā­kums ir nogādāt viņai vēstuli, ko rakstījis viņas dēls, mans labais karalis Luijs. Taču viens no bruņiniekiem, kas mani pavada, alkst drīzāk atgriez­ties Svētajā Zemē un cīnīties līdzās karalim. Viņš aizgādās vēstuli, ko Jūsu Augstībai labpatiksies uzrakstīt jūsu tēvocim.

Baldvins piekrītoši pamāja un piecēlās. Pat neuzlūkojis galminiekus, viņš nomākts pameta troņa zāli. Ziņa, ka labais tēvocis Francijas karalis atsakās viņam palīdzēt, bija pārlieku bēdīga.

— Ko lai es tagad daru, Paskāl?

— To pašu, ko šādos gadījumos vienmēr esat darījis arī iepriekš, mans kungs.

— Tu gribi, lai es atkal diedelēdams apceļoju Eiropas galmus? Lai dodos pie saviem radiniekiem, kuri nevēlas saprast, cik svarīgi ir, lai Konstantinopolc ari turpmāk paliktu kristiešiem? Nē, viņi to nesaprot un negrib man palīdzēt. Konstantinopole ir pēdējais cietoksnis, pēdējais atbalsts cīņā pret musulmaņiem, šī ir kristīga zeme. Taču viņi nesaprot. Venēcieši ir alkatīgi un man aiz muguras slēdz vienošanās ar otomaņiem, arī dženovieši domā tikai par peļņu, bet mani Flandrijas brālēni žēlojas, ka neesot pietiekami bagāti, lai palīdzētu man. Meli! Man atkal jāmetas zemē visu to prinču priekšā un jālūdz, lai viņi man palīdz uztu­rēt'impēriju. Tu domā, Dievs man piedos to, ka esmu ieķīlājis viņa Krustā Sistā Dēla ērkšķu vainagu?

— Man nav naudas, ko maksāt karavīriem, nav naudas, ko maksāt pils kalpiem, — Baldvins turpināja žēloties. — Nav naudas, ko dot maniem galminiekiem. Man vairs nav nekā, itin nekā. Es kļuvu par Konstantino­poles karali divdesmit viena gada vecumā, un tolaik es sapņoju, kā likšu šai valstij iemirdzēties agrākajā diženumā, kā atgūšu zaudētās zemes, taču ko esmu paveicis? Neko. Kopš krustneši impēriju sašķēla un izlaupīja Konstantinopoli, es tikai ar pūlēm esmu saturējis valsti kopā un pasar­gājis no pilnīga sabrukuma. Bet manus lūgumus pēc palīdzības neuz­klausa pat labais pāvests Inocents.

— Nomierinieties, kungs. Jūsu tēvocis jūs nepametīs nelaimē.

— Bet tu taču dzirdēji, ko teica viņa vēstnesis?

— Jā, viņš teica, ka karalis Luijs jūs aicinās pie sevis, tikko būs sakā­vis saracēņus.

Domīgi plūkādams bārdu, Baldvins sēdēja pamatīgā krēslā, kurš sen bija zaudējis bijušo greznumu, — tā zeltījuma kārtiņa bija nokasīta un pārdota.

— Kungs, jums jāizlasa Francijas karaļa vēstule.

Paskāls de Molesms sniedza ar zīmoglaku aizdarīto dokumentu, par kura esamību Baldvins jau bija paguvis aizmirst. Nākotne rādījās pārlieku drūmās krāsās.

— Ak, jā! Es, arī vēstuli nelasījis, varu uzminēt, ko tēvocis man raksta. Droši vien piekodina, lai esmu krietns kristietis un nezaudēju paļāvību uz Mūsu Kungu.

Imperators pārlauza zīmogu un sāka lasīt, un ar katru bridi pārstei­gums viņa sejā bija saskatāms arvien skaidrāk.

— Ak Dievs! Tēvocis pats neapjēdz, ko lūdz.

— Vai karalis jums izsaka kādu lūgumu, kungs?

— Luijs apgalvo, ka par spīti grūtībām un lielajām krusta kara izmak­sām viņš esot gatavs man piešķirt ievērojamu daudzumu zelta, ja vien es viņam atdošu Mandilionu. Viņš vēloties to parādīt savai mātei, diev­bijīgajai donjai Blankai. Luijs lūdz, lai cs viņam šo relikviju pārdodu vai arī vismaz aizdodu uz dažiem gadiem. Viņš arī raksta, ka esot iepazinis cilvēku, kurš viņam stāstījis, ka Mandilionam piemītot brīnumdaritājas spējas: tas jau esot izdziedējis spitālīgo Edesas valdnieku, bet ikvienu savu īpašnieku pasargājot no visām ciešanām. Ja es esot ar mieru Luija lū­gumu uzklausīt, visos sīkumos šis darījums man esot jāpārrunā ar grāfu dc Dižonu.

— Un kā jūs rīkosieties?

— Tu man vēl jautā? Mandilions taču nepieder man. Pat ja es gribētu, es nevarētu to atdot savam tēvocim, krietnajam Francijas karalim.

— Jūs varat mēģināt pierunāt bīskapu, lai viņš jums to atdod.

— Tas nav iespējams! Sarunas un strīdi vilktos mēnešiem ilgi, un beigu beigās es neko nepanāktu. Bet gaidīt es nevaru. Labāk saki, ko vēl es va­rētu ieķīlāt? Vai varbūt mums ir atlikusi vēl kāda pietiekami svarīga relikvija?

-Jā.

— Kāda? Saki!

— Mandilions, ja vien pierunāsiet bīskapu, lai viņš to atdod…

— Viņš nemūžam to nedarīs.

— Vai tad mēģinājāt lūgt?

— Viņš Mandilionu sargā kā vislielāko dārgumu. Šī relikvija brīnu­mainā kārtā necieta, kad pilsētu izlaupīja krustneši. Mandilionu viņš sa­ņēma no sava priekšgājēja rokām un zvērēja, ka, to aizstāvēdams, nežēlos pat dzīvību.

— Jūs esat imperators.

— Bet viņš — bīskaps.

— Viņš ir jūsu pavalstnieks. Ja viņš jums nepakļaujas, piedraudiet viņam nogriezt ausis un degunu.

— Kādas šausmas!

— Jūs zaudēsiet impēriju. Tas auduma gabals ir svēts. Tam, kuram tas pieder, nc no kā nav jābaidās. Mēģiniet runāt ar bīskapu.

— Labi, runā ar bīskapu tu. Saki, ka esi nācis manā vārdā.

— Es to darīšu, taču ar mani garās runās viņš neielaidīsies. Lūgumu tomēr nāksies izteikt jums pašam.

Imperators nervozi lauzīja rokas, ar bīskapu tikties viņam bija bail. Kādus iemeslus gan viņš var minēt, pieprasīdams Mandilionu sev?

Baldvins iedzēra malku granātsārta vīna, tad pamāja ar roku Paskālam de Molesmam, likdams saprast, ka vēlas palikt vienatnē. Vajadzēja visu kārtīgi apdomāt.

* * *

Bruņinieks pastaigājās pa liedagu, vērodams, kā viļņi nošķiež putām krasta oļus. Viņa zirgs, kā jau uzticamam cīņubicdram pieklājas, rāmi gai­dīja turpat līdzās.

Vēlīna vakara gaisma apspīdēja Bosforu, un šī mirkļa skaistumā Bartolomē dos Kapeloss sajuta Dieva elpu.

Zirgs piepeši saspicēja ausis, Bartolomē pagriezās un tālumā saska­tīja pa taku tuvojamies kādu jātnieku.

Bruņinieks nolaida roku uz zobena spala, taču šī kustība drīzāk bija instinktīva, nevis apzināta gatavošanās aizsargāties. Viņš sasprindzināja acis, pūlēdamies saskatīt, vai patiešām tuvojas cilvēks, ar kuru šeit no­runāta tikšanās.

Piejājis tuvāk, vīrietis nolēca no zirga un smagiem soļiem nāca uz liedagu, kur gaidīja portugālis.

— Tu nokavējies, — pārmetoši aizrādīja Bartolomē.

— Man bija jāapkalpo imperators līdz pat vakariņu beigām. Ātrāk izlavīties no pils nekādi nevarēju, — druknais, strupais vīrs sīkām, tauku krokās iegrimušām žurkas ačelēm mēģināja taisnoties.

— Labi, kas tev sakāms?

Strupiķis uzmanīgi nopētīja Tempļa bruņinieku. Ar šo vajadzēja būt piesardzīgam, ļoti piesardzīgam.

— Kungs, zinu, ka imperators runās ar bīskapu un lūgs, lai tas viņam atdod Mandilionu.

Bartolomē dos Kapelosa sejā nenodrebēja ne vaibsts, it kā šī ziņa viņu atstātu absolūti vienaldzīgu.

— Un kā tu to zini?

— Noklausījos, ko imperators runā ar de Molcsma kungu.

— Ko imperators grib iesākt ar Mandilionu?

— Tā ir pēdējā vērtīgā relikvija, kas šeit palikusi. Jūs taču zināt, ka imperatoram nav naudas. Mandilionu viņš pārdos vai aizdos savam tēvo­cim, Francijas karalim.

— Ņem un pazūdi no manām acīm.

Templietis iegrūda resnim saujā dažas monētas, un tas, kāpdams zir­gam mugurā, apsveica sevi ar tik veiksmīgu šī vakara iznākumu. Bruņi­nieks par viņa atnestajām ziņām bija samaksājis dāsni.

Resnis jau vairākus gadus templiešiem piegādāja ziņas no imperatora pils un zināja, ka pats nav vienīgais spiegs, ko valdnieka namā algo kar­mīnsarkanā krusta bruņinieki.

Templieši bija tie, kam trūkuma māktajā impērijā joprojām bija daudz naudas, daudz skanīgas naudas, un savus pakalpojumus viņiem piedā­vāja pat augstmaņi.

Portugālis nebija izrādījis izbrīnu, padzirdēdams, ka imperators plāno pārdot vai aizdot Mandilionu. Var jau būt, sprieda resnis, ka templiešiem šo ziņu jau paguvuši piegādāt citi spiegi. Vienalga, viņš domāja, tā vairs nav mana bēda, savu algu jau esmu saņēmis.

Savukārt Bartolomē dos Kapcloss aizjāja uz namu, kas Konstantinopolē piederēja Templim. Pareizāk, tas bija pamatīgs mūra cietoksnis netālu no jūras, un tajā parasti mita vairāk nekā piecdesmit bruņinieku, to ieroču nesēji, kalpi un zirgupuiši.

Dos Kapeloss devās uz kapitula zāli, kur šajā stundā vakara lūgšanas skaitīja viņa brāļi. Komturs Andrē de Scnrcmī pamāja, lai ari viņš pievie­nojas kopīgajām lūgsnām, un tikai pēc laba laika aicināja uz savu darba kambari.

— Sēdieties, brāli, un pastāstiet, ko teica imperatora vīnlējis.

— Viņš apstiprināja ziņas, ko jau bijām saņēmuši no valdnieka apsar­dzes priekšnieka: imperators gatavojas pārdot vai ieķīlāt Mandilionu.

— Kristus līķautu…

— Ērkšķu vainagu viņš jau ir ieķīlājis.

— Ir daudz viltotu relikviju… Taču Mandilions ir īstāks par īstu. Uz šī linaudekla gabala ir Kristus asinis, un tā ir Pestītāja patiesā seja. Es ceru, ka visdrīzākajā laikā no mūsu lielmestra Gijoma de Sonnaka saņemšu atļauju Mandilionu nopirkt. Jau pirms vairākām nedēļām aizsūtīju viņam vēstuli, izskaidrojot, ka šobrīd Mandilions ir vienīgā īstā relikvija, kas atlikusi Konstantinopolē. Vienīgā īstā un visvērtīgākā. Linaudekls jāiegūst mūsu īpašumā, lai mēs varētu to glabāt un sargāt.

— Bet ko jūs darīsiet, ja Gijoma dc Sonaka atbilde kavēsies?

— Tad pieņemšu lēmumu pats un cerēšu, ka lielmestrs to atbalstīs.

— Un bīskaps?

— Bīskaps šo svētumu negrib atdot imperatoram. Mēs zinām, ka Paskāls de Molcsms ar bīskapu jau tikās, taču viņa lūgumi netika uzklau­sīti. Bīskaps nepiekāpjas. Tagad pie viņa uz pārrunām dosies pats imperators.

— Kad?

— Pēc septiņām dienām. Arī mēs pasteigsimies laikus satikties ar bīs­kapu, un es došos arī pie imperatora. Rit no rīta pateikšu, kas jums da­rāms, bet tagad, brāli, ejiet atpūsties.

Vēl nebija uzaususi gaisma, kad bruņinieki pulcējās uz pirmajām rīta lūgšanām.

Andrē de Senrcmī rakstīja vēstuli imperatoram, lūgdams audienci.

Latīņu impērija agonizēja. Baldvins bija Konstantinopoles un tuvējo zemju imperators, taču no kādreizējās plašās impērijas nekas daudz vairs nebija atlicis. Templieši ar Baldvinu centās uzturēt labas attiecības, turklāt imperators visai bieži aizņēmās no viņiem naudu.

Andrē de Senrcmī vēl nebija paguvis aizlocīt un aizzīmogot vēstuli, kad kambari skriešiem iemetās brālis Gijs de Božo.

— Kungs, tikšanos ar jums lūdz kāds musulmanis. Viņu pavada trīs tādi paši…

Konstantinopoles tcmpliešu komturs nezaudēja savaldību un turpi­nāja rāmi pārlūkot dokumentus, kas stāvēja uz viņa galda.

— Vai mēs šo cilvēku pazīstam?

— Nezinu, viņa seja ir aizsegta, un abi brāļi, kas sargā vārtus, uzska­tīja par labāku nepieprasīt, lai viņš, iejādams pagalmā, atklāj savus vaib­stus. Svešinieks sargiem pasniedza šo bultu, kas izdrāzta no koka zara. Redzat, tajā iegrieztas kaut kādas zīmes. Viņš teica, ka jūs šo bultu pa­zīšot.

Gijs de Božo pasniedza bultu Senrcmī un bažīgi vēroja, kā komtura skatiens apmācas, uzmanīgi nopētot raupjo strēli, kurā bija iegriezti pieci ierobi.

— Vediet viņu iekšā.

Pēc dažām minūtēm zālē ienāca gara un spēcīga auguma vīrs, ģēr­bies vienkāršās, tomēr dārgās drānās, kas skaidri liecināja, ka šis cilvēks piederīgs dižciltīgai ģimenei.

Senrcmī valdonīgi pamāja abiem Tempļa brāļiem, kuri pavadīja svešo saracēni, likdams pamest viņus divatā. Brāļi nevilcinoties paklausīja pavēlei.

Palikuši divatā, abi vīrieši brīdi cieši raudzījās viens otram acīs un tad sāka skaļi smieties.

— Bet, Robēr, kāpēc tu esi pārģērbies par musulmani?

— Vai tu būtu mani pazinis, ja nebūtu saņēmis manu bultu?

— Protams! Vai tiešām tu domā, ka es nespētu pazīt savu miesīgu brāli?

— Tas gan slikti, tātad neesmu piedekami pārliecinoši pārveidojis savu izskatu, tātad neizskatos pēc īsta saracēņa.

— Citi ordeņa brāļi tevi nepazina.

— Var jau būt. Katrā ziņā šādā izskatā cs jāju jau daudzas nedēļas un Konstantinopoli sasniedzu, šķērsodams mūsu ienaidnieku zemes, kur mēs nevienam neradījām aizdomas. Priecājos, ka tu neesi aizmirsis mūsu bērnības rotaļas, to, kā darinājām bultas un iezīmējām tās ar ierobiem — es allaž ar pieciem, bet tu ar trim.

— Vai ceļā nekādi sarežģījumi negadījās?

— Nekā tāda, ko mēs ar jauno brāli Fransuā de Šarnē kopīgiem spē­kiem nebūtu spējuši atrisināt.

— Cik lielā pulkā jūs ceļojat?

— Mēs abi un vēl divi musulmaņu ieroču nesēji. Tā mums ir daudz vieglāk pārvietoties nepamanītiem.

— Saki, kādas ziņas tu man atnesi no lielmestra?

— Gijoms de Sonnaks ir miris.

— Kā? Kā tas notika?

— Templis cīnījās kopā ar Francijas karali, un mūsu atbalsts bija vērtīgs un nesa uzvaru, jo, kā tu zini, Damjcta tika ieņemta. Taču kara­lis dega nepacietībā jo drīzāk uzbrukt Almanzūrai, kaut arī Gijoms de Sonnaks visiem spēkiem pūlējās viņu no šīs neapdomīgā soļa atrunāt, brīdinādams, ka uzvaras prieks ātri var pārvērsties sakāves sūrumā. Kā zināms, karalis ir ietiepīgs, turklāt ir devis zvērestu atkarot Svēto Zemi. Viņa vēlēšanās pēc iespējas drīzāk iejāt Jeruzalemē bija pārlieku spēcīga.

— Nojaušu, ka esi atnesis sliktas ziņas.

— Tā ir. Karalis gribēja iekarot Almanzūru. Viņš bija iecerējis nema­nīti aplenkt saracēņus un uzbrukt tiem no aizmugures, taču kļūdu pie­ļāva karaļa brālis Robērs de Artuā. Viņš nopostīja kādu nelielu apmetni, tādējādi brīdinot aijubus par mūsu uzbrukumu. Kauja bija nežēlīga.

Robērs dc Senrcmī ar delnas virspusi izberzēja acis, kā vēlēdamies pa­dzīt atmiņas par neskaitāmajiem mirušajiem, kas joprojām apdzīvoja viņa prātu. Atmiņā viņš skatīja sarkano zemi, kas piesūkusies saracēņu un krustnešu asinīm, savus biedrus, kuri cīnījās līdz spēku izsīkumam, zobenus, kas šķita esam daļa no cīnītāju rokām un kas tik alkatīgi plosīja ienaidnieku miesu. Kaulos aizvien vēl bija nogurums, bet dvēselē — pieredzētās šausmas.

— Krita daudz mūsu brāļu. Lielmestru ievainoja, taču mums izde­vās viņu iznest no cīņas karstuma.

Andrē de Scnremī klusēja, raudzīdamies, kā jaunākā brāļa sejā at­spoguļojas sāpīgas atmiņas un pārdzīvojumi.

— Kopā ar bruņiniekiem īvu de Pajēnu un Beltranu dc Aragonu mēs ievainoto Gijomu de Sonnaku iznesām no kaujas lauka. lielmestru bija ķērusi nodevīga bulta. Mēs steidzāmies projām, taču mūsu pūles bija veltīgas. Atkāpšanās laikā liclmestrs, drudža nomocīts, nomira.

— Un ko karalis?

— Tai kaujā mēs uzvarējām. Zaudējumi bija neaptverami, tūksto­šiem vīru gulēja zemē nokauti vai ievainoti. Pirms kaujas Luijs bija ap­galvojis, ka Dievs esot ar viņu un dāvāšot uzvaru. Tādējādi viņš iedvesa drosmi kareivjiem. Un viņam bija taisnība, mēs guvām uzvaru, taču vēl nekad neviena uzvara nebija bijusi tik trausla. Kristīgā armija devās ccļā uz Damjetu, taču karalis sasirga ar dizentēriju, karavīri bija izbadējušies un pārguruši. Nezinu, kā viss īsti notika, zinu tikai, ka karaspēks pade­vās, bet Luijs tika saņemts gūstā.

Smags, nospiedošs klusums piepildīja zāli, abi brāļi, visdrūmāko domu pārņemti, sēdēja kā sastinguši un lūkojās tukšumā. Aizritēja ilgs laika sprīdis, taču ne viens, ne otrs nebilda ne vārda.

Pa logu ieplūda bruņinieku sasaukšanās un ieroču šķinda — tie vin­grinājās cietokšņa ieņemšanā, bija dzirdama arī ratu riteņu graboņa un kalēja vesera klaudzieni.

Beidzot Andrē de Senrcmī darīja galu ieilgušajam klusuma brīdim.

— Saki, kurš ir ievēlēts par lielmestru?

— Mūsu lielmestrs ir Reno dc Višjērs, Ordeņa maršals, Francijas preceptors. Tu viņu pazīsti?

— Jā, Reno de Višjērs ir apdomīgs un dievbijīgs vīrs.

— Viņš aizsūtīja brāļus pie saracēņicm runāt par Luija atbrīvošanu. Sūtņus izraudzījās un nosūtīja ari karaļa galma augstmaņi, pieprasot, lai gūstītāji nosauc izpirkuma maksu. Kad devos ccļā uz Konstantinopoli, tirgošanās par karaļa brīvību nekādi nevirzījās uz priekšu, taču lielmestrs paļaujas, ka beigu beigās Luiju tomēr izdosies atbrīvot.

— Cik liela varētu būt izpirkuma maksa?

— Kaut arī Luijs tiek labi aprūpēts un par viņu gādā saracēņu ārsti, vislielākās ciešanas viņam sagādā tieši pieprasītais izpirkums. Saracēņi pieprasa, lai kristiešu spēki atdod Damjetu.

— Un Luija augstmaņi patiešām ir gatavi likt karaspēkam no Damjctas atkāpties?

— Viņi darīs to, ko pavēlēs karalis. Vienīgi viņš var izlemt, ka armi­jai jāpadodas. Reno de Višjērs aizsūtīja karalim vēstuli, mudinādams šos noteikumus pieņemt. Mūsu spiegi apgalvo, ka pieprasītā izpirkuma maksa būšot tieši tāda un mainīta netikšot.

— Un kādas lielmestra pavēles tu man esi atnesis?

— Man lika atgādāt tev šo aizzīmogoto vēstuli, bet ir vēl daudz citu rīkojumu, kas nododami mutiski.

— Es klausos.

— Mums jāiegūst Mandilions. Lielmestrs apgalvo, ka tā esot vienīgā relikvija, par kuru pilnīgi droši zināms, ka tā nav viltojums. Kad būsi Man­dilionu ieguvis, tas jānogādā mūsu cietoksnī Akrā. Neviens nedrīkst uz­zināt, ka audekls nonācis mūsu īpašumā. Tev Mandilions jānopērk vai jāiegūst ar tādiem paņēmieniem, kādus uzskati par labiem, taču neviens nedrīkst zināt, ka relikviju iegādājas Templis. Lai tikai dabūtu savā varā Mandilionu, kristīgo zemju karaļi būtu gatavi apkaut cits citu. Un arī pāvests to pieprasītu sev. Mēs viņam jau esam uzdāvinājuši daudzas no relikvijām, ko tu šais gados esi nopircis no Baldvina. Daudz citu šīs pil­sētas relikviju ir nonācis Francijas Luija rokās — nabaga krustdēls tās viņam atdāvinājis un pārdevis. Mēs skaidri zinām, ka Luijs kāro iegūt arī Mandilionu. Pēc uzvaras pie Damjetas viņš nosūtīja ziņnesi, kuram bija jāatgādā vēstule imperatoram, kā arī jānes viņa pavēles uz Franciju.

— Zinu, pirms dažām dienām te ieradās grāfs de Dižons un pasnie­dza imperatoram Luija vēstuli. Luijs savam krustdēlam sola palīdzību, taču pretī pieprasa Mandilionu.

Robērs de Senremī vēl pasniedza brālim vairākus aizzīmogotus do­kumentu rituļus, Andrē tos pagaidām nesteidzās lasīt un salika uz galda.

— Saki, Andrē, vai tev ir kādas ziņas par mūsu vecākiem?

Andrē dc Senremī lūpas nodrebēja, viņš zemu nodūra skatienu, to­mēr, apvaldījis smago nopūtu un norijis sāpīgo kamolu, atbildēja brālim.

— Mūsu māte ir mirusi. Ari mūsu māsa Kasilda ir aizgājusi viņsaulē. Nāve viņu aizrāva sev līdzi, kad Kasilda laida pasaulē piekto dēlu. Mūsu tēvs, kaut ari vecs, vismaz pagājušajā ziemā vēl bija dzīvs. Viņš vada die­nas, sēdēdams lielajā zālē pie pavarda. Ģikts dēļ viņa kājas ir tā pietūku­šas, ka viņš tik tikko var paiet. Mūsu vecākais brālis Umberto pārvalda grāfisti, un mūsu novads plaukst un zeļ. Dievs mūsu vecāko brāli aplai­mojis ar četriem veseliem bērniem. Ilgs laiks gan pagājis, kopš pame­tām savu dzimto Senremī…

— Bet es aizvien vēl atceros papeļu ieskauto ceļu, kas ved uz pili, at­ceros tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu un mūsu mātes dziesmas.

— Robēr, mēs izvēlējāmies kļūt par templiešiem, tāpēc nedrīkstam gremdēties šādās saldsērīgās atmiņās un ilgās.

— Ak, brāli, tu vienmēr esi bijis pārāk skarbs pret sevi.

— Labāk pastāsti par sevi. Kā gan tas nākas, ka tavs ieroču nesējs ir saracēnis?

— Esmu iepazinis saracēņus un esmu iemācījies viņus cienīt. Ari starp viņiem ir daudz gudru vīru, arī viņiem nav svešs gods un bruņnieciskums. Viņi ir izcili un apbrīnojami ienaidnieki, kurus es patiesi cicnu. Varu tev atzīties, ka man saracēņu vidū ir ari daži draugi. Citādi nemaz nebūtu iespē­jams, jo galu galā mēs uzturamies viņu zemē. Lielmestrs gribēja, lai mēs visi apgūstam viņu valodu, bet dažiem no mums lika sīki iepazīt ari viņu para­žas. Tas nepieciešams, lai mēs nemanīti varētu iekļūt viņu pilsētās un cie­mos, novērot, ievākt ziņas un paveikt svarīgus uzdevumus par godu Tem­plim un visai kristīgajai pasaulei. Mana tumsnējā āda karstajā Austrumu saulē ir kļuvusi vēl brūnāka, un melnie mati man palīdz tēlot vienu no vie­tējiem. Ari valodu esmu apguvis. Varu palielīties, ka nebija nemaz tik grūti iemācīties to saprast un izsacīties ari rakstiski. Man bija labs skolotājs — tas pats ieroču nesējs, kas mani pavada arī šajā ceļojumā. Atceries, brāli, ka Templī es iestājos ļoti jauns, bet Gijoms de Sonnaks tieši visjaunākajiem lika apgūt visas saracēņu gudrības tik labi, lai mēs droši varētu iejukt starp viņiem.

Taču tu man jautāji par Alī, manu ieroču nesēju, — Robērs turpi­nāja. — Viņš nav vienīgais musulmanis, kurš sadarbojas ar Templi. Viņa ciemu krustneši nolīdzināja līdz ar zemi. Viņam un vēl diviem zēniem izdevās palikt dzīviem. Gijoms de Sonnaks viņus atrada dažu dienu jājuma attālumā no Akras. Bērni bija izvārguši, un Alī, jaunāko no trijiem, mo­cīja drudzis. Lielmestrs zēnus aizveda uz mūsu cietoksni, tur viņi atlaba un tur arī palika.

— Un viņi vienmēr bijuši jums uzticīgi?

— Gijoms de Sonnaks viņiem ļāva lūgt Allāhu un izmantoja viņus kā starpniekus. Viņi nekad nav mūs nodevuši.

— Un kā pret viņiem izturēsies Reno de Višjērs?

— Nezinu, taču viņš neko neiebilda pret manu priekšlikumu, ka mēs ar brāli Fransuā de Šarnī ceļosim tikai Alī un Saida pavadībā.

— Labi, atpūties un atsūti pie manis savu ceļabiedru Fransuā dc Šarnī.

— Tūlīt, brāl.

Tikai palicis vienatnē, Andrē dc Senrcmī atritināja brāļa dotos do­kumentu rituļus un izlasīja Reno de Višjēra, Tempļa ordeņa jaunā lielmestra, rakstītās pavēles.

* * *

Purpursarkanām drapērijām rotātā telpa atgādināja nelielu troņa zāli. Mīkstie, ērtie sēdekļi, no dārga koka darinātais galds ar smalkiem grie­zumiem, tīra zelta krucifikss un neskaitāmas sudrablietas skaidri aplie­cināja šī nama iemītnieka turīgumu.

Uz mazāka galdiņa rindojās dārga stikla pudeles ar vircotu vīnu, bet uz milzīgas paplātes daudzkrāsainu un kārdinošu kalnu veidoja visda­žādākie saldumi, kas gatavoti netālajā klosterī.

Bīskaps Paskāla dc Molesma vārdos klausījās diezgan vienaldzīgi. Teju stundu no vietas dižciltīgais francūzis minēja gan tādus, gan citādus argumentus, pūlēdamies viņu pārliecināt, ka Mandilions jāatdod impe­ratoram. Bīskaps cienīja Baldvinu un zināja, ka tam ir krietna sirds, — tā nebija imperatora paša vaina, ka viņa valdīšanas laiks šķita esam vien nebeidzama neveiksmju virtene.

Paskāls de Molesms apklusa, ievērojis, ka bīskaps ir iegrimis pārdomās un viņa teiktajā vairs neklausās. Piepešais klusums lika bīskapam iztrūk­ties no apcerīgās noskņas.

— Es uzklausīju katru jūsu minēto argumentu un saprotu, kāda ir jūsu pārliecība. Taču gribu aizrādīt, ka Francijas karalim nav tiesību iz­turēties tā, it kā visas Konstantinopoles liktenis būtu atkarīgs no viena vienīgi apstākļa: vai viņam izdosies vai neizdosies iegūt Mandilionu.

— Visukristīgais karalis Luijs solīja mūsu imperatoram nopietnu palī­dzību. Ja Mandilionu neesot iespējams pārdot, Viņa Augstība Francijas karalis lūdz, lai relikvija viņam uz kādu laiku tiktu aizdota, noslēdzot koncesijas līgumu. Luijs vēlas, kaut viņa māte dievbijīgā Kastīlijas Blanka varētu ieraudzīt Mūsu Pestītāja īsteno seju un pielūgt šo svētumu. Baz­nīca nezaudētu savu saikni ar Mandilionu un pat varētu lepoties ar nopietnu ieguvumu, jo arī tai ir vienlīdz svarīgi palīdzēt Konstantinopolei izkļūt no pašreizējām grūtībām. Ticiet man, šai gadījumā jūsu un imperatora intereses sakrīt.

— Nē, tās nesakrīt. Zelts ir vajadzīgs imperatoram, lai varētu saglābt savas impērijas pēdējās atliekas.

— Konstantinopole agonizē, šī impērija jau gandrīz uzskatāma par fikciju, un pienāks diena, kad kristiešiem būs rūgti jānožēlo, ka tā zaudēta.

— De Molesma kungs, es zinu, ka esat apveltīts ar pārsteidzoši asu prātu, tāpēc nedomāju, ka jūs no tiesas ticat, ka tikai Mandilions un nekas cits spēs izglābt Konstantinopoli. Cik tad daudz Luijs solīja samaksāt? Cik viņš sola, ja Mandilionu viņam pārdos, un cik, ja tikai aizdos koncesijā? Lai izglābtu šo impēriju, ir nepieciešams vesels kalns zelta, un nedomāju, ka Francijas karalis, lai ari cik bagāts būdams, būtu nolēmis izputināt savu valsti. Viņš nesamaksās pietiekami lielu summu, lai ari cik ļoti mīlētu savu krustdēlu un lai arī cik ļoti vēlētos iegūt Mandilionu.

— Ja piedāvātā summa būtu pietiekami liela, vai Jūsu Gaišība tomēr atvēlētu Mandilionu pārdot vai aizdot?

— Nē. Sakiet imperatoram, ka Mandilionu es viņam neatdošu. Ja es piekāptos viņa lūgumam, pāvests Inocents mani ekskomunicētu. Ari viņš jau sen vēlas iegūt Mandilionu, taču es allaž esmu viņa lūgumus atvai­rījis, aizbildinādamies, ka tik tāls ceļš svētajai relikvijai būtu bīstams. lai atdotu Mandilionu imperatoram, man būtu vajadzīga pāvesta atļauja, bet atbildes vēstulē pāvests noteikti nosauktu arī ccnu. Šī cena nebūtu nekāda mazā, un pat, ja krietnais karalis Luijs to spētu samaksāt, naudu saņemtu Baznīca, nevis viņa krustdēls imperators.

Paskāls de Molesms nolēma izspēlēt pēdējo kārti.

— Es, Jūsu Gaišība, vēlētos atgādināt, ka patiesībā Mandilions jums nemaz nepieder. Uz Konstantinopoli to atgādāja imperatora Romana Lekapēna karaspēks, un impērija no savām īpašuma tiesībām nekad nav atteikusies. Baznīca ir tikai un vienīgi Mandiliona uzglabātāja. Bet tagad Baldvins lūdz, lai jūs to viņam atdodat no laba prāta, un sola būt dāsns gan pret jums, gan pret svēto Baznīcu.

Sie vārdi bīskapu sāpīgi aizskāra.

— Vai jūs man draudat, de Molcsma kungs? Vai imperators uzdro­šinās draudēt Baznīcai?

— Baldvins, kā jūs labi zināt, ir uzticams un mīlošs Baznīcas dēls, un, ja būtu nepieciešams, ziedotu tās labā savu dzīvību. Taču Mandilions ir impērijas īpašums, un imperators to pieprasa sev. Pildiet savu pie­nākumu.

— Mans pienākums ir sargāt un glabāt Kristus atveidu, lai tas būtu pieejams ticīgajiem.

— Jūs taču neko neiebildāt, kad Francijas karalim tika pārdots Kristus ērkšķu vainags, kas iepriekš glabājās Pantokratora klosteri.

— Es zinu, ka esat gudrs cilvēks, dc Molesma kungs. Vai tiešām jūs ticat, ka tas ērkšķu vainags bijis galvā arī Jēzum?

— Vai tad jūs neticat?

Bīskapa zilajās acīs icgailējās dusmas. Sadursme bija sasniegusi kul­mināciju, un abi to apzinājās.

— Dc Molesma kungs, jūsu minētie apsvērumi mani nepārliecināja. Pasakiet to imperatoram.

Paskāls de Molesms nodūra galvu. Divkauja bija galā, taču pavisam drīz šai cīņai būs jāatsākas ar jaunu sparu, jo pagaidām nebija ne uzva­rētāja, ne uzvarētā.

Viņš izgāja no greznās istabas drūms un izkaltušu rīkli, pat nepagaršojis Rodas vīnu, ko viņa kausā bija ielējis bīskaps. Žēl gan, šis bija viens no viņa visiecienītākajiem dzērieniem.

Pie bīskapa pils vārtiem dc Molesmu gaidīja kalpi ar viņa zirgu brašu sarķi, kas nemierīgajā un intrigu pilnajā Konstantinopolē bija viņa uzticamākais biedrs.

Vai vajadzētu Baldvinam ieteikt doties uz bīskapa pili karavīru pava­dībā un pieprasīt, lai tas atdod Mandilionu? Citas iespējas nemaz nebija. Pāvests Inocents nemūžam neuzdrošināsies ckskomunicēt Baldvinu — jo sevišķi, uzzinājis, ka Mandilions nonācis pie visukristīgā karaļa Luija. Ja izdotos relikviju aizlienēt Luijam par dārgu maksu, impērija vismaz daļēji varētu atgūt trūkstošās dzīvības sulas.

Pūta maigs novakares vējš, un Paskāls de Molesms nolēma izjāt līkumu līdz Bosfora piekrastei un tikai tad atgriezties imperatora pilī. Viņam patika palaikam izbēgt no žņaudzošajām pils sienām — pilī intrigas pina ikviens, bet nodevība un nāve uzglūnēja no katra kakta. Valdnieka mā­joklī grūti bija apjēgt, kurš ir tavs draugs, bet kurš — ienaidnieks, jo izlikšanās un liekulība bija galma dāmu un augstmaņu vislabāk apgūtās mākslas. De Molesms uzdcējās tikai Baldvinam, kuram, gadiem ritot, bija pieķēries no visas sirds tāpat, kā reiz bija mīlējis labo karali Luiju.

Bija pagājušas daudzas ziemas kopš tās dienas, kad Francijas karalis bija atsūtījis dc Molesmu uz Konstantinopoles galmu, devis tam uzde­vumu pieskatīt ievērojamu zelta daudzumu, kas tikko bija nonācis Baldvina rokās, — karalis Konstantinopoles imperatoram bija labi samaksājis par dažām vērtīgām relikvijām un Namiras grāfisti. Tāpat de Molesma uzdevums bija palikt Baldvina galmā un ziņot Luijam par visiem ievērības cienīgajiem notikumiem Konstantinopolē. De Molesms imperatoram bija nodevis Luija vēstuli, kurā tas savam krustdēlam pie­kodināja it visā paļauties uz Paskālu de Molesmu, kurš esot godīgs cil­vēks un krietns kristietis un visiem spēkiem rūpēšoties par Baldvina laimi un labklājību.

Dc Molesms un Baldvins jau pirmajā tikšanās reizē bija sajutuši spē­cīgu savstarpēju simpātiju vilni, un abu labā saprašanās ar gadiem nebija mazinājusies — taisni otrādi, šo piecpadsmit gadu laikā de Molesms bija kļuvis par imperatora draugu, padomdevēju un kancleru. Dc Mo­lesms prata novērtēt Baldvina centienus saglābt impērijas godu, nosargāt

Konstantinopoli, turoties pretī bulgāru spiedienam no vienas puses un arvien nopietnākajiem saracēņu draudiem no otras.

Ja pienākums un uzticība nesaistītu viņu ar karali Luiju un impera­toru Baldvinu, de Molesms jau sen būtu lūdzis atļauju kļūt par vienu no Tempļa bruņiniekiem, lai varētu cīnīties Svētajā Zemē. Taču liktenis viņu bija nolicis tieši šeit — Konstantinopoles galma pašā centrā, kur briesmu nebūt nebija mazāk kā asiņainā cīņas laukā.

Saule pamazām jau grima aiz apvāršņa, kad de Molesms pamanīja, ka ir nonācis netālu no Tempļa nama. Viņš cienīja Andrē de Senrcmī, Konstantinopoles komendas komturu — godīgu un skarbu vīru, kas par savas dzīves pamatu bija izvēlējis zobenu un krustu. Viņi abi — gan de Molesms, gan de Senremī — bija dižciltīgi francūži, un abus liktenis bija nometinājis šeit, Konstantinopolē.

De Molesmam uzmācās vēlēšanās aprunāties ar savu tautieti, taču nakts ēnas stiepās aizvien garākas un melnākas, bet bruņinieki šai laikā gremdējās vakara lūgšanās, un de Molesma apciemojums viņus iztrau­cētu. Labāk tomēr nogaidīt līdz rītam, aizsūtīt Senremī vēstuli un vie­noties par tikšanos.

* * *

Baldvins II de Kurtcnē niknumā trieca dūri pret sienu. Par laimi, krumšļus no nobrāzumiem pasargāja mīksts gobelēns.

Paskāls de Molesms tikko sīki un smalki bija atstāstījis savu sarunu ar bīskapu un pavēstījis par tā kategorisko atteikumu atdot Mandilionu.

Imperators jau iepriekš bija zinājis: cerība, ka bīskaps relikviju varētu atdot no laba prāta, ir gaužām niecīga, tomēr viņš visu šo laiku bija pa­vadījis, dedzīgi lūgdams Dievu un paļaudamies, ka Viņš tomēr paveiks šo brīnumu, lai izglābtu impēriju.

Baldvina dusmu uzliesmojums francūzim šķita kaitinošs, un viņš rau­dzījās uz valdnieku, neslēpdams nosodījumu.

— Neskaties uz mani tā! Esmu nelaimīgākais no cilvēkiem!

— Kungs, nomierinieties. Bīskapam nebūs citas iespējas kā vien at­dot jums Mandilionu.

— Kā tu to panāksi? Gribi, lai eju pie viņa un atņemu ar varu? Izcel­tos skandāls. Mani pavalstnieki nemūžam nepiedotu, ja es viņiem nolau­pītu līķautu, ko viņi uzskata par brīnumdarītāju, bet pāvests Inocents mani ekskomunicētu, un tu vēl prasi, lai es nomierinos, it kā pastāvētu kāds risinājums! Tu pats labi zini, ka risinājuma nav.

— Reizēm valdniekiem nākas pieņemt nepatīkamus un nepateicī­gus lēmumus, jo tikai tā var izglābt valsti. Patlaban tādā situācijā esat nonācis jūs. Beidziet žēloties un rīkojieties!

Imperators smagi iezvila krēslā — uzmācās bezspēks un nogurums. Valdīšana nebija nekāda saldā — vismaz viņš, būdams imperatora godā, rūgtu žulti bija baudījis daudz biežāk par saldu medu. Un, lūk, jau atkal pienācis kārtējais pārbaudījums: lai glābtu impēriju, viņam jānostājas pret Baznīcu.

— Izdomā ko citu!

— Vai tad jūs saskatāt citu iespēju?

— Tu esi mans padomnieks, tāpēc domā! Domā!

— Kungs, Mandilions pieder jums, pieprasiet to atpakaļ kā savai īpa­šumu, dariet to valsts labā. Tāds ir mans padoms.

— Ej prom.

De Molesms izgāja no valdnieka istabas un devās uz kancelejas zāli. Tur sev par lielu izbrīnu viņš sastapa Bartolomē dos Kapelosu.

Imperatora kanclers ar lielu prieku sveicināja templicti un laipni iz­jautāja viņu par komturu un citiem pazīstamiem Tempļa brāļiem. Pēc dažu minūšu pieklājīgas tērzēšanas de Molesms apvaicājās, kāda vaja­dzība ordeņa brāli atvedusi uz pili.

— Mans komturs Andrē de Senremī vēlētos pēc iespējas drīzāk tik­ties ar imperatoru.

Bruņinieka nopietnais tonis darīja de Molesmu bažīgu.

— Kas noticis, mans labais draugs? Vai esat saņēmuši kādas sliktas ziņas?

Portugālim bija stingri piekodināts neteikt neviena lieka vārda un ne­atklāt, cik kutelīgā situācijā nonācis Francijas Luijs, — to pavēlēdams, komturs sprieda, ka imperatora pilī šie jaunumi droši vien vēl nav zināmi, jo tobrīd, kad Damjetu pameta grāfs de Dižons, pilsēta bija franču rokās un karaspēks uzvaroši virzījās uz priekšu.

Bartolomē dos Kapeloss atbildēja izvairīgi:

— Andrē de Senremī jau sen nav ticies ar imperatoru, taču pēdējos mēnešos bijis daudz svarīgu notikumu. Tos pārrunāt būtu gan impera­tora, gan komtura interesēs.

De Molesms saprata, ka no portugāļa neko vairāk neizspiedīs, un nojauta, ka iecerētā saruna ir ārkārtīgi svarīga.

— Ņemšu vērā jūsu lūgumu. Tikko imperators būs nolicis tikšanās dienu un stundu, es pats došos uz Tempļa namu, lai jums to paziņotu. Turklāt būšu pateicīgs, ja varēšu pats pārmīt dažus vārdus ar jūsu komturu.

— Gribu uzsvērt, ka imperatora un mūsu komtura tikšanās ir stei­dzama. Lūdzu, gādājiet, lai Viņa augstība atvēlē audienci pēc iespējas drīzāk.

— Tā es darīšu. Zināt, ka esmu Tempļa draugs. Lai Dievs jūs sargā un pavada!

— Lai Viņš sargā arī jūs!

Izvadījis templieti, de Molesms iegrima domās. Portugāļa saspringtā un noslēgtā seja liecināja, ka Tempļa rīcībā nonākušas kādas īpaši svarī­gas ziņas, kuras tas vēlas pavēstīt tikai un vienīgi pašam imperatoram, — bet kas zina, ko templieši gribēs apmaiņai pret informāciju.

Drudžainajā pasaulē, kurā ritēja de Molesma un viņa laikabiedru dzīve, templieši bija vienīgie, kam netrūka ne informācijas, nc naudas. Un abas šīs bagātības — informācija un nauda — apveltīja viņus ar īpašu varu, kas savā ziņā stāvēja pāri karaļu un imperatoru varai un pat paša pāvesta varenībai.

Baldvins bija pārdevis Templim vairākas relikvijas, pretī saņemdams bagātīgu samaksu. Imperatora un Konstantinopoles komtura de Senremī attiecību pamatā bija savstarpēja cieņa. Templiešu vadonis juta līdzi valdniekam, kura impērija ar katru dienu jo vairāk zaudēja spēkus. Ne reizi vien Templis Baldvinam bija aizdevis naudu, kuru tas pēcāk nebija spējis atdot un tāpēc parādu bija dzēsis, atdodams Templim dažas vērtī­gas relikvijas, — tās sākumā tika nodotas glabāšanā, bet pamazām pārgāja ordeņa īpašumā. Līdzīgi arī daudzi citi vērtīgi priekšmeti neatgriezīsies imperatora pilī, iekams nebūs nomaksāti parādi, bet uz šādu pavērsienu cerēt bija grūti.

De Molesms padzina šīs domas un sāka gatavot Baldvina vizīti pie bīskapa. Imperatoram pie Baznīcas pārstāvja bija jādodas labi bruņotu kareivju pavadībā — turklāt kareivju skaitam jābūt pietiekamam, lai ap­lenktu gan bīskapa pili, gan Blakernes Sv. Marijas baznīcu, kur glabājās Mandilions.

Neviens nedrīkstēja pat nojaust, kāds pasākums tiek gatavots, — ne­drīkstēja satraukt tautu un brīdināt bīskapu, kurš taču Baldvinu jopro­jām uzskatīja par godīgu kristieti, kas nemūžam neuzdrošinātos sacelties pret Baznīcas gribu.

De Molesms zināja, ka valdnieks, lai arī negribot, tomēr jau visā no­pietnībā apsver iespēju Mandilionu atņemt ar varu, lai pēc tam atdotu karalim Luijam, — gluži vienkārši citas izejas nebija.

Kanclers lika pasaukt grāfu de Dižonu, nolēmis, ka pienācis laiks sīkāk apspriest svētā līķauta nodošanu Francijas karalim. Viņa Majestāte grā­fam bija devis smalkus norādījumus, kā rīkoties pēc tam, kad krustdēls būs nolēmis līķautu atdot, — tieši dc Dižons varēs pateikt, cik daudz un kad Luijs gatavs samaksāt.

Robērs dc Dižons bija aptuveni trīsdesmit gadu vecs vidēja auguma spēcīgs vīrs zilām acīm un ērgļa degunu — šis franču dižciltis jau bija paguvis izraisīt Baldvina galma dāmu interesi.

Dc Molesma sūtītajam kalpam šo vīru atrast nenācās viegli. Tikai samaksājis vēl pāris pils kalpotājiem, viņš izdibināja, ka dc Dižons mek­lējams imperatora māsīcas, nesen atraitnēs palikušās Marijas aparta­mentos.

Kad grāfs de Dižons ieradās kancelejā, ap viņu aizvien vēl vēdīja go­dājamās dāmas saldeno smaržu mākonis.

— Es jūs klausos, de Molesm… Un sakiet, kamdēļ tāda steiga?

— Grāf, man nepieciešams uzzināt, kādus norādījumus jums devis Viņa Majestāte Luijs, jo tikai tad es varēšu jums palīdzēt tos izpildīt.

— Jūs labi zināt, ka mans karalis vēlas, lai imperators viņam atdod Mandilionu.

— Piedodiet, ka nevēlos risināt garas aplinku sarunas, bet tieši cik daudz Luijs ir gatavs maksāt par svēto līķautu?

— Vai imperators ir ar mieru izpildīt sava tēvoča lūgumu?

— Grāf, esiet tik laipns un desības uzdot jautājumus šoreiz atvēliet man.

— Uz jūsu jautājumiem es varēšu atbildēt vienīgi tad, kad zināšu, vai Baldvins jau ir pieņēmis lēmumu.

Dc Molesms spēra pāris noteiktus soļus, nostājās grāfam tieši pretī un ciešu skatienu iedzēlās viņa acīs, pūlēdamies tikt skaidrībā, ar kādu cilvēku viņam šoreiz ir darīšana. Francūzis galvu nenodūra un drosmīgi izturēja imperatora kanclera skatienu.

— Imperators pašlaik apdomā sava tēvoča priekšlikumu. Taču viņam jāzina, cik daudz Francijas karalis ir gatavs maksāt par Mandilionu. Tāpat imperators vēlas zināt, kurp šis svētums tiks nogādāts un kas garantēs tā drošību. Nezinot šīs un citas detaļas, lēmumu pieņemt viņš nevar un negrib.

— Man pavēlēts šeit sagaidīt imperatora lēmumu. Ja Baldvins būs ar mieru atvēlēt Mandilionu manam karalim, es pats to nogādāšu Fran­cijā un nodošu Luija mātei, dievbijīgajai donjai Blankai, kura svēto audeklu glabās, līdz karalis atgriezīsies no krusta gājiena. Ja imperators vēlēsies Mandilionu pārdot, Luijs viņam dos divus maisus zelta, katru viena vīra svarā, kā arī atdos viņam Namiras grāfisti un uzdāvinās dažus zemes īpašumus Francijā, kas imperatoru nodrošinās ar labu gada renti. Turpretī, ja imperators nolems Mandilionu tikai ieķīlāt uz noteiktu laiku, tad karalis maksās viņam tos pašus divus maisus zelta, kurus Baldvinam noteiktajā laikā būs jāatdod atpakaļ, lai pretī saņemtu Mandilionu; ja nauda netiks atmaksāta līdz noteiktajam brīdim, par kuru abas puses vienosies iepriekš, relikvija pilnībā pāries Francijas karaļa īpašumā.

— Luijs vienmēr ir ieguvējs, — drūmi noteica de Molesms.

— Tas ir godīgs darījums.

— Nē, nav gan. Jūs tikpat labi kā cs zināt, ka Mandilions ir vienīgā īstā relikvija, kas pieder kristīgajai pasaulei.

— Karaļa piedāvājums ir dāsns. Divi maisi zelta Baldvinam ļaus ap­maksāt daudzos parādus.

— Visiem tik un tā nepietiks.

— Jūs lieliski zināt, ka divi maisi zelta, katrs viena vīra svarā, palī­dzēs atrisināt daudzas no impērijas spiedīgākajām vajadzībām. Karaļa nosauktā cena ir pat ļoti laba — sevišķi, ja imperators būs ar mieru Mandilionu pārdot. Šajā gadījumā viņš taču iegūst drošus ienākumus no rentes līdz pat mūža galam. Relikviju tikai iznomājot, gan noteikumi nav tik labi… bet galu galā, ja imperators uzskata, ka pēc laika varēs tēvocim šos divus maisus zelta atdot…

— Neizliecieties, ka impērijas nākotnes izredzes jums ir noslēpums. Jūs zināt, ka imperatoram droši vien nekad nerastos iespēja Mandi­lionu atgūt. Labāk sakiet, vai tos divus maisus zelta esat atgādājuši šurp jau tagad?

— Esmu atvedis Luija parakstītu dokumentu, kurā viņš apņemas šo cenu samaksāt. Tāpat man ir līdzi mazāks daudzums zelta, ko esmu gatavs samaksāt nekavējoties.

— Kā jūs varat nodrošināt, ka relikvija neskarta laimīgi sasniegs Franciju?

— Konstantinopolē esmu ieradies ar lielu svītu, taču esmu gatavs pa­vadoņos pieņemt jebkuru skaitu vīru, kas jums šķitīs nepieciešams Mandiliona drošībai. Esmu licis ķīlā savu godu un dzīvību, lai Mandilions droši sasniegtu Franciju. Ja imperators dos savu piekrišanu, sūtīsim vēs­tuli karalim.

— Cik daudz zelta varat maksāt tūlīt?

— Aptuveni divdesmit mārciņu.

— Likšu jūs pasaukt, kad imperators būs izlēmis.

— Es gaidīšu. Un atzīstos, ka man patiesi nebūs iebildumu kādu dienu ilgāk atpūsties Konstantinopolē.

Vīrieši atvadījās ar pieklājīgu galvas mājienu.

jauno bruņinieku, gluži tāpat kā komtura miesīgo brāli Robēru, pēc izskata pavisam viegli varētu noturēt par musulmani. Abi pārliecinoši apgalvoja, ka šāda maskēšanās ir nepieciešama, lai bez kavēkļiem un pārmērīgām briesmām varētu šķērsot ienaidnieku zemes. Tāpat Robērs un Fransuā pilnībā uzticējās saviem saracēņu ieroču nesējiem un iztu­rējās pret tiem sirsnīgi kā pret vislabākajiem biedriem.

Ilgajos Austrumos aizvadītajos gados Tempļa bruņinieku ordenis pa­mazām bija pārvērties. Viņi bija iemācījušies novērtēt savus ienaidnie­kus: tagad viņi pret tiem ne tikai cīnījās, bet ari pūlējās tos iepazīt arvien labāk un pārņemt to gudrības. Pašreizējos apstākļos Tempļa bruņinieku un saracēņu karotāju savstarpēja pazīšanās bija neizbēgama.

Iepriekšējais lielmestrs Gijoms de Sonnaks bija izslavēts kā apdomīgs un gudrs bruņinieks, un acīmredzot viņš bija samanījis, ka tieši Fransuā un Robēram piemīt kādas īpašas dotības, kuras ar laiku tiem ļautu kļūt par labiem spiegiem, — jo galu galā tieši tāds bija viņu maskēšanās gal­venais iemesls.

Abi tekoši runāja arābiski un bija apguvuši arī austrumniekiem rak­sturīgos žestus un mīmiku. Saule bija gādājusi, lai abu āda kļūtu brūn­gana, ber viņu tērpi nepārprotami bija tieši tādi, kādus nēsāja dižciltīgi saracēņi. Neviens, uzlūkodams šos divus vīrus, nenojaustu, ka patiesībā tie ir kristīgam ordenim piederīgi bruņinieki.

Robērs un Fransuā jau bija paguvuši Andrē de Senremī izstāstīt visai daudz par saviem piedzīvojumiem Svētajā Zemē. Viņi bija stāstījuši par tuksneša burvību, par to, kā iemācījušies izdzīvot bezgalīgajos smilšu klajumos, par to, kā lasījuši senatnes grieķu filosofii darbus, kas sagla­bājušies, tikai pateicoties arābu gudrajiem vīriem. Pie arābu gudrajiem Robērs un Fransuā bija apguvuši ari to medicīnas mākslu.

Puiši nespēja un negribēja slēpt, ka patiesi apbrīno ienaidniekus, pret kuriem paši cīnījās, — šāda apbrīna būtu darījusi bažīgu Andrē dc Sen­remī, taču komturs skaidri zināja, ka vēl spēcīgāka ir abu uzticība Tem­plim un dotajam zvērestam.

Bija nolemts, ka Robērs de Senremī un Fransuā dc Sarnē paliks Kon­stantinopolē tik ilgi, līdz komturs varēs viņu rokās nodot Mandilionu, — abu uzdevums bija nogādāt svētumu Akras cietoksnī, kur glabajas lic lākā daļa templiešu dārgumu. Komturs gan savam miesīgajam brālim izteica šaubas, vai patiešām būs droši tik vērtīgu relikviju tālajā ceļā laist bez pienācīgas apsardzes, taču Robērs atbildēja, ka vienīgi tā Mandi lions neskarts varēs sasniegt drošo patvērumu Akrā.

Taču ceļā uz Akru varēs doties vienīgi tad, kad Andrē dc Senremī būs izdevies paveikt savu darba daļu: iegūt Kristus līķautu ordeņa īpa­šumā. Par laimi, Konstantinopoles komendas komturs bija apveltīts gan

ar pacietību, gan ar viltību, gan ar pārējiem īsta diplomāta talantiem.

* * *

Gatavodamies gājienam pie bīskapa, Baldvins apvilka savu labāko tērpu. Dc Molesms viņam bija piekodinājis par ieplānoto apciemojuma nevie­nam nebilst ne pušplēsta vārda.

Paskāls de Molesms pats personīgi bija izraudzījies karavīrus, kuriem tika uzdevums pavadīt valdnieku uz bīskapa pili, kā arī aplenkt Blakernes Sv. Marijas baznīcu.

Iecere bija pavisam vienkārša: tikko pār pilsēm nolaidīsies nakts tumsa, imperators dosies uz bīskapa pili un laipni palūgs, lai tas atdod Mandi­lionu. Ja bīskaps šo lūgumu no laba prāta nevēlēsies pildīt, karavīri dosies iekšā Blakernes Sv. Marijas baznīcā un vajadzības gadījumā lietos spēku. Tā vai citādi Mandilions nonāks imperatora rokās.

De Molesms bija iegalvojis imperatoram, ka bailes un bijība bīskapa priekšā jāatmet, — labāk pašam likt lietā draudus. Lai piedraudējumi skanētu pārliecinošāk, bija nolemts, ka imperatoru un de Molesmu pa­vadīs arī Vlads — ar pārcilvēcisku spēku un niecīgām prāta spējām ap­veltīts ziemeļzemju milzis, kurš, lieki nedomādams un nešaubīdamies, pildīja ikvienu Baldvina pavēli.

Tumsa pārklāja pilsētu, tās ielas bija pilnīgi tukšas, un vienīgi vārās sveču un eļļas lampiņu liesmas vēstīja, ka šī pilsēta joprojām ir apdzīvota.

Konstantinopoles bīskaps šajā vēlajā vakara stundā rāmi malkoja Kipras vīnu un lasīja slepenu pāvesta Inocenta vēstuli, kad namu sadrebināja dobji klauvējieni pie durvīm. Kāds no kalpiem steidzās no­skaidrot, kurš gan uzdrošinās traucēt bīskapa mieru. Atvēris durvis un ieraudzījis pašu imperatoru, viņš sastinga neticīgās šausmās.

Nama ārdurvīm piesteidzās arī bīskapa sargi, taču tiem de Molesms pavēlēja tūdaļ mesties ceļos un izrādīt godu valdniekam.

Atnācēji drošiem soļiem devās dziļāk bīskapa mājoklī. Baldvinu mo­cīja neviltotas šausmas, un vienīgi kanclera apņēmība un bargais ska­tiens imperatoram liedza skriešiem pamest šo vietu.

Negaidīto trokšņu satraukts, bīskaps atvēra sava kambara durvis un uz mirkli zaudēja valodu, viņpus slieksnim ieraugot Baldvinu, Paskālu de Molesmu un krietnu pulku kareivju.

— Kas noticis?! Ko jūs šeit darāt? -rbīskaps iesaucās.

— Vai tā tu uzņem imperatoru? — viņa jautājumus pārtrauca de Molesms.

— Nomierinieties, Jūsu Gaišība, — bīskapam teica Baldvins. — Esmu ieradies viesos. Man ļoti žēl, ka nebija iespējas jūs iepriekš brīdināt par šo apciemojumu, jo manas dienas no agra rīta līdz pašam vakaram aiz­ņem valdīšanas pienākumi.

Baldvina smaids tomēr nepārliecināja bīskapu, ka bailēm un satrau­kumam nav iemesla. Viņš stāvēja istabas vidū apjucis un nespēdams izlemt, kā rīkoties tālāk.

— Vai tad nepiedāvāsiet mums apsēsties? — jautāja imperators.

— Nāciet, nāciet iekšā, jūsu apmeklējums ir tik negaidīts, ka cs maz­liet apmulsu. Tūlīt pasaukšu kalpus, lai tie jūs pienācīgi apkalpo. Likšu, lai viņi iededz sveces un…

— Nē, — viņu asi aprāva dc Molesms. — Te nekā netrūkst, un jums nekas nav jādara. Imperators jūs ir pagodinājis ar savu klātbūtni, tāpēc klausieties, kas viņam sakāms.

Bīskaps aizvien vēl stāvēja, cīnīdamies ar šaubām, bet durvīs, Viņa Gaišī­bas pavēles gaidīdami, bikli drūzmējās kalpi, ko bija satraukusi pēkšņā jezga.

Paskāls de Molesms drošiem soļiem tuvojās durvīm un pavēlēja kal­potājiem doties prom, teikdams, ka Konstantinopoles imperators ieradies draudzīgā vizītē pie bīskapa, bet tik vēlā nakts stundā nekāds cienasts un apkalpošana nebūs vajadzīgi — ja kādam sagribčsics iemal kot vīnu, gan jau glāzi varēs piepildīt arī, neaicinot talkā sulaiņus.

Imperators apsēdās vienā no ērtajiem zviļņiem un smagi nopūtās. Paskālam de Molesmam bija izdevies viņu pārliecināt, ka naksnīga vizīte pie bīskapa ir vienīgā iespēja izglābt Konstantinopoli.

Atguvies no pirmā izbīļa un apjukuma, bīskaps vērsās pie imperatora visai augstprātīgā tonī:

— Sakiet, kas jūs pamudinājis iztraucēt šī nama mieru tik vēlā nakts stundā? Vai smagums nomāc jūsu dvēseli, vai varbūt vēlaties padomu kādā valstiski svarīgā jautājumā?

— Mans labais bīskap, esmu te ieradies kā uzticīgs Baznīcas dēls, lai pārspriestu ar jums grūtības, kas piemeklējušas valsti. Jūs gādājat par dvēselēm, taču katrai dvēselei nepieciešams arī ķermenis. Un es vēlos ar jums runāt par pasaulīgajām likstām, jo smagos brīžos, kad cieš valsts, ciest nākas arī cilvēkiem.

Baldvins atkal nopūtās un ar skatienu meklēja pēc Paskāla de Mo­lesma atbalsta. Padomnieks tikko manāmi pamāja, lai valdnieks turpina iesākto runu.

— Jūs Konstantinopoles vajadzības pārzināt tikpat labi kā es. Nav jābūt iesvētītam galma noslēpumos, lai zinātu, ka valsts kasē palicis gau­žām maz naudas, bet mūsu kaimiņi kļūst arvien uzmācīgāki un drau­dīgāki. Karavīri pilnu algu nav saņēmuši jau vairākus mēnešus, tāpat atalgojums nav izmaksāts pils kalpotājiem un maniem vēstnešiem. Mani sarūgtina arī tas, ka, būdams mīlošs Baznīcas dēls, nespēju tai pasniegt bagātīgus ziedojumus.

Baldvins uz bridi pieklusa, gaidīdams, ka tūdaļ sekos skarba atbilde. Taču bīskaps, saspringts un nopietns, klusēja.

— Kaut ari šobrīd neesmu pie grēksūdzes, — turpināja Baldvins, — uz­ticēšu jums domas, kas nospiež manu sirdi. Mans pienākums ir glābt val­sti, taču vienīgā iespēja ir pārdot Mandilionu Francijas karalim Luijam, lai Dievs viņu sargā. Luijs ir gatavs samaksāt mums tik daudz zelta, ka ar to pietiks, lai nokārtotu visspiedīgākos parādus. Pārdodot Mandilionu viņam, es izglābšu Konstantinopoli. Tāpēc, Jūsu Gaišība, es kā imperators pieprasu, lai jūs atdodat līķautu man. Šis svētums ari turpmāk glabāsies kristiešu rokās.

Bīskaps cieši uzlūkoja imperatoru, nokrekstējās, atbrīvodams dusmu aizžņaugto balsi, un teica:

— Kungs, jūs te esat ieradies kā imperators, lai pieprasītu sev to, kas pieder svētajai Baznīcai. Jūs apgalvojat, ka šādi izglābsiet Konstantino­poli. Taču uz cik ilgu laiku valsts būs paglābta? Es nevaru jums atdot Mandilionu, jo tas nepieder man — tas pieder Baznīcai un visai kristīga­jai pasaulei. Pārdot šo svētumu būtu zaimojoši. Konstantinopoles ticīgie to nemūžam nepieļautu, viņi šo Kristus atveidu pielūdz kā brīnum­darītāju. Nejauciet savas pasaulīgās likstas ar dievišķiem jautājumiem, iemācieties atšķirt savas intereses no tā, kas svarīgi visiem kristiešiem. Jums jāsaprot, ka nevaru atdot līķautu, pie kura ik piektdienu tik dedzīgi lūdzas mana draudze. Šīs pilsētas ticīgie neļautu jums Mandilionu pār­dot, neļautu to sūtīt tālajā ceļā uz Franciju, lai arī kā jūs censtos iegal­vot, ka pie karaļa Luija tas būs drošās rokās.

— Jūsu Gaišība, nevēlos ar jums strīdēties, taču esmu spiests paskaid­rot, ka nelūdzu, lai jūs man atdodat Mandilionu. Es to pavēlu.

Baldvins jutās visnotaļ apmierināts ar sevi: tomēr bija izdevies veik­smīgi un pārliecinoši izrunāt pēdējo teikumu. Viņš atkal pavērsa skatienu sāņus, meklēdams atbalstu Paskāla de Molesma acīs.

— Mans pienākums ir cienīt jūs kā imperatoru, savukārt jūsu pienā­kums ir pakļauties man kā priesterim, — atbildēja bīskaps.

— Gaišība, es nepieļaušu, ka manas impērijas pēdējās paliekas iznīkst un izplēn tikai tāpēc, ka jūs visdārgāko relikviju gribat paturēt sev. Arī es esmu kristietis, un šķiršanās no Mandiliona mani apbēdinās, taču pie­nākums liek man rīkoties kā imperatoram, kurš glābj valsti. Es jūs lūdzu atdot relikviju… no laba prāta.

Bīskaps pielēca kājās un iekliedzās niknumā drebošā balsī:

— Jūs uzdrošināties man draudēt? Ja sacelsieties pret Baznīcu, pā­vests jūs ckskomunicēs!

— Vai viņš ekskomunicēs arī Francijas karali, kurš Mandilionu no­pirks? — atcirta Baldvins.

— Svēto līķautu es jums neatdošu. Tas pieder Baznīcai, un vienīgi pāvests var izlemt, kā rīkoties ar vissvētāko no relikvijām…

— Nē, līķauts nepieder Baznīcai, un jūs to lieliski zināt. Šo svētumu no Edesas uz Konstantinopoli atgādāja imperators Romāns Lekapēns. Relikvija pieder impērijai, tā pieder imperatoram. Visu šo laiku Baznīca ir bijusi rikai Mandiliona glabātāja, bet tagad tam jāatgriežas pie sava patiesā īpašnieka.

— Jūs darīsiet tā, kā izlems pāvests. Aizrakstīsim viņam vēstuli, kurā jūs izklāstīsiet visus savus argumentus. Sagaidīsim atbildi, un cs bez vārda runas pakļaušos pāvesta lēmumam.

Baldvinam uzmācās šaubas. Viņš zināja, ka bīskaps tikai vēlas iegūt laiku. Taču kā lai noraida priekšlikumu, kurš šķiet tik godīgs un pareizs?

Nākamajā mirklī bīskapa priekšā nostājās Paskāls dc Molesms un iedzēlās prclāta acīs ar dzedru, plēsīgu skatienu.

— Man šķiet, ka jūs, Gaišība, neesat sapratis imperatora teikto.

— De Molesma kungs, lūdzu, nejaucieties mūsu sarunā! — iebrē­cās bīskaps.

— Jūs man aizliedzat runāt? Ar kādām tiesībām? Es tāpat kā jūs esmu imperatora Baldvina pavalstnieks, un mans pienākums ir aizstāvēt impērijas intereses. Atdodiet Mandilionu, kas jums nemaz nepieder, un beigsim šo strīdu!

— Kā jūs uzdrošināties tā runāt ar mani!? Kungs, apklusiniet savu kancleru!

— Rimstieties abi! — ierunājās Baldvins, jau atguvies no šaubu uz­plūdiem. — Jūsu Gaišība, manam kancleram ir taisnība. Mēs esam iera­dušies, lai pieprasītu to, kas pieder impērijai. Atdodiet relikviju tūlīt. Ja vilcināsieties vēl kaut minūti ilgāk, pavēlēšu saviem kareivjiem ņemt Man­dilionu ar varu!

Straujiem soļiem bīskaps devās pie durvīm un, tās atvēris, ņēmās saukt palīgā. Sargi bija klāt vienā mirklī. Nu bīskaps sajutās drošāk un mēģi­nāja atvadīties no nelūgtajiem nakts viesiem.

— Ja uzdrīkstēsieties kaut piedurt pirkstu svētajam līķautam, es rakstīšu pāvestam un pieprasīšu, lai jūs ckskomunicē! Ejiet prom! — viņš pavēlēja.

Negaidītās pretestības pārsteigts, Baldvins pat nepakustējās un pa­lika sēžam ērtajā zvilni, turpretī Paskāls de Molesms pārskaities metās pie durvīm, pie kurām stāvēja bīskaps.

— Kareivji! — imperatora kanclers ierēcās.

Tūdaļ augšup pa kāpnēm uzsteidzās pulks imperatora karavīru, ko prelāta sargi uzlūkoja neticīgām acīm.

— Jūs metat izaicinājumu imperatoram? Tādā gadījumā cs pavēlēšu jūs arestēt par valsts nodevību, un par šādu noziegumu, kā zināt, pienā­kas nāvessods, — pavēstīja de Molesms.

Bīskaps drebēja pie visām miesām un izmisis raudzījās uz saviem sargiem, ccrēdams, ka tie beidzot iejauksies, taču prelāta bruņotie kalpi nekustējās.

Paskāls de Molesms uzrunāja apstulbušo Baldvinu.

— Kungs, lūdzu, pavēliet, lai Viņa Gaišība pavada mani uz Blakernes baznīcu un nodot manās rokās Mandilionu, ko tūdaļ pēc tam nogā­dāšu uz pili.

Baldvins piecēlās, cenzdamies atgūt imperatoram piedienīgu stin­grību, un tuvojās bīskapam.

— De Molesma kungs mani pārstāv. Vediet viņu uz baznīcu un atdo­diet viņam Mandilionu. Ja nepakļausieties šai pavēlei, mans uzticamais sargs Vlads nevilcinoties jūs nogādās uz pils pagrabiem, no kuriem jūs vairs nekad neizkļūsiet. Man gan labāk patiktu jūs redzēt svētdien ka­tedrālē celcbrējam misi…

Neko vairāk Baldvins neteica. Pat nesagaidījis bīskapa atbildi, pagrie­zās un noteiktiem soļiem izgāja no istabas, savu kareivju pavadīts, —

pārliecināts, ka beidzot rīkojies, kā īstam imperatoram pieklājas.

— Mandilionu es jums atdošu un par šiem notikumiem ziņošu pā­vestam.

Karavīru ielenkti, Vlada modrā skatiena pavadīti, viņi devās uz Blakcrnes Sv. Marijas baznīcu, kur sudraba šķirstā glabājās svētā relikvija.

Noņēmis no kakla ķēdītē iekārtu atslēdziņu, bīskaps atslēdza šķirstu un, nespēdams valdīt asaras, izņēma no tā līķautu un pasniedza de Molesmam.

— Jūs apgānāt svētumu, un Dievs jūs bargi sodīs!

— Varbūt pastāstiet, kādu dievišķu sodu esat saņēmis par tām neskai­tāmajām relikvijām, ko, gūdams labu peļņu, esat pārdevis bez pāvesta ziņas?

— Kā jūs uzdrošināties mani apsūdzēt šādos nodarījumos?

— Ja esat Konstantinopoles bīskaps, jums vajadzētu zināt, ka no imperatora pils saskatāms it viss, kas notiek šajā pilsētā.

Kanclers saudzīgi izņēma līķautu no bīskapa rokām. Prclāts saļima uz ceļiem un izmisumā ļāva vaļu asarām.

— Jūsu Gaišība, labāk rimstieties un, gudrs cilvēks būdams, ieklau­sieties savā saprāta balsī. Novērsiet Romas un impērijas sadursmi, jo šādas nesaskaņas nenāks par labu nevienam. Neaizmirstiet, ka, nostājo­ties pret Bladvinu, jūs par savu ienaidnieku padarāt arī Francijas karali.

Apdomājieties, iekams neesat spēris kādu pārsteidzīgu soli!

beidzot atskanēja steidzīgi soļi. Baldvins steidzās pretī nācējam, cerē­dams ieraudzīt savu kancleru.

Un tas patiesi bija viņš. Vlada pavadīts, de Molesms, apmierināti smai­dot, ienāca imperatora istabā, nesdams salocītu linaudeklu.

— Vai nācās likt lietā spēku? — bažīgi apvaicājās Baldvins.

— Nē, kungs. Nebija nekādas vajadzības. Viņa Gaišība izturējās sa­prātīgi un relikviju atdeva no laba prāta.

— No laba prāta? Neticu. Viņš noteikti rakstīs pāvestam un lūgs, lai tas mani ekskomunicē.

— Jūsu tēvocis Francijas karalis neko tādu nepieļaus. Vai tiešām do­mājat, ka Inoccnts nostāsies pret Luiju? Nē, pāvests nemūžam neuz­drošināsies pieprasīt, lai Luijs Mandilionu atdod. Neaizmirstiet, ka svēto līķautu jūs paņēmāt tikai tāpēc, lai beigu beigās tas nonāktu pie Uuija. Turklāt pēc tiesas un taisnības relikvija ir jūsu īpašums, kas Baznīcai nekad nav piederējis. Jūsu sirdsapziņa var būt mierīga.

De Molesms pasniedza audeklu Baldvinam, un tas drebošām rokām ieguldīja relikviju bagātīgi rotātā lādē, kas stāvēja līdzās viņa gultai. Pie­vērsies Vladam, imperators piekodināja, lai milzis no šķirsta neatkāpjas

ne soli, bet tā saturu sargā, nežēlodams dzīvību.

Konstantinopolē neatņemama ikdienas sastāvdaja bija visdažādākās derības. Pilsētnieki bija iemanījušies pārvērst par spēli un joku teju ik vienu notikumu. Šoreiz par iemeslu derībām kalpoja imperatora un bīs kapa ķīviņš. Jo vairāk baumu par Mandiliona pazušanu klīda pilsētā, jo augstāk kāpa derību likmes. Daži apgalvoja, ka bīskaps tik un tā ieradī­šoties uz svētdienas misi, citi turpretī bija pārliecināti, ka aizvainotais prelāts misi necelebrēs un tādējādi pasludinās, ka starp pāvestu un impe­ratoru sācies karš.

Gaidot dievkalpojuma sākumu, Venēcijas vēstnieks glaudīja bārdu, bet Dženovas pārstāvis nenolaida acis no durvīm. Abām jūras republi­kām neapšaubāmi atlēktu savs labums, ja pāvests ekskomunicētu Bald­vinu. Taču vai Inocents uzdrošināsies naidoties arī ar Francija karali?

Baldvins ienāca bazilikā, ģērbies imperatora cienīgā purpursarkanā tērpā. Viņu pavadīja sieva un uzticamākie galminieki. Turpat blakus, pro­tams, bija arī kanclers Paskāls dc Molesms. Valdnieks apsēdās greznā, ar zeltu un sudrabu rotātā krēslā un pārlaida skatienu draudzei. Pilsēt­nieki brīnījās, nemanīdami šai skatienā pat nemiera ēnu.

Laiks ritēja, sekundes šķita mūžību garas, taču beidzot — tikai dažas minūtes aizkavējies — bazilikā ienāca Viņa Gaišība Konstantinopoles bīs­kaps. Svinīgiem soļiem viņš devās pie altāra. Dievnamam pārvilnīja čuksti, taču imperators sēdēja tronī joprojām tikpat nesatricināmi vienaldzīgs.

De Molesms jau laikus bija nodrošinājies pret apkaunojošiem brī­žiem katedrālē: ja bīskaps būtu kavējies vēl kaut mirkli ilgāk, misi būtu celebrējis cits priesteris, kuram kanclers bija dāsni samaksājis. Taču diev­kalpojums noritēja bez starpgadījumiem, un bīskaps, sprediķi teikdams, visus mudināja uz saticību un piedošanu. Imperators pieņēma komū­niju no bīskapa rokām, pie dievgalda gāja ari viņa sieva un bērni un pat kanclers nometās ccļos un paplēta lūpas hostijai. Šī dievkalpojuma vēsts bija skaidrāka par skaidru: Baznīca tomēr nenostāsies pret Francijas karali. Kad ceremonija bija galā, imperators rīkoja dzīres, kurās galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem. Dzīrotāju kausos lija stiprs un biezs vīns ar izteikti Sveķainu garšu — tas bija atvests no Atēnu hercogistes. Baldvins bija lieliskā noskaņojumā.

Grāfs dc Dižons tuvojās kancleram.

— Sakiet, de Molesma kungs, vai imperators beidzot ir pieņēmis lēmumu?

— Mans dārgais grāf, Viņa Majestāte patiešām visai drīz dos jums skaidru atbildi.

— Kāda būs šī atbilde? Kāpēc tāda vilcināšanās?

— Mums vēl jāapspriež dažas detaļas, kas uztrauc imperatoru.

— Kādas detaļas?

— Neesiet tik nepacietīgs. Izbaudiet šos svētkus un nāciet pie manis rīt desmitajā stundā.

— Vai jūs parūpēsieties, lai imperators mani pieņemtu?

— Pirms jūsu tikšanās ar imperatoru mums vēl jāpārrunā daži jau­tājumi. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies nonākt pie vienošanās, kura apmierinās gan manu valdnieku, gan jūsējo.

— Gribu jums atgādināt, ka esat francūzis tāpat kā es un tāpēc jūsu pienākums ir kalpot karalim Luijam.

— Ak, mans labais karalis Luijs! Sūtīdams mani uz Konstantinopoli, viņš piekodināja kalpot imperatoram Baldvinam no visas sirds un dvē­seles un tik uzticīgi, it kā tas būtu viņš pats.

Šāda atbilde grāfam dc Dižonam ļāva saprast, ka de Molesms par savu īsteno kungu jau sen uzskata Baldvinu un tieši viņa intereses aizstāvēs visiem spēkiem.

— Desmitos būšu pie jums.

— Gaidīšu.

Palocīdams galvu, grāfs atv adījās no kanclera un ar skatienu dzīro­tāju pulkā jau meklēja Baldvina māsīcu Mariju, kura viņa uzturēšanos

Konstantinopolē vērta tik patīkamu.

* * *

Andrē de Senremī izgāja no kapelas, un bruņinieki viņam sekoja. Rcfektorijā visus jau gaidīja dienišķā rīta maltīte: vīns un maize.

*

Konstantinopoles komendas komturs bija askētisks un skarbs vīrs, ku­ram bija izdevies savu cietoksni pasargāt no pagrimušās Konstantinopoles

izgarojumiem — pilsētas greznā dīkdienība un miesaskāri* š.11 nama nekad nebija iekļuvušas. Rīta gaisma vēl nebija uzaususi, un bruņinieki pēc pirmajām lūgšanām brokastoja, mērcēdami vīnā maizi. Ar šo pieti cīgo ēdienu vajadzēja pietikt, lai gūtu spēku dienišķajiem darbiem. Iestiprinājušies ordeņa brāļi Bartolomē dos Kapeloss, Gijs de Božo un Rodžers Pārķers devās uz Andrē de Senremī darba kambari.

Komturs viņus jau gaidīja, neslēpdams nepacietību, kaut ari pats te bija ieradies tikai pirms īsa brīža.

— Kanclers joprojām nav pavēstījis, kad imperators būs gatavs mani pieņemt. Iespējams, valdnieks bijis ļoti aizņemts pēdējo dienu notikumu dēļ. Mandilions ir pie viņa. Mums zināms, ka Baldvins relikviju glabā lādē savā guļamkambari. Jau šodien viņš un de Molesms uzsāks pārrunas ar grāfu dc Dižonu, lai vienotos par cenu un samaksas laiku. Galmā pagai­dām neviens nenojauš, kāds liktenis piemeklējis Francijas karali, tomēr jo drīz no Damjetas varētu ierasties kāds vēstnesis ir ļaunajām ziņām. Mēs ilgāk nedrīkstam gaidīt. Kaut arī kanclers nav mums pavēstījis tikšanās laiku, dosimies uz pili un pieprasīsim steidzamu sarunu ar imperatoru. Mums jāpavēsta, ka viņa godātais tēvocis ir kritis saracēņu gūstā. Jūs nāksiet man līdzi, bet par sarunu ar imperatoru nevienam nedrīkstat teikt ne vārda.

Bruņinieki piekrītoši pamāja un steidzīgiem soļiem sekoja savam komturam. Pie cietokšņa vārtiem viņus jau gaidīja staļļu puiši ar zirgiem. Turpat bija ari kalpi ar trim smagi apkrautiem mūļiem. Andrē de Senremī, trīs bruņinieki un kalpi ar nastu nesējiem lopiņiem devās uz pili.

Saule tikko bija uzlēkusi, kad templieši ieradās Blakcrnes pilī. Impe­ratora kalpi brīnījās, redzēdami, ka ieradies pats Konstantinopoles tcm­pliešu komendas vadītājs, — šāds apmeklējums nozīmēja, ka noticis kas īpašs, ko bruņinieki kā parasti uzzinājuši pirmie.

Kanclers lasīja, kad viņa istabā iesteidzās kalpotājs un pavēstīja, ka Andrē dc Senrcmī un viņa bruņinieki pieprasa steidzamu sarunu ar imperatoru.

Paskāla dc Molesma sejā atspoguļojās satraukums. Andrē dc Sen­remī, kuru viņš tik ļoti apbrīnoja, bez uzaicinājuma uz audienci galmā nekad neierastos, ja vien nebūtu noticis kas sevišķi svarīgs.

Norūpējies kanclers steidzās pretī templiešiem.

— Mans draugs, nebiju jūs gaidījis šai stundā…

— Man steidzami jāsatiek imperators, — neielaizdamies pieklājības frāzēs, stingri noteica de Senremī.

— Sakiet, kas noticis?

Templietis atbildēja izvairīgi:

— Man ir jaunumi, kas imperatoram noteikti šķitīs svarīgi. Mūsu sarunai jānotiek bez lieciniekiem.

De Molesms saprata, ka no templieša neizvilinās ne vārda. Viņš gan būtu varējis tcikr, ka imperators pašlaik ir ļoti aizņemts, tāpēc atnācējus uzklausīs viņš, valdnieka kanclers, un pēc tam visus jaunumus pavēstīs Viņa Majestātei. Taču nebija vērts izmantot tik primitīvus paņēmienus, tiekoties ar tcmpliešu vadoni, — dc Senrcmī vienkārši pagrieztos un, ne vārda neteicis, dotos prom.

— Gaidiet tepat, — de Molesms teica. — Ziņošu imperatoram, ka vēlaties viņu tūdaļ satikt.

Četri templieši palika stāvam kancelejas zālē. Viņi klusēja, apzinā­damies, ka šeit viņus modri vēro neredzamas acis, kas prot nolasīt no lūpām katru, pat visklusāk izčukstēto vārdu. Viņi vēl gaidīja tepat, kad zālē ienāca grāfs dc Dižons, kuram bija sarunāta tikšanās ar kancleru.

— Bruņinieku kungi…

Visi sasveicinājās, palocīdami galvu: templieši diezgan nevērīgā vien­aldzībā, grāfs de Dižons — bezgala pārsteigts, te ieraudzījis Tempļa komendas svarīgākos pārstāvjus.

Bija aizritējusi pusstunda, kad zālē atgriezās kanclers. Pamanījis grāfu, viņš nepatikā saviebās, lai gan apzinājās, cik svarīga ir saruna ar Fran­cijas karaļa sūtīto augstmani.

— Imperators jūs tūdaļ pieņems savās istabās, — kanclers teica tem­pliešiem. — Bet jums, grāf de Dižon, nāksies mani pagaidīt, jo ordeņa brāļu un imperatora sarunas laikā man jābūt turpat tuvumā, lai vajadzī­bas gadījumā es varētu pakalpot Viņa Majestātei.

Baldvins templiešus sagaidīja nelielā telpā līdzās troņa zālei. Viņa acīs jautās šī negaidītā apmeklējumu modinātais satraukums. Valdnieks nojauta, ka bruņinieki atnesuši sliktas ziņas.

— Es klausos, godātie bruņinieki. Kāda steidzama vajadzība jūs at­vedusi pie manis, neļaujot sagaidīt audiencei iepriekš atvēlētu dienu un stundu?

Andrē de Senrcmī runāja tieši valodu:

— Kungs, mums tapis zināms, ka jūsu tēvocis Francijas Luijs ir kritis saracēņu gūstā pie Almanzūras. Šobrīd notiek sarunas par viņa atbrīvo­šanu. Stāvoklis ir smags. Un cs uzskatīju, ka ari jums šie jaunumi jāuz­zina pēc iespējas drīzāk.

Imperators nobālēja — šķita, asinis piepeši aizplūdušas no viņa dzīs­lām. Kādu bridi valdnieks nespēja izrunāt ne vārda. Viņš juta, ka sirds sitas neprātīgi, bet apakšlūpa sāk nodevīgi drebēt tāpat kā bērnībā, kad uzmācās raudiens un elpu aizžņaudza bailes, ka tēvs tūdaļ sodīs par mīkstčaulību un asarām.

Tcmpliešu komturs redzēja, kādā emociju atvarā nonācis Baldvins, tāpēc turpināja runāt, ļaudams viņam atgūties no satricinājuma.

— Es zinu, cik sirsnīgas jūtas jūs saista ar jūsu tēvoci Luiju. Varu jums droši apgalvot, ka tiek darīts viss iespējamais, lai Francijas karali at­brīvotu.

Neiedomājams juceklis piepeši bija pārņēmis Baldvina prātu un sirdi, un viņš ar pūlēm izstostīja vien strupus jautājumus:

— Kad jūs to uzzinājāt? Kas jums to teica?

Andrē dc Senremī izlikās šos jautājumus nedzirdam un turpināja savu sakāmo:

— Kungs, mums nav noslēpums, kādas grūtības nospiež impēriju, tāpēc atnācām, lai piedāvātu jums palīdzību.

— Palīdzību? Kādu palīdzību?

— Jūs gatavojaties pārdot karalim Luijam svēto Mandilionu. Karalis pie jums ir atsūtījis grāfu dc Dižonu, lai tas vienotos par relikvijas pār­došanu vai nodošanu koncesijā. Tāpat man ir zināms, ka Mandilions jau glabājas pie jums. Zinu arī, ka, tikko būs noslēgts līgums ar Luiju, svēto līķautu paredzēts nogādāt uz Franciju, kur to turpmāk glabās karaļa māte Kastīlijas Blanka. Jums arvien uzstājīgāk uzmācas jūsu kreditori — Dženovas baņķieri. Savukārt Venēcijas vēstnieks jau ir aizrakstījis uz dzimteni, ka pavisam drīz par lētu naudu varēs nopirkt visu, kas būs atlicis no jūsu impērijas. Ja visdrīzākajā laikā nenokārtosiet kaut daļu savu parādsaistību, dženovieši un venēcieši parūpēsies, lai jums vairs nebūtu pār ko valdīt. Jūsu impērija jau tagad pamazām pārvēršas .par tukšu skaņu.

Tcmplieša nesaudzīgie vārdi gluži kā ass nazis plosīja Baldvina sirdi. Nelaimīgais valdnieks, apjucis un izmisis, lauzīja rokas, paslēpis tās savas purpura tunikas platajās piedurknēs. Vēl nekad agrāk Baldvins nebija juties tik vientuļš. Velti viņa skatiens neapzināti meklēja kancleru — templieši bija pieprasījuši, lai saruna ar imperatoru notiek bez lieci­niekiem.

— Ko jūs man iesakāt darīt, godātie bruņinieki? — Baldvins jautāja.

— Templis ir gatavs nopirkt no jums Mandilionu. Jau šodien jūs sa­ņemsiet pietiekami daudz naudas, lai varētu apmaksāt visspiedīgākos parādus. Dženovieši un venēcieši jūs vairs nemocīs… ja vien atkal nelūg­siet viņiem jaunus aizdevumus. Mums ir tikai viena prasība: absolūts klusums. Jums ir jāzvēr pie sava goda, ka nekad un nevienam — pat savam uzticamajam kancleram — neatklāsiet, ka Mandilionu esat pār­devis Tempļa ordenim. Neviens to nemūžam nedrīkst uzzināt.

— Kāpēc jūs no manis pieprasāt klusēšanas zvērestu?

— Jūs zināt, ka mums patīk rīkoties neuzkrītoši. Ja neviens nezinās, kur palicis Mandilions, starp kristiešiem šīs relikvijas dēļ neizcelsies jauni strīdi un nesaskaņas. Klusēšana ir daļa no cenas. Mēs paļaujamies uz jums, ticam bruņinieka un imperatora godavārdam, taču pārdošanas līgumā būs rakstīts, ka esat Tempļa parādnieks, ja kādam atklāsiet šī lī­guma objektu un noteikumus. Ja lauzīsiet klusēšanas zvērestu, jums nekavējoties būs jānomaksā Templim arī visi agrākie parādi.

Imperators tik tikko spēja ievilkt elpu — pēkšņas sāpes bija sažņaugušas pakrūti kā tērauda spīlēs.

— Kā es varu pārliecināties, ka Luijs patiešām ir saņemts gūstā?

— Jūs zināt, ka esam goda vīri, kas neizmanto melus un krāpšanu, lai panāktu savu.

— Kad cs varētu saņemt zeltu?

— Tūlīt pat.

Andrē dc Senremī zināja, ka šis kārdinājums ir pārāk spēcīgs un Baldvins tam nespēs pretoties. Noslēdzot templiešu piedāvāto darījumu, imperators nekavējoties varētu atbrīvoties no lielākās daļas nepatīkamo parādsaistību, — jau šodien viņš varētu ataicināt gan venēciešu, gan dženoviešu pārstāvjus un atdot tiem sen palienēto naudu.

— Galmā neviens neticēs, ka šie zelta maisi piepeši nokrituši no debesīm.

— Sakiet taisnību, sakiet, ka naudu jums iedeva Templis, tikai neat­klājiet, kāpēc jūs to saņēmāt. Lai visi domā, ka tas ir kārtējais aizde­vums.

— Bet ja es šādam darījumam nepiekritīšu?

— Jums ir tiesības nepiekrist, kungs.

Abi brīdi klusēja. Baldvins — izmisīgi pūlēdamies saprast, kāds lē­mums būtu pareizāks. Senremī — pilnīgi mierīgs un pārliecināts, ka im­perators viņa priekšlikumu pieņems, — galu galā templiešu komturs bija lielisks cilvēku dvēseļu pazinējs.

Beidzot imperators pacēla skatienu un tikko dzirdamā balsī teica:

— Esmu ar mieru.

Bartolomē dos Kapeloss padeva komturam kādu dokumentu, un tas savukārt to pasniedza Baldvinam.

— Šis ir mūsu līgums. Izlasiet to, te uzskaitīti visi noteikumi, par ku­riem jau esam vienojušies. Parakstiet dokumentu, un mani kalpi tūdaļ atnesīs zeltu, ko esam atveduši sev līdzi.

— Jūs jau iepriekš zinājāt, ka piekritīšu jūsu piedāvājumam? — žēli noprasīja Baldvins.

Andrē dc Senremī neatbildēja un tikai klusēdams cieši raudzījās uz imperatoru. Tas beidzot satvēra zoss spalvu, parakstījās un uzspieda savu valdnieka zīmogu.

— Gaidiet šeit, atnesīšu jums Mandilionu.

Imperators atbīdīja no sienas gobelēnu, kas slēpa nelielas durvis. Iz­gājis pa tām, viņš atgriezās jau pēc dažām minūtēm, nesdams rūpīgi sa­locīta linaudekla vīstokli.

Templieši to atritināja un aplūkoja, pārliecinādamies, ka tas patiesi ir īstais Mandilions. Kad audekls atkal bija salocīts, komturs deva zīmi saviem bruņiniekiem. Portugālis Bartolomē dos Kapeloss un skotietis Rodžcrs Pārķers tūdaļ izsteidzās no istabas un devās uz pils pagalmu, kur tos gaidīja kalpi ar smagi apkrautajiem mūļiem.

Paskāls de Molesms, kuram valdnieka un templiešu sarunā piedalīties nebija ļauts, norūpējies vēroja, kā bruņinieki un to kalpi šaudās šurpu turpu, nesdami uz imperatora istabām smagas nešļavas. Viņš zināja, ka būtu veltīgi bruņiniekus izprašņāt, kas slēpjas šais maisos. Dīvaini, ka impe­rators tā ari nebija aicinājis viņu pie sevis. Atlika vienīgi gaidīt, jo nebūtu gudri izraisīt Baldvina dusmas, ierodoties apspriežu telpā neaicinātam.

Vēl pēc divām stundām, kad zelta maisi jau bija noglabāti slepenā kambarī, Baldvins atvadījās no templiešiem.

Bruņiniekiem doto zvērestu viņš nemūžam nelauzīs un ne rikai tāpēc, ka imperatora vārdam jābūt cietākam par tēraudu, — galvenais iemesls bija bailes no Andrē de Senremī. Templiešu komturs bija dievbijīgs un taisns vīrs, kurš uzticīgi kalpo Dievam, taču viņa acīs jautās skadrs mir­dzums, kas liecināja, ka šim vīram nedrebētu roka, aizstāvot savu ticību un sava ordeņa intereses.

Paskāls dc Molesms beidzot uzdrošinājās doties uz valdnieka ista­bām un sastapa Baldvinu domās iegrimušu, taču rāmu un mierīgu — šķita, imperators atbrīvojies no kāda smaguma.

Baldvins kancleram izstāstīja, kāda nelaime piemeklējusi Francijas karali. Tāpat viņš piebilda, ka šajos apstākļos uzskatījis par nepieciešamu pie­ņemt templiešu piedāvāto aizdevumu. Tagad viņš varēšot nokārtot pa­rādus ar Venēcijas un Dženovas baņķieriem un gaidīt, līdz labais karalis Luijs atgūs brīvību.

Kanclers norūpējies klausījās valdnieka vārdos un nojauta, ka tas no viņa slēpj ko ļoti svarīgu, tomēr savas aizdomas skaļi neizpauda.

— Un ko jūs, kungs, darīsiet ar Mandilionu?

— Neko. Glabāšu to slepenā vietā un gaidīšu Luija atbrīvošanu. Tad arī izlemsim, kā rīkoties tālāk. Varbūt Luija gūstniecība ir uzlūkojama kā Mūsu Kunga sūtīts brīdinājums, lai negrēkojam, pārdodami viņa svēto atveidu. Ej un aicini šurp Venēcijas un Dženovas pārstāvjus, un saki, ka esmu gatavs atdot viņiem naudu. Pasauc arī grāfu de Dižonu. Gribu

viņam pastāstīt, kāds liktenis piemeklējis Francijas karali.

* * *

Andrē dc Senremī rūpīgi atritināja audeklu visā garuma. Bruņinieku skatieniem atklājās Krustā Sistā augums, tie nometās ceļos un, komtura vadīti, uzsāka lūgšanas.

Nekad agrāk neviens no templiešiem nebija redzējis svēto līķautu visā pilnībā. Sudraba šķirsts, kurā relikvija glabājās Blakerncs Sv. Marijas baznīcā, bija veidots tā, ka saskatāma bija vienīgi Jēzus seja. Taču tagad audekls bija izplāts viņu priekšā un redzams bija viss Pestītāja ķermenis ar pārciesto mocību zīmēm. Bruņinieki lūdzās ilgi, zaudēdami apjēgu par laika ritumu. Tikai kad satumsa vakars, Andrē de Senremī piecēlās, saudzīgi salocīja svēto linaudeklu un aiznesa to uz savu darba kambari. Pēc dažām minūtēm viņš lika pasaukt savu brāli Robēru un jauno bruņinieku Fransuā dc vSarnē.

— Gatavojieties pēc iespējas drīz doties ccļā.

— Ja dosi atļauju, varam pamest cietoksni pēc dažām stundām, kad būs sabiezējusi tumsa, — teica Robērs.

— Vai tas nebūs bīstami? — jautāja komturs.

— Nē, mums labāk doties prom neviena nemanītiem, kad nakts aiz­darījusi spiegu acis. Mēs nevienam neteiksim, kurp jājam, — atbildēja de Sarnē.

— Es sagatavošu Mandilionu, lai ceļa grūtības tam nekaitētu. Kad būsiet gatavi doties prom, atnāciet tam pakaļ, lai arī cik vēls būtu. Jūs aizvedīsiet lielmestram Reno dc Višjēram arī manu vēstuli un citus do­kumentus. Nekādu iemeslu dēļ nenovirzieties no ceļa uz Akru. Es gri­bētu jums par pavadoņiem piedāvāt dažus mūsu brāļus — varbūt Giju de Božo, Bartolomē dos Kapclosu…

— Brāli, — viņu pārtrauca Robērs, — lūdzu, ļauj mums ceļā doties vieniem. Tā būs daudz drošāk. Jādami tikai savu ieročnesēju pavadīti, mēs būsim neuzkrītoši un saplūdīsim ar apkārtni. Mūsu pulciņš neraisīs neviena aizdomas, taču, ja mūs pavadīs vairāki labi bruņoti brāļi, ik­viens spiegs uzminēs, ka līdzi vedam ko īpaši svarīgu.

— Jūsu rokās būs visvērtīgākais no kristīgās pasaules dārgumiem…

— … un mēs par to atbildam ar savu dzīvību, — atbildēja de Sarnē.

— Labi, rīkojieties, kā uzskatāt par drošāku. Tagad atstājiet mani, lai varu uzrakstīt vēstuli. Ejiet un lūdzieties! Lūdziet, lai Dievs jūs aiz­vada līdz mērķim. Tikai viņš var nodrošināt mums veiksmi.

Bija satumsusi dziļa nakts. Nevienas zvaigznes stari nespēja izlauzties cauri biezajai mākoņu segai. Robērs de Senremī un Fransuā de Sarnē klusi izlavījās no savām cellēm un devās pie komtura. Cietoksnī valdīja pilnīgs klusums, bruņinieki gulēja cicšā miegā. Vienīgi daži sargi uz­raudzīja nocietinājumu mūrus un vārtus.

Robērs de Senremī vieglītēm atgrūda vaļā sava vecākā brāļa kambara durvis. Komturs, nometies ceļos pie krusta, lūdzās.

Samanījis, ka ieradušies abi bruņinieki, viņš piecēlās un sniedza Robēram vidēji lielu saini.

— Te iekšā ir koka lāde, kurā ievietots Mandilions. Bet te būs doku­menti, kas jāatdod lielmestram. Un ņemiet zeltu, ar to jums ceļam pie­tiks. Lai Dievs stāv jums klāt!

Brāļi sirsnīgi apskāvās. Viņi nezināja, vai vēl kādreiz abiem būs lemts satikties.

Jaunais Fransuā dc Sarnē un Robērs de Senremī, tērpušies saracēņu drānās, tumsas aizsegā aizlavījās uz staļļiem, kur viņus jau gaidīja ieroču nesēji ar zirgiem, kas nepacietīgi mīņājās. Nosaukuši sargiem paroli, bruņinieki izjāja pa vārtiem, pamezdami Tempļa komendas drošību, lai dotos uz tālo Akru.