Svētā līķauta brālība

7

Novietodams mašīnu stāvvietā, Marko nodomāja, ka veltīgi tērē laiku. Pirms diviem gadiem no mēmā nebija izdevies izspiest pat vissīkāko informācijas kripatiņu. Mediķis, kas arestēto bija izmeklējis, toreiz ap­liecināja, ka vīrieša dzirde nav bojāta — katrā ziņā neesot nekādu fizisku iemeslu, kas varētu traucēt skaņu uztveršanu. Taču mēmais bija tik ļoti ierāvies sevī, ka nebija iespējams saprast, vai viņš sacīto sadzird. Droši vien tāpat notiks ari tagad. Tomēr Marko gribēja sastapt šo noslēpu­maino, noslēgto cilvēku ar nodedzinātajiem pirkstu spilventiņiem — varbūt izdosies ieskatīties aiz noslēpuma.

Cietuma direktora nebija uz vietas, taču tas saviem padotajiem laikus bija devis rīkojumu izpildīt visus Marko lūgumus. Un Marko gribēja tikai vienu: palikt ar mēmo divatā.

— Nav problēmu, — teica apsardzes priekšnieks, — viņš ir pavisam rāms. Vismaz līdz šim nekādus sarežģījumus nav radījis. Tikai tāds jo­cīgs un noslēpumains. Parasti neiet kopā ar citiem pagalmā, bet daudz labprātāk uzturas kapelā. Ilgi viņš pie mums vairs nepaliks, viņam pie­spriesti trīs gadi, un divi jau pagājuši. Tā ka pēc gada viņš jau būs uz brīvām kājām. Ja viņam būtu advokāts, tas jau sen būtu varējis lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu labas uzvedības dēļ. Taču par viņu neviens nerūpējas.

— Vai viņš saprot, ko viņam saka?

— Nezinu gan. Reizēm šķiet, ka jā, bet reizēm atkal, ka nē. Ar viņu nevar tikt skaidrībā.

— Kā jūs to domājat?

— Redziet, tas ir īpašs cilvēks, nezinu, kā to labāk pateikt, bet viņš nemaz neizskatās pēc zagļa. Viņš neuzvedas kā zaglis. Mums te pirms dažiem gadiem bija viens cits mēmais, tas gan bija pavisam citāds, un uzreiz bija redzams, ka noziedznieks. Bet šis… Es jau teicu: viņš vai nu skatās tukšumā vai sēž kapelā.

— Vai viņš nav lūdzis kādu lasāmvielu, avīzes?

— Nē, nekad. Un televīziju ari neskatās, viņu neinteresēja pat Pasau­les čempionāts futbolā. Viņš nesaņem vēstules un pats nevienam neraksta.

Kad mēmais ienāca telpā, kur gaidīja Marko, viņa acīs nepazibēja pat visniecīgākais izbrīns — tajās bija redzama tikai bezgalīga vienaldzība. Vīrietis nodurtu skatienu palika stāvam netālu no durvīm.

Marko pamāja, norādīdams uz krēslu, taču mēmais uzaicinājumu apsēsties nepieņēma.

Nezinu, vai jūs saprotat, ko es saku, taču man ir aizdomas, ka sa­protat gan.

Mēmais tik tikko manāmi pacēla skatienu no grīdas — šī kustība bija tik niecīga, ka to neievērotu neviens, kam amats gadu gaitā nebūtu iemā­cījis uztvert pat vissīkākās svārstības cilvēku reakcijā. Taču Marko bija profesionālis.

— Jūsu draugi atkal ieradās katedrālē. Šoreiz viņi izraisīja uguns­grēku. Bet zādzība neizdevās. Un arī ugunī Sindone par laimi necieta.

Mēmā vīrieša savaldība bija perfekta, viņa seja — joprojām absolūti bezkaislīga. Tomēr Marko bija pārliecināts, ka šie akli raidītie sitieni ir sasnieguši mērķi, jo cilvēks, kurš divus gadus pavadījis ieslodzījumā, no­teikti bija ievainojams daudz vieglāk nekā tobrīd, kad viņu arestēja.

— Pieņemu, ka jūs šeit nejūtaties gluži laimīgs. Negribu nolaupīt jums daudz laika un tāpat nevēlos tērēt savējo. Jums no soda bija atlicis tikai viens gads — es saku "bija adicis", jo sakarā ar neseno ugunsgrēku mēs no jauna esam atvēruši ari jūsu veco lietu. Šai ugunsgrēkā tika atrasts vīrieša līķis — mirušais bija mēms tāpat kā jūs. Esmu pārliecināts, ka jums te nāksies uzturēties vēl ilgi, līdz mēs pabeigsim šī gadījuma izmek­lēšanu, un tas var nozīmēt vēl divus trīs vai varbūt četrus gadus. Tieši tāpēc es ierados. Ja pateiksiet, kas esat jūs un kas ir jūsu draugi, mēs varētu nonākt pie savstarpēji izdevīgas vienošanās. Es nokārtošu, lai jūs tiekat atbrīvots pirms termiņa. Jūs kļūsiet par policijas apsargātu liecinieku. Iegūsiet pilnīgi jaunu identitāti, un neviens no vecajiem draugiem jūs nevarēs atrast. Apdomājiet to. Es ar šo lietu varu nodarboties vienu dienu vai desmit gadus, bet, kamēr tā nebūs slēgta, jūs nīksiet šajā cietumā.

Marko sniedza mēmajam savu vizītkarti ar tālruņa numuriem.

— Ja vēlaties man ko pavēstīt, parādiet šo kartīti sargiem, un viņi sa­zināsies ar mani.

Mēmā rokas joprojām nekustīgi nokarājās gar sāniem, un Marko vizītkarti nolika uz galda.

— Izlcmiet pats. Galu galā tā ir jūsu dzīve, ne manējā.

Iziedams no telpas, Marko visiem spēkiem apspieda vēlēšanos atska­tīties. Viņš bija runājis īsi un skarbi, un iespējas bija tikai divas: vai nu viņš bija izturējies kā pēdīgais muļķis, jo mēmais tik un tā ne vārda ne­bija sapratis, vai arī viņam bija izdevies iesēt nedrošību šai šķietami nesa­tricināmajā cilvēkā, kurš beidzot varētu tā vai citādi reaģēt.

Kā lai uzzina, vai mēmais ko dzirdējis? Un vai tas vispār saprot itāliski? Vienubrīd bija šķitis, ka cietumnieks ieklausās viņa vārdos, taču pārliecināts Marko nebija.

Cietumā viņam bija gana laika pārdomām, un secinājums bija skaidrs un nepielūdzams: viņu vidū ir nodevējs. Jo citādi nebija iespējams iz­skaidrot, kāpēc ikreiz, kad viņi bija iecerējuši rīkoties, izcēlās uguns­grēks vai kādu no viņiem apcietināja.

Jā, viņu vidū bija nodevējs, un tādi noteikti bijuši ari agrāk. Par to ne­varēja būt nekādu šaubu. Vajadzēja atgriezties mājās un teikt, lai Adaijs cenšas tikt skaidrībā, lai izdibina, kurš ir vainojams biežajās neveiksmēs.

Taču steigties nedrīkstēja, vajadzēja nogaidīt — vienalga, cik gadu vēl vajadzētu palikt šai cietumā. Policists bija mēģinājis panākt vienošanos, taču tas nozīmēja tikai vienu: policija neko nezina, tai nav nekādu pēdu. Jo citādi viņš jau atkal būru stājies tiesas priekšā. Policista teiktais bija lamatas, un viņš nedrīkstēja iekrist. Viņa spēks bija mēmums un stingrā norobežošanās no pārējiem. Viņš bija ilgi trenējies, zinādams, kādai iespē­jai gatavojas, tomēr šie divi gadi bez grāmatām, bez ziņām no ārpasau­les, bez draugiem un tuviniekiem bija pārāk mokoši.

Cietumsargi bija pārliecināti, ka viņš ir nekaitīgs trakais, kuru jau sen pārņēmusi dziļa nožēla par nelietīgo mēģinājumu aplaupīt katedrāli un kurš tāpēc cenšas katru brīvu brīdi pavadīt kapelā, nožēlojot grēkus. Vismaz tādas runas viņš pats bija dzirdējis. Viņš zināja, ka sargi jūt viņam līdzi un pat žēlo. Tagad nedrīkstēja padoties, savu lomu vajadzēja spē­lēt līdz galam — izturēties kā cilvēkam, kurš ne runā, ne dzird, izturē­ties kā nožēlojamam vientiesim — un gaidīt, līdz viņi sāks apspriest arī pēdējos notikumus. Galu galā viņi to jau sen uzlūkoja kā bezjūtīgu mēbeli.

Viņš tīšuprāt nebija paņēmis policista atstāto vizītkarti. Viņš tai pat nebija pieskāries. Tagad vajadzēja gaidīt, gaidīt — gaidīt, līdz aizritēs vēl viens nolādēti garš gads.

viņu filmē visu diennakti. Ja viņa uzvedībā būs kādas izmaiņas, es tev piezvanīšu.

— Paldies.

Marko nolika klausuli. Nojauta šoreiz bija pievīlusi. Viņš bija cerē­jis, ka mēmais tā vai citādi reaģēs, taču cietuma priekšnieks apgalvoja, ka nekādas pārmaiņas nav novērotas. Marko uzmācās dusmas, izmek­lēšana nekustēja ne no vietas.

Drīz bija jāierodas Minervai. Pēc Marko lūguma arī viņa bija ceļā uz Turīnu, lai piedalītos sapulcē, kurā Marko vēlējās redzēt visu savu ko­mandu, — varbūt kopā izdosies tikt pie kādas skaidrības.

Turīnā viņi paliks vēl divas vai trīs dienas, pēc tam būs jāatgriežas Romā: nedrīkstēja visus spēkus veltīt tikai notikumiem katedrālē, to nesaprastu nedz mākslas nodaļā, nedz ministrijās. Nebūtu labi, ja izpla­tītos runas, ka Turīnas līķauts ir Marko Valoni apmātība. Galu galā nekas traģisks nebija noticis: Sindone ir neskarta, un katedrālē nekas nav no­laupīts. Viens no zagļiem ir gājis bojā liesmās, taču mirušā personība nav noskaidrojama. Nevienam šie notikumi nešķita īpašas uzmanības vērti.

Kabinetā ienāca Sofija un Pjetro, allaž punktuālais Antonīno jau labu laiku lasīja nez kādus dokumentus, bet Džuzepe bija aizbraucis uz lid­ostu sagaidīt Minervu.

— Ir kādi jaunumi, šef) — apvaicājās Sofija.

— Nē, cietuma priekšnieks apgalvo, ka mēmais izturas tieši tāpat kā iepriekš, it kā mani nemaz nebūtu saticis.

— Nekas pārsteidzošs, — noteica Pjetro.

— Jā, laikam gan.

Gaitenī atskanēja smiekli un smailu papēžu kliksti, ziņojot par Minervas tuvošanos, un jau nākamajā mirklī viņa kopā ar Džuzepi ienāca kabinetā.

Minerva — ne īsa, ne gara, ne tieva, ne resna, ne skaista, ne neglīta — teju vienmēr bija lieliskā omā. Viņa bija laimīgi precējusies ar kādu informātikas inženieri, kurš tāpat kā viņa bija īsts datorgudrību ģēnijs.

Kad visi bija apsveicinājušies, sākās sapulce.

— Labi, — nokremšļojies teica Marko, — īsi apkoposim visu, ko mums izdevies uzzināt, un pēc tam es vēlētos, lai katrs no jums izsaka savu viedokli. Pjetro, sāc pirmais.

— Uzņēmumu, kas veic remontdarbus katedrālē, sauc Cocsa. Es no­pratināju visus strādniekus, kuri tur darbojās ar elektroinstalāciju, taču neviens neko nezina, un man šķiet, viņi nemelo. Vairums ir itāļi, bet ir ari daži imigranti: divi turki un trīs albāņi. Dokumenti visiem kārtībā, netrūkst pat darba atļauju. Strādnieki, pēc viņu pašu vārdiem, katedrālē vienmēr ierodas ap pusdeviņiem, kad beigusies rīta mise. Kad ticīgie ir aizgājuši, durvis tiek aizslēgtas, un citu dievkalpojumu nav līdz pat se­šiem vakarā. Tad dodas prom ari strādnieki. Pusdienu pārtraukums esot no pusdiviem līdz četriem.

Katedrāles elektroinstalācija nav pārāk novecojusi, — Pjetro turpi­nāja, — taču bija nolemts ierīkot labāku apgaismojumu vairākās kape­lās. Tāpat vietām bija jāatjauno mitruma bojāts apmetums. Darbus bija paredzēts pabeigt pēc divām vai trim nedēļām. Strādnieki neatceras, ka ugunsgrēka dienā būtu noticis kas īpašs. Tai zonā, kur izcēlās liesmas, strādāja viens no turkiem, Tariks, un divi itāļi. Viņi nespēj izskaidrot, kā varējis rasties īssavienojums. Visi trīs zvēr, ka vadi bijuši ideālā kārtībā, kad viņi devušies pusdienās uz kādu tratoriju netālu no katedrāles. Viņi nesaprot, kā varējusi notikt tāda nelaime.

— Taču tā notika, — nomurmināja Sofija.

Pjetro uzmeta viņai greizu skatienu un stāstīja tālāk: — Strādnieki ar savu uzņēmumu ir apmierināti, alga esot laba un izturēšanās cilvē­cīga. Viņi teica, ka darbus uzraugot tēvs īvs. Viņš esot ļoti laipns, taču viņam nekas nepaslīdot garām nepamanīts un viņš uzmanot, lai re­monta vietās valdītu kārtība. Kardinālu strādnieki redzot rīta misē, un vēl pāris reižu viņš kopā ar tēvu īvu esot pārbaudījis, kā norit darbi.

Marko aizdedzināja cigareti un izlikās nemanām Minervas pārme­tošo skatienu.

— Ekspertu ziņojumā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka ugunsgrēks iz­cēlies Jaunavas kapelā, kur īssavienojumu izraisījuši kabeļi, kas nokarā­jušies virs altāra. Strādnieki apgalvo, ka visi kabeļi bijuši saritināti vai piestiprināti un nekas nekur neesot karājies. Vai viņi saka taisnību vai tikai mēģina taisnoties? Runāju ari ar tēvu īvu. Viņaprāt, strādnieki esot labi profesionāļi, tomēr kāds esot bijis neuzmanīgs.

— Kas tai laikā uzturējās katedrālē? — jautāja Marko.

— Liekas, tikai sargs, — atbildēja Pjetro. — Birojā pārtraukums ir no diviem līdz puspieciem. Ugunsgrēks izcēlās trijos, kad visi bija aiz­gājuši pusdienās un sargs katedrālē bija palicis vienīgais. Viņš joprojām ir šoka stāvoklī. Pratināšanas laikā raudāja, runāja diezgan nesakarīgi, iz­skatījās pārbijies. Viņam ir sešdesmit pieci gadi, un viņu sauc Frančesko Turguts. Tēvs turks, māte itāliete, bet dzimis šeit, Turinā. Viņa tēvs strā­dāja Fiat rūpnīcā, māte bija katedrāles sarga meita. Sargi vienmēr miti­nājušies dzīvoklītī pie katedrāles, tur uzaudzis arī pašreizējais sargs. Viņš jau kopš bērnības palīdzējis mātei mazgāt katedrāles grīdas, jo Turgutu ģimene bijusi tik trūcīga, ka mitinājusies pie sievas vecākiem. Turgutam katedrāle ir kā mājas, un viņš jūtoties ļoti vainīgs, ka nav pratis novērst ugunsgrēku.

— Vai viņš kaut ko ir dzirdējis? — jautāja Minerva.

— Nē, viņš esot skatījies televizoru un snauduļojis. Viņam no rītiem agri jāceļas, lai atslēgtu katedrāli un birojus. Viņš esot pamodies no zvana pie durvīm. Kāds vīrietis esot pamanījis, ka no katedrāles plūst dūmi, un viņu brīdinājis. Viņš aizskrējis uz katedrāli, ieraudzījis liesmas un zvanī­jis ugunsdzēsējiem. Kopš tā brīža viņš jūtas dziļi nelaimīgs un to vien dara kā raud.

— Pjetro, kā tu pats domā: ugunsgrēks izcēlās kāda paviršības dēļ vai ir izraisīts tīšuprāt? — jautāja Marko.

Pjetro mirkli vilcinājās. — Zini, ja mēs nebūtu atraduši tā bezmēļa līķi, cs teiktu, ka pie visa vainīga paviršība. Taču mums ir līķis, un mēs par šo cilvēku neko nezinām. Ko viņš darīja katedrālē? Kā viņš tur iekļuva? Sargs apgalvo, ka pirms durvju slēgšanas vienmēr visu apstaigājot un pārbaudot, vai kāds nav palicis iekšā. Tas esot viens no viņa galvenajiem pienākumiem. Un viņš dievojas, ka arī šoreiz visu esot kārtīgi pārbau­dījis. Katedrāle esot bijusi tukša.

— Viņš taču jau ir vecs un varēja kādu nepamanīt, — ieminējās Sofija.

— Tikpat labi varam pieņemt, ka viņš melo, — atteica Pjetro.

— Kāds iekļuva iekšā pēc tam, kad durvis jau bija slēgtas, — pārlie­cināti noteica Džuzepe. — Vienas no sānu durvīm ir uzlauztas. Pa tām var nokļūt birojos un tad tālāk katedrālē. Nācējs ir zinājis, kur, kad un kā iekļūt. Viņš ir rīkojies klusi un neuzkrītoši, zinādams, ka birojā ne­viena nebūs. Tas nozīmē, ka zaglim vai zagļiem ir līdzzinātājs, kurš strādā katedrālē vai vismaz ir ar to cieši saistīts. Cilvēks, kurš mācējis pateikt, ka tai dienā un stundā katedrālē nebūs nevienas dzīvas dvēseles.

— Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts? — jautāja Minerva.

— Tāpēc, — atbildēja Džuzepe, — ka gan šoreiz, gan laupīšanas mē­ģinājumā pirms diviem gadiem, gan deviņdesmit septītā gada ugunsgrēkā un arī agrākajos gadījumos zagļi vienmēr ir zinājuši, ka telpās neviena nebūs. Mūsdienās atveramas ir tikai divas no durvīm, kas ved katedrālē: galvenās ārdurvis, pa kurām nāk apmeklētāji, un sānu durvis, kuras sa­vieno ar arhibīskapa kanceleju. Un vienmēr profesionāli uzlauztas tiku­šas tieši šīs sānu durvis. Mēs uzskatām, ka kopā ar mūsu mēmo bijuši vēl citi, kas paspējuši aizbēgt. Uzbrukums katedrālei nav pasākums, ko var paveikt vienatnē. Turklāt esam pārliecinājušies, ka neveiksmīgie ielau­šanās gadījumi vienmēr sakrīt ar remontdarbiem. Iebrucēji izraisa īssa­vienojumu, pārrauj ūdenscaurules, vienvārdsakot, rada haosu. Taču viņi ne reizi nav neko nolaupījuši. Tāpēc neatbildēts palicis jautājums: ko viņi meklē katedrālē?

— Līķautu, — nešaubīgi atbildēja Marko. — Taču kāpēc? Lai to iznī­cinātu? Lai nolaupītu? Nezinu. Un vēl man rodas aizdomas, vai rikai tās uzlauztās durvis nav viltus pēdas. Tās ir pārāk uzkrītošas… Nezinu. Minerva, ko esi noskaidrojusi tu?

— Varu tikai piebilst, ka remonta un celtniecības uzņēmumā Cocsa liela daļa akciju pieder Umberto D'Alakvam. Es jau to stāstīju Sofijai. Uzņēmums ir nopietns, stabils, strādā pēc Baznīcas pasūtījumiem gan Turinā, gan citur Itālijā. D'Alakva ir cilvēks, kuru Vatikānā ciena un augstu vērtē. Viņš Baznīcai ir arī tāds kā finanšu konsultants, ir ierosinājis no­zīmīgas investīcijas un vairākkārt ar lielām summām kreditējis pasāku­mus, kuros Vatikāna vārdam nebija vēlams figurēt. D'Alakva ir Svētā Krēsla uzticības persona un ir piedalījies arī delikātās diplomātiskās misijās. Viņam pieder neskaitāmi uzņēmumi, kuru intereses sniedzas no tēraud rūpniecības līdz naftas urbumiem.

D'Alakva pats ir visnotaļ interesants cilvēks, — Minerva turpināja. — Piecdesmit septiņus gadus vecs, neprecējies, izskatīgs. Ļoti atturīgs. Nekad nav lielījies ar naudu vai varu. Nav sastopams augstākās sabiedrī bas ballītēs. Nav zināms, ka viņam būtu bijušas attiecības ar kādu sievieti.

— Homoseksuāls?

— Arī ne. Viņš nav arī Opus Dei loceklis, nav iesaistījies nevienā no laicīgajiem ordeņiem, tomēr rodas iespaids, it kā viņš būtu devis šķīstī­bas zvērestu. Viņa aizraušanās ir arheoloģija. D'Alakva ir finansējis izra­kumus Izraēlā, Ēģiptē un Turcijā. Izraēlā arī pats vairākkārt strādājis kopā ar arheologiem.

— Man nešķiet, ka cilvēku ar šādu biogrāfiju varētu turēt aizdomās par mēģinājumu nolaupīt vai iznīcināt Sindoni, — noteica Sofija.

— Nē, tomēr viņš ir jocīgs tips, — nepiekāpās Minerva. — Tāpat kā profesors Bolārs. Šis franču zinātnieks, ķīmiķis un mikroanalītiķis ir viens no ievērojamākajiem Sindones pētniekiem. Viņš ar līķautu nodarbojas jau trīsdesmit piecus gadus. Turīnā Bolārs ierodas ik pēc trim četriem mēne­šiem, viņš ir viens no zinātniekiem, kuriem Baznīca uzticējusi pienākumu rūpēties par līķauta uzglabāšanu. Nekas netiek darīts bez Bolāra ziņas.

— Tā ir, — apstiprināja Džuzepe. — Tēvs īvs runāja ar Bolāru arī, lai vienotos par līķauta nogādāšanu bankā. Tieši Bolārs deva instrukcijas, kā organizēt transportēšanu. Un arī īpašais bankas seifs, kurā glabā līķ­autu, ir ierīkots saskaņā ar Bolāra un vēl dažu zinātnieku norādījumiem.

— Jāpiebilst, ka Bolāram pieder liels ķīmiskās rūpniecības uzņē­mums, — atkal ierunājās Minerva. — Viņš ir ļoti bagāts un neprecējies, tāpat kā D'Alakva. Nekas nav zināms par Bolāra attiecībām ar sievie­tēm, un viņš nav homoseksuāls.

— Vai Bolārs un D'Alakva ir pazīstami? — jautāja Marko.

— Šķiet, ka ne, bet es vēl papētīšu. Arī Bolārs aizraujas ar senatni, tāpēc viņu pazīšanās nebūtu nekāds brīnums.

— Un kas ir noskaidrots par tēvu īvu? — turpināja prašņāt Marko.

— Apsviedīgs un apdāvināts puisis. Francūzis. Ģimene piederīga ve­cajai aristokrātijai, kas vēl nav zaudējusi ietekmi. Viņa nelaiķa tēvs bija diplomāts un svarīga persona Ārlietu ministrijā de Golla laikos. Vecākais brālis ir Nacionālās Asamblejas deputāts un ieņēmis svarīgus amatus Siraka valdībās. Māsa strādā par tiesnesi Augstākajā tiesā. Bet viņš pats taisa spožu karjeru Baznīcā. Viņa galvenais aizbildnis un atbalstītājs ir mon­sinjors Obrī, Vatikāna valsts sekretāra vietnieka palīgs, taču simpātijas viņam izrāda arī kardināls Pols Vizjē, kurš nodarbojas ar Vatikāna finan­sēm. Vizjē savulaik studējis kopā ar tēva īva vecāko brāli Žanu. Tieši Vizjē palīdzējis puisim iesaistīties diplomātiskajā dienestā. Tēvs īvs jau ir paspējis strādāt nunciatūrās Briselē, Bonnā, Meksikā un Panamā. Pēc monsinjora Obrī ieteikuma viņu ieceļ par Turīnas kardināla sekretāru, bet jau klīst baumas, ka pavisam drīz viņš kļūšot par šīs diecēzes palīg bīskapu. Citādi biogrāfija ne ar ko īpašu neizceļas. Mērķtiecīgs puisis ik) ietekmīgas ģimenes, kas nopietni atbalsta viņa garīdznieka karjeru. Spoža izglītība. Studējis ne tikai teoloģiju, bet ieguvis grādu ari filosofijā un senajās valodās. Un, kā zināt, viņš pārvalda ne tikai latīņu un aramiešu, bet arī vairākas mūsdienu valodas. Vienīgā īpatnība ir aizraušanās ar cīņas mākslām. Šķiet, bērnībā viņš bijis vārgs un slimīgs, tāpēc tēvs sūtī­jis viņu uz karatē nodarbībām. Cīņas mākslas kļuva par lielāko kaislību, un tagad viņam ir ne tikai melnā josta un nez kurais dans karatē, bet tikpat labi viņš apguvis arī teikvondo, kikboksu un aikido. Tā ir tēva īva vienīgā vājība, kas nav pat salīdzināma ar citām vājībām, kas sastopamas Vatikānā. Ak, jā! Kaut arī tēvs īvs ir tik izskatīgs — cs gan spriežu tikai pēc fotogrāfijas — nav zināms, ka viņam būtu bijušas kādas attiecības ar meitenēm vai puišiem. Pilnīgi nekā, viņš ir absolūti šķīsts.

— Kas vēl mums zināms? — nevērsdamies pie kāda konkrēti, no­prasīja Marko.

— Nekas, itin nekas, — atbildēja Džuzepe. — Atkal esam nonākuši strupceļā. Nekādu pēdu, un nav zināms pat nozieguma motīvs. Mēs vēl papētīsim tās durvis, kas, tavuprāt, ir uzlauztas, lai jauktu mums galvu. Bet pa kurieni tad viņi iekļuva iekšā? Pa kurieni aizbēga? Mēs kārtīgi pārmeklējām katedrāli, un varu galvot, ka nekādu apslēptu durvju tur nav. Kardināls smējās, kad jautāju viņam par šādu iespēju. Viņš aplie­cināja, ka neesot nekādu slepeno eju. Viņam ir taisnība, mēs pārbau dījām pilsētas pazemes tuneļu plānus, un katedrāles apkārtnē patiešam nekādu eju nav. Turinā apakšzemes galeriju, protams, netrūkst, un turi nieši māk pelnīt, izrādīdami tās tūristiem un stāstīdami par savu kara laiku varoni Pjetro Miku.

— Visos ielaušanās gadījumos motīvs ir Sindone, — drūmi paziņoja Marko. — Nezinu, vai viņi grib to nozagt vai iznīcināt, taču esmu pār­liecināts, ka tieši tā ir visa pamatā. Vai ir kādi priekšlikumi?

Iestājās nepatīkams klusums. Sofija meklēja Pjetro skatienu, taču draugs bija novērsies un darbojās ar šķiltavām. Tā nu viņa nolēma atklāt savas domas.

— Marko, to mēmo vajadzētu atbrīvot.

Visu acis pievērsās Sofijai. Vai viņi bija pārklausījušies?

— Mēmais varētu būt mūsu Trojas zirgs. Redzi, Marko, ja tev ir tais­nība un kāds grib dabūt savos nagos Sindoni, tad runa noteikti ir par kādu organizāciju, kura kā izpildītājus sūta mēmus cilvēkus ar nodedzi­nātiem pirkstu spilventiņiem. Ideāli drošības pasākumi. Ja kāds no viņē­jiem tiek apcietināts, tam ir vieglāk klusēt un neļauties kārdinājumam visu izstāstīt. Bet papilārās līnijas ir iznīcinātas un arī arestētā vai mirušā identitāte un izcelsme nav noskaidrojama. Es domāju, ka tavi draudi mēmo neietekmēs, Marko. Viņš neprasīs jaunu tikšanos ar tevi. Viņš klusi izcietīs sodu, galu galā viņam atlicis vairs tikai gads.

— Manuprāt, mums ir divas iespējas, — Sofija turpināja. — Varam nogaidīt vienu gadu vai arī tu, Marko, vari pārliecināt priekšniecību, lai mēmo atbrīvo pirms termiņa, un, kad viņš būs ticis ārā, mēs viņam se­kosim pa pēdām. Viņam taču būs ar kādu jāsazinās, un arī uz ielas viņš nepaliks. Viņš ir pavediens, kas mums var palīdzēt atšķetināt visu murskuli. Ja tu nolemsi, ka šis plāns ir pieņemams, vajadzēs visu kārtīgi noor­ganizēt. Domāju, ka vajadzētu nogaidīt vismaz pāris mēnešu. Mēmajam nedrīkst rasties aizdomas, kādi ir patiesie atbrīvošanas iemesli.

— Ak Dievs, kādi mēs esam bijuši muļķi! — iesaucās Marko, zvel­dams ar dūri pa galdu. — Kā gan iespējams, ka neviens to neiedomājās agrāk! Ne mēs, ne karabinieri, neviens! Divus gadus neesam pamanījuši tik labu iespēju!

Visi nogaidoši klusēja. Sofija vēl nesaprata, vai Marko dusmojas, ka ne­viens cits agrāk nav iedomājies šādu risinājumu, vai jau nolēmis, ka viņas plāns patiešām ir derīgs. Nākamie priekšnieka vārdi izkliedēja visas šaubas.

— Tieši tā mēs darīsim, Sofij! Tavs plāns ir lielisks, žēl tikai, ka ne­ierosināji to agrāk. Parunāšu ar ministriem un centīšos viņus pārlieci­nāt. I^ai viņi tālāk pierunā prokuroru un tiesnešus vai kurš nu to izlems. Mēmais ir jāatbrīvo, bet, tikko viņš izies pa cietuma vārtiem, mēs izse­kosim katru viņa soli.

— Sef, nepārsteidzies! — viņu pārtrauca Pjetro. — Vispirms jāizdomā, kā panākt, lai mēmajam nerastos nekādas aizdomas. Sofija ierosināja nogaidīt divus mēnešus, bet man šķiet, ka ar to nepietiks, jo tu tikko pie viņa ciemojies un draudēji sapūdēt turpat cietumā. Ja par ātru palaidī­sim viņu brīvībā, viņš sapratīs, ka tās ir lamatas.

Minerva nemierīgi sagrozījās krēslā, Džuzepe domīgi rauca pieri. Bija pienācis bridis, kad savs viedoklis jāizsaka arī pārējiem. Lēmumus pie­ņēma Marko, taču vispirms viņš vienmēr uzklausīja visu komandas biedru domas.

— Antonīno, kāpēc tu klusē? — viņu uzrunāja Marko.

— Sofijas plāns man šķiet labs, tomēr es piekritu Pjetro, ka tuvākajā laikā mēmo atbrīvot nedrīkst. Es pat drīzāk teiktu, ka vajadzētu mierīgi nogaidīt, lai viņš izcieš visu termiņu. Tas taču ir tikai viens gads.

— Rokas klēpī salikuši gaidīsim, līdz viņi sagatavos nākamo uzbru­kumu?! — iesaucās Marko.

— Sindone šobrīd ir droši noglabāta bankas seifa, — atbildēja An­tonīno. — Tur tā var palikt vēl vairākus mēnešus. Galu galā arī agrāk ir bijuši ilgāki laika posmi, kad tā netiek rādīta publikai.

— Viņam taisnība, — piekrita Minerva, — un tu to zini. Es saprotu, ka nav viegli gaidīt tagad, kad esam atraduši savu Trojas zirgu, taču, ja rīkosimies pārsteidzīgi, varam zaudēt arī šīs vienīgās pēdas. Ja mēmajam radīsies kaut visniecīgākās aizdomas, viņš izvairīsies sazināties ar savē­jiem un nespers nevienu neuzmanīgu soli.

— Džuzepe?

— Redzi, šcf, mani arī tracina doma par ilgo gaidīšanu. Apstāties tieši tagad, kad esam izdomājuši, kā rīkoties…

— Es negribu gaidīt veselu gadu, — stingri noteica Marko.

— Tomēr tas būtu visprātīgākais variants, — iebilda Džuzepe.

— Mums jau ir arī citas iespējas.

Visu skatieni atkal pievērsās Sofijai. Marko pamāja, mudinot izteikties.

— Es domāju, ka vēl vajadzētu nopietnāk papētīt tos strādniekus. Mēs taču pagaidām neesam pārliecināti, ka īssavienojums noticis nejauši. Tāpat vajadzētu painteresēties par Cocsa un aprunāties arī ar D'Alakvu. Varbūt neesam kaut ko pamanījuši viņa nevainojamajā biogrāfijā.

— Vai tev ir kādas aizdomas, Sofij? — jautāja Marko.

— Nekas konkrēts, tomēr nojauta mudina uzmanīgāk papētīt strād­niekus.

Pjetro uzmeta Sofijai īgnu skatienu. Tieši viņš bija pratinājis strād­niekus un zināja, ka savu darbu ir paveicis kā nākas. Dati par celtniekiem un elektriķiem bija pārbaudīti gan policijas, gan Interpola arhīvos, bet visi — kā vietējie, tā ārzemnieki — bija ar nevainojami tīru pagātni.

— Tu viņiem neuzticies tikai tāpēc, ka viņi ir ārzemnieki? — Šie Pjetro vārdi izklausījās kā sitiens zem jostasvietas.

— Tu pats zini, ka tas nav īstais iemesls, — atteica Sofija. — Vien­kārši vajadzētu paraktics mazliet dziļāk, sīkāk pārbaudīt visus — gan imigrantus, gan itāļus, ieskaitot pašu kardinālu.

Marko nojauta, ka pārītis sapulces laikā neviļus sācis risināt gluži per­sonisku cīniņu. Tas bija kaitinoši. Marko augstu vērtēja viņus abus — patiesībā Sofiju Galloni viņš pat apbrīnoja. Turklāt arī šoreiz Sofijai bija taisnība: iespējams, kāds svarīgs sīkums ir paslīdējis garām nepamanīts, tāpēc nebūtu slikti klausīt Sofijas ieteikumam. Taču Marko nedrīkstēja aizvainot ari Pjetro, kurš nezin kāpēc tik saasināti uztvēra šo priekšli­kumu. Vai tiešām viņš būtu greizsirdīgs? Vai varbūt abi sastrīdējušies par savas fragmentārās kopdzīves jautājumiem un tagad attiecības kārto visu acu priekšā, tā kaitēdami darbam? To nedrīkstēja pieļaut. Perso­nisko dzīvi ar darba lietām kopā maisīt nevar.

— Pagaidām ncatmetīsim nevienu no izmeklēšanas virzieniem.

Pjetro drūmi pablenza uz priekšnieku un noprasīja: — Turēsim aiz­domās pilnīgi visus?

Marko izlikās nedzirdam provocējošo toni, kādā bija izskanējis jau­tājums.

— Turpināsim strādāt. Es tūlīt atgriezīšos Romā. Runāšu ar ministriem un nokārtošu, lai mūsu Trojas zirgam tiek dota zaļā gaisma. Padomāšu, kā rīkoties, lai nevajadzētu gaidīt veselu gadu, tomēr neradot mēmajam nekādas aizdomas. Romā mūs gaida daudz citu darbu, tomēr daži no jums paliks tepat. Protams, tie, kas atgriezīsies Romā, turpinās strādāt ari pie šīs lietas. Kurš grib palikt Turīnā?

— Es, — teica Sofija.

— Un es, — reizē paziņoja Džuzepe un Antonīno.

— Labi, tad mēs ar Pjetro un Minervu atgriežamies birojā. Ja ne­maldos, lidmašīna ir trijos, vēl mierīgi paspēsim iegriezties viesnīcā pēc savām mantām.

— No manis būs vairāk labuma, ja sēdēšu Romā pie saviem dato­riem, — noteica Minerva.