Svētā līķauta brālība

22

Vakara gaisā virmoja ziedu smaržas. Lizas un Džona Beriju viesi pul­cējās uz atikas stāva plašās terases un lūkojās, kā Roma iemirdzas nakts gaismās.

Liza nervozēja. Džons uz viņu bija pamatīgi noskaities, kad, atgrie­zusies no Vašingtonas, viņa pavēstīja, ka nolēmusi sarīkot viesības par godu Mērijai un Džeimsam un jau ielūgusi arī Marko un Paolu.

Vīrs pārmeta, ka šoreiz viņa nolēmusi savtīgi un negodīgi izmantot māsas pazīšanās. — Vai tad tu Mērijai atklāsi, kāpēc esi ielūgusi Marko? Skaidrs, ka neteiksi. To tu nemaz nedrīksti darīt. Marko ir mūsu draugs, un esmu gatavs visiem spēkiem viņam palīdzēt, taču tas nenozīmē, ka viņa darba lietās jāiepin mūsu ģimene. Un arī tev nav jājaucas izmeklē­šanā, ko veic Mākslas nodaļa. Tu esi mana sieva, man no tevis nav no­slēpumu, taču lūdzu nejaucies manā darbā tāpat, kā es nejaucos tavējā. Nevarēju pat iedomāties, ka tu esi spējīga izmantot savu māsu. Un kāpēc? Kas tev daļas par to ugunsgrēku katedrālē?

Šis bija pirmais strīds daudzu gadu laikā. Džons bija panācis, ka viņa jūtas vainīga un nožēlo, ka vispār iedomājusies rīkot šīs viesības. Patie­sībā arī viņa pati apzinājās, ka, gribēdama iepriecināt Marko, ir rīkoju­sies pārāk vieglprātīgi.

Viesu sarakstu viņa elektroniski bija nosūtījusi Mērijai, un tā neko nebija iebildusi. Arī māsasmeita Džīna nebija cēlusi iebildumus, redzot sarakstā Marko Valoni un viņa sievas Paolas vārdus, — Džīna zināja, ka Valoni pāris ir tantes ģimenes draugi, un bija tos satikusi ne reizi vien. Meitene tikai apvaicājās, kas ir tā doktore Galloni, kura pavadīšot draugu ģimeni. Liza paskaidroja, ka tā ir apbrīnojami erudīta sieviete, kura arī strādā Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā. Un Džīna neko vairāk nejautāja.

Četri oficianti iznēsāja viesiem paplātes ar kokteiļiem. Kad Paolas un Sofijas pavadīts, ieradās Marko Valoni, viņš neprata noslēpt pārsteigumu: divi ministri, kardināls, vairāki diplomāti, starp kuriem ari Savienoto Valstu vēstnieks, ietekmīgi uzņēmēji, pusducis Lizas draugu, universitātes pa­sniedzēju, tāpat arī daži Džīnas draugi arheologi.

— Es te jūtos kā apmaldījies, — Marko čukstēja abām sievietēm.

— Es ari, taču nu jau ir par vēlu bēgt, — klusītēm atbildēja Paola.

Sofija tūdaļ ar skatienu ņēmās meklēt Umberto D'Alakvu. Un, lūk,

tur jau viņš stāvēja un sarunājās ar kādu skaistu, gaišmatainu sievieti, kas bija visai līdzīga mājas saimniecei Lizai. Abi smējās, un ikvienam vēro­tājam būtu skaidrs, ka D'Alakva un viņa sarunbiedre ir sen pazīstami un lieliski saprotas.

— Labvakar. Paola, tu lieliski izskaties. Pieņemu, ka jūs esat doktore Galloni. Priecājos iepazīties.

Par spīti sirsnīgajiem apsveicināšanās vārdiem Marko nojauta, ka Džons jūtas nelāgi. Ari viņš pats nespēja atbrīvoties no netīkama sasprindzinā­juma jau kopš dienas, kad bija saņēmis Lizas ielūgumu. Neuzkrītoši, nemanāmi un galanti Džons bija centies panākt, lai Marko šo ielūgumu noraida. Un Marko nespēja saprast, kādi apsvērumi mudinājuši draugu tā rīkoties.

Smaidot viņiem tuvojās Liza, taču arī viņa bija saspringta. Marko klusībā apcerēja, vai gadījumā nav kļuvis par paranoiķi, taču namamātes allaž tik sirsnīgais smaids šoreiz šķita sastindzis nedzīvā grimasē, bet vienmēr rāmi starojošās Džona acis bija kļuvušas šaudīgas un satraukti mirdzēja.

Apsveicināties pienāca arī Džīna, kurai tante tūdaļ uzticēja pienākumu iepazīstināt atnācējus ar pārējiem viesiem.

Džons tūdaļ ievēroja, kā klātesošos vīriešus ietekmē Sofija. Tieši vai paslepšus viņai bija pievērsti teju visi skatieni, un pat kardināls lūko­jās uz viņas pusi. Sofija ātri vien tika iesaistīta sarunā, ko, pulciņā sastājušies, risināja divi vēstnieki, kāds ministrs, trīs uzņēmēji un viens baņķieris.

Tērpusies baltā Armani tunikā, vaļējiem matiem, kā rotaslietu apli­kusi tikai Cartier pulksteni un ausīs ielikusi sīkus briljantu auskariņus, Sofija neapšaubāmi bija skaistākā šī vakara sieviete.

Sarunas centrā bija karš Irākā, un ministrs laipni jautāja pēc Sofijas viedokļa.

— Man ļoti žēl, taču esmu pret šo karu. Manuprāt, Sadams Huseins ap­draud tikai pats savu tautu, bet ārpasaulei nekādas briesmas no viņa nedraud.

Tā kā Sofija bija vienīgā, kuras domas atšķīrās no pārējo uzskatiem, sākās visnotaļ dedzīga diskusija. Sofija citu pēc cita minēja argumentus, kas pamatoja šī kara bezjēdzību, un neviļus noturēja nelielu lekciju par vēstures pamatjautājumiem. Faktu un secinājumu birums bija tik iespai­dīgs, ka sarunbiedri drīz vien apstulba un nezināja, ko iebilst.

Marko un Paola tostarp runājās ar diviem Džīnas ielūgtiem arheolo­giem, kas šai smalkajā sabiedrībā jutās tikpat neveikli kā Valoni pāris.

Sofija neizlaida no acīm gaišmataino sievieti, kura tik sirsnīgi runājās ar D'Alakvu. Redzēdama, ka Džons tuvojas Marko un Paolai, viņa atva­dījās no sarunbiedriem un arī devās pie saviem draugiem.

— Liels paldies, ka ielūdzāt mani, Berija kungs…

— Priecājos, ka varējāt pavadīt mūsu draugus Marko un Paolo…

Gaišmatainā sieviete palūkojās pār plecu un pamāja sveicienu.

— Tā ir mana svaine Mērija Stjuarte.

— Ļoti līdzīga Lizai, — teica Marko. — Vai tu mūs iepazīstināsi?

Sofija nodūra galvu, apzinādamās, ka Marko rīkojas viņas interesēs.

Mērija Stjuarte joprojām tērzēja ar D'Alakvu, un šī bija lieliska iespēja uzsākt sarunu ar nepieejamo vīrieti.

Tai pašā brīdī pienāca Liza, un Džons teica: — Mīļā, Marko vēlas iepazīties ar Mēriju un Džcimsu.

— Jā, protams! — atbildēja Liza un pavadīja Valoni pāri un Sofiju līdz runātāju grupiņai, kurā bija iesaistījušies Mērija un D'Alakva. Sofija pievērsa ciešu skatienu D'Alakvam, taču vīrietis šķita pilnīgi vienaldzīgs. Vai tiešām tas viņu nepazina?

— Mērij, gribu tevi iepazīstināt ar mūsu vislabākajiem draugiem Marko un Paolu Valoni, kā ari ar doktori Galloni, kura viņus pavada.

Gaišmatainā sieviete apveltīja atnācējus ar platu smaidu un laipni uz­ņēma bariņā. D'Alakva tikai pieklājīgi palocīja galvu un veltīja katram bezkaislīgu skatienu.

— Ļoti patīkami. Vai arī jūs esat arheologi tāpat kā mana māsa? — jautāja Mērija.

— Nē, Mērij. Marko ir Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors, Paola lasa lekcijas universitātē, bet Sofija strādā kopā ar Marko.

— Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa? Kas tā tāda?

— Mēs esam īpaša Karabinieru spēku grupa, kas pakļauta arī Kultū­ras ministrijai un cīnās ar noziegumiem mākslas pasaulē. Mākslas darbu zādzības, viltojumi, kontrabanda…

— Cik interesanti! — iesaucās Mērija Stjuarte, taču viņas balsī no intereses nebija ne vēsts. — Mēs taisni runājām par to E1 Grēko Kristu, ko nupat izsolīja Ņujorkā… Centos panākt, lai Umberto atzīstas, vai to nopirka viņš.

— Diemžēl tas nebiju es, — atbildēja D'Alakva.

Sofija, saspringta un nervoza, klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi un nenolaida acis no D'Alakvas, bet viņš pavisam dabiski un nepiespiesti uzrunāja viņu: — Kā veicas jūsu izmeklēšanā, doktore Galloni?

Pārējie pievērsa viņam neizpratnes pilnus skatienus.

— Vai tad jūs esat pazīstami? — noprasīja Mērija.

— Jā, pirms dažām nedēļām doktore bija iegriezusies pie manis Tu­rīnā. Jūs taču zināt, ka katedrālē bija ugunsgrēks. Un, redziet, Mākslas nodaļa izmeklēja vai varbūt joprojām izmeklē tā apstākļus.

— Un kā ar to visu esi saistīts tu? — jautāja Mērija.

— Cocsa katedrālē veic remontdarbus. Un doktore izmeklē, vai ugunsgrēks ir sācies nejauši vai arī ticis izraisīts ļaunprātīgi.

Marko iekoda sev lūpā un nodomāja, ka D'Alakvas savaldība ir apbrī­nas vērta. Kurš gan vēl prastu tik pārliecinoši izrādīt vienaldzību pret izmeklēšanu, ko veic Mākslas nodala! Lielisks paņēmiens, kā publiski apliecināt savu nevainību.

— Sakiet, doktore, vai tiešām pastāv iespēja, ka ugunsgrēks izraisīts tīšām? — jautāja viena no grupas sievietēm, kāda princese, kuras foto­grāfijas regulāri parādījās žurnālos, kas vēstīja par smalkāko aprindu gaitām.

Sofija veltīja D'Alakvam rūgtu pārmetumu pilnu skatienu. Viņš bija panācis, ka viņa šai sabiedrībā jūtas kā neaicināta iebrucēja. Likās, Marko un Paolas izjūtas nav diez ko patīkamākas.

— Ja ugunsgrēks vai līdzīga nelaime notiek vietā, kur glabājas īpaši daudz mākslas vērtību, kā šajā gadījumā Turīnas katedrālē, mūsu pie­nākums ir pārbaudīt visas iespējas.

— Un vai esat nonākuši pie kādiem secinājumiem? — nelikās mierā princese.

Sofija uzlūkoja Marko, lūgdama palīdzību. Tas noklepojās un teica:

— Princese, mūsu darbs ir daudz vienmuļāks, nekā varētu domāt. Itālija ir valsts ar apbrīnojami bagātīgu mākslas mantojumu, un mūsu pienākums gluži vienkārši ir to sargāt…

— Bet tomēr…

Liza, nespēdama apslēpt nervozitāti, pārtrauca princesi, aicinot ofi­ciantu pasniegt visiem jaunas dzērienu glāzes. Džons tūdaļ steidzās iz­mantot šo brīdi un maigi, bet noteikti satvēra Marko aiz elkoņa un vedināja tālāk. Paola viņiem sekoja, taču Sofija palika stāvam kā zemē iemieta un aizvien vēl kā apstulbusi raudzījās uz D'Alakvu.

— Sofij, — viņu uzrunāja Liza, pūlēdamās atrisināt šo muļķīgo si­tuāciju, — nāc, es gribu tevi iepazīstināt ar profesoru Roso. Viņš vada izrakumus Herkulānā.

— Doktore, kāda ir jūs specialitāte? — ievaicājās Mērija.

— Esmu mākslas vēstures doktore, tāpat man ir grāds itāļu litera­tūrā un senajās valodās. Es runāju angliski, franciski, spāniski, grieķiski un diezgan labi arī arābiski.

To visu Sofija uzskaitīja ar lepnumu balsī un tai pašā mirklī sajutās smieklīga. Viņa bērnišķīgi bija mēģinājusi pārsteigt šo bagātnieku ba­riņu, taču patiesībā tiem viņas zināšanas un prasmes bija dziļi vienaldzī­gas. Uzbangoja dusmas — šīs smalki tērptās dāmas un ietekmīgie vīri skatījās uz viņu kā uz dīvainu kukaini.

Liza atkārtoja mēģinājumu aizvest Sofiju tālāk no šī viesu pulciņa.

— Nāc, Sofij.

— Liza, ļauj mums aprunāties ar doktori.

D'Alakvas vārdi izbrīnīja Sofiju. Liza drūmi pamāja, tomēr runātāju grupu izjauca, aizvilkdama projām savu māsu. Piepeši Sofija un D'Alakva bija palikuši divi vien.

— Redzu, ka nejūtaties savā ādā, doktore. Vai drīkstu jautāt, kāpēc?

— Patiešām jūtos nelāgi, taču iemeslus jums nepratīšu izskaidrot.

— Jums nav iemesla apvainoties. Mērijas jautājums par jūsu specia­litāti nebija ļauni domāts. Viņa patiešām ir gudra, jutīga un pārsteidzoša sieviete, ticiet man.

— Pieņemu, ka jums taisnība.

— Patiesībā jūs un jūsu draugi te šovakar ieradātics tikai un vienīgi, lai sastaptu mani. Vai varbūt es maldos?

Sofija juta, ka nosarkst līdz matu galiņiem. Gribējās izgaist, pazust, izkrist cauri zemei.

— Nē, ko jūs… Mans priekšnieks ir Džona Berija draugs, un es…

— Un jūs no mana kabineta aizgājāt tukšā, tāpēc kopā ar savu šefu nolēmāt iestudēt nejaušu tikšanos. Tas ir pārlieku skaidri redzams.

Sofijas vaigi dega kā ugunīs. Šādai divkaujai viņa nebija gatava — viņa nebija gaidījusi, ka dzirdēs tik mulsinoši atklātus vārdus no vīrieša, kas raudzījās viņā vienlaikus vienaldzīgi un uzjautrināti, neslēpdams savu pārākumu.

— Nav viegli jūs sastapt citādi.

— Tiešām nav, tāpēc izmantojiet iespēju un jautājiet visu, ko vēlaties.

— Jūs jau zināt: mums ir aizdomas, ka ugunsgrēks katedrālē ir iz­raisīts tīšām un to varēja izdarīt kāds no jūsu strādniekiem. Kāpēc?

— Uz šādu jautājumu es nekādi nevaru atbildēt. Taču, ja jums ir kon­krētākas aizdomas, uzticiet tās man, un redzēsim, vai varu kā palīdzēt.

No terases pretējās malas uz viņiem pārsteigti nolūkojās Marko un Liza, bet Džons, ar pūlēm valdīdams dusmas un nepatiku, sūtīja sievu atbrīvot D'Alakvu no uzmācīgās izmeklētājas.

— Sofij, atvaino, bet Umberto šeit ir daudz draugu, un tie visi vēlē­tos ar viņu šovakar aprunāties, taču tu viņu esi nolaupījusi. Umberto, mans svainis Džeimss tevi meklēja…

Sofija sajutās smieklīga. Liza neviļus bija viņu sāpīgi pazemojusi.

— Liza, man jāatzīst, ka patiesībā es esmu nolaupījis doktori Gal­loni. Un tu taču neliegsi mums turpināt sarunu, vai ne? Jau sen man nav bijis tik interesantas sarunbiedres.

— Ak, jā, jā… Protams… Bet, ja tev kas vajadzīgs…

— Nakts ir burvīga, vakariņas gardas, bet jūs ar Džonu — lieliski viesību saimnieki. Priecājos, ka sagādāji man iespēju satikt Mēriju un Džcimsu. Paldies, Liza.

Liza uzmeta abiem vēl vienu neticīgu skatienu un devās prom. Pie­gājusi pie Džona, viņa tam kaut ko čukstēja ausī.

— Paldies, — noteica Sofija.

— Lūdzu, doktore, nevērtējiet sevi par zemu!

— Nekad neesmu to darījusi.

— Man tomēr šķiet, ka šovakar tieši to darāt.

— Bija muļķīgi nākt šurp.

— Jūs rīkojāties pārāk uzkrītoši. Tas, cik nervozi ir mājas saimnieki, liecina, ka viņi piedalījušies šīs mizanscēnas iestudēšanā. Taču es brīnī­tos, ja visā būtu iesaistīti arī Mērija un Džeimss.

— Viņi neko nezina un droši vien nesaprot, kāpēc Liza mūs uz­aicinājusi. Mēs te nekādi neiederamies. Man ļoti žēl, tā bija kļūda.

— Taču jūs vēl neesat izpildījusi manu lūgumu.

— Kādu lūgumu?

— Izklāstiet konkrētāk savas aizdomas.

— Mēs esam pārliecināti, ka notikumu centrā ir svētais līķauts, taču nezinām, vai kāds grib to nolaupīt vai iznīcināt. Līķauts bija ugunsgrēka iemesls, tāpat ar to saistīti visi pārējie negadījumi, kas jau agrāk piemek­lējuši katedrāli.

— Interesanta teorija. Tad sakiet, pret ko īsti vēršas jūsu aizdomas? Kurš, jūsuprāt, varētu gribēt nozagt vai iznīcināt līķautu un, galvenais, kāpēc?

— Tieši to mēs cenšamies noskaidrot.

— Un, ja pareizi saprotu, jums nav nekādu pēdu, kas jūsu pieņē­mumus apstiprinātu?

— Diemžēl nav.

— Doktore, jūs domājat, ka līķautu nozagt vai iznīcināt vēlos es?

Izsmiekls D'Alakvas vārdos bija nepārprotami saklausāms, un Sofija

jutās vēl muļķīgāk.

— Es neteicu, ka aizdomas vēršas pret jums. Taču mēs pieļaujam, ka no jūsu darbiniekiem kāds varētu būt iesaistīts šajos notikumos.

— Vai Cocsa personāla daļas vadītājs Ladzoti kungs ar jums sadar­bojas?

— Jā, nevaram sūdzēties. Viņš bija ļoti laipns un atsūtīja mums visus pieprasītos datus.

— Tad es atļaušos jautāt: ko īsti jūs un jūsu priekšnieks cerējāt panākt, šovakar tiekoties ar mani?

Sofija nodūra skatienu un iedzēra mazu malciņu šampanieša. Atbil­des nebija — vismaz pārliecinošu un skaidru atbildi viņa nevarēja dot. Tādam cilvēkam kā D'Alakva viņa taču nevarēja stāstīt, ka vienīgais iemesls ir netveramas nojausmas un miglaina intuīcija. Viņa jutās tā, it kā šovakar būtu kārtojusi eksāmenu un rajā izkritusi. Divkauja bija zaudēta, pat īsti ncsākusics, jo visas atbildes, ko viņa sniedza uz šī sa­vādi valdzinošā cilvēka jautājumiem, skanēja neiedomājami tukši un bērnišķīgi.

— Gribējām jūs satikt, aprunāties. Konkrētāku mērķu mums nebija.

— Zināt, doktore, labāk paēdīsim vakariņas.

Sofija viņu izbrīnīti uzlūkoja, taču D'Alakva, nelikdamies ne zinis par sievietes apstulbumu, satvēra viņu aiz elkoņa un vadīja pie bufetes galda. Pienāca Džeimss Stjuarts un Itālijas finanšu ministrs.

— Umberto, mēs ar Horāciju te strīdamies par to, kā Āzijas gripa ietekmēs Eiropas biržas…

Labu bridi D'Alakva apsprieda Āzijas ekonomisko krīzi, turklāt ne­pārprotami palīdzēdams sarunā iesaistīties arī Sofijai. Vēl pēc laiciņa Sofija atklāja, ka aizrautīgi piedalās diskusijā ar finanšu ministru un pat ir uzdrošinājusies apstrīdēt vairākus Stjuarta apgalvojumus. D'Alakva ieinteresēts klausījās viņas teiktajā.

Marko Valoni neticēja savām acīm, redzot, ka Sofija tik dabiski iesais­tījusies ietekmīgo vīru runās, taču vēl pārsteidzošāk šķita tas, ka viņai izdevies izraisīt Umberto D'Alakvas interesi.

— Jūsu draudzene ir burvīga.

Mērijas Stjuartes dzīvespriecīgā balss lika viņam atgriezties īstenībā. Vai varbūt no pārdomām iznirt pamudināja Paolas elkonis, kas vieglī­tēm iedūrās sānos?

— Jā, to nevar noliegt, — Mērijai atbildēja Paola. — Viņa ir ļoti gudra.

— Un ļoti skaista, — piezīmēja Mērija. — Nekad agrāk neesmu re­dzējusi, ka Umberto pievērstu tik daudz uzmanības kādai sievietei. Viņa neapšaubāmi ir īpaša, citādi to nav iespējams izskaidrot. Redzu, ka šī sabiedrība Umberto sagādā patiesu prieku.

— Viņš ir vecpuisis, vai ne? — jautāja Paola.

— Jā, un mums nekad nav izdevies saprast, kāpēc. Umberto ir viss: viņš ir gudrs, skaists, izglītots un bagāts, turklāt vēl labs cilvēks. Es nesa­protu, kāpēc jūs, Džon un Liza, ar viņu netiekaties biežāk.

— Mērij, Umberto pasaule nav tā, kurā rit mūsu dzīve. Tāpat gluži sveša mums ir tavējā, lai gan tu esi mana māsa.

— Beidz, Liza. Nerunā muļķības.

— Tās nav muļķības. Ikdienā man negadās sastapt ministrus un baņ­ķierus. Mana darba dzīve rit citur. Tā tam jābūt. Un arī Džonam nav daudz kopīga ar lielā biznesa pārstāvjiem.

— Vai tikai tu nemēģini sašķirot cilvēkus pēc tā, ko viņi raksta savās vizītkartēs?

— Nē, es tikai pūlos tev atgādināt, ka esmu arheoloģe, tāpēc parasti nemēdzu pavadīt laiku kopā ar ministriem un tiem līdzīgajiem.

— Taču Umberto tev nevajadzētu ieskaitīt šajā kategorija. Arheolo­ģija ir viena no viņa vislielākajām kaislībām, un viņš ir finansējis daudzus izrakumus. Esmu pārliecināta, ka jūs tomēr atrastu daudz kopīga, nepiekāpās Mērija.

Sofija un Umberto D'Alakva bija piesēduši pie galdiņa kopā ar citiem viesiem. D'Alakva galanti apkalpoja Sofiju, un viņa ar prieku pieņēma šos uzmanības apliecinājumus. Marko gribēja drīzāk aprunāties ar savu palīdzi, tikt skaidrībā, kas noticis, izdibināt, ko D'Alakva viņai pastās­tījis. Taču intuīcija sacīja, ka būs labāk, ja viņš pagaidām turēsies malā un Sofiju netraucēs.

Pulkstenis jau rādīja gandrīz stundu pēc pusnakts, kad Paola atgādi­nāja, ka no rīta būs agri jāceļas. Pirmā lekcija viņai bija jau pulksten asto­ņos, un viņa nevēlējās stādes studentu priekšā pārlieku samiegojusies. Marko lūdza, lai sieva pieiet pie Sofijas un pavēsta, ka abi dodas mājās.

— Sofij, mēs ejam prom. Ja vēlies, varam aizvest arī tevi…

— Paldies, Paola, es tiešām braukšu kopā ar jums.

Sofija cerēja, ka D'Alakva tūdaļ piedāvāsies viņu pavadīt, taču tā ne­notika. Viņš tikai piecēlās un uz atvadām noskūpstīja roku gan Sofijai, gan Paolai.

Kad trijotne, Džona un Lizas pavadīta, devās uz durvīm, Sofija atska­tījās. Umberto D'Alakva aizrautīgi sarunājās ar viesu pulciņu. Sofija ju­tās vīlusies vai, pareizāk sakot, aizmirsta.

Tikko viņi bija iekāpuši mašīnā, Marko ļāva vaļu ziņkārībai.

— Nu, doktore, stāsti, ko viņš tev teica!

— Neko neteica.

— Kā — neko?

— Tikai paziņoja, ka esot pārāk uzkrītoši redzams, ka mēs viesībās esam ieradušies tikai ar mērķi sastapt viņu. Un panāca, ka es jutos smiek­līga, pieķerta darām nožēlojamas muļķības. Vēl viņš izsmējīgi noprasīja, vai tiešām mēs domājam, ka viņš grib nolaupīt vai iznīcināt svēto līķautu.

— Un viss?

— Viss. Pārējo laiku mēs pavadījām, runājot par Āzijas gripu, naftu, mākslu un literatūru.

— Katrā ziņā no malas izskatījās, ka jūs abi viens ar otra sabiedrību esat visnotaļ apmierināti.

— Man patiešām bija patīkami ar viņu sarunāties, tas arī viss.

— Viņam arī patika, — neatlaidās Paola.

— Vai jūs vēl satiksieties? — jautāja Marko.

— Nē, nedomāju vis. Viņš bija laipns, taču tas neko nenozīmē.

— Tiešs trāpījums pašā sirdī?

— Ja drīkstētu ļaut vaļu emocijām, es teiktu, ka jā. Taču pilngadību esmu sasniegusi krietni sen un muļķīgas iedomas man nepiestāv. Ceru, ka arī turpmāk saprāta balss ņems virsroku.

— Tiešām precīzs trāpījums! — neslēpjot smaidu, iesaucās Marko.

— Jūs esat saderīgs pāris, — ieminējās Paola.

— Izklausās jauki, taču negribu sevi mānīt. Tādi cilvēki kā Umberto D'Alakva neinteresējas par tādām sievietēm kā es. Mums nav nekā kopīga.

— Ir gan, un pat ļoti daudz. Mērija mums stāstīja, ka šis cilvēks aiz­raujas ar mākslu un vēsturi, viņš ir piedalījies arheoloģiskajos izrakumos un pats tos bieži finansē. Bet tu, ja pati to nezini, esi gudra, izglītota un skaista. Vai nc, Paola?

— Protams. Pat Mērija Stjuarte pienāca pie mums un teica, ka ne­kad neesot redzējusi, ka D'Alakva kādai sievietei izrādītu tik daudz uz­manības.

— Nu jau pietiks! Galvenais, ka viņš man skaidri un gaiši pateica, ka mēs šais viesībās bijām ielavījušies ar konkrētu mērķi. Cerēsim vismaz,

ka viņš par mūsu uzmācību nesūdzēsies nevienam ministram.

* * *

Laukā lietus gāza straumēm, bet te, bibliotēkā, omulīgi sprakšķēja ka­mīns un āra drēgnums nebija manāms. Holandiešu vecmeistaru gleznas pie sienām liecināja, ka šī nama saimniekam patīk atturīgas un izsmal­cinātas lietas.

Sasēduši ērtos ādas dīvānos, seši vīri sarunājās. Tie pacēla skatienus, kad bibliotēkas durvis atvērās un ienāca gara, kalsna auguma sirmgal­vis. Vīrieši piecēlās un cits pēc cita apskāva atnācēju.

— Atvainojiet, ka aizkavējos. Zināt, kādi sastrēgumi šai stundā u visā Londonā. Un es nevarēju atteikties ari no bridža spēles ar hercogu, dažiem viņa draugiem un mūsu brāļiem.

Atskanēja klusa šķindoņa, durvis atkal atvērās un ienāca majordoms, kurš novāca tējas piederumus un pasniedza vīriešiem dzērienus. K.ul namzinis bibliotēku pameta, ierunājās vecākais no septiņiem.

— Tātad vēlreiz apkoposim pēdējos notikumus.

— Adaijs sodīja Zafarinu, Rasitu un Dermisatu. Lai izpirktu savu neizdošanos, tiem četrdesmit dienas bez ēdiena būs jāpavada Adaija namā Urfas pievārtē. Mana kontaktpersona ziņo, ka droši vien šis gavēnis neesot vienīgais sods, ko puišiem iecerējis Adaijs. Viņš esot ieplānojis vēl kaut ko. Par jaunas grupas sūtīšanu gan vēl nekas neesot izlemts, taču agrāk vai vēlāk Adaijs būs spiests lēmumu pieņemt. Viņu nemierīgu dara domas par Mendibu, to mēmo, kurš atrodas Turīnas cietumā. Adaijs apgalvo, ka esot redzējis pravietisku sapni, kas vēsta, ka Mendiba dēļ Kopienu piemeklēšot nelaime. Kopš tā rīta Adaijs gandrīz nemaz neēdot un esot drūmāks par drūmu. Mana kontaktpersona pat uztraucas par viņa veselību. Adaija lēmumu pagaidām paredzēt neesot iespējams.

* * *

Runātājs apklusa. Tas bija tumsnējs pusmūža vīrietis ar militāru stāju, kuplām ūsām, laba skrodera šūtu uzvalku un nevainojamu angļu izrunu.

Vecākais no vīriem pamāja, dodams vārdu nākamajam šīs sapulces dalībniekam.

— Mākslas nodaļas cilvēki zina daudz, taču paši nesaprot, kas īsti viņiem ir zināms.

Klausītāju skatienos pavīdēja gan satraukums, gan ziņkāre. Vecais atkal pamāja, mudinādams turpināt.

— Viņiem ir aizdomas, ka visi Turīnas katedrālē notikušie nega dījumi nav nejauši. Tāpat viņi uzskata, ka Sindoni kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt, tomēr motīvu nekādi nespēj atklāt. Viņi joprojām pār bauda Cocsa darbiniekus, cerot, ka uzņēmumā atradīs kādu pavedienu, kas ļaus atpiņķerēt visu neskaidrību murskuli. Kā jau ziņoju, viņi ir uzsākuši arī operāciju "Trojas zirgs", un Mendibs no Turīnas cietuma tiks atbrīvots jau pēc pāris mēnešiem. Un Mendibs var kļūt par vēl vienu pavedienu.

— Pienācis laiks rīkoties, — paziņoja izskatīgs pusmūža vīrietis, kura tikko manāmais akcents liecināja, ka angļu valoda viņam nav dzimtā. — Mendibam ir jāpazūd. Tāpat vajadzētu aprunāties ar mūsu drau­giem un lūgt, lai tie apvalda Marko Valoni darba sparu.

— Iespējams, ka pie līdzīgiem secinājumiem nonāks arī Adaijs. Arī viņš var nolemt, ka Mendibam jāpazūd Kopienas glābšanas vārdā, — teica ūsainis ar militāro stāju. — Varbūt mums vajadzētu nogaidīt un paskatīties, kā rīkosies Adaijs. Pat ja mani vārdi izklausās liekulīgi, cs negribu, lai uz mūsu sirdsapziņas ir šī bezmēļa nāve.

— Kāpēc būtu jānogalina Mendibs? Pietiks, ja palīdzēsim viņam veik­smīgi aizkļūt līdz Urfai, — izteicās viens no vīriem.

— Tas ir pārāk riskanti, — iebilda kāds cits. — Tikko viņš izies pa cietuma vārtiem, cilvēki no Mākslas nodaļas sekos katram viņa solim. Un tic nav nekādi nepieredzējuši nejēgas, viņu rīcībā ir vismodernākā tehnika. Un galu galā rezultāts būs bēdīgs: tikai tāpēc, ka būsim cen­tušies nosargāt vienu dzīvību, vajadzēs upurēt daudzas citas, un tas mūsu sirdsapziņu nomāks krietni smagāk, nemaz nerunājot par to, ka šāds pavērsiens būtu vēl bīstamāks, jo karabinieru profesionalitāti mēs ne­drīkstam apšaubīt.

— Sirdsapziņa! — iesaucās vecais. — Jūs runājat par sirdsapziņu, bet cik bieži mēs to esam aizmirsuši, sacīdami, ka mums nav citas izejas. Nāve mūs pavadījusi vienmēr. Tāpat kā mums nav sveša upurēšanās, ticība un žēlsirdība. Mēs esam cilvēki, tikai cilvēki, un rīkojamies tā, kā mums šķiet labāk un pareizāk. Mēs kļūdāmies, grēkojam, tikai retumis sasniedzam mērķi… Lai Dievs ir mums žēlīgs.

Vecais vīrs pieklusa. Arī pārējie nodūra skatienu un iegrima domās. Klusums valdīja vairākas minūtes. Visu vaibstos bija parādījusies tikko manāma nomāktības ēna.

Beidzot vecākais no vīriešiem atkal pacēla skatienu un ierunājās.

— Labi, pateikšu, kāda rīcība šai gadījumā man šķiet vispareizākā, un uzklausīšu arī jūsu domas.

Jau bija satumsusi nakts, kad sapulces dalībnieki sāka izklīst. Pilsētu joprojām šaustīja lietus šaltis.

* * *

Anna Himenesa nekādi nevarēja atbrīvoties no domām par ugunsgrēku Turīnas katedrālē. Viņa bija paradusi ik nedēļas sazvanīties ar brāli un tagad katru reizi apvaicājās, kā norit Marko izmeklēšana. Brālis dusmo­jās, pārmeta, ka viņa jaucoties svešās darīšanās, un neko nestāstīja.

— Vai tu pati nemani, ka tas sāk atgādināt apsēstību? Esi tik laba, Anna, aizmirsti gan Sindoni, gan to ugunsgrēku!

— Taču es esmu pārliecināta, ka varētu jums palīdzēt.

— Anna, ar šo lietu nenodarbojos es, izmeklēšanu veic Mākslas no­daļa. Marko ir mans draugs un uzskata, ka četras acis redz vairāk nekā divas. Tieši tāpēc viņš lūdza, lai mēs ar Džonu uzmetam skatienu viņa piezīmēm. Taču viņš nav iesaistījis mūs izmeklēšanā, viņš tikai gribēja uzklausīt mūsu viedokli.

— Santjago, ļauj man vismaz izlasīt Marko piezīmes! Es esmu žur­nāliste un varbūt mācēšu saskatīt to, ko jūs, policisti, neredzat.

— Protams, jūs, žurnālisti, esat acīgi un veikli un mūsu darbu pieprotat labāk par mums pašiem!

— Nesagrozi manus vārdus un nedomā apvainoties!

— Es neko nesagrozu un neapvainojos. Taču jaukties Marko izmek­lēšanā es tev neļaušu.

— Vismaz izstāsti man, ko tu par to visu domā.

— Reizēm viss ir daudz vienkāršāk, nekā varētu šķist.

— Tā nav nekāda atbilde.

— Neko vairāk cs tev nevaru pateikt.

— PLs gribu braukt uz Romu, taisni plānoju paņemt dažas brīvdie­nas… Vai tev nebūs iebildumu, ja aizbraukšu pie tevis jau tuvākajās dienās?

— Man būs iebildumi! Tu uz Romu nebrauksi atpūsties, bet bāzt degunu tur, kur nevajag.

— Tu esi neciešams.

— Tu arī.

Anna raudzījās uz papīru kaudzēm, kas klāja rakstāmgaldu. Tepat stāvēja arī ducis grāmatu — visas par svēto līķautu. Pēdējās dienas Anna lasīja visu, kur vien varēja atrast kādas ziņas par Sindoni. Te bija ezotēriski sacerējumi, teoloģiski darbi, vēsturiski pētījumi… Anna bija pārlie­cināta, ka Turīnas notikumu atslēga ir atrodama kādā līķauta vēstures posmā. Galu galā arī Marko Valoni bija teicis, ka negadījumu virtene katedrālē aizsākusies tai brīdī, kad šis dievnams kļuva par Sindones glabātuvi.

Anna pieņēma lēmumu: tikko Sindones likteņa gaitas būs izstudētas krustām šķērsām, viņa palūgs dažas brīvdienas un brauks uz Turīnu. Šī pilsēta viņai nekad nebija īpaši patikusi, atvaļinājumu viņa tur nemū­žam nepavadītu. Taču uz Turīnu doties mudināja pārliecība, ka Marko Valoni ir taisnība un aiz katedrāles negadījumiem slēpjas kāds aizrau­jošs stāsts — stāsts, ko viņa varētu pierakstīt.