Svētā līķauta brālība

37

Gijoms de Božo, Tempļa lielmestrs, rūpīgi noglabāja dokumentu sava darba galda slepenajā atvilktnē. Viņa kalsnajā sejā atspoguļojās satrau­kums. Francijas brāļi vēstulē rakstīja, ka Filipa galmā ordenim vairs nav tik daudz draugu un labvēļu kā krietnā karaļa Luija laikos — lai Dievs mielo viņa dvēseli, jo visā kristīgajā pasaulē nav redzēts cits tik godīgs un drosmīgs valdnieks.

Filips IV ordenim bija parādā daudz zelta, ļoti daudz zelta, un, jo lie­lāki auga viņa parādi, jo spēkā pieņēmās arī viņa naids pret aizdevējiem. Arī Romā daži mūku ordeņi nemaz nedomāja slēpt, cik ļoti apskauž Tempļa varu un bagātību.

Taču šajā 1291. gada pavasari Gijomam de Božo bija arī cits iemesls satraukumam — daudz nopietnāks par intrigām Romā un Francijas galmā. Pavisam nesen ar sliktiem jaunumiem no mameluku nometnes bija atgriezušies Fransuā de Sarnē un Saids.

Veselu mēnesi viņi bija nodzīvojuši mameluku armijas nometnē, kur bija klausījušies kareivju sarunās, dalījuši ar tiem ūdeni un maizi un kopīgi lūguši žēlsirdīgo Allāhu. Dc Sarnē un Saids bija uzdevušies par tirgotājiem, kuri karaspēku grib apgādāt ar pārtiku.

Mameluki valdīja Ēģiptē un Sīrijā, viņi bija iekarojuši arī Nācareti, pilsētu, kurā bija uzaudzis Jēzus, Mūsu Pestītājs, un tagad viņu karogs plīvoja ari Jafas ostā tikai nedaudzas jūdzes no Akras cietokšņa.

Fransuā de Sarnē drīzāk izskatījās pēc musulmaņa, nevis pēc kristiešu bruņinieka. Viņš starp vietējiem ļaudīm prata iejukt tā, it kā pats būtu dzimis un audzis šeit, nevis tālajā Francijā. De Sarnē liclmcstram bija skaidri un gaiši pavēstījis: pavisam drīz, ne vēlāk kā pēc dienām piec­padsmit, sākies uzbrukums Akrai. To apspriežot kareivji un to apgalvo­jot arī virsnieki, ar kuriem viņi bija iedraudzējušies nometnē. Mameluki runājot, ka pēc neilga laiciņa būšot bagāti, jo sagrābšot visas bagātības, kas glabājas Akras cietoksnī. Akra kritīšot viņu rokās, tāpat kā bija noti­cis ar daudziem citiem kristiešu anklāviem.

Viegls marta vējiņš vēstīja, ka tuvojas karstie vasaras mēneši, kas atkal nežēlīgi kveldēs Svēto Zemi, kur lijis tik daudz kristiešu asiņu. Jau divas dienas pulks lielmestra izraudzītu bruņinieku pildīja lādes ar zeltu un citiem dārgumiem, ko ordenis uzglabāja šajā cietoksnī. Gijoms de Božo bija teicis, ka vistuvākajā laikā šiem brāļiem būs jākāpj kuģos un jādodas uz Kipru, bet no turienes tālāk uz Franciju. Neviens negribēja pamest Akru, visi kā viens lūdzās, lai lielmestrs atļauj palikt cietoksnī un cīnīties kopā ar pārējiem. Taču lielmestrs bija nelokāms: ordeņa izdzī­vošana lielā mērā būs atkarīga no tiem vīriem, kuri dosies prom un cen­tīsies izglābt ilgos gados iekrātās bagātības.

Nomākts vēl vairāk par citiem bija Fransuā dc Sarnē. Sis bruņinieks dkai ar pūlēm apspieda asaras, kad dc Božo pavēstīja, ka viņam tiks uzti­cēts svarīgs uzdevums tālu no Akras. Francūzis lūdzās, lai viņam ļauj cīnīties par Krustu tepat cietoksnī, bet lielmestrs jau bija pieņēmis lē­mumu, un tas nebija grozāms.

Gijoms de Božo nokāpa vēsajos cietokšņa pagrabos, kur stingri ap­sargātā telpā glabājās uz Franciju vedamās dārgumu lādes. Te lielmestrs runāja ar tiem bruņiniekiem, kuriem bija uzticēts pienākums šos dār­gumus pavadīt tālajā ceļā.

— Lādes vienlīdzīgi sadalīsim un iekrausim trijās galcrās. Tā mums ir lielākas cerības, ka vismaz daļa mūsu bagātību sasniegs mērķi. Jums jābūt gataviem kuru katru brīdi doties ceļā. Jūs jau zināt, kurš ar kuru kuģi brauks.

— Es gan to vēl nezinu, — ierunājās Fransuā de Sarnē.

— Jūs, brāli, tagad nāksiet man līdzi uz kapitula zāli. Tur aprunā­simies, un es pateikšu, kāds uzdevums ir ticis jums.

Gijoms dc Božo cieši un nopietni raudzījās Fransuā dc Sarnē acīs. Lielmestrs cienīja un apbrīnoja šo vairāk nekā sešdesmit gadu veco vīru ar saules nobrūnināto seju, kurš joprojām nebija zaudējis spēkus. De Sarnē bija viens no visvecākajiem templiešiem un bija pieredzējis visda­žādākās briesmas. Ordenim nebija labāka un meistarīgāka spiega — vecajam dc Sarnē savulaik spēja līdzināties vienīgi nelaiķis Robērs de Senremī, kurš bija kritis, aizstāvot Tripoli, kad saracēņu bulta bija ietrie­kusies viņam sirdī.

Lielmestrs vecā bruņinieka acīs manīja nemieru un bažas — de Sarnē negribēja pamest zemi, kas bija kļuvusi par viņa otro dzimteni. Viņš ne­gribēja šķirties no ierastā dzīvesveida: te viņš, meklējot vajadzīgās ziņas, klejoja kopā ar karavānām, nakšņoja tuksnesī, veroties zvaigznēs, un bieži apmetās saracēņu ciemos. Fransuā de Sarnē šķita, ka atgriešanās dzim­tajā Francijā ir īsta traģēdija.

— Brāli Fransuā, jums jāzina, ka tikai un vienīgi jūs spēsiet paveikt šo uzdevumu, citam es to uzticēt nevaru. Pirms daudziem gadiem, kad vēl bijāt jauns puisis, kas tikko iestājies ordenī, jūs kopā ar bruņinieku Robēru de Senremī no Konstantinopoles atgādājāt šurp vienīgo īsteni drošo Jēzus relikviju — linaudekla gabalu, kas tam kalpojis par līķautu un kurā redzams tā sejas un auguma atveids. Tikai šis svētais līķauts mums ļāvis iepazīt Jēzus seju. Jūs jau esat vecs, taču spēks un drosme jūs nav pametuši. Tāpēc tieši jums es vēlos uzticēt pienākumu izglābt Mūsu Kunga līķautu. No visiem dārgumiem, kas pieder mūsu ordenim, tieši šis ir visvērtīgākais, jo tajā saglabājušās Pestītāja asinis un sejas vaibsti. Jūs to izglābsiet. Taču es vēlos, lai vispirms jūs vēlreiz atgriežaties ma­meluku nometnē. Mums jāzina, vai mūsu galeras nav apdraudētas, vai ienaidnieki var aizkavēt to ceļu uz mērķi, vai jūrā jau negaida saracēņu kuģi. Kad būsiet šo uzdevumu izpildījis, dodieties uz Kipru un tālāk uz Franciju. Ceļabiedros varat ņemt tik cilvēku, cik uzskatāt par nepie­ciešamu. Arī ceļu izvēlieties pats. Varat k'uģot pa jūru, varat jāt ar zirgu. Es paļaujos uz jums un zinu, ka tieši jūs spēsiet svēto līķautu aizgādāt līdz Francijai. Neviens nedrīkst zināt, ko jūs vedat. Tagad ejiet un saga­tavojieties savam uzdevumam.

Bruņinieks de Sarnē, sava vecā ieročnesēja Saida pavadīts, atkal devās uz mameluku nometni. Kareivji bija satraukti, gaidot drīzo uzbrukumu. Sēdēdami ap ugunskuriem, tie domāja par sen neredzētajiem tuvinie­kiem, runāja par savām sen atstātajām ģimenēm, sprieda, ka dēli, kas palika mājās kā mazi zēni, tagad droši vien jau izauguši par vīriem.

Trīs dienas templietis uzklausīja, ko karaspēka nometnē pārspriež karavīri, virsnieki un to neskaitāmie kalpi. Beidzot Saids pavēstīja, ka no uzticama avota saņēmis drošas ziņas: uzbrukums Akrai sākšoties jau pēc divām dienām. Dc Sarnē nolēma steigšus atgriezties pie lielmestra.

Naktī viņi slepus pameta mameluku nometni un sasniedza cietoksni agri no rīta, kad pirmā rīta gaisma lika iespaidīgajām akmens sienām mirdzēt zeltā.

Gijoms de Božo pavēlēja saviem bruņiniekiem gatavoties cietokšņa aizstāvēšanai. Toties laicīgos cietokšņa iemītniekus, kristiešus, kas nebija piederīgi ordenim, pārņēma bailes un izmisums, jo vairs nebija iespē­jams droši pamest Akru, kuras liktenis šķita jau izlemts.

De Šarnē palīdzēja saviem biedriem gatavoties aizstāvībai un izšķīra ne vienu vien strīdu un kautiņu, kas ik pa brīdim uzliesmoja starp kris­tiešiem, kuri nu bija gatavi nogalināt savu tuvāko, lai tikai pamestu pos­tam lemto cietoksni. Ostā vairs nebija atrodams neviens brīvs kuģis vai laiviņa, un neviens vairs nevarētu atrast pat visnožēlojamāko kleperi, kura mugurā glābties no drīzās sadursmes ar mamelukicm.

Jau bija satumsis vakars, kad lielmestrs aicināja viņu pie sevis.

— Brāli Fransuā, jums būs jādodas projām jāšus. Es pieļāvu lielu kļūdu, sūtīdams jūs uz saracēņu nometni. Tagad vairs nav neviena kuģa, kas varētu jūs uzņemt uz klāja un nogādāt drošībā.

Fransuā de Sarnē dziļi ieelpoja, nopūtās un teica:

— To es zinu, bet cs gribētu jums ko lūgt. Ļaujiet man doties ceļā vienam, tikai mana uzticamā Saida pavadībā.

— Tā būs vēl bīstamāk.

— Neviens nepievērsīs uzmanību mums — diviem paveciem saracēņiem.

— Dariet, kā uzskatāt par labāku.

Lielmestrs un vecais bruņinieks apskāvās. Abi apzinājās, ka šai pa­saulē vairs nekad nesatiksies, abu liktenis jau bija izlemts. Un abi skaid­rāk par skaidru zināja, ka pavisam drīz lielmestrs kritīs, aizstāvēdams savu cietoksni.

* * *

De Sarnē sameklēja jauna linaudekla gabalu, kas būtu tikpat liels kā svē­tais līķauts. Viņš gribēja svētumu pasargāt no ceļa grūtībām, — to ne­drīkstēja sabojāt ne mitrums, ne putekļi. Turklāt šoreiz koka lāde nešķita piemērota relikvijas uzglabāšanai ceļojuma laikā. De Šarnē zināja, ka Konstantinopoli sasniegt nebūs viegli, un tikpat grūts būs tālākais ccļš līdz Francijai — visticamāk ar kādu kuģi. Tāpēc, jo mazāk saiņu viņam būs līdzi, jo lielākas iespējas, ka viņš savu ceļamērķi sasniegs.

Tāpat kā Saids, arī viņš bija pieradis nakšņot zem klajas debess, pārtikt no tā, ko izdodas nomedīt pa ceļam, kas ved cauri gan mežiem, gan tuks­nešiem. Jā, pat vistālākajam ceļam viņiem vajadzēja vien izturīgus zirgus.

Sirdī iedzēla rūgta sāpe — kā lai pamet brāļus, zinot, ka tie visi drīz kritīs no mameluku bultām un zobeniem? Fransuā dc Šarnē zināja, ka pamet šo zemi uz visiem laikiem. Te viņš vairs nekad neatgriezīsies un, staigādams pa Francijas miglainajiem laukiem, ar skumjām atcerēsies tuksneša sauso gaisu un jautribu, kas valdīja saracēņu nometnēs, kur viņš bija ieguvis tik daudz draugu, jo galu galā cilvēki ir un paliek cilvēki un nav svarīgi, kādu Dievu katrs pielūdz. Starp ienaidniekiem Fransuā bija sastapies ar godu un taisnīgumu, sāpēm un prieku, gudrību un ļau­numu — būtībā saracēņi neatšķīrās no viņa kristīgajiem brāļiem. Nē, viņi nebija citādi, tikai cīnījās zem atšķirīgiem karogiem.

Fransuā lūgs, lai Saids viņu pavada tikai kādu gabalu, bet tālāko ceļu turpinās vienatnē. Viņš nevar prasīt, lai draugs pamet savu zemi, nē, Saids nemūžam nespētu iedzīvoties Francijā. Viņš nespētu iemīlēt dc Sarnē dzimtas mājvietu Lirī netālu no Truā, lai arī cik brīnišķīga tā būtu — vismaz Fransuā atmiņās tā bija saglabājusies tieši tāda. Tur pletās zaļas pļavas un plaši tīrumi, tur Fransuā bija mācījies jāt un rīkoties ar mazo zobenu, ko tēvs īpaši bija pasūtījis ciema kalējam, gribēdams, lai dēli izaug par veikliem un stipriem vīriem.

Saids bija novecojis līdzās Fransuā, un bija par vēlu sākt gluži citādu dzīvi.

Iegrimis šādās domās, de Sarnē ieritināja svēto līķautu tīrā, nesen austā linaudekla gabalā un noglabāja savā vecajā somā, no kuras nekad ne­šķīrās. Tad devās pie Saida un pastāstīja, ko pavēlējis lielmestrs. Viņš vai­cāja, vai Saids būtu ar mieru pavadīt viņu kādu gabalu, lai pēc tam šķirtos uz visiem laikiem. Saids piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka tai dienā, kad viņš atgriezīsies Akrā, te vairs nebūs neviena kristieša. Vecumdienas viņš pavadīs kopā ar savas ticības ļaudīm.

* * *

Pār cietokšņa mūriem lija uguns lietus. Degošas bultas šāvās pāri nocie­tinājumiem, iznīcinot visu, ko sastapa savā ccļā. Mūsu Kunga 1291. gada 6. aprīlī mameluki bija uzsākuši Akras aplenkumu. Jau vairākas dienas tic uzbruka cietoksnim, kuru aizvien vēl drosmīgi aizstāvēja templiešu bruņinieki.

Dienā, kad sākās aplenkums, Gijoms de Božo bija licis visiem izsū­dzēt grēkus un iet pie dievgalda. Lielmestrs zināja, ka retais no ordeņa brāļiem paliks dzīvs, kad cietoksnis būs kritis ienaidnieku rokās, tāpēc visiem vajadzēja sagatavoties, lai godam varētu doties nāvē.

Mierinošas bija domas par Fransuā de Šarnē, kurš steidzās projām no zemes, kas bija kļuvusi par viņa īstenajām mājām. Lielmestrs paļāvās, ka vecais bruņinieks spēs izglābt Kristus līķautu un nogādāt to Francijā. Sirdsbalss bija mudinājusi pieņemt tieši šādu lēmumu un ar vissvētāko audeklu ceļā sūtīt tieši de Šarnē. Relikviju uz Rietumiem aizvedīs tas pats cilvēks, kurš pirms četrdesmit gadiem to bija atvedis no Konstan­tinopoles. Insh'Allah!

Cik bruņinieku vēl bija atlicis cietoksnī? Ne vairāk par piecdesmit. Tie pēdējiem spēkiem sargāja cietokšņa sienas, bet daudzi no kristīgajiem ļaudīm, kas neprata rīkoties ar ieročiem, ļāva vaļu izmisumam un pat nedomāja palīdzēt cietokšņa aizstāvjiem. Brīžos, kad cilvēks tveras pie savas plikās dzīvības, cerēdams, ka izdosies izglābt vismaz to, atklājas mirstīgo iedabas tumšākās puses.

Visā pilsētā bija vērojamas biedējošas ainas. Kāds kuģis bija nogrimis pie paša krasta, nespēdams pamest ostu ar tik pārmērīgu kravai — ļau­dīm, kas pūlējās izbēgt no drošas nāves.

Bet Akras cietoksnī turpinājās cīņas. Bruņinieki nedomāja piekāpties ne par sprīdi, tic aizstāvēja katru zemes pleķīti, netaupīdami dzīvību, un tikai tad, kad kārtējais cīnītājs saļima bez dzīvības, ienaidnieks varēja pavirzīties uz priekšu.

Gijoms dc Božo jau daudzas stundas kāvās, ncizlaizdams no rokām zobenu. Pārgurums bija nežēlīgs, un lielmestrs vairs nemācētu pateikt, cik vīru šai dienā nogalējis pats un cik daudzus redzējis krītam turpat līdzās. Viņš bija lūdzis, lai brāļi cietoksni pamet ienaidniekiem un stei­dzas prom, taču šie vārdi bija veltīgi. Visi cīnījās, apzinādamies, ka pavi­sam drīz stāsies Dieva priekšā.

Lielmestrs cirtās zobeniem ar diviem saracēņiem, viņa vairogs veikli atvairīja asinskāros asmeņus, bet… piepeši asas sāpes caururba krūtis, un acīs viss satumsa. Insh'Allah!

Zanam de Perigoram izdevās izvilkt lielmestra miesas no cīņas mu­tuļa un noguldīt pie cietokšņa sienas. Drīz vien izplatījās ziņa: liel­mestrs ir miris. Un neviens vairs nešaubījās, ka Akra kritīs pavisam drīz. Tomēr Dievs bija lēmis, ka šai nakti tam vēl nebija jānotiek.

Mameluki atgriezās savā nometnē, no kuras cietoksni sasniedza cep­tas, vircotas jērgaļas smarža un līksmas dziesmas, kas vēstīja par uzvaru. Bet pārgurušie templieši sapulcējās kapitula zālē. Nekavējoties vaja­dzēja izraudzīties jaunu lielmestru, ilgāk vilcināties nekādi nedrīkstēja. Nogurums un ievainojumu sāpes bija nežēlīgas, tomēr vīri iegrima lūg­šanās, lūdzot, lai Dievs norāda, kuram jākļūst par jauno ordeņa vadī­tāju. Bet kāda gan tam nozīme, ja arī jaunais lielmestrs kritīs jau rit vai parīt kopā ar pārējiem brāļiem? Padzinuši šīs drūmās domas, bruņinieki par savu lielmestru un drosmīgā Gijoma de Božo sekotāju izraudzījās Tibo Godēnu.

1291. gada 28. maijā Akrā bija karsts un smirdēja pēc trūdošas mie­sas. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad Tibo Godēns lika visiem noklausīties svēto misi. Drīz asās bultas atkal šāvās gaisā, meklējot savus upurus, un skani šķindēja zobeni. Bet jau pirms saulrieta virs Akras plīvoja ienaid­nieku karogs. Insb'Allab! Cietoksnis šai stundā drīzāk līdzinājās kapsē­tai. Dzīvajos bija palikuši vien daži bruņinieki.