Svētā līķauta brālība

34

Marko visus biia uzaicinājis pusdienās. Minerva, Pjetro un Antonīno bija atlidojuši uz Turīnu ar pirmo rīta reisu.

Pjetro pret Sofiju izturējās atturīgi vai pat drīzāk vēsi un noraidoši — šāda attieksme Sofijai lika justies nelāgi. Taču viņa zināja, ka citu iespēju nav: kamēr viņa strādā Mākslas nodaļā, allaž būs jāspēj sadarboties arī ar Pjetro. Šī apziņa vēl jo vairāk nostiprināja viņas apņemšanos pamest no­daļu, tikko būs atrisināta Sindones lieta.

Viņi tikko bija paēduši, kad iezvanījās Sofijas mobilais.

— Klausos…

Izdzirdusi zvanītāja balsi, Sofija spēji piesarka, piecēlās no galda un izsteidzās no restorāna zāles, tā negribot piesaistīdama visu kolēģu uz­manību. Kad viņa atgriezās, neviens neko nejautāja, taču skaidri bija re­dzams, ka Pjetro saspringumā gluži vai vibrē.

— Marko, zvanīja D'Alakva un aicināja mani rit pusdienās kopā ar doktoru Bolāru un pārējiem no zinātniskās komisijas. Viņš rīko sava veida atvadu pusdienas.

— Tu taču piekriti, vai ne? — jautāja Marko.

— Nē, — mazliet samulsusi atteica Sofija.

— Slikti, es taču teicu, ka gribu, lai tu viņus visus neizlaid no acīm.

— Ja nemaldos, mums rīt ir ieplānots visas operācijas ģenerālmē­ģinājums, un varbūt tu esi aizmirsis, ka manos pienākumos ietilpst šī pasākuma koordinēšana.

— Tev taisnība, tomēr tā bija laba iespēja vēlreiz satikties ar komisi­jas locekļiem, sevišķi ar to Bolāru.

— Vismaz D'Alakvu es satikšu parit.

Visi pārsteigti uzlūkoja Sofiju. Un pat Marko nespēja apslēpt smaidu.

— Parit? Kā tā?

— Viņš vienkārši pārcēla ielūgumu uz nākamo dienu, un vienīgā at­šķirība būs tā, ka parīt pusdienās nepiedalīsies komisijas locekļi.

Minerva pamanīja, kā Pjetro sažņaudz dūres un piespiež to izspīlētos kauliņus galda malai. Arī Antonīno jutās nelāgi, manīdams, kā Sofijas un Marko dialogs ietekmē Pjetro. Tā nu viņš pamudināja Marko drīzāk lūgt rēķinu un ievirzīja sarunu drošākā gultnē — proti, pievērsās nāka­mās dienas darbiem.

* * *

Džinsu biksēs un ādas jaciņā, zirgastē saņemtiem matiem un bez rūpīgi veidota grima dodamās uz D'Alakvas namu, Sofija pamazām sāka nožē­lot, ka šīm pusdienām par godu nav apģērbusies pārdomātāk.

Neglīta viņa, protams, neizskatījās tik un tā, un galu galā džinsenes un ādas jaka nāca no Versačes veikala. Sī vienkāršā ietērpa galvenais uz­devums bija nodemonstrēt D'Alakvam, ka Sofija arī šodien strādā un tikšanos ar viņu uztver tikai kā vienu no daudziem darba pienākumiem.

Automašīna izbrauca no Turīnas un pēc dažiem kilometriem nogrie­zās šaurā celiņā, kas aizveda līdz iespaidīgam renesanses laiku palaco, ko slēpa mežs.

Vārti atvērās paši kā pēc burvju mājiena, kaut arī šoferis nebija no­spiedis tālvadības pults pogu un neviens arī nebija pārbaudījis, kas pie­stājis ccļa galā. Sofija nosprieda, ka novērošanas kameras te ir izvietotas ik uz soļa.

Namdurvīs jau gaidīja Umberto D'Alakva, tērpies elegantā tumši pelēkā uzvalkā.

Iegājusi viņa pilī, Sofija nespēja slēpt izbrīnu. Tas bija īsts muzejs vai, pareizāk, muzejs, kas pielāgots dzīvošanai.

— Uzaicināju jūs pie sevis, jo domāju, ka labprāt apskatīsiet dažas manas kolekcijas gleznas.

Vairāk nekā stundu abi staigāja pa pils zālēm, ko rotāja izcili mākslas darbi, — pārsteidzošs un apbrīnas vērts bija pat to meistarīgais izvietojums.

Sofija un D'Alakva ilgi un aizrautīgi runājās par mākslu, politiku un literatūru. Laiks ritēja nemanāmi, un Sofija apjuka, kad D'Alakva atvai­nojās un teica, ka viņam diemžēl jādodas uz lidostu, jo septiņos ieplānots lidojums uz Parīzi.

— Atvainojiet, ka aizkavēju jūs tik ilgi.

— Ko jūs! Pulkstenis ir seši, un, ja pienākumi mani nespiestu šova­kar noteikti ierasties Parīzē, es ar vislielāko prieku uzaicinātu jūs arī uz kopīgām vakariņām. Turīnā atgriezīšos pēc desmit dienām. Ja vēl būsiet šeit, ceru, ka varēšu jūs satikt.

— Nezinu gan. Iespējams, ka tobrīd viss jau būs galā vai vismaz tuvu beigām.

— Kā jūs to domājat?

— Es runāju par izmeklēšanu. Par ugunsgrēkiem katedrālē.

— Ak tā! Un kā jums veicas?

— Labi. Tuvojamies atrisinājumam.

— Vai nevarat pastāstīt sīkāk?

— Diemžēl…

— Neuztraucieties, es jūs saprotu. Pastāstīsiet man tad, kad viss būs atrisināts un vairs nebūs slēpjams.

Sofija atviegloti nopūtās, redzot, ka D'Alakva pat nedomā apvaino­ties par viņas izvairibu. Marko bija aizliedzis izpaust jel kādas ar izmek­lēšanu saistītas detaļas, un, kaut arī Sofija viņa aizdomas uzskatīja par nepamatotām, tomēr šo aizliegumu pārkāpt neuzdrīkstējās.

Pie palaco durvīm jau gaidīja divas automašīnas. Viena vedīs Sofiju uz viesnīcu Alexandra, bet otra nogādās D'Alakvu lidostā, kur ceļam

jau sagatavota viņa privātā lidmašīna. Abi atvadījās ar rokas spiedienu.

* * *

— Kāpēc viņu grib nogalināt?

— Nezinu. Viņi to plāno jau vairākas dienas. Tagad ir nolemts samak­sāt vienam no sargiem, lai viņš mēmā kameras durvis atstāj neaizslēgtas.

Ritnakt viņi ir nolēmuši ielavīties pie mēmā, pārgriezt viņam rīkli un mierīgi atgriezties savā kamerā. Neviens neko nemanīs, mēmie jau pa kliegt nevar.

— Vai sargs darījumam piekritīs?

— Ļoti iespējams. Viņi lielās, ka viņiem esot daudz naudas. Ja pareizi sapratu, sargam viņi piedāvās piecdesmit tūkstošus ciro.

— Kam vēl tas ir zināms?

— Vēl diviem mūsu biedriem. Viņi mums uzticas, jo mēs tāpat kā viņi esam turki.

— Labi, vari iet.

— Vai tu man par informāciju samaksāsi?

— Samaksāšu, samaksāšu.

Fraskvello, palicis viens, iegrima domās. Kāpēc brāļi Badžcraji plāno mēmajam pārgriezt rīkli? Tā neapšaubāmi būtu pasūtījuma slepkavība. Taču kas varētu būt pasūtītājs?

Viņš pasauca savus vietniekus, divus vīrus, kas izcieta mūža ieslodzī­jumu par slepkavību, un apspriedās ar tiem teju pusstundu. Tad lūdza, lai uzraugs atved pie viņa Dženāri.

Kad sardzes priekšnieks ienāca Fraskvello kamerā, bija jau pāri pus­naktij. Ietekmīgais un priviliģētais cietumnieks mierīgi skatījās kādu tele­vīzijas pārraidi un pat nepagriezās pret atnācēju.

— Apsēdies un klausies, ko es teikšu. Tu vari savam draugam karabinierim pateikt, ka viņam bija taisnība. Mēmo patiešām grib novākt.

— Kas?

— Brāļi Badžeraji.

— Kāpēc? — izbrīnīts jautāja Dženāri.

— Kā lai cs to zinu! Un mani tas nemaz neinteresē. Es pildu savu vienošanās daļu, lai viņš pilda savējo.

— Vai tu varēsi slepkavību novērst?

— Tev laiks iet projām.

Dženāri, izgājis no kameras, tūdaļ steidzās uz savu kabinetu un zva­nīja Marko Valoni uz mobilo telefonu.

Marko vēl nebija aizmidzis, viņš lasīja. Nogurums gan bija pamatīgs.

Dienas pirmā puse bija pagājusi, izmēģinot un līdz pēdīgam sīkumam pārbaudot operāciju, kurai būs jānorit, tikko mēmais iznāks pa cietuma vārtiem. Pēc tam Marko vēlreiz bija atgriezies pazemē un divas stundas staigājis pa tumšajām ejām, klaudzinot te pie vienas, te pie citas sienas un pūloties saklausīt, vai kādā vietā dobjāka skaņa neliecinās par tukšumu. Sapieru komandieris Kolombāri atkal pierādīja, ka ir īsts pacietības iemie­sojums, un staigāja Marko līdzi, pūlēdamies viņam ieskaidrot, ka citu, vēl neatklātu eju zem pilsētas nav.

Izvanījās mobilais, un Marko iemeta acis pulkstenī — tas rādīja labu brīdi pēc pusnakts.

— Valoni kungs, te zvana Dženāri.

— Es klausos.

— Jums bija taisnība, mēmo grib nogalināt.

— Stāstiet visu, kas jums zināms.

— Fraskvello ir atklājis, ka divi brāji, pēc tautības turki, uzvārdā Radžeraji, plāno mēmajam pārgriezt rīkli. Izskatās, ka abi jau saņēmuši naudu par šo darbiņu. Pie lietas viņi ķeršoties rītnakt. Jums mēmais pēc iespējas drīzāk jāaizved projām no šī cietuma.

— Nē, to darīt mēs nedrīkstam. Viņu uzreiz pārņems aizdomas, un visa operācija izjuks. Vai Fraskvello ir apņēmies izpildīt savu norunas daļu?

— Es sapratu, ka viņš jau aktīvi rīkojas. Un teica, lai es jums atgādi­not, ka arī jums jāpilda solītais.

— Noteikti. Vai jūs šobrīd esat cietumā? -Jā.

— Labi, tad es pamodināšu jūsu direktoru. Pēc stundas būšu pie jums un gribēšu saņemt visu informāciju, kas jums ir par abiem brāļiem.

— Viņi ir turki, patiesībā labi un sirsnīgi puiši. Aiz restēm tika, jo kautiņa laikā kādu nodūra, bet viņi nav slepkavas, tas ir, viņi šai jomā nav profesionāļi.

— Sīkāk visu izstāstīsiet pēc stundas.

Marko pamodināja cietuma direktoru un uzstājīgi pieprasīja steidzamu tikšanos. Tūlīt pēc tam viņš zvanīja Mincrvai.

— Tu gulēji?

— Nē, lasīju. Kas noticis?

— Ģērbies, pēc piecpadsmit minūtēm es tevi gaidīšu lejā vestibilā. Gribu, lai tu doties uz mūsu pārvaldi, sēdies pie datora un sameklē in­formāciju par dažiem tipiem. Es pats braukšu uz cietumu un no turie­nes tev piezvanīšu, un pateikšu, kas īsti tev jāmeklē.

— Pasaki vismaz, kas notiek.

— Izrādās, ka mana intuīcija joprojām ir nekļūdīga un divi puiši grib novākt mūsu bezmēli.

— Ak Dievs!

— Tiekamies pēc piecpadsmit minūtēm lejā. Nekavējies!

Kad Marko ieradās cietumā, direktors jau viņu gaidīja savā kabinetā un cīnījās ar žāvām.

— Es gribu visu iespējamo informāciju par brāļiem Badžerajiem.

— Par Badžerajiem? Ko tad viņi nodarījuši? Jūs tiešām ticat visam, ko sastāsta Fraskvello? Starp citu, Dženāri, gribēju jūs brīdināt, ka tad, kad šī lieta būs galā, jūs man izskaidrosiet savas īpatnējās attiecības ar šo ieslodzīto.

Sameklējis mapi ar vajadzīgajiem datiem, direktors to pasniedza Marko, kurš tūdaļ apsēdās uz dīvāna turpat kabinetā un ņēmās šķirstīt un lasīt dokumentus. Vēl pēc neilga laika viņš zvanīja Mincrvai.

— Es jau gandrīz aizmigu, gaidīdama tavu zvanu.

— Tagad mosties un sāc meklēt visu, kas atrodams par šo turku ģi­meni. Puiši ir dzimuši šeit, taču viņi ir imigrantu bērni. Gribu zināt visu par viņiem un viņu radiniekiem. Sazinies ar Interpolu, runā ar Turcijas policiju. Dari visu, lai pēc trim stundām es saņemtu pilnīgu informāciju.

— Pēc trim stundām? Tas nav iespējams. Dod man laiku vismaz līdz rītam.

— Nu tad līdz septiņiem.

— Labi, piecās stundās kaut ko sameklēt tomēr varēs.

Viesnīcas kafejnīcu, kurā pasniedza brokastis, vēra vaļā precīzi septiņos. Minervas acis bija apsārtušas no negulēšanas un ilgām pie datora pava­dītām stundām, gurdeniem soļiem viņa ienāca ēdamzālē, pārliecināta, ka tc sastaps Marko.

Sets patiešām sēdēja pie galdiņa, dzēra kafiju un lasīja avīzi. Arī viņa sagurusi seja liecināja, ka nakts pavadīta nomodā.

Minerva nolika uz galda divas mapītes un smagi atkrita krēslā.

— Uffffl Es vairs nevaru…

— Varu iztēloties. Vai uzraki ko interesantu?

— Viss atkarīgs no tā, ko tu uzskati par interesantu.

— Mēģini stāstīt visu pēc kārtas.

— Brāļi Badžcraji ir turku imigrantu bērni. Viņu vecāki no dzimte­nes vispirms pārcēlās uz Vāciju, bet pēc tam tālāk uz Turīnu. Frank­furtē viņi nepalika, kaut arī darbu tur izdevās atrast. Galvenais tālākās pārceļošanas iemesls bija tas, ka māte nespēja pielāgoties vāciskajai videi. Tā kā Turīnā dzīvoja daži viņu radinieki, tika nolemts laimi izmēģināt šeit. Abi brāļi jau ir dzimuši Turīnā un attiecīgi ir Itālijas pilsoņi. Tēvs strādāja Fiat rūpnīcā, bet māte uzkopa dzīvokļus. Skolā abi brāļi nc ar ko īpašu neizcēlās, varētu teikt, viņi nebija ne labāki, ne sliktāki par citiem. Vecākais bija mazliet kauslīgāks un arī apķērīgāks par jaunāko brāli. Atzīmes abiem bija ciešamas. Pēc vidusskolas vecākais aizgāja strā­dāt uz Fiat tāpat kā tēvs, bet jaunākais kļuva par šoferi kādam Reģio­nālās domas deputātam uzvārdā Redžo. Puisis šo darbu dabūja, jo viņa māte ilgus gadus bija uzkopusi arī Redžo dzīvokli. Vecākais Fiat rūp­nīcā ilgi neizturēja, viņš nebija radīts stāvēšanai pie konveijera, tā nu viņš noīrēja vietu tirgū un sāka pārdot augļus un dārzeņus. Katrā ziņā abi dzīvoja klusi un neuzkrītoši — ne vienam, ne otram nav bijis ne­kādu nesaskaņu ar policiju vai nodokļu inspekciju. Pilnīgi nekā. Viņu tēvs ir aizgājis pensijā, arī māte vairs nestrādā, abi saņem valsts pensiju, un ģimenei ir arī šādi tādi agrāko laiku ietaupījumi. Nekādi īpašumi ģimenei nepieder — vienīgi mājiņa, ko viņi nopirka pirms piecpadsmit gadiem.

Pirms pāris gadiem, — Minerva turpināja, — kādā sestdienas vakarā brāļi Radžeraji ar savām meitenēm bija diskotēkā. Uzradās kaut kādi pie­dzērušies tipi un sāka uzmākties meitenēm. Laikam viens no viņiem pat piešāva roku pie pakaļas vecākā brāļa iecerētajai. Sākās kautiņš, un brāļi pirmie esot izvilkuši nažus. Vienu no uzbāzīgajiem tipiem viņi nodūra, bet otru nopietni ievainoja, tā ka viena roka viņam ir paralizēta joprojām. Rrāļiem piespriests divdesmit gadu cietumsods, un tas ir gan­drīz vai mūža ieslodzījums. Meitenes, kuru dēļ kautiņš izcēlās, savus izredzētos nolēma tik ilgi negaidīt un jau ir apprecējušās ar citiem.

— Kas zināms par viņu ģimeni Turcijā?

— Neuzkrītoši ļaudis. Viņi nāk no Urfas pilsētas, kas atrodas netālu no robežas ar Irāku. Ar Interpola starpniecību turku policija mums atsū­tīja visu, kas viņiem ir zināms par Radžeraju ģimeni. Un jāsaka, neko daudz viņi nezina. Mūsu ieslodzīto tēvam ir jaunākais brālis, kurš dzīvo Urfa un drīz ies pensijā, pagaidām viņš strādā kādā naftas atradnē. Vēl viņam ir māsa, kura ir precējusies ar pamatskolas skolotāju, viņiem ir astoņi bērni. Visi Radžeraji ir kārtīgi cilvēki, kuriem nekad nav bijis darī­šanu ar policiju. Katrā ziņā turku kolēģi bija ļoti pārsteigti par mūsu jautājumiem. Varbūt mēs tos Badžerajus tagad netīšām iegrūžam nepa­tikšanās…

— Kas vēl zināms?

— Vēl varu pateikt, ka šeit, Turīnā, dzīvo mātes brālēns Amins — pēc visa spriežot, īsts paraugpilsonis. Viņš ir grāmatvedis un daudzus gadus strādā kādā reklāmas aģentūrā. Precējies ar itālieti, kura savukārt strādā apģērbu veikalā. Viņiem ir divas meitas, vecākā studē universitātē, jaunākā drīz beigs vidusskolu. Visa ģimene katru svētdienu iet uz misi.

— Uz misi?

— Nūjā, uz baznīcu. Kāpēc tu tā brīnies? Manuprāt, ir normāli, ja cilvēki svētdienās iet uz misi, te taču ir Itālija.

— Ret vai tad tas brālēns pēc ticības nav musulmanis?

— Nezinu gan. Droši vien ir. Katrā ziņā viņš ir precējies ar itālieti, un kāzas notika baznīcā. Varbūt viņš ir pārgājis katolicismā, bet es ne­kur neatradu ziņas, ka būtu reģistrēta viņa ticības maiņa.

— Noskaidro to! Un painteresējies arī par Radžeraju ticību. Uzzini, vai viņi iet uz mošeju. Kādam ir jāzina, vai viņi ir vai nav praktizējoši mu­sulmaņi. Un ko tev izdevās noskaidrot par viņu bankas rēķiniem?

— Neko īpašu. Amins saņem labu algu, ari viņa sievai maksā pieklā­jīgi. Dzīvošanai viņiem pietiek, kaut ari viņi joprojām maksā kredītu par dzīvokli. Nekādas neizskaidrojamas iemaksas viņu kontos nav ienāku­šas. Ģimene ir ļoti vienota. Viņi regulāri apciemo ieslodzītos, nes viņiem ēdienu, saldumus, tabaku, drēbes, grāmatas, vienvārdsakot, visu, kas va­jadzīgs, lai cietuma dzīve nebūtu tik drūma.

— To es jau zinu. Skatījos cietuma apmeklētāju reģistrā. Šomēnes Amins viņus ir apciemojis divas reizes, kaut arī parasti viņš tur ierodas tikai reizi mēnesī.

— Vai tad tas ir kaut kas aizdomīgs?

— Mums jāpārbauda katrs, pat visnenozīmīgākais sīkums.

— Labi, labi, tomēr nevajadzētu zaudēt arī perspektīvu.

— Zini, kas man šķiet visinteresantākais? Tas, ka viņu mātes brālēns iet uz misi un ir laulājies baznīcā. Musulmaņi savu ticību tik vienkārši nepamet.

— Tu izmeklēsi, vai kādos noziegumos nav iejaukti ari visi tie itāļi, kas baznīcā vairs savu kāju nesper? Zini, man ir paziņa, kura pievērsās jūdaismam tikai tāpēc, ka vienu vasaru nodzīvoja kibucā un iemīlējās kādā izraēlietī. Puiša māte bija ortodoksāla ebrejiete un, protams, nepieļāva pat domu, ka viņas dēliņš varētu precēties ar goju meiteni. Tā nu mana paziņa joprojām sestdienās dodas uz sinagogu. Viņa nekam netic, to­mēr iet uz turieni un tēlo ticīgo.

— Tas tomēr ir stāsts par tavu paziņu, bet mums jātiek skaidrībā par diviem turkiem, kuri grib nogalināt mēmo.

— Mēmo grib nogalināt abi brāļi, ne jau viņu mātes brālēns, kurš tev šķiet aizdomīgs tikai tāpēc, ka mēdz iet uz misi.

Kafejnīcā ienāca Pjetro un tūdaļ pamanīja Marko un Minervu. Vēl pēc brītiņa brokastotājiem pievienojās ari Antonīno un Džuzepe. Sofija ieradās pēdējā.

Minerva īsumā izstāstīja pēdējo stundu notikumus, un Marko kat­ram pasniedza izdrukas ar viņas savākto informāciju.

— Ko teiksiet? — jautāja Marko, kad visi bija izlasījuši faktu apko­pojumu.

— Viņi nav profesionāli slepkavas, tātad šis darbs viņiem uzticēts tāpēc, ka viņi kaut kādā veidā ir saistīti ar mēmo, vai arī tāpēc, ka tas, kurš viņus ir noalgojis un pazīst mēmo, viņiem uzticas, — sprieda Pjetro.

— Cietumā ir visai daudz vīru, kuri pasūtījuma slepkavības izdarīša­nai būtu daudz piemērotāki, — ierunājās Džuzepe. — Varam pieņemt, ka pasūtītājs neprot ar šiem cilvēkiem sazināties un tātad nav piederīgs noziedzīgajai pasaulei, vai arī, kā jau teica Pjetro, viņš mums nezināmu iemeslu dēļ uzticas tieši šiem diviem brāļiem, kuri nc ar ko īpašu neiz­ceļas. Ne viens, ne otrs nekad nav pinušies ar padibenēm, viņi nav pat nočiepuši kaimiņa velosipēdu, nemaz nerunājot par nopietnākiem nozie­gumiem. Jā, viņi ir nodūruši vienu tipu, taču tas noticis kautiņa laikā.

— Es tev piekrītu, Džuzepe, tomēr pasaki ko tādu, kas mums vēl nebūtu zināms, — norūca Marko.

— Manuprāt, Džuzcpes un Pjetro secinājumi ir ļoti vērtīgi, — iebilda Antonīno. — Mums jāatrod kāds svarīgs ķēdes posms. Ir cilvēki vai cilvēks, kas grib, lai mēmais tiktu nogalināts, jo viņš neviļus varētu mums parādīt ceļu. Un tas nozīmē, ka ir notikusi informācijas noplūde, šis cilvēks vai cilvēki zina par operāciju "Trojas zirgs". Ja tā nebūtu, mēmais nevienu neinteresētu ari turpmāk vai ari būtu nogalināts jau sen, nevis tieši tagad, kad viņam jāiziet no cietuma.

Visi brīdi klusēja. Antonīno spriedumi bija trāpījuši tieši mērķī.

— Kam bija zināms par ieplānoto operāciju? — jautāja Sofija.

— Pārāk daudziem, — atbildēja Marko. — Un Antonīno ir taisnība, mēmo grib nogalināt, lai viņš mūs neaizvestu pie šīs slepkavības pasūtī­tājiem. Viņiem jau iepriekš zināmi mūsu iecerētie gājieni. Minerva, Anto­nīno, es gribu, lai jūs sameklējat visu iespējamo informāciju par Radžeraju ģimeni. Viņi ir svarīgs ķēdes posms, jo nepārprotami ir saistīti ar kādu, kurš grib, lai mēmais no cietuma dzīvs neizkļūtu. Pārrakņājict visu iespē­jamo, nozīmīgs var izrādīties pat šķietami vismuļķīgākais sīkums. Es braukšu atpakaļ uz cietumu.

— Kāpēc mēs nevarētu aprunāties ar Radžeraju vecākiem un mātes brālēnu? — jautāja Pjetro.

— Tā mēs varam neviļus viņus brīdināt. Labāk, lai mūsu klātbūtne ir nemanāma un viņi pat nenojauš, ka mums zināms par ieplānoto slep­kavību. Izlaist mēmo no cietuma ātrāk mēs arī nedrīkstam, jo tad aiz­domas savukārt pārņemtu viņu un līdz savai organizācijai viņš mūs nemūžam neaizvestu. Mēmajam jāpaliek dzīvam, viņš rikai jānosargā no Badžerajiem.

— Kurš par to parūpēsies? — jautāja Sofija.

— Viens no cietumnieku barvežiem, narkotiku tirgonis Fraskvello. Apsolīju, ka aizbildīšu par viņu kādu labu vārdu Drošības padomei. Labi, tagad ķersimies pie darba.

* * *

Viesnīcas vestibilā viņi sastapa Annu Himenesu, kura vilka prāvu čemo­dānu uz ārdurvju pusi.

— Droši vien esat tikuši uz pēdām kaut kam nopietnam, ja jau visi atkal esat sapulcējušies te, — noteica žurnāliste.

— Tu brauc projām? — apvaicājās Sofija.

— Jā, braukšu uz Londonu un pēc tam uz Franciju.

— Darba darīšanās? — neatlaidās Sofija.

— Jā gan. Fls tev vēlāk piezvanīšu, Sofij. Man būs vajadzīgs tavs padoms.

Pienāca šveicars un pavēstīja, ka Himenesa jaunkundzes taksometrs gaidot pie durvīm. Anna smaidot atv adījās no Sofijas un viņas kolēģiem.

— Tā meitene padara mani nervozu, — atzinās Marko, kad Anna bija izgājusi no viesnīcas.

— Tev jau viņa nekad nav patikusi, — pārmetoši noteica Sofija.

— Nē, tu maldies. Viņa man patīk, es tikai nevaru ciest, ka viņa jau­cas mūsu darbā. Kāpēc viņa tagad brauc uz Londonu? Un vēl paziņo, ka pēc tam došoties uz Franciju. Kāds tam sakars ar Sindoni? Fs nesa­protu, vai viņai tiešām ir zināms kaut kas tāds, kas mums paslīdējis garām nepamanīts. Varbūt viņa tikai pārbauda kādu no savām trakajām teorijām.

— Viņa ir ļoti gudra, — atbildēja Sofija, — un viņas teorijas nemaz nav tik trakas. Slīmani arī visi uzskatīja par galīgi jukušu, taču viņš at­rada Troju.

— Tai meičai nudien pietrūka labas advokātes! Jauki, ka tu esi uz­ņēmusies šo darbu. Varu tev atklāt: mani kaitina tas, ka es nezinu, kāda velna pēc viņa brauc uz Londonu. Kas viņai tur meklējams? Un ir pil­nīgi skaidrs, ka viņas brauciens ir saistīts ar Sindoni. Vajadzēs piezvanīt Santjago.

* * *

Sargs naudu bija pieņēmis. Tā bija pat ļoti pieklājīga samaksa par tik niecīgu darbu: vajadzēja vien atstāt neaizslēgtas divu kameru durvis. Kas gan tur ļauns, ja mēmais un Badžcraji vienu nakti pārlaidīs ar atvērtām durvīm? Galu galā viņš pats taču nekādu noziegumu nav pastrādājis, viņš tikai aizmirsa pagriezt atslēgu.

Cietumā valdīja klusums. Jau pirms divām stundām ieslodzītie tika ieslēgti katrs savā kamerā. Gaiteņus izgaismoja vārgas spuldzītes, dežu­rējošie sargi snauduļoja.

Badžeraji vieglītēm pastūma savas kameras durvis un pārliecinājās, ka tās patiešām nav aizslēgtas. Sargs savu solījumu bija turējis. Pielie­kušies abi lavījās uz priekšu gar pašu sienu — pretējā gaiteņa galā atra­dās mēmā kamera. Ja viss notiks kā cerēts, jau pēc desmit minūtēm viņi būs atgriezušies savā kamerā un neviens neko nebūs pamanījis.

Abi bija tikuši līdz gaiteņa vidum, kad jaunākais no brāļiem, kurš gāja aizmugurē, piepieši sajuta, kā ap kaklu apvijas spēcīga roka. Viņš nepaguva pat iekliegties, jo tai pašā mirklī pret viņa galvu triecās smaga dūre un viņš zaudēja samaņu. Vecākais Badžerajs atskatījās kādu sekundi par vēlu, jo tā pati smagā dūre zvēla viņam pa degunu, liekot izsprāgt asiņu straumītei. Arī vecākais no brāļiem nepaspēja sacelt troksni — dzelžains tvēriens aizžņaudza rīkli un neļāva pat ieelpot.

Brāļi nāca pie samaņas savā kamerā — abi bija noguldīti viens otram blakus uz grīdas. Kāds cietumsargs nekavējoties izziņoja trauksmi. Badžeraji klusībā priecājās, ka pēc naksnīgās pastaigas cietuma gaitenī ir palikuši dzīvi, tomēr pa galvu jaucās vēl kāda nepatīkama doma: viņi bija nodoti. Gaiteņa puskrēslā kāds viņus bija sagaidījis.

Ārsts, aplūkojis brāļu traumas, paziņoja, ka abiem kādu laiciņu būs jāpaliek cietuma medicīnas daļā. Abi bija saņēmuši nežēlīgus sitienus pa galvu, un viņu sejas vaibstus izķēmoja brūces un zilumi — aizpampušās acis bija pārvērtušās šaurās spraudziņās. Piekautie žēlojās par stiprām sāpēm, māsiņa viņiem icšļircināja nomierinošas zāles, un abi drīz vien aizmiga.

Kad Marko ieradās pie cietuma direktora, tas satraukts atstāstīja nakts notikumus. Par tiem pienācās ziņot visām augstākstāvošajām instancēm.

Marko centās direktoru nomierināt un lūdza, lai tas ataicina Fras­kvello.

— Es savu vienošanās daļu izpildīju, — narkotirgonis svarīgi pavēs­tīja, ienācis kabinetā.

— Un es izpildīšu savējo. Stāstiet, kā viss notika.

— Neuzdodiet nevajadzīgus jautājumus. Viss notika tā, kā jūs gri­bējāt. Mēmais ir dzīvs, un turki arī. Kas vēl jums vajadzīgs? Neviens nav cietis. Vienīgi Badžeraji kādu brīdi pastaigās ar zilumiem, bet tas jau nav nekas nopietns. Citādi viņus apturēt nevarēja.

— Es gribu, lai jūs turpināt pieskatīt mēmo. Var notikt atkārtots slepkavības mēģinājums.

— Domājat, Badžeraji mēģinās vēlreiz? Es jums nepiekrītu.

— Es nezinu, briesmas tikpat labi var draudēt gan no viņiem, gan no kāda cita, tāpēc esiet uzmanīgs.

— Kad jūs runāsiet ar Drošības padomi?

— Tikko šī lieta būs galā.

— Un kad tas notiks?

— Ceru, ka pēc trim vai četrām dienām.

Lai jau tā būtu. Bet par meliem parasti nākas dārgi samaksāt…

— Jūs man draudat? Neesiet tāds muļķis!

— Pildiet savu norunas daļu.

Fraskvello apgriezās un izgāja no kabineta, aizcirzdams durvis. Direk­tors nolūkojās viņam pakaļ gluži apstulbis.

— Marko, jūs tiešām domājat, ka varēsiet ietekmēt Drošības pado­mes viedokli par Fraskvello?

— Viņš ar mums sadarbojās. Un es tikai lūgšu, lai šis fakts dek ņemts vērā. Sakiet, kad mēs varēsim saņemt mēmā apavus? Uz Turīnu brauc speciālists, un viņš te nevarēs palikt mūžīgi. Tas raidītājs noteikri jāiemontē.

— Mums neizdevās izgudrot nevienu aizbildinājumu, un…

— Pasakiet, ka apavi jānodod mazgāšanā. Sakiet, ka ir pieņemts, ka ieslodzītie brīvībā atgriežas pēc iespējas pieklājīgākā izskatā. Ja viņš sarga teikto nesapratīs, jo labāk. Ja sapratīs, šis paskaidrojums izklausīsies pie­tiekami pārliecinoši. Katrā ziņā labāku cs nespēju izdomāt. Šovakar, kad ieslodzītie atgriezīsies kamerās, es noteikti vēlos saņemt viņa apavus. Un, protams, izmazgājiet tos, lai viss izskatītos ticamāk.