Svētā līķauta brālība

19

Izazs un Obodass kāri mielojās ar sieru un vīģēm, ko priekšā bija licis Timcjs. Pēc ilgā ceļa abi bija pārguruši, taču vismokošākās daudzu dienu pavadones bija izrādījušās bailes. Bailes, ka Maanu karavīri varētu viņus panākt un nogādāt atpakaļ Edesā.

Taču nu viņi bija sasnieguši ceļamērķi — Sidonu un varēja atvilkt elpu Timeja namā. Karavānas vadītājs Harrāns bija apsolījis nekavējoties nosūtīt ziņnesi Seninam, lai pavēstītu, ka bēgļi laimīgi nonākuši galā.

Timcjs bija vecs vīrs ar caururbjošu skatienu. Edesiešus viņš uzņēma sirsnīgi un mudināja vispirms atpūsties un tikai tad stāstīt par ceļā pie­redzēto. Timcju bēgļu ierašanās nepārsteidza. Viņš tos bija gaidījis jau vairākus mēnešus, kopš bija saņēmis Tadcja vēstuli, kurā bija izteiktas gan bažas par Abgara vājo veselību, gan satraukums par to, kāds liktenis pēc valdnieka nāves varētu piemeklēt kristiešus.

Vecais vīrs pacietīgi vēroja Izazu un Obodasu, zinādams, ka spēki izsī­kuši gan abu miesai, gan dvēselei. Viņš edesiešiem bija ierādījis nelielu kambarīti savā pieticīgajā miteklī, kur bija tikai divas istabas — viena saimniekam pašam un otra gaidītiem un negaidītiem viesiem. Jēzus mā­cības sekotājam neklājās dzīvot pārmērīgā greznībā.

Kamēr Izazs un Obodass iestiprinājās, Timejs stāstīja, ka Sidonā izvei­dojusies neliela kristiešu kopiena, kas ik vakaru sapulcējas kopīgām lūgšanām. Vakara tikšanās tiekot izmantota arī, lai pārmītu jaunumus, kuru nekad netrūkstot. Ziņas ceļinieki atgādājot no Jeruzalemes, tāpat jaunumi Sidonu sasniedzot ar radinieku vēstulēm no Romas.

Izazs uzmanīgi klausījās vecā vīra vārdos, bet pēc maltītes lūdza iespēju aprunāties divatā. Obodass neviļus saviebās. Viņam šāds ierosi­nājums nepatika. Senina pavēle bija skaidrāka par skaidru: ne brīdi neizlaist Izazu no acīm un vajadzības gadījumā ziedot savu dzīvību, lai nosargātu Hosara brāļadēlu.

Timejs manīja šaubu ēnu, kas pavīdēja milzeņa skatienā, un steidzās viņu nomierināt:

— Neuztraucies, Obodas. Mums ir pašiem savi spiegi, un, ja Sidonā uzradīsies Maanu cilvēki, mēs to laikus uzzināsim. Vari mierīgi atpūsties, kamēr aprunāšos ar Izazu. Ja gribēsi, varēsi mūs redzēt pa savas istabas logu.

Obodass neuzdrošinājās iebilst sirmgalvim, taču, iegājis atpūtai ierā­dītajā kambarī, tūdaļ nostājās pie loga un pievērsa vērīgu skatienu Izazam.

Jaunais vīrietis klusītēm sarunājās ar Timeju. Vārdus projām aiznesa viegla brīze. Obodass redzēja, kā mājas saimnieka seja, klausoties Izaza stāstītajā, pārvēršas. Tajā pavīdēja izbrīns, sāpes, satraukums un neskai­tāmas citas izjūtas. Kad Izazs beidza savu stāstu, Timejs svētīja viņu ar krusta zīmi un sirsnīgi apskāva. Tad abi atgriezās mājā.

Izazs un Obodass uzklausīja Timeja ieteikumu un atpūtās līdz pie­vakares stundai, kad kopā pulcēties bija paradusi nelielā Sidonas kristiešu kopiena. Bija jāiepazīst ticības brāļi šai pilsētā, kurai bija lemts kļūt par abu otro dzimteni, — nebija šaubu, ka senču zemē atgriezties vairs ne­izdosies. Tur gaidīja vienīgi nāve no Maanu un tā piekritēju rokas.

Bet Timejs tostarp devās uz tuvējo Jēzus svētnīcu. Tur, ceļos nome­ties, viņš lūdzās, lai Dievs dod padomu, ko tālāk iesākt ar noslēpumu, kuru viņam tikko bija uzticējis Izazs un kura dēļ bija upurējušies Ho­sars, Tadejs, Marcijs un citi kristieši.

Svētā līķauta slēptuve tagad bija zināma tikai diviem — viņam un Izazam. Timejs ar bažām domāja par brīdi, kad noslēpumu vajadzēs uzticēt kādam citam, jo viņš pats taču jau ir krietni gados un šai pasaulē vairs ilgi neuzkavēsies. Izazs vēl ir jauns, taču arī viņš novecos. Kas no­tiks tālāk? Varbūt Maanu mirs pirmais, un kristieši varēs atgriezties Edesā. Bet ja tā nenotiks? Kuram drīkst uzticēt ziņas par vietu, kur

Marcijs noglabājis līķautu? Tik svarīgu noslēpumu taču nedrīkst ņemt līdzi kapā.

Stundas ritēja, bet Timejs laika skrējienu nemanīja. Turpat svētnīcā, ceļos nometušos un aizvien lūgšanas skaitām, viņu vakarā atrada Izazs un Obodass.

Timejs lēnām pieslējās kājās. Kājas bija notirpušas un sāpēja. Taču diena bija aizvadīta svētīgi: pareizais risinājums bija atrasts. Timejs uz­smaidīja saviem viesiem un lūdza, lai tic viņu pavada uz mazdēla māju, kas atradās turpat kaimiņos.

— Jāni! Jāni! — sauca vecais, apstājies pie balti nobalsināta namiņa, pa kura sienām vijās vīnogulāji. Uz sliekšņa parādījās jauna sieviete ar bērnu rokās.

— Vecotēv, viņš vēl nav atgriezies. Bet drīz viņš būs mājās, tu taču zini, ka vakara lūgšanas viņš nekad nekavē.

— Šī ir Alaida, mana mazdēla sieva. Un tā ir viņu abu mazā meitiņa Mirjama.

— Nāciet, pacienāšu jūs ar vēsu medusūdeni, — piedāvāja Alaida.

— Nē, meitiņ, tagad nc. Drīz brāļi sanāks, lai lūgtu Mūsu Kungu. Es tikai gribēju tevi un Jāni iepazīstināt ar šiem puišiem, kas turpmāk dzīvos kopā ar mums.

Viņi devās uz svētnīcu, kur jau draudzīgi tērzēja vairākas ģimenes. Zemnieki un amatnieki, kas bija pievērsušies Jēzus ticībai. Timejs stā­dīja viņiem priekšā Izazu un Obodasu un lūdza, lai tie pastāsta par bēg­šanu no Edesas.

Sākumā bikli, tad arvien drošāk Izazs izklāstīja pēdējā laikā piere­dzēto un atbildēja uz kopienas biedru jautājumiem. Kad jautājumi apsīka, Timejs visus aicināja lūgties, lai Jēzus palīdz Edesas ticīgajiem. Tā visi arī darīja: lūdzās, dziedāja un dalījās maizē un vīnā, ko bija atne­susi Alaida.

Timeja mazdēls Jānis bija drukns un spēcīgs puisis, nc īss, nc garš, ogļu melniem matiem un tikpat melnu bārdu. Šoreiz viņš lūgšanas tomēr nokavēja un ieradās pavēlu kopā ar Harrānu. Viņus pavadīja vēl daži karavānas vīri, kas nesa smagus maisus. Timejs visus ielaida mājā.

— Mans kungs Senins vēlējās, lai pasniedzu jums šīs dāvanas, kas palīdzēs uzturēt Hosara brāļadēlu Izazu un viņa sargu Obodasu, — teica Harrāns. — Tāpat Senins sūta tev šo maisiņu ar zelta naudu, kas varētu noderēt grūtā brīdī.

Izazs pārsteigts vēroja bagātīgās veltes. Senins bija devīgs, ļoti de­vīgs. Arī viņam tas pirms tālā ceļa bija pasniedzis zelta pilnu zuteni — veselu bagātību, pārticīgas dzīves nodrošinājumu.

— Paldies, Harrān, labais draugs. Es lūgšu Dievu, lai tev izdodas sastapt Seninu sveiku un veselu un lai Maanu dusmas viņu nebūtu skā­rušas. Saki savam kungam, ka šīs bagātīgās dāvanas, tāpat kā tās, kuras pirms dažiem mēnešiem ar tavu starpniecību man atsūtīja Edesas vald­niece, mēs izmantosim, lai palīdzētu trūkumcietējiem, jo tieši tā rīko­ties mācīja Jēzus. Tu Sidonu tik drīz vēl nepamedsi, un, iekams tu dosies atpakaļ uz Edesu, es pagūšu uzrakstīt vēstuli Scninam.

Briesmīgi murgi mocīja Izazu. Rādījās asinīm pārplūdis lauks, liesmas, kas aprij ļaužu sejas. Izazs atkal un atkal uztrūkās no miega, noplūdis baiļu sviedriem.

Rīta pusē viņš piecēlās un izgāja dārzā. Izrādījās, ka ari Timejs vairs ne­guļ un šo vēso rītausmas stundu izmanto, lai apgrieztu citronkoku zarus.

Timejs aicināja Izazu doties nelielā pastaigā līdz jūras krastam.

— Bet vai Obodass pamodies neuztrauksies, neatradis mani līdzās?

— Skaidrs, ka uztrauksies, taču es lūgšu, lai Jānis uzmana tavu sargu un pasaka viņam, kurp esam aizgājuši.

Arī Jānis jau čakli strādāja dārzā, kas robežojās ar vectēva īpašumiem, un piekrita palīdzēt apvaldīt Obodasa dusmas.

Timejs un Izazs devās uz jūras malu. Mare Nostrum, kā to mēdza saukt romieši, šai rītā bija nemierīga. Lieli viļņi baltām krēpēm skrēja krastā un grūstīja tumšos oļus. Izazs pārsteigts vēroja milzīgo ūdens klaju. Tamlīdzīgu brīnumu viņš nekad nebija pat iztēlojies.

— Izaz, Dievs ir vēlējies, lai mēs abi kļūstam par liela noslēpuma gla­bātājiem. Mēs vienīgie zinām, kur paslēpts audekls, kurā bijušas ietītas

Viņa Dēla miesas. Līķautam jāpaliek tur, kur to noglabājis Marcijs. Slēp tuvē tam jāpaliek tik ilgi, līdz Edesa atkal būs kristīga pilsēta un mēs varēsim būt droši, ka līķautam nedraud nekādas briesmas. Iespējams, ka šo dienu mēs abi nepiedzīvosim. Tāpēc, kad es nomiršu, tev būs jāiz­raugās jauns noslēpuma glabātājs, kurš savukārt šo noslēpumu reiz uz­ticēs citam vīram, kas kļūs par tā sekotāju. Tā tam būs jāturpinās, līdz kristieši Edesā vairs nebūs apdraudēti. Ja Senins paliks dzīvs, viņš visu mūžu sūtīs mums ziņas par notikumiem tavā pilsētā. Bet es pildīšu solī­jumu, ko devu Tadejam, tavam tēvocim Hosaram un valdniecei, kad viņi pirms vairākiem mēnešiem man rakstīja par briesmām, kas kristiešus ap­draudēs pēc Abgara nāves. Es viņiem apsolīju, ka par spīti visļaunākajiem notikumiem gādāšu, lai Edesā nekad neiznīktu Kristus sētā sēkla. Pēc viņu lūguma zvērēju, ka vajadzības gadījumā nosūtīšu uz Edesu jaunus kristiešus.

— Tas taču nozīmētu sūtīt viņus nāvē.

— Tie, kuri dosies uz tavu pilsētu, savu ticību paturēs slepenībā. Viņi apmetīsies uz dzīvi Edesā, strādās un neuzkrītoši meklēs pārpalikušos kristiešus, lai no jauna varētu dibināt slepenu kopienu. Man nav nodoma izraisīt jaunus Maanu dusmu uzplūdus un jaunas vajāšanas. Es tikai gā­dāšu, lai Kristus vārds Edesā vienmēr būtu dzīvs. Mūsu Skolotājs pats to vēlējās, kad sūtīja pie Abgara savu mācekli Hosaru ar svēto audekla gabalu. Jēzus ir svētījis Edesas zemi ar savu klātbūtni un saviem brīnu­miem, un mūsu pienākums ir pildīt Kunga gribu. Sagaidīsim, līdz ar karavānu atgriežas Harrāns, un tad izlemsim, kad un kā rīkoties. Taču iegaumē, ka svētais līķauts nekad nedrīkst pamest Edesu un mums vien­mēr jāuztur Jēzus ticība šai pilsētā.

Tālumā parādījās Obodasa iespaidīgais stāvs. Milzis strauji tuvojās, un pat iztālēm bija nojaušams, ka viņš kūsā dusmās.

— Izaz, Timej, jūs izvairāties no manas klātbūtnes, bet es taču esmu devis zvērestu ne soli neatkāpties no Izaza un sargāt viņa dzīvību. Es sev nemūžam nevarētu piedot, ja tev, Izaz, notiktu kāda nelaime.

— Obodas, mums vajadzēja pārmīt dažus vārdus.

— Es, Izaz, nekad tevi netraucēšu, ja tev bez lieciniekiem vajadzēs aprunāties ar Timeju vai kādu citu. Tikai ļauj man atrasties tuvumā — tā, lai nevaru tevi sadzirdēt, bet varu saredzēt. Nebēdz no mana ska­tiena, neapgrūtini man zvēresta pildīšanu.

Izazs nosolījās, ka turpmāk allaž paturēs Obodasu līdzās. Un vēlā­kajos gados viņš varēja pārliecināties, ka milzis ir pelnījis vislielāko uz­ticēšanos.