Svētā līķauta brālība

25

Izsukājis Adaija mf.lno uzvalku, Guners to iekabināja ietilpīgajā ģērb­tuves skapī. Pēc tam atgriezās istabā un sakārtoja papīrus, ko Adaijs bija atstājis izkaisītus pa visu rakstāmgaldu. Tad pienāca kārta nekārtīgi iz­svaidītajām grāmatām.

Adaijs bija strādājis līdz vēlai naktij. Askētiski iekārtotajā istabā jo­projām bija jūtama saldenā turku tabakas smarža, un Guners atvēra logu, lai ielaistu telpā svaigu gaisu. Viņš palika bridi stāvam, atspiedies pret palodzi un raugāmies dārzā. Adaijs ienāca tik klusi, ka viņš tā soļus nesadzirdēja un nemanīja, kā kopienas vadonis uzlūko viņu raižpilnu skatienu.

— Par ko tu domā, Guner?

Kalpotājs pagriezās, gādādams, lai sejā vairs neatspīdētu nekādas iz­jūtas.

— Nedomāju neko sevišķu. Ir jauka diena, un tā vien gribas iziet pastaigā.

— Varēsi pastaigāties, kad es būšu prom. Varēsi ari pavadīt dažas dienas kopā ar savu ģimeni.

— Tu brauc projām?

— Jā. Dodos uz Vāciju. Gribu apciemot mūsu ļaudis un mēģināt saprast, kur ir mūsu kļūda, kur ieperinājusies nodevība.

— Tev draudēs briesmas. Labāk nebrauc.

— Es taču nevaru viņus visus sapulcināt šeit. Tas būtu vēl bīstamāk.

— Saaicini visus uz Stambulu. Pilsētā visu gadu apgrozās tūristu bari, tur viņi nevienam acīs nekritīs.

— Visi vienalga nevarētu atbraukt. Būs vienkāršāk, ja es pats aiz­braukšu pie viņiem. Tas jau ir izlemts. Rit es aizbraucu.

— Kā tu attaisnosi savu ceļojumu?

— Teikšu, ka esmu noguris un dodos nelielā atvaļinājumā. Braukšu uz Vāciju un Itāliju, kur dzīvo mani draugi.

— Cik ilgi būsi projām?

— Nedēļu, varbūt desmit dienas, bet nc ilgāk. Tāpēc izmanto šo laiku un kārtīgi atpūties. Tev nāks par labu, ja dažas dienas mani neredzēsi. Manuprāt, tu pēdējā laikā esi saspringts, nomākts. Kāpēc tu uz mani dusmojies?

— Ja jau tu gribi, pateikšu taisnību: man žēl to puišu, kurus tu tik vieglu roku upurē. Pasaule sen ir mainījusies, taču tu turpini izlikties, it kā viss joprojām būtu pa vecam. Tu nevari arī turpmāk sūtīt nāvē puišus, nedrīksti izgriezt viņiem mēles, baidoties, ka viņi varētu sākt runāt un…

— Ja viņi runās, mūsu kopiena tiks iznīcināta. Jau divdesmit gad­simtu esam izdzīvojuši tikai nesavtīgu upuru un klusēšanas dēļ — tā rīkojušies visi mūsu senči. Jā, es pieprasu lielus upurus, taču ari es pats esmu ziedojis savu dzīvā. Es nekad neesmu bijis noteicējs pār savai likteni, tāpat kā ari tu neesi izvēlējies savējo. Mirt par mūsu kopienas saglabā­šanu un galveno mērķi ir goda lieta, tāpat liels gods ir ziedot savu mēli. Es to nevienam neuzspiežu. Viņi piedāvājas paši, tas ir brīvprātīgs upu­ris, viņi zina, ka bez tā nevar iztikt. Atteikdamies no mēles, viņi aizstāv mūs un arī paši sevi.

— Kāpēc mēs nevarētu iziet atklātībā?

— Tu esi zaudējis prātu?! Vai tiešām tu domā, ka mēs izdzīvotu, ja atklātu pasaulei, kas esam? Kas ar tevi noticis? Kāds dēmons ieperinājies tavā prātā?

— Reizēm man šķiet, ka dēmons savā varā sagrābis tevi. Tu esi kļu­vis bezjūtīgs un cietsirdīgs. Tu vairs nežēlo nevienu, itin nevienu. Un man šķiet, ka tavs nežēlīgums ir atriebība par to, ka esi tas, kas nevē­lējies būt.

Brīdi abi klusēja, cieši raudzīdamies viens otrā. Guners nodomāja, ka ir pateicis daudz vairāk, nekā būtu gribējis, savukārt Adaijs nobrīnījās, ka jau atkal pazemīgi uzklausa Gunera pārmetumus. Abu dzīves bija savijušās un saaugušas kopā, un laimīgs nebija ne viens, ne otrs.

Vai Guners spētu viņu nodot? Adaijs īgni padzina šo domu. Nē, Guners to nespētu. Viņam Adaijs uzticējās, uzticējās kā nevienam. Gu­nera rokās bija visa viņa dzīve.

— Sagatavo man līdzņemamās mantas.

Guners neko neatbildēja, tikai pagriezās un aizvēra logu — viņš pat gribēdams nespētu neko pateikt, tik krampjaini sasprindzinājums bija savilcis kopā žokļus. Izdzirdis, kā aiz Adaija klusi nobūkšķ durvis, viņš atvieglojumā uzelpoja.

Pēc brīža Guners uz grīdas līdzās Adaija gultai pamanīja papīra lapu. Viņš pieliecās un to pacēla. Tā bija turciski rakstīta vēstule, un Guners to izlasīja.

Reizēm Adaijs pats deva viņam lasīt vēstules un dažādus dokumen­tus, bet pēcāk vaicāja viņa viedokli. Taču šoreiz bija citādi. Vēstule nebija domāta Gunera acīm, tomēr viņš, apzinādamies, ka rīkojas nepareizi, to izlasīja. Vēlēšanās izdibināt vēstules saturu bija nepārvarama.

Paraksta vēstules beigās nebija. Tās rakstītājs Adaijam pavēstīja, ka Turīnas cietuma Drošības padome apsver iespēju atbrīvot Mendibu, un lūdza norādījumus, kā rīkoties, ja puisi patiešām atbrīvos pirms termiņa.

Prātā iešāvās jautājums, kāpēc gan Adaijs tik svarīgu vēstuli nav no­glabājis drošākā vietā. Vai viņš vēlējās, lai Guners to atrod? Vai varbūt taisni viņu uzskatīja par nodevēju?

Ar vēstuli rokā Guners devās uz Adaija kabinetu. Klusi piebungoja pie durvīm un sagaidīja kopienas gana atļauju ieiet.

— Adaij, šī vēstule mētājās uz grīdas līdzās tavai gultai.

Adaija skatiens bija bezkaislīgs, viņš pastiepa roku, lai paņemtu Gunera sniegto lapiņu.

— Es vēstuli izlasīju, un man šķiet, ka tu to tīšuprāt atstāji guļam­istabā, lai es to atrastu un izlasītu. Tu gribēji izlikt man slazdus, jo uz­skati mani par nodevēju. Nē, nodevējs neesmu es. Tūkstošiem reižu esmu sev teicis, ka jāpamet tevi un jāpamet šī kopiena, tūkstošiem reižu esmu gribējis pasaulei atklāt, kas mēs esam un ko darām. Taču es neesmu to darījis un nedarīšu arī turpmāk, cienīdams savas mātes piemiņu, neda­rīšu to, lai ari turpmāk manas ģimenes locekļi varētu staigāt lepni pa­celtu galvu, lai manu brāļu un māsu bērniem dzīve būtu labāka nekā man. Es to nedaru viņu dēļ un nedaru arī tāpēc, ka nezinu, kas ar mani notiktu pēc tik drosmīga soļa. Esmu tikai nabaga vīrs, kurš jau ir pārāk vecs, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Es esmu gļēvulis tāpat kā tu, jo tikai gļē­vulības dēļ mēs abi pieņēmām šādu likteni.

Adaijs klusēdams raudzījās Gunera sejā, pūlēdamies tajā saskatīt kādu zīmi, kas liecinātu, ka viņš vēl aizvien var paļauties uz vecā kalpa uzti­cīgo mīlestību.

— Tagad es zinu, kāpēc tu rīt brauc projām, — turpināja Guners. — Tu uztraucies par Mendibu. Baidies par viņa likteni. Vai viņa tēvam tu šos jaunumus jau paziņoji?

— Ja jau tu esi tik pārliecināts, ka mani nenodosi, tad varu tev at­klāt, ka mani uztrauc Mendiba pirmstermiņa atbrīvošana. Ja tu vēstuli lasīji uzmanīgi, tad zini, ka mūsu kontaktpersona cietumā redzējusi Mākslas nodaļas direktoru. Šis izmeklētājs ne pārāk sen ticies ar Men­dibu. Mūsu cilvēks uzskata, ka izmeklētāji noslēguši kādu vienošanos ar cietuma direktoru. Bet mēs nedrīkstam riskēt.

— Ko tu darīsi?

— Visu, kas būs nepieciešams, lai saglabātu mūsu Kopienu.

— Arī pavēlēsi noslepkavot Mendibu?

— Tu izsaki priekšlikumu vai ari domā, ka šāds plāns radies man pašam?

— Es tevi labi pazīstu un zinu, uz ko tu esi spējīgs.

— Tu esi mans vienīgais draugs, cita man nekad nav bijis. Es no tevis neko nekad neesmu slēpis, tu pārzini visus mūsu Kopienas noslē­pumus, taču tagad jūtu, ka tevī nav ne kripatas mīlestības pret mani — nav un nekad nav bijis.

— Tu maldies, Adaij, m maldies. Tu pret mani vienmēr esi bijis labs, — jau kopš pirmās dienas, kad desmit gadu vecumā ierados tavā namā. Tu saprati, cik ļoti cs ilgojos pēc vecākiem, un darīji visu iespējamo, lai es varētu viņus bieži apciemot. Es nekad neaizmirsīšu, kā tu mani mēdzi pavadīt līdz manām vecajām mājām, bet pats devies ilgās pastaigās, lai neapgrūtinātu manus tuviniekus ar savu klātbūtni. Es nevaru tev pamest, ka tu pret mani būtu izturējies ļauni, tomēr es nosodu to, ka tu izturies pret citiem, pret mūsu Kopienu. Es uzskatu, ka tu daudziem nodari sāpes, un to es nevaru nepārmest. Tu gribi zināt, vai esi man dārgs. Jā, esi. Tomēr reizēm jūtu pret tevi neizmērojamu niknumu un nožēloju, ka mans liktenis ir nesaraujami saistīts ar tavējo. Taču es tevi nenodošu, ja tas tevi uztrauc.

— Jā, mani uztrauc tas, ka starp mums ir nodevējs. Es vairs nedrīk­stu ticēt nekam un nevienam.

— Uzdrošināšos aizrādīt, ka tās lamatas ar aizmirsto vēstuli bija pārāk primitīvas.

— Varbūt šādi es gribēju tevi brīdināt gadījumā, ja tu tomēr esi no­devējs. Tu esi mans vienīgais draugs, vienīgais, kuru man negribētos zaudēt.

— Braukdams uz Itāliju, tu pakļauj sevi briesmām.

— Lielas briesmas draudēs mums visiem, ja es neko nedarīšu.

— Turīnā ir cilvēki, kuri izdarīs visu, ko tu pavēlēsi. Ja turienes poli­cija patiešām kaut ko plāno, tev no šīs pilsētas vajadzētu turēties pa gabalu.

— Kā tu zini, ka policija kaut ko plāno?

— Jau atkal piesienies vārdiem? Tas taču bija rakstīts vēstulē.

— Vispirms es braukšu uz Berlīni, pēc tam uz Milānu un Turīnu. Mendiba ģimeni es vērtēju ļoti augstu, tu to zini, taču es nepieļaušu, ka viņš kļūst par problēmu.

— Tu taču varētu Mendibu sagaidīt, tikko viņu atbrīvos, un pārvest mājās.

— Bet ja nu tās ir lamatas? Varbūt viņi to atbrīvo, lai izsekotu? Es viņu vietā tieši tā rīkotos. Nevaru pieļaut, ka Kopiena tiek apdraudēta. Esmu atbildīgs par daudzām ģimenēm, arī par tavējo. Gribi, lai mūs iz­nīcina, lai atņem visu, kas mums pieder? Tu gribi, lai mēs apgānām savu senču piemiņu, lai nododam visu, ko esam mantojuši no viņiem? Mēs esam tādi, kādiem mums jābūt, nevis tādi, kādiem mums varbūt gribē­tos būt.

— Tev ir bīstami uzturēties Turīnā. Tā ir pārdrošība.

— Tu pats zini, ka es neesmu pārdrošs. Šai vēstulē ir brīdinājums, un man jādara viss, lai mēs neiekristu policijas izliktajos slazdos.

— Mendiba nāves stunda nav tālu.

— Mums visiem ik brīdi jāapzinās, ka nāves stunda nav tālu. Tagad ļauj man strādāt un paziņo, kad ieradīsies Talats.

Guners izgāja no kabineta un devās uz kapelu. Tur, nometies ceļos, viņš ļāva, lai asaras straumēm plūst pār vaigiem, un, lūkodamies krustā virs altāra, meklēja izskaidrojumu savām ciešanām.