Svētā līķauta brālība

11

— Es, Maanu, Edesas princis, Abgara dēls, lūdzu tevi, Sin, visu dievu dievs, palīdzi man iznīcināt neticīgos nešķīsteņus, kuri maldina mūsu tautu, mudina novērsties no tevis un nodot mūsu senču dievus.

Klinšainos kalnos dažu jūdžu attālumā no Edesas lāpas vāri izgaismoja alā ierīkotu Sina templi. Priesterim Sultaneptam tās iestiprināt alas vel­vēs bija palīdzējuši Maanu un Marvuzs. Akmenī kaltais Sina tēls izskatī­jās kā dzīvs — mākslinieks tā vaibstus bija pratis izveidot apbrīnojami cilvēciskus.

Maanu kūpināja vīraku un dedzināja zālītes, kuru smaržīgie dūmi reibināja jutekļus un palīdzēja sazināties ar dieviem. Arī ar vareno Mēness dievu Sinu, no kura nekad nebija atteicies ne viņš pats, ne daudzi citi senču paražām uzticīgi edesieši. Jauno maldu mācību nebija pieņēmis arī viņa uzticīgais Marvuzs, kas pagaidām bija valdnieka sardzes priekšnieks, taču vēlāk, kad Abgars būs miris, kļūs par viņa, Maanu, galveno padomnieku.

Šķita, ka Sins uzklausījis Maanu lūgšanu, jo mēness pēkšņi izlauzās no mākoņiem un iespīdināja savus bālos starus svētnīcā. Arī Sultanepts, Sina augstākais priesteris, tūdaļ bijīgi čukstēja Maanu, ka dievs šādi izrāda viņiem savu labvēlību un sola palīdzēt.

Sultanepts kopā ar citiem pieciem priesteriem slēpās Sumurtarā. Raduši patvērumu alu un apakšzemes kambaru labirintā, viņi kalpoja dieviem, Saulei, Mēnesim un planētām, visu lietu sākumam un galam. Maanu bija apsolījis, ka atdos Sultaneptam gan agrāko varu, gan bagā­tības, ko tas bija zaudējis, kad Abgars atkrita no tēvutēvu ticības.

— Mans princi, mums jāatgriežas pilsētā. Esam projām no pils jau daudzas stundas, un valdnieks varētu tevi meklēt.

— Viņš mani nemeklēs, Marvuz. Viņš domās, ka dzīroju ar draugiem vai baudu kādas dejotājas apskāvienus. Tēvs par mani pat negrib neko dzirdēt, jo esmu viņam sagādājis pārāk smagu vilšanos, atteikdamies pielūgt to viņa Jēzu. Pie visa vainīga ir valdniece. Tieši viņa mudināja Abgaru nodot mūsu senču dievus un godāt rikai Nācarieti. Taču es zinu, ka tauta atkal pievērsīs acis Sinam un nopostīs tempļus, ko valdniece likusi uzbūvēt jaunajai ticībai. Tikko Abgars aizmigs uz mūžu, mēs nogalinā­sim valdnieci, iznīcināsim tos nešķīsteņus Hosaru un Tadeju.

Marvuzs nodrebēja. Pret valdnieci viņš neloloja īpaši siltas jūtas, tomēr uzskatīja to par gudru un spēcīgu sievieti, kura bija patiesā Edesas pār­valdītāja kopš tiem laikiem, kad Abgaram uzbruka nedziedināmā slimība. Viņa turpināja valdīt arī vēlāk, kad Hosara atnestais audekls Abgaru bija izdziedinājis.

Valdniece Marvuzam neuzticējās, zinot, ka viņš ir Maanu draugs. Sardzes priekšnieks ne reizi vien bija jutis, kā iedzeļas viņas pētīgais, saltais skatiens. Tomēr vai viņš spēs sievieti nogalināt? Nebija šaubu, ka Maanu šo pienākumu uzticēs tieši viņam.

Ar Hosaru un Tadeju nekādu sarežģījumu nebūs. Tos viņš mīļuprāt caurdurs ar zobenu. Marvuzam jau sen bija apnikuši abu sprediķi un nebeidzamie pārmetumi par to, ka viņš guļ ar visām, kam nav iebildumu, bet pilnmēness naktīs par godu Sinam piedzeras līdz nemaņai. Nē, Mar­vuzs nav zaudējis ticību senču dieviem, šīs pilsētas senajiem aizstāvjiem, un viņam nav pieņemams tas tikumīgais dievs, par kuru diendienā stāsta Hosars un Tadejs.

* * *

Izazs veikli pierakstīja visu, ko Tadejs stāstīja. Puisis no sava tēvoča Ho­sara bija apguvis rakstu māku un sapņoja, ka ari pats reiz kļūs par vald­nieka rakstvedi. Jau tagad viņš ar savu darbu varēja lepoties: Abgars un valdniece bija slavējuši pergamentus, kuros viņš rūpīgi bija iemūžinājis visu, ko Tadejs vēstīja par Jēzu.

Tadejs bieži aicināja Izazu pie sevis, lai diktētu prātā rūpīgi glabātās atmiņas par Skolotāju, un jaunais rakstvedis jau labi pārzināja Tadeja un Jēzus kopīgās gaitas. Tadejs mēdza aizvērt acis, itin kā iegrimt sapnī un stāstīt, ko teicis un darījis Jēzus.

Savas atmiņas bija pierakstījis arī Hosars. Viņš šo stāstu bija licis arī pārrakstīt, un viena no kopijām glabājās valdnieka arhīvā. Tāpat pēc valdnieka pavēles pavairots tika arī Tadeja stāstījums. Abgars vēlējās, lai Edesa saviem bērniem mantojumā atstāj patiesu stāstu par Jēzus dzīvi.

Izazs priecājās, ka Tadejs palicis viņu pilsētā. Viņš cienīja šo gudro vīru, kas bija pazinis Nācarieti. Arī Hosars priecājās, ka līdzās allaž ir draugs, kas neliedz padomu.

Abgars un valdniece bija lūguši Tadeju, lai tas paliek un palīdz viņiem kļūt par labiem kristiešiem un sniedz atbalstu Hosaram Jēzus mācības sludināšanā. Edesai bija jākļūst par vietu, kur patvērumu var rast visi, kas tic Nācarietim. Tā šī pilsēta bija kļuvusi ari par Tadeja mājām.

Hosars ik dienas devās uz veco svētnīcu, ko valdniece bija likusi uz­celt par godu Jēzum. Tur sarunām un lūgšanām pulcējās edesieši, kas meklēja remdinājumu savām bēdām un cerēja, ka viņu čukstētie vārdi sasniegs Jēzu, kurš bija izglābis Abgaru no visļaunākās slimības. Tāpat ik dienas Hosars gādāja par ļaudīm, kas par savu lūgšanu vietu bija izvēlē­jušies jauno dievnamu, kuru nesen bija uzbūvējis valdnieka galvenais arhitekts Marcijs.

Tadejs bija lūdzis, lai arī jauno svētnīcu arhitekts veido tikpat vien­kāršu kā veco — parastu namu ar plašu ātriju, kur pietiktu vietas tiem, kas grib klausīties Jēzus vārdos. Viņš stāstīja Marcijam, kā Nācarietis reiz izdzinis tirgoņus no Jeruzalemes tempļa, un skaidroja, ka Jēzus gars atrodams tikai tur, kur valda pieticība un miers.