Svētā līķauta brālība

23

— EiLALIij, tevi meklē kāds puisis. Viņš apgalvo, ka ieradies no Aleksandrijas.

Bīskaps pārtrauca lūgšanu un, atspiezdamies pret palīga roku, smagi pieslējās kājās.

— Saki, Efrēn, kāpēc tas aleksandrietis tev šķiet tik svarīgs, ka tu uz­skatīji par nepieciešamu iztraucēt mani brīdī, kad lūdzu Mūsu Kungu?

Efrēns, pusmūža vīrs nosvērtām kustībām un cēliem sejas vaibstiem, šādu jautājumu jau bija gaidījis. Viņš patiesi nebūtu pārtraucis bīskapa lūgšanas bez pietiekami svarīga iemesla.

— Tas jauneklis ir dīvains. Turklāt viņu sūta mans brālis.

— Viņu sūta Abibs? Un kādas ziņas viņš nes?

— Vēl nezinu, viņš teica, ka runāšot tikai ar tevi. Un viņš ir pārgu­ris, ceļā no Aleksandrijas pavadījis vairākas nedēļas.

Eilalijs un Efrēns izgāja no mazās baznīciņas un devās uz blakusmāju.

— Kas tu esi? — Eilalijs jautāja tumsnējam puisim, kura āda bija vēja aprauta, lūpas sasprēgājušas, bet skatienā jautās pārgurums.

— Es meklēju Eilaliju, Edesas bīskapu.

— Es esmu Eilalijs. Un kas esi tu?

— Lai slavēts Dievs! Eilalij, vēlos tev atklāt lielu noslēpumu. Vai mēs varētu palikt divatā?

Efrēns vaicājoši uzlūkoja bīskapu, un tas pamāja ar galvu. Eilalijs un jaunais aleksandrietis istabā palika divi vien.

— Tu vēl neesi pateicis, kā tevi sauc.

— Jānis, mans vārds ir Jānis.

— Apsēdies un atpūtini kājas, kamēr stāstīsi man to, ko pats uzskati par lielu noslēpumu.

— Tāds tas ir. Tev būs grūti noticēt maniem vārdiem, taču es paļau­jos uz Dieva palīdzību, gan viņš ļaus pierādīt, ka viss, ko stāstu, ir patiess.

— Nu tad stāsti!

— Stāsts ir garš. Jau teicu, ka mani sauc Jānis, un tāpat sauca manu tēvu un tēva tēvu, un viņa vectēvu un vecvectēvu. Savu senču gaitas pārzinu līdz pat mūsu ēras 57. gadam, kad Sidonā dzīvoja Timejs, kurš tur vadīja pirmo kristiešu kopienu. Timejs bija draugos ar Jēzus mācek­ļiem Tadeju un Hosaru, kuri dzīvoja šeit, Edesā. Savukārt Timeja maz­dēls bija Jānis.

Eilalijs ieinteresēti klausījās puiša stāstā, kurā pagaidām no lieliem noslēpumiem nebija ne vēsts.

— Tu droši vien zini, ka arī šajā pilsētā bija kristiešu kopiena, kuru sargāja valdnieks Abgars. Bet Abgara dēls Maanu uzsāka kristiešu vajā­šanas, atņēma tiem visus īpašumus un pašus bez žēlastības iznīcināja. Daudz krietnu cilvēku tolaik izvēlējās mocekļa nāvi, lai varētu saglabāt ticību Jēzum.

— Es zinu savas pilsētas vēsturi, — viņu nepacietīgi pārtrauca Eilalijs.

— Tātad tu zini, ka Abgaru bija piemeklējusi spitālība, viņš lūdza palīdzību Jēzum, un tas viņu brīnumaini izdziedēja. Hosars atgādāja uz Edesu līķautu, kurā bija ievīstīts Mūsu Kunga augums. Abgars līķautam pieskārās, notika brīnums, un valdnieks tapa vesels. Turklāt līķautam pie­mita vēl cita brīnumaina īpašība: uz tā bija redzams Mūsu Kunga attēls ar visām moku zīmēm.

— Jaunekli, labāk nevelc garumā un saki, kāpēc Abibs tevi atsūtījis!

— Atvaino, Eilalij, zinu, ka pārbaudu tavu pacietību, taču noklausies manu stāstu līdz beigām. Sajutis, ka tuvojas nāves stunda, Abgars lūdza, lai viņa draugi Hosars, Tadejs un arhitekts Marcijs līķautu paslēpj drošā vietā, kur to neviens nevarētu atrast. Šo pienākumu uzņēmās Marcijs, un līķauta paslēptuvi neuzzināja pat Jēzus mācekļi Hosars un Tadejs. Marcijs pats sev izgrieza mēli, lai arī visnežēlīgākās spīdzināšanas viņu nepiespiestu noslēpumu atklāt. Jaunais valdnieks patiešām viņu spīd/i nāja. Un lielas mocības cieta ari visi citi ievērojamākie Edesas kristieši. Taču tikai viens cilvēks zināja, kur Marcijs paglabājis svēto līķautu ar Jēzus attēlu.

Eilalija acis mirdzēja neticīgā izbrīnā. Rokas satraukumā drebēja. Jau­nais aleksandrietis nebūt neizskatījās jucis, taču viņa stāsts šķita pārlieku neticams.

— Kur paslēpts svētais audekls, Marcijs atklāja tikai vienam cilvē­kam — Hosara brāļadēlam Izazam, kurš paguva aizbēgt no Edesas un paglābties no Maanu dusmām. Izazs ieradās Sidonā, kur dzīvoja Timejs un viņa mazdēls Jānis, mani senči.

— Vai Izazs bēga no pilsētas kopā ar līķautu?

— Nē, viņš bēga, nesdams līdzi noslēpumu par tā slēptuvi. Timejs un Izazs deva zvērestu, ka izpildīs Abgara un abu Jēzus mācekļu gribu: gādās, lai svētais līķauts nekad nepamestu Edesu, jo tas pieder šai pilsētai. Tāpat viņi zvērēja paturēt līķauta paslēptuvi slepenībā, līdz būs pilnīgi droši, ka tam vairs nedraud nekādas briesmas. Tikai tad, kad Edesā kris­tieši varēs dzīvot mierā un drošībā, svētums drīkstēs pamest slēptuvi, bet, ja līdz Timeja un Izaza nāves stundai šādi laiki nebūs pienākuši, viņi noslēpumu uzticēs kādam citam rūpīgi izraudzītam cilvēkam. Viņi no­slēpumu uzticēja Timeja mazdēlam Jānim, un tā tas turpinājās paaudžu paaudzēs. Visus šos ilgos gadus manā ģimenē kāds glabāja noslēpumu par linaudekla gabalu, kurā bijis ietīts Jēzus augums.

— Ak Dievs! Vai tiešām tas, ko tu stāsti, ir taisnība? Tie nav melīgi izdomājumi? Ja tavi vārdi nav patiesi, tu pelnītu sodu kā visļaunākais Dieva zaimotājs! Saki, kur ir līķauts? Vai tas ir pie tevis?

Taču likās, Jānis nemaz nedzird Eilalija vārdus. Iegrimis sevī, viņš tur­pināja stāstu.

— Nesen nomira mans tēvs. Gulēdams nāves gultā, viņš man uzticēja svētā līķauta noslēpumu. Tieši viņš man izstāstīja par Tadeju un Hosaru, un tāpat par Izazu, kurš pirms nāves bija uzzīmējis arī Edesas plānu, lai nākamie noslēpuma glabātāji zinātu, kur slēptuvi meklēt. Plāns ir pie ma­nis, un tajā ir norādīta vieta, kur Marcijs noslēpa Mūsu Kunga līķautu.

Jauneklis apklusa. Viņa acis drudžaini mirdzēja, liecinot par pēdējo nedēļu pārpūli. Kopš Jānis bija kļuvis par noslēpuma glabātāju, daudz pārbaudījumu bija izcietusi gan viņa miesa, gan gars.

— Saki, kāpēc tava ģimene šo noslēpumu negribēja atklāt agrāk?

— Mans tēvs teica, ka noslēpums sargāts slepenībā tik ilgi, jo tā gla­bātāji baidījušies, ka linaudekls var nonākt necienīgās rokās un iet bojā. Neviens no maniem senčiem neuzdrošinājās noslēpumu atklāt, un ik­viens uzvēla šo smago atbildību sava pēcteča plecos.

Jāņa acīs bija sakāpušas asaras. Sāpes par tēva nāvi vēl nebija rimušas, un tām pievienojās bažas, ko raisīja apziņa, ka lielais noslēpums varētu satricināt visu kristīgo pasauli.

— Pilsētas plāns ir pie tevis? — jautāja Eilalijs. -Jā.

— Atdod to man, — pieprasīja vecais Edesas bīskaps.

— Nē, es nevaru to atdot. Mēs abi kopā varam doties uz vietu, kur tas paslēpts. Bet pagaidām noslēpumu nevienam citam nedrīkstam atklāt.

— Kāpēc, dēls? No kā tu baidies?

— Līķauts ir brīnumains, taču tā dēļ nāvē devušies neskaitāmi kris­tieši. Mums jābūt pārliecinātiem, ka tam nedraudēs nekādas briesmas, taču man ir uzmākušās aizdomas, ka Edesā esmu ieradies nepiemērotā brīdī. Mana karavāna pa ceļam sastapa ļaudis, kas stāstīja, ka šai pilsētai draud jauns aplenkums. Paaudžu paaudzēs mana ģimene noslēpumu par Kristus līķautu glabāja klusumā, un es nedrīkstu būt tas, kurš pastrādā nelabojamu kļūdu, pakļaujot šo svētumu briesmām.

Bīskaps piekrītoši pamāja. Viņš Jāņa sejā redzēja sāpes un nogurumu. Puisim vajadzēja kārtīgi atpūsties, bet viņam — apdomāties un lūgties. Jā, viņš lūgs padomu Dievam. Lai Dievs sūta apjēgu, kā rīkoties būtu vispareizāk.

— Ja tas, ko stāsti, ir taisnība un kaut kur šajā pilsētā ir paslēpts Mūsu Kunga līķauts, es nekādi negribu neviļus kaitēt tā drošībai. Paliec manā namā un atpūties. Kad būsi atguvis spēkus, apspriedīsimies un divatā izlemsim, ko darīt tālāk.

— Vai tu nevienam neizpaudīsi to, ko tev stāstīju?

— Nē.

Eilalija noteiktais tonis pārliecināja Jāni. Viņš klusībā lūdza Dievu, kaut nebūtu kļūdījies un pieņēmis pārsteidzīgu lēmumu. Kad tēvs pirms nāves viņam bija izstāstījis senos notikumus, tas viņu brīdināja, ka tagad tieši viņa rokās ir atbildība par linaudeklu, uz kura redzams Jēzus at­veids. Tēvs lika zvērēt, ka noslēpumu viņš nevienam neatklās, līdz nebūs pilnīgi pārliecināts, ka pienācis laiks, kad kristiešiem svētums jāatgūst.

Taču viņam, Jānim, uzmācās nevaldāma vēlēšanās doties ceļā — iek­šēja balss mudināja steigties uz Edesu. Jau Aleksandrijā viņam bija stās­tījuši par bīskapu Eilaliju un viņa krietnumu. Arī šie stāsti stiprināja Jāņa pārliecību, ka pienācis laiks kristiešiem atklāt to, ko viņa ģimene tik ilgi bija sargājusi noslēpumā.

Tagad Jāni nomāca bažīgas domas. Ja nu viņš pieļāvis kļūdu? Varbūt rīkojies neapdomīgi, ierazdamies šeit un atklādams noslēpumu bīska­pam laikā, kad Edesai draud karš? Neziņa un bažas bija mokošas.

Jānis bija ārsts tāpat kā viņa tēvs. Viņu namā mēdza ierasties Alcksandrijas ievērojamākie vīri un risināt ilgas, gudras sarunas. Jānis bija mācījies pie vislabākajiem skolotājiem, un arī tēvs viņam bija iemācījis visu, ko prata pats.

Jāņa dzīve bija ritējusi mierīgi un laimīgi līdz pat tēva nāves dienai. Tēvu viņš bija mīlējis vairāk par visiem, pat vairāk nekā savu sievu, slaiko un daiļo Mirjamu, kuras melnās acis bija tik maigas un dziļas.

Eilalijs aizvadīja Jāni uz pieticīgi iekārtotu kambari, kur bija vien gulta un raupjš koka galds.

— Likšu, lai tev atnes ūdeni un ēdienu. Iestiprinies un atpūties pēc ceļa.

Vecais bīskaps devās atpakaļ uz baznīcu un tur, nometies ceļos krusta

priekšā, paslēpis seju plaukstās, lūdza, lai Dievs pamāca, kā rīkoties, ja viss, ko stāstījis jaunais aleksandrietis, izrādītos patiesība.

Turpat krēslainākajā dievnama kaktā stāvēja Efrēns un satraukti vē­roja savu bīskapu. Viņš vēl nekad nebija redzējis Eilaliju tik uzbudinātu un bažīgu, nekad agrāk viņa vaibstos nebija parādījušās tādu rūpju un pārlieku lielas atbildības zīmes. Efrēns nolēma aizstaigāt līdz karavānserālam un atrast karavānu, kas tuvākajā laikā dotos uz Aleksandriju un varētu nogādāt vēstuli viņa brālim Abibam. Varbūt Abibs varēs ko pastās­tīt par šo savādo jaunekli, kuram izdevies tik ļoti satraukt veco bīskapu.

Pilsētu blāvi apspīdēja mēness, kad bīskaps izgāja no baznīcas un noguris devās mājup. Viņš bija cerējis izdzirdēt Dieva balsi, taču par atbildi uz lūgsnām un izmisīgajiem, neziņas pilnajiem jautājumiem bija saņēmis tikai klusumu. Ne prāts, ne sirdsbalss nedeva padomu, kā rīko­ties tālāk. Uzticamais Efrēns viņu sagaidīja uz mājas sliekšņa.

— Tev vajadzētu atpūsties, ir jau vēls.

— Gribēju sagaidīt tevi. Redzu, ka esi norūpējies. Vai varu kā palīdzēt?

— Es priecātos, ja tu aizsūtītu kādu uz Aleksandriju un lūgtu, lai tavs brālis Abibs mums pastāsta ko vairāk par šo Jāni.

— Es jau uzrakstīju brālim vēstuli, taču to būs grūti nogādāt Aleksandrijā. Karavānserālā man teica, ka karavāna uz Ēģipti devusies ceļā pirms divām dienām, bet nākamā būs kādu laiku jāpagaida. Visi uzskata, ka karš ar persiešiem ir nenovēršams. Tirgoņi ir uztraukušies, tāpēc pēdējās die­nās pilsētu ir pametis vairāk karavānu nekā parasti. Eilalij, saki man, ko tev pastāstīja tas jauneklis. Kā viņam izdevās padarīt tevi tik nemierīgu?

— Pagaidām nedrīkstu tev to atklāt. Kaut nu varētu izrunāties vis­maz ar tevi! Tas atvieglotu manu sirdi. Dalīta atbildības nasta kļūst vieg­lāka, taču cs Jānim apsolīju, ka viņa noslēpumu nevienam neatklāšu.

Priesteris nodūra skatienu. Sirdi sažņaudza sāpes. Agrāk Eilalijs viņam vienmēr bija uzticējies, un viņi kopīgi bija stājušies pretī grūtībām un briesmām, kas palaikam apdraudēja kopienu.

Eilalijs nojauta, ka viņa klusēšana Efrēnu sāpina un aizvaino. Kārdi­nājums uzticēt tam Jāņa stāstīto bija liels, tomēr bīskaps savaldījās un cieta klusu.

Vīrieši atvadījās, drūmu domu nomākti.

* * *

— Kāpēc jūs naidojaties ar persiešiem?

— Mēs ar viņiem nenaidojamies, naidojas viņi. Persieši ir alkatīgi un grib sagrābt mūsu pilsētu.

Jānis runājās ar sava vecuma puisi vārdā Kalmans, kurš kalpoja bīs kapam. Kalmans gatavojās kļūt par priesteri. Viņš bija Eilalija veca drauga mazdēls, un bīskaps bija ņēmis viņu savā aizgādībā.

Jānim Kalmans bija kļuvis par labāko ziņu avotu — viņš izskaidroja aleksandrietim Edesas politiskos sarežģījumus, attiecības ar kaimiņze­mēm, pēdējo gadu notikumus un galminieku vērptās intrigas.

Kalmana tēvs bija valdnieka namzinis, bet vectēvs — pils arhivārs. Puisis sākotnēji bija gribējis iet vectēva pēdās, taču Eilalijs bija atmodi­nājis viņā ticību, un tagad puiša sapnis bija kļūt par priesteri un — kas zina — varbūt kādreiz arī par bīskapu.

Efrēns klusi ienāca kambarī, kur mitinājās Jānis un Kalmans. Puiši viņa klusos soļus nesadzirdēja, un atnācējs brītiņu klausījās abu sarunā. Beidzot viņš ieklepojās, likdams manīt savu klātbūtni.

— Ak, Efrēn! Tu mani meklēji? Es te runājos ar Jāni.

— Nē, es nemeklēju tevi, kaut arī tev taisnība, mums šobrīd vajadzētu sēdēt pie Svētajiem Rakstiem.

— Piedod, ka esmu tik slinks skolnieks.

Efrēns saprotoši pasmaidīja un pievērsās Jānim.

— Eilalijs grib ar tevi runāt. Viņš tevi gaida savā darbistabā.

Jānis pateicās ziņas atnesējam un steidzās pie bīskapa. Efrēns, pro­tams, bija labs priesteris un labs cilvēks, taču Jānis viņa sabiedrībā neju­tās labi — viņš ne reizi vien bija jutis, ka vecais vīrs viņu uzlūko aizdomu pilnu skatienu.

Jānis viegli pieklauvēja pie bīskapa durvīm un gaidīja atbildi.

— Nāc iekšā, dēls. Man ir sliktas ziņas.

Bīskapa balsī jautās satraukums.

— Baidos, ka pavisam drīz mūsu pilsētu aplenks persiešu karaspēks. Ja tā notiks, tu pilsētu vairs nevarēsi pamest un tavai dzīvībai draudēs tās pašas briesmas, kas apdraudēs mūs. Tu Edesā uzturies jau veselu mē­nesi, taču joprojām neesi pārliecināts, vai pienācis īstais bridis atklāt man Mūsu Kunga līķauta slēptuvi. Es baidos par tevi, Jāni, un baidos par linaudeklu, kurā esot iededzināts Jēzus patiesās sejas atspulgs. Ja viss, ko man stāstīji, ir taisnība, ņem līķautu un izglāb to no kara, dodies prom no Edesas, kamēr tas vēl ir iespējams. Varbūt mūsu pilsētu pavisam drīz nopostīs, un mēs nevaram riskēt, ka līdz ar Edesu bojā iet linaudekls un Jēzus attēls tiek zaudēts uz visiem laikiem.

Eilalijs redzēja, ka Jāņa sejā atkal parādās šaubu un nedrošības izteiksme. Viņš zināja, ka puisis nav gatavs pieņemt tik krasu lēmumu, taču ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja. Kopš pilsētā bija ieradies Jānis, naktīs Eilalijs vairs nespēja gulēt un arī dienas gaismā nc mirkli nedeva mieru domas par svēto līķautu. Brīžam uzmācās neticība, un bīskaps apšaubīja audekla esamību, bet brīžam šaubas izklīda un viņš ticēja katram Jāņa vārdam.

— Nē, nē! Es nevaru iet prom! Es nedrīkstu aiznest no pilsētas Mūsu Kunga līķautu! Nedrīkstu!

— Nomierinies, Jāni. Esmu nolēmis, ka tā būs vislabāk. Un neaiz­mirsti, ka tev Aleksandrijā ir sieva. Tu nedrīksti te ilgāk kavēties, jo mēs nezinām, kāds liktenis piemeklēs Edesu. Tu esi svarīga noslēpuma gla­bātājs, un tādam tev jābūt ari turpmāk. Es nevaru lūgt, lai tu man atklāj, kur paslēpts līķauts, pasaki tikai, kā varu tev palīdzēt to paņemt no slēp­tuves, lai tu varētu to izglābt.

— Eilalij, man jāpaliek šeit, tagad cs nevaru doties prom un vēl jo vairāk nevaru pakļaut līķautu ceļojuma briesmām. Mans tēvs lika man zvērēt, ka pildīšu Abgara, Hosara un apustuļa Tadeja gribu. Es nedrīkstu iznest audeklu no Edesas, es zvērēju, ka to nedarīšu.

— Jāni, tev jāklausa man, — stingri teica Eilalijs.

— Nē, es nevaru, es nedrīkstu. Palikšu šeit un paļaušos uz Dievu. Lai notiek viņa prāts.

— Tad saki, kāds ir Dieva prāts.

Dzirdot šos nopietnos bīskapa vārdus, Jānim sirdī iedūrās sāpīgas šaubas. Viņš cicši raudzījās bīskapam acīs un piepeši juta, cik nedrošs ir viss, kas pamudinājis viņu pamest Aleksandriju, un cik neticams ir stāsts par linaudcklu, kurā Arimatijas Jāzeps esot ievīstījis Jēzus mirušās miesas un uz kura asinis esot iezīmējušas Pestītāja auguma aprises un seju.

Eilalijs pret viņu bija izturējies laipni un pacietīgi, taču tagad steidzi­nāja doties prom. Bīskapa lēmums lika skatīties patiesībai acīs un sku­bināja atbrīvoties no šaubām.

Jānis droši zināja, ka tēvs viņam nemūžam nebūtu melojis. Bet pa­stāv taču iespēja, ka meli sastāstīti tēvam, ka viņš pats reiz ticis maldināts? Vai varbūt šajos gadsimtos, kas aizritējuši kopš Kristus dzimšanas, kāds Pestītāja līķautu jau piesavinājies? Un varbūt viss ir tikai skaista leģenda?

Vecais bīskaps nojauta, cik pretrunīgas domas plosa jaunekļa prātu, kādas bažas to nomāc. Viņš mēģināja Jāni mierināt.

— Edesa ir pārdzīvojusi aplenkumus, karus, bada gadus, ugunsgrē­kus, plūdus… Tā pārcietīs arī persiešu uzbrukumu, bet tev, mans dēls, jārīkojas tā, kā pavēl saprāta balss. Tev jāglābj sava dzīvība, jo tikai tā tu vari pasargāt noslēpumu, kas tavā ģimenē pārmantots no paaudzes pa­audzē. Gatavojies ccļam, Jāni, pēc trim dienām tu pametīsi pilsētu. Tir­goņu grupa organizē karavānu, tā ir tava pēdējā iespēja glābties.

— Bet ja cs tev pateikšu, kur paslēpts līķauts?

— Tad es tev palīdzēšu to izglābt.

Jānis izgāja no bīskapa darbistabas apjucis un asaru pilnām acīm. Ielās vēl bija jūtams spirgtais rīta vēsums, ko vēl nebija aizbiedējuši karstie jūnija saules stari. Labu brīdi viņš klejoja bez noteikta mērķa un tikai tagad ievēroja, ka pilsētnieki visā nopietnībā gatavojas drīzumā pare­dzamajam aplenkumam.

Strādnieki nepagurdami rosījās pie pilsētas mūriem, veikdami pēdē­jos nostiprināšanas darbus. Visur bija redzami steidzīgi kareivji, un neiz­skatījās, ka tic priecātos par gaidāmajām sadursmēm ar ienaidnieku. Tirgošanās veikalnieku būdās bija pamirusi. Ikviena edesieša sejā jautās bažas par nākotni.

Jānis aptvēra, cik akls un patmīlīgs bijis šī mēneša laikā — viņš ne­bija pievērsis pietiekamu uzmanību apkārt notiekošajam, bija domājis tikai par paša bēdām un atbildības nastu. Kopš ierašanās Edesā tikai tagad pirmoreiz viņam uzmācās patiesas ilgas pēc Mirjamas, savas jaunās sie­vas, kurai viņš pat nebija aizsūtījis vēstuli, lai paziņotu, ka sveiks un vesels sasniedzis sava ceļojuma mērķi. Eilalijam bija taisnība: vai nu viņš nekavējoties pametīs pilsētu, vai arī pieredzēs to pašu likteni, kas gaida edesiešus. Jānis nodrebēja, saprazdams, ka šis liktenis visticamāk būs nāve.

Daudzas stundas viņš klīda pa pilsētu, līdz slāpes un izsalkums kļuva tik mokoši, ka soļi paši aizveda viņu atpakaļ uz Eilalija namu. Bīskapu viņš sastapa sarunājamies ar diviem valdnieka sūtītiem dižcilšiem. Turpat bija arī Efrēns un Kalmans.

— Nāc iekšā, Jāni, — aicināja bīskaps. — Hannāns un Maruta mums atnesuši skumjas ziņas. Edesa persiešiem nepadosies, gaidāms aplenkums. Varam uzskatīt, ka jau ir sācies karš.

Abi dižciltīgie vīri vienaldzīgi uzlūkoja aleksandrieti un, palūguši bīs­kapa atļauju, turpināja stāstīt par attiecībām ar persiešiem, karaspēka stāvokli un ziņām, ko izdevies iegūt valdnieka sūtītiem izlūkiem.

Jānis nomākts klausījās. Nu bija skaidrs, ka pilsētu droši pamest vairs neizdosies. Stāvoklis bija daudz ļaunāks, nekā pirmīt bija teicis Eilalijs. Neviena karavāna vairs nedosies ceļā no Edesas, jo kurš tirgonis gan vē­lētos zaudēt dzīvību pašā ceļojuma sākumā.

Nākamās dienas Jānim šķita kā ļauns murgs. No pilsētas mūriem viņš skaidri varēja saskatīt persiešu kareivjus un to nometnes ugunsku­rus. Reizēm ienaidnieka uzbrukumi turpinājās no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Pagaidām pilsētā pārtikas un ūdens netrūka, valdnieks laikus bija sa­gādājis prāvus labības krājumus un lopus, lai viņa kareivjiem nevajadzētu cicst izsalkumu.

— Jāni, tu guli?

— Nē, Kalman, jau daudzas naktis nespēju iemigt. Bultu svelpoņa un akmeņu sitieni pret pilsētas mūriem man skan galvā arī tad, kad laižos miegā.

— Pilsēta drīz kritīs. Ilgi mēs vairs neizturēsim.

— Zinu, Kalman, zinu. Es augām dienām dziedēju karavīru brūces, gādāju par sievietēm un bērniem, kas drudža mocīti vai mēra apsēsti mirst manās rokās, bet mani spēki ir par niecīgu, visiem palīdzēt cs ne­spēju. Un rokas man ir vienās tulznās, jo pats cilāju lāpstu, rokot kapa bed­res mirušajiem. Zinu, ka Kosrova kareivji nesaudzēs neviena edesieša dzīvību. Saki, kā jūtas Eilalijs? Man nav bijis laika viņu apciemot… man ļoti žēl.

— Viņš uzskata, ka tava palīdzība citiem ir daudz vairāk nepiecie­šama. Viņš ir ļoti izvārdzis, spēki viņu gandrīz pametuši, vēders bada uzpūsts, taču viņš nežēlojas.

Jānis nopūtās. Arī viņa spēki bija izsīkuši. Naktīs viņš gulēja maz, at pūtas laiks bija īss, bet dienas aizritēja, cenšoties atvieglot ievainoto kareivju sāpes. Neko daudz ievainotajiem viņš vairs nevarēja līdzēt — pilsētā bija aptrūcies augu, no kuriem gatavot ziedes un uzlieves.

Izmisušas sievietes drūzmējās pie viņa namdurvīm, lūgdamās, lai viņš glābj to bērnus, bet viņš varēja tikai bezspēcīgi sažņaugt dūres un griezt zobus niknumā, taču nekādi nespēja izglābt nevainīgos, kuru dzī­vības pļāva kara atnestais posts, bads un sērgas.

Kā gan bija pārvērtusies viņa dzīve šais divos gados, kopš viņš bija atstājis Aleksandriju! Reizēm sapņos viņam rādījās jūras rāmie viļņi, Mirjamas maigās rokas, apelsīnkoku ieskautā māja, gardie ēdieni, ko gatavoja vecā virēja. Taču tikai pirmajos aplenkuma mēnešos viņš bija lādējis likteni un pats sevi, sūkstīdamies par paša muļķību, kas viņu pa­mudinājusi doties uz Edesu. Tagad Jānis vairs nežēlojās. Varbūt tāpēc, ka spēki bija jātaupa un tos nedrīkstēja tērēt veltīgai nožēlai.

— Aiziešu pie Eilalija.

— Aizej gan, viņš priecāsies.

Kalmana pavadīts, Jānis devās uz kambari, kur gulēja un lūgšanās gremdējās bīskaps.

— Eilalij…

— Esi sveicināts, Jāni. Sēdies man līdzās.

Jānis apsēdās un skumji uzlūkoja veco vīru. Tā augums bija sarāvies pavisam sīks, cauri plānajai, mironīgi pelēkajai ādai bija saskatāms katrs kauls. Bīskapa nāves stunda vairs nebija tālu.

Jāni pārņēma aizkustinājums un žēlums. Viņš bija ieradies Edesā, apņēmies parādīt visai kristīgajai pasaulei Pestītāja patieso seju, taču paveikt šo uzdevumu viņam nebija pieticis drosmes. Turklāt ilgajos ap­lenkuma mēnešos viņš svēto līķautu bija piemirsis — pietika citu rūpju un nomācošu domu. Taču tagad, redzot, ka nāve jau nostājusies līdzās Eilalija guļvietai, Jānis apjēdza, ka arī paša dzīve pavisam drīz būs galā.

— Kalman, lūdzu, atstāj mūs ar Eilaliju divatā.

Bīskaps pamāja priesterim, mudinādams pakļauties Jāņa lūgumam. Kalmans, bažīgi saraucis uzacis, izgāja no istabas: vesels nebija ne viens, ne otrs palicējs — bīskapa miesa izdēdēja acīm redzot, savukārt Jāņa garu bija salauzušas sāpes un drūmas domas.

Jānis saņēma plaukstās bīskapa roku un cieši ielūkojās viņam acīs.

— Piedod man, Eilalij. Kopš esmu ieradies Edesā, visu esmu darījis nepareizi. Un lielākais no maniem grēkiem ir tas, ka neuzticējos tev. Lepnības grēks neļāva man atklāt tev vietu, kur apslēpts svētais līķauts. Tagad es tev to atklāšu, un tu izlemsi, kā rīkoties. Uti Dievs piedod, ka manā balsī joprojām skan šaubas, taču, ja uz linaudekla patiesi ir Pestītāja īste­nais attēls, viņš mūs izglābs tāpat, kā no drošas nāves izglāba Abgaru.

Eilalijs izbrīnīts klausījās Jāņa vārdos: Jēzus līķauts jau gandrīz piec­simt gadu glabājoties iemūrēts akmens nišā pilsētas nocietinājumu sienā tieši virs Rietumu vārtiem. Pārsteidzoša šķita arī apjēga, ka tieši šī bija vienīgā mūra vieta, ko vēl nebija smagi sapostījis persiešu karaspēks.

Vecais vīrs saņēma spēkus, piecēlās sēdus un raudādams apskāva aleksandrieti.

— Lai slavēts Dievs. Es jūtu, kā manu sirdi pārpilda bezgalīgs prieks. Tev jādodas pie mūriem un jāizņem līķauts no slēptuves. Efrēns un Kal­mans tev palīdzēs, taču jums jāsteidzas. Zinu, ka Jēzus vēl var mums palīdzēt un paveikt brīnumu, izglābjot pilsētu.

— Nē, es nevaru tā vienkārši ierasties pie kareivjiem, kas, riskējot ar dzīvību, cīnās pie Rietumu vārtiem, nevaru viņiem pateikt, ka tagad nocietinājumu sienā meklēšu kādu slepenu nišu. Viņi domās, ka esmu zaudējis prātu vai arī ka vēlos paslēpt bagātības… Nē, nav vērts turp iet.

— Tu iesi, Jāni!

Piepeši Eilalija balss bija atguvusi spēku. Jānis nodūra galvu, sapra­tis, ka nevar bīskapam nepaklausīt.

— Eilalij, atļauj teikt kareivjiem, ka mani sūti tu.

— Tā arī ir patiesība, es tevi sātu! Brīdi pirms atnācāt jūs ar

Kalmanu, es redzēju sapni, kurā Jēzus māte mani uzrunāja un teica, ka Edesa tiks izglābta. Tā notiks, ja tāda būs Dieva griba.

Pat šajā kambari bija saklausāms cīņas troksnis, kareivju kliedzieni un Edesas bērnu raudas. Eilalijs pavēlēja steigšus ataicināt Kalmanu un Efrēnu.

— Es redzēju pravietisku sapni. Pavadiet Jāni līdz Rietumu vārtiem un…

— Bet, Eilalij, kareivji mūs turp nelaidīs…

— Jūs iesiet un darīsiet visu, ko liks Jānis. Edesa vēl nav kritusi.

Kapteinis pārskaities pavēlēja abiem garīdzniekiem un ārstam vākties projām.

— Vārti tūdaļ padosies ienaidnieku spiedienam, bet jūs gribat, lai mēs visi pārstājam cīnīties un meklējam kaut kādu slepenu nišu… Jūs esat zaudējuši prātu! Man vienalga, ka jūs sūtījis pats bīskaps. Ejiet prom!

Jānis panācās soli uz priekšu un stingrā balsī atbildēja kapteinim: — Žēl, ka liedzat mums palīdzību, taču mēs trīs tik un tā pārmeklēsim sienu virs Rietumu vārtiem.

Visapkārt krita persiešu bultas, taču trīs vīri nelikās par tām nc zinis un bez atpūtas kala padziļinājumus mūrī, meklējot slēptuvi. Palaikam viņiem neizpratnes un izbrīna pilnus skatienus pievērsa kareivji, kas pēdējiem spēkiem aizstāvēja šo nocietinājumu daļu.

— Te kaut kas ir! — iesaucās Kalmans.

Vēl pēc dažām minūtēm Jānis jau turēja rokās no vecuma nomel­nējušu grozu. Viņš to atvēra un noglāstīja rūpīgi salocīto linaudeklu. Tad skriešiem metās uz bīskapa namu, pat neatskatīdamies, lai pārlie­cinātos, vai Efrēns un Kalmans tiek līdzi.

Tēvs bija teicis patiesību: viņa ģimene patiesi bija glabājusi noslē­pumu un sargājusi linaudeklu, kurā savulaik Arimatijas Jāzeps bija ievīs­tījis Jēzus miesas.

Redzot atsteidzamies Jāni, bīskaps satraukumā nodrebēja. Jānis iz­ņēma linaudeklu no groza un izklāja bīskapa priekšā. Eilalijs tūdaļ izkāpa no gultas un nometās ceļos, apbrīnodams cilvēka vaibstus, kas tik skaidri bija saredzami uz auduma.