47

— Vai jums viss skaidrs? — viņš jautāja.

— Jā, — vienā balsī atbildēja Minerva, Sofija un Džuzepe. Anto­nīno un Pjetro tikai pamāja ar galvu.

Rija septiņi no rīta, taču visu sejās jau bija manāmas pirmās noguruma zīmes. Pulksten deviņos mēmais izies pa cietuma vārtiem un iesoļos brīvībā.

Marko bija sīki un smalki izstrādājis Mendiba izsekošanas plānu. Operācijas laikā varēs rēķināties ari ar karabinieru grupas un Interpola palīdzību, tomēr visvairāk Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors paļāvās uz saviem cilvēkiem — tieši viņi bija visa pasā­kuma balsts.

Visi bija sapulcējušies brokastīs. Viesnīcas kafejnīca tikko bija atvērta, un viņi bija pirmie un visagrākie šīrīta apmeklētāji.

Sofija nezin kāpēc nervozēja, Minerva bija zaudējusi ierasto lēnīgumu un savaldību, un pat Antonīno bija saspringts, par ko skaidri liecināja sakniebtās lūpas. Toties Marko, Džuzepe un Pjetro bija pilnīgi mierīgi. Šis bija viņu darbs, un aizdomās turamo izsekošana bija tikai daļa no ierastiem pienākumiem.

— Marko, es centos saprast, kāpēc tik daudz no Urfas nākušu cil­vēku ir tiešāk vai netiešāk saistīti ar Sindoni. Šonakt es pāršķirstīju Jau­nās Derības apokrifus un vēl šādas tādas grāmatas par Edesas vēsturi. Varbūt tās ir pilnīgas muļķības, tomēr…

— Es klausos, Sofij. Mēs visi klausāmies. Stāsti, pie kāda secinājuma tu nonāci, — mudināja šefs.

— Nezinu, vai Antonīno man piekritīs, bet, ja ņemam vērā, ka Urfa ir tā pati Edesa un ka Edesas pirmajiem kristiešiem Sindone bija vislie­lākais svētums… tā taču izdziedināja no lepras arī pirmo turienes kris­tīgo valdnieku Abgaru… Es gribu teikt, mēs zinām, ka edesieši Sindoni glabāja kā vērtīgu relikviju gadsimtiem ilgi, līdz to nolaupīja impera­tors Romāns Lekapēns… Tāpēc es domāju: varbūt viņi ir nolēmuši savu svētumu atgūt.

Sofija apklusa. Viņa bija centusies ietērpt vārdos to, ko čukstēja priekšā intuīcija, taču nebija pārliecināta, vai teiktais izskanējis pārliecinoši.

— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Marko.

— Es gribu teikt, ka sakritību tiešām ir nesamērīgi daudz. Visapkārt grozās pārāk daudz cilvēku, kas dzimuši Urfa un ir tā vai citādi saistīti ar Sindoni. Iespējams, ka arī mūsu mēmais ir ieradies no Urfas. Iera­dies, lai iegūtu Sindoni. Un tāds pats mērķis bijis arī citiem bezmēļiem. Nezinu… Varbūt ugunsgrēki bijuši tikai paņēmiens, kā novērst uzma­nību no viņu patiesajiem nodomiem. īstenībā viņi grib nolaupīt Sindoni.

— Kādas muļķības! — iesaucās Pjetro. — Sofij, tik agri no rīta nav pieņemts stāstīt pasakas.

— Zini, Pjetro, pasakām cs jau esmu par vecu. Piekrītu, ka mana hi­potēze ir diezgan pārdroša. Es nepieprasu, lai kāds to uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ir nepatīkami, ja tu vienmēr rupji izsmej visu, kas ne­sakrīt ar tavu viedokli.

— Nomierinieties! — uzrūca Marko. — Tavu hipotēzi par pilnīgu absurdu cs nesaukšu, Sofij. Varbūt tajā slēpjas arī kāda daļa patiesības, tomēr tas, ko tu saki, vairāk atgādina piedzīvojumu filmas scenāriju. Tur­klāt tas nozīmētu, ka…

— Tas nozīmētu, ka Urfa arī mūsdienās ir kristieši, — iejaucās Mi­nerva. — Tad redz, kāpēc visi turienieši, kas tagad dzīvo Turīnā, godīgi iet baznīcā, prec itālietes un izturas kā godājami katoļi.

— Būt kristietim vēl nenozīmē būt katolim, — aizrādīja Antonīno.

— Zinu, — atteica Minerva, — bet, ieradušies šeit, viņi grib saplūst ar apkārtējo vidi, kļūt neuzkrītoši, un galu galā Kristu vienlīdz labi var pielūgt gan Turīnas katedrālē, gan kādā citā vietā.

— Man ļoti žēl, Sofij, — teica Marko. — Tava hipotēze mani tomēr nepārliecina.

— Tev taisnība, tās ir tikai manas iedomas. Atvaino, Marko, — no­vilka Sofija.

— Tev nav jāatvainojas. Mums allaž jāpatur prātā visas iespējas. Ne: drīkstam tik vienkārši atmest to, ko saka nojauta, lai arī cik dīvainas mūsu teorijas varētu izklausīties. Mani tavi pieņēmumi nepārliecināja, bet es labprāt uzklausītu citu domas.

Taču Sofiju atbalstīja vienīgi Minerva. Pārējie gluži tāpat kā Marko uzskatīja, ka šis minējums ir pārlieku neticams.

— Manuprāt, mums ir darīšana ar kādu kriminālu organizāciju, kuras saknes stiepjas līdz Urfai, — teica Pjetro. — Tā ir zagļu banda, kam nav

nekā kopīga ar seniem vēstures notikumiem.

* * *

Tālu no Turīnas, viņā pasaules malā — Ņujorkā — bija lietains vakars. Mērija Stjuarte tuvojās Umberto D'Alakvam.

— Es jūtos pārguruši! Taču prezidentam šovakar ir tik jautri, ka būtu nepieklājīgi iet projām jau tagad. Ko tu domā par Ibēriju?

— Gudrs cilvēks un nevainojams mājastēvs.

— Džeimss uzskata tieši tāpat. Tomēr man šie Vinstoni īsti nepatīk. Arī šodienas vakariņas… nezinu, visa šī pārspīlētā greznība un izrā­dīšanās.

— Mērij, nelaime ir tā, ka tu esi angliete. Tu taču zini, kādi ir ame­rikāņi, kas guvuši straujus panākumus. Lerijs Vinstons ir apveltīts ar apbrīnojamu prātu. Viņš ir jūru karalis, viņa flote ir visspēcīgākā pasaulē.

— To visu es zinu. Taču ar to nepietiek. Vai tu ievēroji, ka šais mājās nav nevienas grāmatas? Mājas bez grāmatām man šķiet atbaidošas. Turklāt tās nesaudzīgi raksturo savus saimniekus.

— Lerijs vismaz nav liekulis. Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu pie­pildījis plauktus ar glīti sarindotiem sējumiem, kurus nemūžam nelasīs?

Viņiem tuvojās kāds pāris, un sarunas tēmu vajadzēja steigšus mainīt.

Visapkārt valdīja burzma un skaļas valodas. Viss liecināja, ka viesības turpināsies vēl ilgi.

Neilgi pēc pusnakts septiņiem vīriem izdevās sapulcēties vienuviet ar šampanieša kausiem rokās. Visi kūpināja cigārus un šķietami bija iegri­muši sarunā par norisēm darījumu pasaulē.

Vecākais pārējiem pavēstīja: — Mendibs tūlīt pametīs cietumu. Viss jau ir sagatavots.

— Situācija mani uztrauc. Bakalbasi rīcībā ir septiņi vīri, Adaijs ir no­algojis profesionālu slepkavu, savukārt Marko Valoni iesaistīs operācijā plašus spēkus. Vai mēs pārlieku neriskējam? Varbūt būtu labāk ļaut, lai viņi paši visu atrisina? — iejautājās vīrietis ar franču akcentu.

— Mums ir nopietnas priekšrocības. Mēs sīki pārzinām gan Bakal­basi, gan Valoni iecerētās darbības. Varēsim visu neuzkrītoši uzmanīt. Un arī Adaija nolīgtais slepkava nekādus sarežģījumus mums neradīs. Mēs viņu pieskatīsim, — atbildēja vecais.

— Arī cs uzskatu, ka uz skatuves nupat ir pārāk daudz ļaužu, — ierunājās kāds cits.

— Mendibs ir problēma gan mums, gan Adaijam. Viss tikai tāpēc, ka šī lieta kļuvusi par Marko Valoni apsēstību, — teica vecākais. — Taču daudz vairāk mani uztrauc tā spāņu žurnāliste, kuras brālis Romā strādā Eiropolā, un doktore Galloni. Abas ir nonākušas pie secinājumiem, no kuriem līdz mums atlicis vairs tikai viens solis. Anna Himenesa bija pie lēdijas Elizabetes Makkcnijas, kura viņai atdeva savus materiālus. Jūs zināt, kādus materiālus es domāju. Man ļoti žēl, taču mums jāpieņem nepatīkams lēmums. Vairs nav noliedzams, ka lēdija Elizabete, spāņu žurnāliste un doktore Galloni mums rada nopietnus sarežģījumus. Visas trīs ir jaunas, drosmīgas un gudras, un attiecīgi — bīstamas mums.

Septiņi vīri nodūra skatienus, iestājās smags klusuma brīdis.

— Ko tu gribi darīt?

Šo jautājumu, kurā jautās izaicinājums, bija uzdevis vīrietis, kas ru­nāja ar itāļu akcentu.

— Jādara tas, kas jādara. Mums nav izvēles.

— Nevajadzētu pārsteigties.

— Mēs bijām pacietīgi un nogaidījām. Taču ilgāk gaidīt nedrīkstam, tas būtu neprāts. Man ļoti žēl. Patiešām ļoti žēl. Šis lēmums man šķiet tikpat nepatīkams kā jums, bet citu risinājumu cs neredzu. Sakiet, ja zi­nāt, kā visu atrisināt citādi.

Vīrieši klusēja. Sirds dziļumos viņi apzinājās, ka vecajam ir taisnība. Šīs trīs sievietes viņi bija izsekojuši ilgi un zināja par tām visu. Jau gadiem ilgi viņi uzzināja ik vārdu, ko uzrakstīja Elizabete Makkenija. Kontro­lēti tika gan "Noslēpumu" redakcijas datori, gan telefoni. Noklausīša­nās ierīces bija it visur — gan redakcijas telpās, gan Elizabetes dzīvoklī. Mikrofons bija iemontēts pat viņas ratiņkrēslā.

Veltīgi Pols Bisols bija ieguldījis lielas summas drošības līdzekļos. Viņi tik un tā zināja visu. Tāpat kā vairākus mēnešus pārzināja ikvienu Annas Himenesas un Sofijas Galloni soli. Zināms bija viss: kādas smar­žas šīs sievietes lietoja, ko lasīja pirms miega, ko mīlēja un ar ko saru­nājās… Tāpat uzmanīti tika pārējie Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas darbinieki. Nedzirdēta nebija palikusi neviena šīs karabinicru un vēsturnieku grupas telefona saruna.

— Tātad? — ievaicājās vecākais.

— Es atsakos…

— Saprotu, saprotu… — vecais asi pārtrauca itāli. — Nesaki neko. Vienkārši atturies no lēmuma pieņemšanas.

— Tu domā, tāpēc vien man būs vieglāka sirdsapziņa?

— Nē, nebūs, es zinu. Domāju, tev vajadzīga palīdzība, garīga palī­dzība. Tev vajadzētu sakārtot sevi. Mums visiem ir gadījušies šādi brīži. Tas nekad nav viegli, jo mēs neesam izvēlējušies grūto, mēs esam izvē­lējušies neiespējamo. Taču tieši šādi brīži pierāda, vai esam sava aicinā­juma, savas misijas cienīgi.

— Es visu savu dzīvi esmu ziedojis, lai… bet tu uzskati, ka man tagad vēl jāpierāda, ka esmu nezin kā cienīgs? — nikni noprasīja tas, kurš ru­nāja ar itāļu akcentu.

— Nē, es nedomāju, ka tev būtu kas jāpierāda, — atbildēja vecais. — Es redzu, ka tev ir grūts posms. Tev jāmeklē mierinājums, jāaprunā­jas ar kādu par savām jūtām. Taču tas nav darāms šeit un tagad. Es saprotu tavas sāpes, taču, lūdzu, uzticies mūsu spriedumiem un ļauj mums rīkoties.

— Nē, es neesmu ar mieru.

— Ja vēlies, es tevi uz laiku varu atstādināt no pienākumiem. Gan tu atkal jutīsies labāk.

— Jā, vari mani atstādināt. Un ko vēl tu taisies darīt?

Pārējie grupas biedri sāka izrādīt mulsumu un neapmierinātību. Likās, gaiss no saspīlējuma vibrē. Tā viņi negribot piesaistīs citu šī nama viesu uzmanību. Vīrietis ar izteikti militāro stāju parupji pārtrauca strīdniekus.

— Uz mums skatās. Kas notiek? Vai esat zaudējuši prātu? Atliksim šo sarunu uz piemērotāku brīdi.

— Nē, mums nav laika, — atbildēja vecais. — Es lūdzu jūsu piekrišanu.

— I^ai notiek, kā esi izlēmis, — atbildēja visi, izņemot vienu, kurš,

lūpas sakniebis, apcirtās un devās prom.

* * *

Sofija un Minerva bija ieņēmušas vietas Turinas karabinieru centrālē. Līdz deviņiem vēl bija atlikušas divas minūtes, taču Marko pavēstīja, ka cietuma vārti jau veroties vaļā. Vēl pēc mirkļa pa tiem iznāca mēmais. Viņš gāja lēnām, raudzīdamies taisni uz priekšu. Vārti viņam aiz mugu­ras atkal aizvērās, taču viņš neatskatījās. Nogājis pārsimt metru līdz autobusa pieturai, puisis apstājās un sāka gaidīt. Viņš izskatījās pārstei­dzoši mierīgs — vismaz tā Marko teica Sofijai un Minervai, kuras kāri tvēra katru vārdu, ko šefs ierunāja žaketes apkaklei piestiprinātajā mik­rofonā. Nešķita, ka mēmais īpaši priecātos par atgūto brīvību.

Mendibs apzinājās, ka viņu novēro. Pats viņš šos vērotājus neredzēja, taču zināja, ka tie ir tepat blakus. Vajadzēja no viņiem atbrīvoties. Bet kā lai to izdara? Viņš jau cietumā bija izstrādājis rīcības plānu. Vispirms viņš dosies uz pilsētas centru, paklejos pa ielām un pārnakšņos parkā uz soliņa. Naudas nebija daudz, taču pietiks, lai trīs vai četras dienas no­pirktu gabalu maizes un pat samaksātu par gultasvietu lētā pansijā. Vēl steidzami vajadzēja atbrīvoties no drēbēm un krosenēm — viņš gan bija tās pārbaudījis un nekādus raidītājus nebija atradis, tomēr instinkts vēstīja, ka pēkšņā drēbju un kurpju mazgāšana pirms pašas atbrīvošanas neko labu nenozīmē.

Mendibs pazina Turīnu. Gadu pirms Sindones atgūšanas mēģinā­juma Adaijs viņu un pārējos puišus jau bija atsūtījis šurp, lai viņi ar šo pilsētu sarastu. Toreiz viņi kārtīgi bija pildījuši virsgana norādījumus: staigāt, staigāt stundām ilgi krustu šķērsu cauri visai pilsētai. Tikai tā kādu vietu var iepazīt patiešām labi. Viņi bija iegaumējuši arī sabied­riskā transporta maršrutus.

Mendibs tuvojās centram. Tagad vajadzēja rīkoties veikli un atbrī­voties no sekotājiem.

— Rādās, ka mums ir divi nepazīstami kolēļļi, — karabinieru cen­trālē no raidītāja atskanēja iVIarko balss.

— Kas tie tādi ir? — jautāja Minerva.

— Nezinu, bet izskatās pēc turkiem.

— Turki vai itāļi, — iesaistījās arī Džuzepes balss. — Abi ir patumši un melniem matiem.

— Cik viņu tur ir? — jautāja Sofija.

— Pagaidām redzu divus, bet varbūt ir vairāk, — atbildēja Marko. — Jauni puiši. Izskatās, ka mēmais neko nemana. Viņš klaiņo pa ielām, pēta vitrīnas un, kā parasti, ir iegrimis sevī.

Sofija un Minerva dzirdēja, ka Marko piekodina karabinieriem neiz­laist no acīm arī abus svešos bezmēļa izsekotājus.

Taču ne Marko Valoni, ne pārējie grupas biedri nepievērsa pietie­kamu uzmanību klibam vecim, kurš pārdeva loterijas biļetes. Tas nebija ne īss, ne garš, nc tievs, ne resns — ģērbies neizteiksmīgās drēbēs, vecais vīrs pilnībā saplūda ar Kročctas kvartāla ierasto ainavu.

Taču viņš pats karabinierus gan manīja. Adaija noalgotajam killcram bija vanaga skatiens. Pagaidām viņam bija izdevies saskaitīt desmit ka­rabinierus un četrus Bakalbasi vīrus.

Viņš bija dusmīgs. Cilvēks, kas viņu bija nolīdzis, nebrīdināja, ka šai padarīšanā būs iejaukti karabinieri un klientu izsekos vēl citi šaubīgi tipi. Vajadzēja uzmanīties. Bet, kad darbs būs paveikts, viņš prasīs divkāršu honorāru. Ar šādām briesmām un sarežģījumiem viņš nebija rēķinājies. Viss šis izsekotāju bars traucēs darbu nostrādāt, kā iecerēts. Bet gan jau viss būs labi.

Viņa aizdomas uz brīdi izraisīja vēl kāds cilvēks. Tomēr nē, šis neva­rēja būt karabinieris un arī pēc turka neizskatījās. Nē, šim ar viņa klientu nevarēja būt nekā kopīga, lai gan īpatnējā gaita un izturēšanās… Tad aizdomīgais tips nozuda, un slepkava nomierinājās. Tas tomēr bijis tikai savāds, nesteidzīgs garāmgājējs.

Mendibs klejoja pa pilsētu visu dienu. Domu par nakšņošanu parkā uz soliņa viņš jau bija atmetis. Tā būtu kļūda. Ja kāds gribētu viņu no­galināt, parkā to izdarīt būtu pat pārāk viegli. Mendibs nosprieda doties uz Žēlsirdības Māsu patversmi, ko bija ievērojis ilgajās klejojumu stun­dās. Tur naktsmājas un kādu nieku ēdamā saņēma bezpajumtnieki un klaidoņi. Jā, patversmē būs nesalīdzināmi drošāk.

Marko jutās pārguris. Pārliecinājies, ka mēmais pēc mūķeņu pasnieg­tajām vakariņām paņem matraci un iekārtojas uz grīdas lielajā guļamtclpā pēc iespējas tuvāk zāles uzraudzei, Marko devās prom, tālāko operācijas vadību atstādams Pjetro ziņā.

Viņš bija pārliecināts, ka mēmais šai naktī patversmi nepametīs, tāpēc atgriezās viesnīcā mazliet atpūsties un piekodināja, lai tā dara arī pārē­jie. Mēmo uzraudzīt palika vienīgi Pjetro un trīs vietējie karabinieri, kuru dežūra tikko bija sākusies. Ja mēmais tomēr izdomās no patversmes bēgt, viņi to no acīm neizlaidīs.

Viesnīcas restorānā Sofija un Minerva sarīkoja Marko īstu prati­nāšanu. Viņas gribēja zināt visu līdz pēdīgam sīkumam, kaut arī bija va­rējušas sekot līdzi dienas notikumiem. Kad sievietes lūdza, lai arī viņām atļauj piedalīties bezmēļa izsekošanā, Marko bija nepielūdzams:

— Jums jāpaliek centrālē. Kādam taču jāuzņemas arī koordinācija.

Turklāt jūs būtu pārāk viegli pamanāmas.

* * *

Parīzes lidostā Anna Himenesa gaidīja nakts reisu uz Romu. No turie­nes viņa bija iecerējusi lidot tālāk uz Turinu. Anna bija nervoza. Viņa bija sākusi pārlapot Elizabetes dotos materiālus, un tie bija viņu satrie­kusi. Uzzinātais bija pārāk biedējošs, neko nelīdzēja pat doma, ka varbūt vien neliela daļa no mapē apkopotā ir patiesība. Tomēr galvenais iemesls, kas Annu pamudināja steigties uz Turīnu, bija cits: materiālos viņa bija pamanījusi vārdu, kas figurēja ari tais izdrukās, ko Marko Valoni reiz bija iedevis viņas brālim. Ja Elizabetes apgalvojumi bija patiesi, šis cilvēks bija viens no jaunā Tempļa mestriem un cieši saistīts ar Sindoni.

Anna nolēma apspriesties ar Sofiju un mēģināt panākt tikšanos ar tēvu īvu. Viņa zvanīja Sofijai daudzas reizes, taču tā neatbildēja. Rīta cēliens pagāja ceļā uz Turīnu, un, kad Anna beidzot sasniedza viesnīcu, reģistratūrā viņai teica, ka doktore Galloni devusies projām ļoti agri un pagaidām nav atgriezusies. Sofijas mobilā numurs joprojām neatbildēja. Anna atstāja vairākas ziņas tā balss pastkastītē, taču atbilde nesekoja. Pie tēva īva viņa bija nolēmusi doties nākamajā dienā.

Elizabetei bija taisnība — Anna tuvojās svarīgam atklājumam, ko pagaidām vēl sedza neziņas migla.

Bakalbasi vīriem tomēr izdevās nozust karabinieru modrajiem skatie­niem. Viens no puišiem palika uzmanīt Žēlsirdības Māsu patversmi, bet pārējie devās prom katrs pa savu ceļu. Kad pēc daudzu līkumu mešanas viņi sasniedza kapsētu, jau bija nolaidusies tumsa. Kapu sargs viņus gai­dīja nervozs un nepacietīgs.

— Pasteidzieties, man jāiet prom! Iedošu jums vārtu atslēgu. Tad man nevajadzēs gaidīt, ja kādu vakaru pārradīsieties tik vēlu.

Sargs aizvadīja viņus līdz vajadzīgajai kapličai. Tās durvis sargāja eņ­ģelis ar zobenu rokā. Izgaismojot ceļu ar lukturīti, četri vīri iegāja tum­šajā kapeņu telpā un pēc mirkļa nozuda pazemē.

Apakšzemes telpā viņus gaidīja Ismets, gādīgi atnesis ūdeni un ēdienu. Cetrotne bija pārguruši un izsalkusi. Viņu vienīgā vēlēšanās bija drīzāk paēst un likties gulēt.

— Kur tad Mehmets?

— Palika pie patversmes, kur šonakt guļ Mendibs. Ja nu šim tomēr ienāk prātā pa nakti aizlaisties… Adaijam bija taisnība: karabinieri cer, ka Mendibs viņus aizvedīs līdz mums. Izsekotāju ir vesels bars, — teica viens no vīriem, kas Urfa strādāja policijā.

— Viņi jūs pamanīja? — satraukts prasīja Ismets.

— Nē, nedomāju vis, — atbildēja cits, — tomēr pavisam droši mēs nevaram būt. Viņu bija daudz.

— Jābūt uzmanīgiem. Ja jums šķiet, ka jūs izseko, jūs nedrīkstat nākt šurp, — piekodināja Ismets.

— Mēs to zinām. Un neuztraucies, vismaz šovakar mums izdevās nojaukt pēdas.

Sešos no rīta Marko jau bija slēpnī netālu no Žēlsirdības Māsu patver­smes. Viņš bija pieprasījis papildinājumu savai vietējo karabinieru ko­mandai un pavēlējis tiem izsekot abus tipus, ko iepriekšējā dienā bija redzējis novērojam bezmēli.

— Centieties nekrist viņiem acīs. Ja viņi zinās, ka tiek izsekoti, viss zaudēs jēgu. Esmu pārliecināts, ka mēmo viņi uzrauga tāpēc, ka pieder pie organizācijas, kuru mēs meklējam. Tātad vajadzēs saņemt ciet arī viņus. Vēl tikai mazliet nogaidīsim.

Vīri piekrītoši pamāja. Pjetro atteicās doties atpūsties, kaut arī bija palicis nomodā visu nakti.

— Es izturēšu. Ja tiešām jutīšu, ka vairs neturos kājās, padošu tev ziņu un iešu nosnausties.

Sofija beidzot bija noklausījusies sava mobilā telefona automātiskajā atbildētājā ierunātās ziņas. Annas balss, lūdzot sazināties, skanēja uztraukti. Turklāt viesnīcā Sofijai teica, ka spāņu žurnāliste pēc viņas taujājusi vismaz reizes piecas. Uzmācās klusa vainas apziņa, tomēr Sofija šos pašpārme­tumus padzina: gan jau viņa Annai piezvanīs, bet pagaidām viņai patiešām nebija laika klausīties žurnālistes prātuļojumos. Kad lieta būs atrisināta, atliks vaļas arī šādām sarunām, bet pagaidām visas domas un spēkus va­jadzēja sakoncentrēt operācijas veiksmīgai norisei. Sofija jau gāja ārā no viesnīcas, kad viņu skriešiem panāca kāds no viesnīcas kalpotājiem.

— Doktore Galloni, doktore!

— Jā. Kas noticis?

— Jūs aicina pie telefona, tas esot steidzami.

— Es šobrīd nevaru kavēties. Sakiet, lai reģistratūrā pieraksta, kas zvanījis un ko gribējis teikt…

— Reģistratūrā teica, ka D'Alakvas kungs apgalvojot, ka šo sarunu nevar atlikt.

— D'Alakva?

— Jā, viņš jūs meklē.

Sofija pagriezās un, Mincrvas izbrīnītā skatiena pavadīta, aizsteidzās atpakaļ pie reģistratūras letes.

— Es esmu doktore Galloni, man kāds tikko esot zvanījis.

— Labi, ka izdevās jūs atrast. D'Alakvas kungs ļoti uzstājīgi lūdza ar jums sazināties. Vienu mirklīti!

Šoreiz Umberto D'Alakvas balss skanēja citādi, un Sofijai šķita, ka tajā dzirdams ar pūlēm apspiests satraukums, neskaidras bažas.

— Sofij…

— Jā, tā esmu es. Labdien.

— Es gribētu jūs satikt.

— Labprāt, bet…

— Nekādus "bet"! Pēc desmit minūtēm jums pakaļ aizbrauks mana mašīna.

— Man ļoti žēl, bet man jāiet uz darbu. Šodien tiešām nevaru. Vai atgadījies kas svarīgs?

— Jā. Es gribu izteikt jums piedāvājumu. Jūs zināt, ka mana vislie­lākā aizraušanās ir arheoloģija. Redziet, es braucu uz Sīriju. Mani cil­vēki tur veic izrakumus un ir atraduši dažus ārkārtīgi interesantus priekšmetus. Es gribētu, lai jūs tos novērtējat. Un pa ccļam uz izra­kumu vietu mums atliktu laiks garākai sarunai. Es gribu piedāvāt jums darbu.

— Paldies, bet šobrīd es nekādi nevaru braukt projām. Man ļoti žēl.

— Sofij, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad izvēle jāizdara nevil­cinoties.

— Zinu, taču mani saista pienākumi, kurus nedrīkstu pamest. Es nevaru pievilt savus kolēģus. Ja jūs varētu pagaidīt divas vai trīs dienas, tad varbūt…

— Nē, divas vai trīs dienas gaidīt es nevaru.

— Vai tiešām ir tik svarīgi, lai es jau šodien pat brauktu uz Sīriju? -Jā.

— Man ļoti žēl. Pēc dažām dienām es varbūt varētu…

— Nē, tas nav iespējams. Lūdzu, piekrītiet braukt man līdzi neka­vējoties!

Sofija vilcinājās. Mulsināja gan D'Alakvas piedāvājums, gan viņa kate­goriskais tonis un balsī vibrējošais sasprindzinājums.

— Sakiet, kas īsti noticis!

— Es jau teicu. Gribu, lai jūs braucat man līdzi.

— Man ļoti žēl. Man patiešām ir ļoti žēl, ka nevaru braukt kopā ar jums. Un tagad man jāiet. Kolēģi mani gaida, un es nedrīkstu ilgāk kavēties.

— Lai jums veicas!

— Paldies.

Sofija bija apjukusi. Šī saruna šķita pārāk dīvaina. Un kāpēc D'Alakva beigās bija novēlējis veiksmi? Vai viņš ko zināja par operāciju "Trojas zirgs"? Kad viņi būs tikuši skaidrībā ar bezmēli un viss būs galā, viņa D'Alakvam piezvanīs pati. Nojauta vēstīja, ka aicinājums doties uz Sīriju slēpj ko nopietnu un tam nav nekāda sakara ar romantiskām jūtām.

— Ko D'Alakva gribēja? — pa ceļam uz centrāli jautāja Mincrva.

— Piedāvāja braukt viņam līdzi uz Sīriju.

— Uz Sīriju? Kāpēc?

— Viņš tur veic arheoloģiskos izrakumus.

— Vai tas nozīmē, ka viņš tev piedāvāja uzsākt kvēlas attiecības?

— Diemžēl man ir aizdomas, ka nenozīmē vis. Drīzāk šķita, ka viņš mani mudina bēgt. Viņš izklausījās uztraukts.

Kad viņas beidzot iegāja savā darba kabinetā, Marko jau bija zvanījis divas reizes. Šefs niknojās. Bezmēļa apavos iemontētais raidītājs bija pagalam. Pirmajā mirklī viņi nebija sapratuši, kas noticis, un pārsteigti noraudzījās, kā mēmais dodas uz vienu pusi, bet no tā apaviem saņem­tie signāli ziņo, ka viņš iet taisni pretējā virzienā. Tikai pēc mirkļa viņi ievēroja, ka bezmēlis ir nomainījis apavus. Tagad viņam kājās bija pavi­sam vecas un nomītas kurpes. Arī žakete un džinsenes bija noplīsušas un atbaidoši netīras. Kādam no patversmē nakšņojušajiem klaidoņiem bija laimējies noslēgt ļoti izdevīgu maiņas darījumu.

Mēmais tagad virzījās uz Karrāras parka pusi. Labu laiku viņš pastai­gājās pa parka celiņiem. Iepriekšējās dienas tumsnējos sekotājus pagai­dām nekur nemanīja.

No patversmes bezmēlis bija paņēmis gabalu maizes un tagad dru­pināja to putniem. Vienubrīd mēmā skatiens sadūrās ar kāda vīrieša pētīgajām acīm, — tas, vezdams pie rokas divas mazas meitenes, nestei­dzīgā gaitā gāja garām apstādījumiem. Marko radās iespaids, ka garām­ejošā vīra skatiens pie mēmā sejas aizkavējas kādu sekundi par ilgu, — tad vīrietis novērsās un pielika soli.

So ainu vēroja arī algotais slepkava, un viņa secinājumi neatšķīrās no Marko slēdziena: garāmgājējs noteikti bija kontaktpersona. Nē, pagai­dām klientu novākt vēl nevarēja. Tas vienkārši nebija iespējams. Mēmo sargāja vismaz ducis karabinieru. Rīkoties šādos apstākļos būtu muļ­ķīgi — tā būtu īsta pašnāvība. Nekas, viņš sekos klientam vēl pāris dienu un, ja nekas nemainīsies, lauzīs līgumu. Tik nesaprātīgi riskēt viņš netai­sās. Viņa amatā piesardzība bija vērtējama tikpat augstu kā prasme no­galināt. Viņš nemēdza spert neapdomīgus soļus.

Tomēr, lai cik vērīgi un uzmanīgi būtu karabinieri, Marko, bezmēļa tumsnējie izsekotāji un profesionālais slepkava, neviens no tiem nema­nīja, ka paši tiek uzmanīti, — ikvienu viņu soli pielūkoja citi vīri.

Arslans piezvanīja brālēnam. Jā, viņš tikko redzējis Mendibu pie Kar­rāras parka. Taču tas neesot nometis viņam pie kājām zīmīti, nedz arī devis kādu citu zīmi. Licies, ka Mendibs ar savu klātbūtni tikai vēlas pa­vēstīt, ka ir ticis brīvībā.

Anna Himenesa lūdza taksistam, lai viņu aizved līdz katedrālei. Iegā­jusi bīskapa kancelejas telpās, viņa vaicāja pēc tēva īva.

— Diemžēl viņš šobrīd pavada kardinālu, — teica sekretāre. — Bet jums taču ar tēvu īvu nav sarunāta tikšanās. Vai arī es kļūdos?

— Nē, jūs nckļūdāties, tomēr es zinu, ka tēvs īvs ļoti priecātos mani satikt, — atcirta Anna, apzinādamās, ka izturas bezkaunīgi. Sekretāres vīzdegunīgais cienīgums šorīt šķita pārmēru kaitinošs.

Šī patiešām nebija veiksmīga diena. Anna vairākas reizes bija mēģi­nājusi sazvanīt Sofiju, taču arī šie pūliņi bija veltīgi.

Viņa nolēma palikt turpat katedrāles tuvumā un sagaidīt tēva īva de Šarnī atgriešanos.

Bakalbasi uzklausīja ziņojumu, ko sniedza viens no viņa vīriem. Men­dibs joprojām bezmērķīgi klejojot pa pilsētu, un pagaidām šķietot ne­iespējami viņu nogalināt. Tuvumā allaž esot karabinieri, turklāt to esot daudz. Ja Kopienas cilvēki Mendibam sekos vēl ilgi, viņus noteikti pamanīs.

Kā rīkoties? Bakalbasi nezināja, ko saviem puišiem pavēlēt. Ja operā­cija izgāzīsies, Kopienai draudēs neaprakstāmas briesmas. Vilcināties bija bīstami. Pēc iespējas drīzāk notikumos vajadzēja iesaistīties Mendiba vectēva brālim. Jau pirms vairākām dienām vecajam vīram bija izrauti visi zobi, nogriezta mēle un nodedzināti pirkstu spilventiņi. Tas viss, pro­tams, tika paveikts, izmantojot vispārējo anestēziju. Šis upuris neatšķīrās no tā, ko teju pirms diviem tūkstošiem gadu bija nesis Marcijs, vald­nieka Abgara arhitekts.

Mendibs juta izsekotāju klātbūtni. Vienubrīd viņam šķita, ka netālu pazib arī kāda pazīstama, dzimtajā Urfa redzēta seja. Ko grib šie ļaudis — palīdzēt vai nogalināt viņu? Mendibs pazina Adaiju un saprata, ka virsgans nemūžam nepieļaus, ka viņa vainas dēļ Kopiena tiek atklāta. Kad pienāks vakars, Mendibs atkal dosies pie mūķenēm uz patversmi, bet naktī pacentīsies slepus izlavīties un aizkļūt līdz vecajai kapsētai. Viņš pārrāpsies pār žogu un atradīs kapliču, kas kalpo par ieeju pazemē. Men­dibs šo vietu pazina pietiekami labi un joprojām atcerējās pat to, kur glabājas atslēga. Pa apakšzemes tuneli viņš dosies uz Turguta mitekli un lūgs, lai tas viņu glābj. Ja nemanītam izdosies aizkļūt līdz katedrāles sarga mājām, varbūt Adaijs tomēr izdomās, kā organizēt viņa bēgšanu no Itālijas. Mendibam nebūtu iebildumu pavadīt pazemē kaut divus vai trīs mēnešus, līdz karabinieri pārstās viņu meklēt. Galvenais bija palikt dzīvam un atgriezties mājās.

Viņš nolēma doties uz Pils Vārtu tirgu, kur varēs nopirkt lētu ēdamo un iejukt pūlī, kas vienmēr drūzmējas starp tirgotāju letēm. Kaut arī šī vieta ir trokšņaina un raiba, sekotāji tur tik un tā būs vieglāk pama­nāmi. Ja Mendibam izdotos ieskatīties tiem sejā, turpmāk būtu daudz vieglāk no tiem izvairīties.

Viņi aizbrauca pēc vecā vīra, kurš bija uzņēmies vissmagāko uzdevumu. Bakalbasi tam pasniedza nazi. Vecais ieroci paņēma nevilcinādamies. Viņš grasījās nogalināt sava brāļa mazdēlu, uzskatīdams, ka būs labāk, ja paveiks to pats. Bakalbasi telefons klusi iezumējās, bija ienākusi īsziņa: Mendibs dodoties uz Republikas laukumu, uz Pils Vārtu tirgu.

Bakalbasi pavēlēja šoferim braukt uz tirgu un apstāties netālu no vie­tas, kur pirms brīža bija redzēts Mendibs. Tur viņš apskāva veco vīru un atvadījās no tā uz visiem laikiem. Nolūkodamies, kā vecais iejūk pūlī, Ba­kalbasi lūdzās, kaut Dievs tam palīdzētu izpildīt pēdējo mūža uzdevumu.

Tirgus burzmā Mendibs piepeši ieraudzīja radinieku — sava vectēva brāli. Taču vecā vīra nervozais skatiens lika viņam saspringt. Kāpēc go­dājams sirmgalvis izskatās tik nobijies un izmisis?

Abi saskatījās. Mendibs nezināja, ko darīt: bēgt vai tomēr bez baiļu tuvoties vecajam vīram. Varbūt tas viņam nodos kādu zīmīti vai iečuk­stēs ausī svarīgu ziņu? Mendibs nolēma vecajam radiniekam uzticēties. Varbūt baiļpilnais skatiens nozīmē vienīgi to, ka sirmgalvis baidās no karabinieriem un Adaija vīriem?

Kad abi bija nonākuši cieši blakus, Mendibs pēkšņi sajuta asas sāpes sānos. Pirmajā mirklī viņš nosprieda, ka neviļus ir uzdūris kādam asu­mam, bet tad ieraudzīja, ka tēvocis saļimst viņam pie kājām. Vecā vīra mugurā bija iedurts nazis. Visapkārt izcēlās neiedomājams juceklis, (au­dis kliedza, bēga, grūstījās. Ari Mendibs metās skriet, šausmu pārņemts. Kāds bija nonāvējis viņa vectēva brāli. Kāpēc?

Slepkava skrēja kopā ar izbiedēto pūli. Viņš bija kļūdījies. Bija no­galinājis nevis mēmo puisi, bet gan vecu vīru. Vecu vīru, kuram rokā nez kāpēc bija duncis. Viss, pietiek! Otrreiz viņš vairs nemēģinās. Pasū­tītājs nebija viņam izstāstījis visu patiesību, pārāk daudz svarīgu detaļu bija palikušas noklusētas. Tādos apstākļos strādāt nav iespējams. Viņš uzskatīs, ka līgums ir lauzts, bet avansu paturēs, jo šī lieta ir sagādājusi jau pietiekami daudz galvassāpju.

Marko piesteidzās mirstošajam sirmgalvim. Viņam sekoja pārējie noda­ļas vīri. Mendibam beidzot izdevās iztālēm nopētīt vajātāju sejas — tagad būs vieglāk no viņiem izvairīties.

— Miris? — jautāja Pjetro.

Marko pūlējās sataustīt vecā vīra pulsu. Sadurtais vēl atvēra acis, kā gribēdams ko teikt, iegārdzās un apklusa uz visiem laikiem.

Sofija un Mincrva notiekošajam sekoja, klausoties radioraidītāju sig­nālos. Viņas dzirdēja pūļa klaigas, Marko steidzīgos soļus, pavēles, ko viņš izkliedza saviem vīriem. Viņas dzirdēja ari Pjetro uzdoto jautājumu.

— Marko, Marko! Kas notiek? — nervozi prašņāja Minerva. — Dieva dēļ atbildi!

— Kāds tikko mēģināja nogalināt mēmo. Mēs nezinām, kas bija uz­brucējs, mēs viņu neredzējām. Bet uzbrucējam priekšā nostājās vecs vīrs, duncis trāpīja viņam. Arī par nogalināto mēs neko nezinām, doku­mentu viņam nav. Ak Dievs! īsts murgs!

— Nomierinies! Gribi, lai mēs braucam pie tevis? — piedāvājās Sofija.

— Nē, nav vajadzības. Gan mēs paši atgriezīsimies centrālē. Bet kur ir mēmais? Velns parāvis, kur ir mēmais? — auroja Marko.

— Mēs viņu pazaudējām, — teica kāda balss. — Viņš nozuda burzmā.

— Nolādēts! Kā jūs varējāt pieļaut, ka viņš aizbēg?!

— Nomierinies, Marko! — teica Džuzepe.

Sofija un Minerva satraukti klausījās balsīs, kas ar tehnikas palīdzību viņas sasniedza no tirgus laukuma. Daudzi mēneši bija aizvadīti, gata­vojot operāciju "Trojas zirgs", bet tagad šis zirgs bija aizauļojis un nozu­dis tālumā.

— Meklējiet viņu! Visi!

Mendibs smagi elsoja. Viņam vecā vīra duncis bija trāpījis sānos. Pir­majā mirklī sāpes nebija likušās tik spēcīgas, taču nu kļuva neizturamas. Ļaunākais bija tas, ka brūce stipri asiņoja. Puisis patvērās kādas vārtrūmes ēnā, lai mirkli atvilktu elpu. Viņam šķita, ka beidzot izdevies at­brīvoties no sekotājiem, tomēr gluži drošs viņš nebija. Vienīgā cerība bija meklēt patvērumu pazemē. Taču kapsēta bija tālu un, lai līdz turienei aizkļūtu, vajadzēja sagaidīt tumsu. Kur lai viņš pavada ilgās stundas līdz vakaram? Kur?

* * *

Anna sēdēja kafejnīcā uz terases, kad piepeši āra galdiņiem tuvojās satrauktu ļaužu bars. Viņi skrēja un sauca, ka tepat tuvumā esot slep­kava, kurš tikko nodūris cilvēku. Anna šai pūlī ievēroja kādu puisi. Likās, viņš ir ievainots. Puisis iesteidzās kādā vārtrūmē un vairs nerādījās. Anna devās uz to pusi, no kurienes bija skrējuši izbiedētie cilvēki. Taču nekādi neizdevās noskaidrot, kas īsti noticis. Visi satraukti pieminēja slepkavu, taču neko sīkāk pateikt nemācēja.

Bakalbasi bija redzējis, kā Mendibs aizbēg, bet nāvējoši ievainotais sirmgalvis saļimst zemē. Kurš gan bija nogalinājis veco vīru? Viņš piezva­nīja Adaijam un izstāstīja, kas noticis. Virsgans noklausījās Bakalbasi stās­tīto un tūdaļ deva jaunu pavēli. Bakalbasi atlika vienīgi paklausīt.

Anna pamanīja vēl divus puišus dodamies pa pēdām tam, kurš bija šķitis ievainots. Šie divi izskatījās pārsteidzoši līdzīgi vārtrūmē nozudu­šajam. Nospriedusi, ka te notiek kas dīvains, Anna nevilcinādamās sekoja. Taču viņas izsekojamajiem tas nepalika nepamanīts — nodomājuši, ka arī meiča, kas viņus tik uzstājīgi vēro, ir viena no karabinieru spēkiem, no Urfas atbraukušie vīri apstājās. Nekas, viņi Mendibu uzmanīs iztā­lēm un neizlaidīs no acīm arī šo sievieti. Ja vajadzēs, novāks arī to.

Mendibs vārtrūmē bija atradis durvis, pa kurām varēja iekļūt nelielā, piesmirdušā telpā — te glabājās visam daudzdzīvokļu namam kopīgais atkritumu konteiners. Viņš apsēdās uz grīdas aiz konteinera un pūlējās nezaudēt samaņu. Ievainojums bīstami asiņoja, vajadzēja asins straumīti apturēt. Mendibs novilka žaketi, saplucināja tās oderi un izveidoja ko lī­dzīgu pārsējam. Likās, asiņošana samazinās. Taču ari spēki bija galā. Mendibs nezināja, cik ilgi varēs te palikt, — varbūt izdosies izmantot šo slēptuvi līdz pašam vakaram, kad ieradīsies atkritumu savācēji, lai konteineru iztuk­šotu. Uzmācās reibonis, un vēl pēc brīža Mendibs zaudēja samaņu.

īvs de Sārnī pirms neilga laiciņa bija atgriezies savā kabinetā. Viņa sejā bija manāms satraukums.

Kabineta durvis pavēra sekretāre.

— Tēvs, ir ieradušies jūsu draugi. Tie, kuri jūs parasti apmeklē — tēvs Žozefs un tēvs Deivids. Es viņiem teicu, ka jūs tikai pirms mirkļa atgriezāties un es nezinu, vai varēsiet viņus pieņemt.

— Nekas, nekas, aiciniet viņus iekšā. Viņa Eminencei manu palīdzību šodien vairs nevajadzēs. Kardināls tūlīt brauks uz Romu, un visi steidza­mie darbi ir padarīti. Ja vēlaties, jūs šopēcpusdien varat būt brīva.

— Vai dzirdējāt, ka tepat netālu tirgū notikusi slepkavība?

— Jā, to jau ziņoja pa radio. Ak Dievs, cik daudz vardarbības!

— Tā gan… Tad, ja jums nav iebildumu, es iešu… Taisni varēšu pagūt pie friziera. Rit mana meita rīko viesības.

— Ejiet, ejiet kaut tūlīt.

Tēvs Zozefs un tēvs Deivids ienāca tēva īva kabinetā. Visi trīs sa­skatījās un nogaidīja, līdz ārdurvju būkšķis ziņoja, ka sekretāre ir pame­tusi kancelejas telpas.

— Vai tu jau zini, kas noticis? — jautāja tēvs Deivids.

— Jā. Un kur palika viņš pats?

— Nolīda kādā vārtrūmē tepat blakus. Neuztraucies, mūsu brāļi ir gatavībā. Tomēr nebūtu prātīgi iet viņam pakaļ jau tagad. Turpat gro zās tā spāņu žurnāliste.

— Kā viņa tc gadījās?

— Pilnīgi nejauši. Sēdēja āra kafejnīcā un gaidīja tevi atgriežamies. Ja viņa ies pie Mendiba, mēs būsim spiesti rīkoties nevilcinoties.

— Man šī neliekas piemērota vieta.

— Tā ir klusa vārtrūmē, — nepiekāpās tēvs Zozefs.

— Man tomēr tā doma nepatīk… Un kad tiks atrisināta doktores Galloni problēma?

— Kuru katru brīdi. Tikko viņa iznāks no karabinieru centrāles. Viss jau ir sagatavots, — ziņoja tēvs Deivids.

— Reizēm…

— Reizēm tev uzmācas šaubas tāpat kā mums, taču mēs esam kara­vīri un pildām pavēles, — teica Zozefs.

— Manuprāt, tas nav gluži pareizi.

— Mums nekas nav jāizvēlas, tikai jāpaklausa pavēlēm.

— Jā, taču tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam domāt paši ar savu galvu un izrādīt, ka šīs pavēles mūs neapmierina. Es nebūt neierosinu

atteikties tās pildīt, tomēr vienmēr aizstāvēšu tiesības uz savu viedokli.

* * *

Liktenis nolēma uzsmaidīt Marko. Džuzepe ziņoja, ka tikko redzējis vienu no kolēģiem netālu no katedrāles. Marko tūdaļ steidzās turp. No­nācis tuvāk laukumam, viņš palēnināja gaitu, lai pārlieku neizceltos starp ļaudīm, kas bariņos sastājušies dedzīgi apsprieda nesen notikušās šausmas.

— Kur viņš ir? — Marko jautāja, piegājis pie Džuzepes.

— Re, tur. Sēž bārā. Atkal tie paši divi, kurus redzējām jau iepriekš.

— Visiem būt sevišķi piesardzīgiem! — Marko pavēlēja. —Viņi ne­drīkst jūs pamanīt. Pjetro, tu panācies man tuvāk. Pārējie aplenciet lau­kumu, bet pagaidām ievērojiet distanci. Šie puiši jau ir pierādījuši, ka veiklības viņiem netrūkst.

Taču par spīti visai piesardzībai un modrībai jau pēc pusstundas abi tumsnējie kolēģi aizlaidās, apliecinot Marko pieminēto veiklību. Viņi tomēr bija pamanījuši karabinieru klātbūtni. Abi zināja, ka viņu sejas karabinieri jau ir iegaumējuši, tāpēc nolēma, ka būs labāk, ja Mendibu uzmanīs divi citi biedri, kas karabinieriem acīs vēl nebija patrāpījušies. Tā nu vispirms viens no puišiem piecēlās, mierīgi šķērsoja laukumu un iekāpa autobusā, kas tūdaļ aizvēra durvis. Otrs devās pretējā virzienā un pēc brīža metās skriešus. Nu vairs nebija iespējams sekošanu turpināt pietiekami neuzkrītoši.

— Vai tiešām mēs viņus atkal pazaudējām? — neredzamajiem sarunbiedriem kliedza Marko.

— Sef, nebļausties! — viņu apsauca Džuzepe, kas stāvēja laukuma pretējā pusē. — Visi uz tevi skatās un domā, ka tu esi jukušais, kas sa­runājas pats ar sevi.

— Es nebļaustos! — kliedza Marko. — Velns parāvis, kas te vispār no­tiek?! Mēs esam pazaudējuši gan mēmo, gan tos divus, kas viņam sekoja. Tikko viņus atkal atradīsim, nekavējoties arestēsim. Nav šaubu, ka arī tie abi ir no organizācijas, kuru mēs meklējam. Un izskatās, ka mēmi viņi nav, tātad, ja kārtīgi piespiedīsim šos pie sienas, viņi izklās mums visu, ko zina.

Divi no Urfas vīriem aizvien vēl pacietīgi gaidīja brīdi, kad Mendibs nolems pamest slēptuvi. Uzturēšanās karabinieru pilnajā laukumā bija riskanta, taču izvēles nebija. Divi viņu biedri, sapratuši, ka ir pamanīti, savu posteni jau bija pametuši, un viņus nomainīja trīs citi. Tagad vismaz bija skaidri zināms, cik karabinieru sapulcējies tuvākajā apkaimē.

Tomēr, lai cik vērīgi būtu urfieši un lai cik labi trenēti karabinieri, tic nemanīja, ka paši jau sen ir novērošanas objekts citiem vīriem. Daudz vērīgākiem un nesalīdzināmi labāk trenētiem.

Tuvojās vakars, un Anna Himenesa nolēma izmēģināt laimi un pār­baudīt, vai bīskapa kancelejā nav atgriezies tēvs Ivs. Viņa piezvanīja pie durvīm, taču neviens neatsaucās. Nedomājot viņa nolaida plaukstu uz durvju roktura un to nospieda. Durvis nebija aizslēgtas, taču kancelejas telpās nemanīja ne dzīvu dvēseli. Anna devās uz tēva īva kabineta pusi un piepeši saklausīja balsis.

Runātāju viņa nepazina, taču teikto saklausīja pietiekami skaidri, — dzirdētie vārdi lika viņai izturēties klusi kā pelītei un pieplakt pie sienas.

— Viņi ieradīsies pa pazemes tuneli. No sekotājiem viņiem izdevās atbrīvoties. Un ko tad pārējie? Labi, sarunāts. Mēs ejam uz turieni. Viņš arī noteikti mēģinās patverties tieši tur, tā ir visdrošākā vieta.

Tēvs Zozefs nospieda atvienojuma pogu.

— Labi, karabinieri nezina, kur nozuduši divi Adaija vīri. Mendibs joprojām gulšņā vārtrūmē. Visur vēl staigā pārāk daudz cilvēku. Tomēr domāju, ka pavisam drīz viņš nāks ārā, tā slēptuve nav pārāk droša.

— Kur ir Marko Valoni? — jautāja tēvs Dcivids.

— Turpat netālu. Man teica, ka viņš esot pārskaities kā pūķis. Viņa operācija faktiski jau ir izgāzusies, — atbildēja tēvs Zozefs.

— Viņš neapzinās, ka ir nonācis pavisam tuvu patiesībai, — ieru­nājās tēvs īvs.

— Nē, nekur viņš nav nonācis, — atcirta tēvs Deivids. — Viņš itin neko nezina. Viņam bija tikai viena vērtīga doma: izmantot Mendibu, lai pie­kļūtu tuvāk organizācijai, par kuras pastāvēšanu viņš neskaidri nojauš. Tomēr viņš neko nezina nc par Kopienu, ne par mums.

— Manuprāt tu sevi māni, — nepiekāpās tēvs īvs. — Viņš ir nonā­cis bīstami tuvu Kopienai. Pagaidām viņi pamanījuši, ka ar Sindoni ir saistīti pārāk daudzi, kas dzimuši Urla. Un doktore Galloni jau ir trā­pījusi tieši desmitniekā. Vakar viņa saviem kolēģiem stāstīja, ka noti­kumi katedrālē esot saistīti ar Urfas vēsturi. Pārējie viņu neuzklausīja, vienīgi datormcitene viņas minējumu atzina par ticamu. Taču Valoni ir gudrs, gan arī viņš visu saskatīs tikpat skaidri kā doktore Galloni. Žēl gan, ka tādai sievietei…

— Labi, — viņu asi pārtrauca tēvs Žozefs. — Mums jādodas pa­zemē. Cerēsim, ka Turguts un viņa krustdēls jau ir tur. Mūsējie jau ir sasnieguši kapsētu.

— Mūsējie ir visur. Kā vienmēr, — noteica tēvs īvs.

Trīs vīrieši devās uz durvīm. Anna paslēpās aiz skapja. Viņai bija bail. Tagad viņa skaidri zināja, ka tēvs īvs nav parasts priesteris. Vai tiešām viņš ir templietis? Vai tomēr pieder kādai citai organizācijai? Un kas bija tie pārējie? Pēc balsīm spriežot, abi svešinieki bija vēl diezgan jauni puiši.

Redzot trijotni izejam no kancelejas, Anna atviegloti uzelpoja. Viņa tomēr nebija pamanīta. Brīdi nogaidījusi, viņa vīriešiem sekoja, klusi lavīdamās gar sienām, kā bija redzējusi darām daudzu piedzīvojumu filmu varoņus.

Trijotne devās uz katedrāles sarga mājokli. Tēvs Ivs pieklauvēja un, atbildi nesaņēmis, pamāja biedram. Tas izvilka no kabatas mūķīzeri un atslēdza durvis.

Anna noraudzījās, vienlaikus juzdama neticīgu izbrīnu un bailes. Zagšus arī viņa tuvojās katedrāles sarga mājoklim. Likās, iekšā valda pil­nīgs klusums. Anna saņēma drosmi un devās iekšā. Viņa cerēja, ka ne­tiks pieķerta šai vietā, taču piesardzības pēc laikus centās izgudrot kādu aizbildinājumu, ja tomēr nāktos taisnoties.

Загрузка...