Svētā līķauta brālība

35

Aimijs savā kabinetā strādāja, kad piepeši klusumu satricināja mobilā telefona zvans. Adaijs atbildēja nevilcinoties, un viņa seja, klausoties runātājā, sadrūma. Beidzot sarunu, viņš jau bija dusmās pietvīcis.

— Guner! Guner! — Adaijs nepacietīgi sauca kalpotāju, pavēris dur­vis uz gaiteni. Šāda klaigāšana viņam nebūt nebija raksturīga.

Kalps uzradās jau nākamajā mirklī.

— Kas noticis?

— Tūlīt sameklē Bakalbasi! Vienalga, kur viņš ir un ko dara. Man viņš jāredz. lai pēc pusstundas visi astoņi padomes locekļi būtu šeit! Ne­kavējies! Ej un sameklē viņus!

— Es to izdarīšu, bet vispirms pasaki, kas noticis.

— Notikusi katastrofa. Bet tagad ej un dari, ko es lūdzu.

Palicis viens, Adaijs piespieda plaukstas pie deniņiem. Neizturami sāpēja galva. Jau vairākas dienas sāpes nekādi negribēja atkāpties. Viņš gulēja slikti un maz, arī apetīte bija pazudusi. Patiesībā negribējās arī dzīvot — visu bija pārmācis neizmērojams nogurums. Likās, atbildības nasta viņu nožņaugs. Kāpēc gan tieši viņam ticis šis mokošais uzde­vums — būt Kopienas virsganam?

Tikko saņemtās ziņas bija ļaunākas par ļaunu. Brāļi Badžeraji bija atmaskoti. Kāds cietumā lieliski zināja, ko viņi iecerējuši, un šos plānus bija izjaucis. Varbūt Badžeraji bija pļāpīgi muļķi, bet varbūt kāds sar­gāja mēmo. Tie varēja būt viņi, jau atkal viņi. Vai varbūt pie vainas bija tas sasodītais karabinieris, kurš visu laiku jaucas, kur nevajag. Pēdējās die­nas viņš gandrīz vai esot apmeties uz dzīvi cietuma direktora kabinetā.

Vai viņš kaut ko perina? Un ja perina, tad ko? Kopienas cilvēki ziņoja, ka šis Valoni jau divas reizes esot saticies ar kādu narkotiku tirgoni vārdā Fraskvello. Droši vien karabinieris tieši šim narkomafijas tipam bija uz­ticējis pienākumu parūpēties par Mendibu. Puisis taču bija karabinieru vienīgā iespēja — skaidrs, ka viņi to sargāja. Līdzīgu domu viņš tikko bija dzirdējis pa telefonu. Zvanītājs teica vēl kaut ko svarīgu, bet ko tieši? Sāpes plosīja galvu un neļāva domāt. Adaijs sameklēja atslēdziņu, atvēra skapīti, izņēma no tā zāļu pudelīti un norija divas tabletes. Pēc tam ap­sēdās un aizvēra acis, ccrot, ka sāpes pierims. Ja paveiksies, pēc pusstun­das, kad ieradīsies pārējie, viņš jutīsies nedaudz labāk.

* * *

Guners klusītēm pieklauvēja pie kabineta durvīm. Astoņi Kopienas gani gaidīja Adaiju lielajā zālē. Iegājis kabinetā, Guners ieraudzīja savu kungu nekustīgi nolīkušu pār galdu — aizvērtām acīm, noguldījis galvu uz rokām, vadonis šķita miris. Guners piegāja tuvāk un atvieglojumā uzelpoja: Adaijs bija dzīvs. Viņš papurināja to aiz pleca un pamodināja.

— Tu biji aizmidzis.

— Jā… Man sāpēja galva.

— Tev vajadzētu parādīties ārstam, citādi tās sāpes tevi nobeigs pa­visam.

— Neuztraucies, es esmu vesels.

— Nē, neesi vis. Bet tagad tev jāiet, jo gani tevi gaida. Tikai nekāp lejā pie viņiem šādā izskatā.

— Jā, tūlīt noskalošu seju. Bet tu pa to laiku uzlej man tasīti tējas.

— Jau uzlēju.

Pēc dažām minūtēm Adaijs iegāja zālē, kur viņu gaidīja astoņi Ko­pienas padomes vīri. Tērpušies melnās drānās, tie sēdēja ap masīvu sar­kankoka galdu.

Adaijs izstāstīja viņiem, kas noticis Turīnas cietumā. Visu astoņu sejās atspoguļojās satraukums.

Hs gribu, lai tu, mans dārgais Bakalbasi, brauc uz Turīnu. Mendibs

no cietuma iznāks pēc divām vai trim dienām un mēģinās sazināties ar mūsējiem. Tas nedrīkst notikt, un mūsu (audis vairs nedrīkst pieļaut kļūdas. Tāpēc ir svarīgi, lai tu būtu tur un visu uzraudzītu. Saskaņo visu darbošanos un ziņo man, kas notiek. Mani māc ļaunas priekšnojautas. Šķiet, mūsu Kopiena nonākusi bezdibeņa malā.

— Es saņēmu ziņas no Turguta.

Visu skatieni pievērsās runātājam — vecam vīram ar možām, dzidri zilām acīm.

— Viņš ir slims un jūtas nomākts. Viņu moka depresija un vajāšanas mānija. Viņš apgalvo, ka viņu kāds visu laiku izsekojot, ka bīskapa kan­celejā viņam vairs neuzticoties, ka Romas karabinieri Turīnā uzturoties vienīgi tāpēc, lai arestētu viņu. Manuprāt, Turgutu vajadzētu no kated­rāles aizvākt.

— Nē, to mēs nedrīkstam darīt, tas būtu pilnīgs neprāts, — atbildēja Bakalbasi.

— Vai Ismets jau ir gatavs ceļam? — jautāja Adaijs. — Lai viņš savāc savu mantību un nekavējoties brauc pie sava tēvoča, tā būs vislabāk.

— Mēs runājām gan ar Ismctu, gan ar viņa vecākiem. Vecāki ir ar mieru, bet viņš pats nekur negrib braukt, jo viņam šeit ir meitene, ar kuru viņš taisās precēties, — skaidroja Talats.

— Meitene?! Precēties?! Kaut kāda skuķa dēļ viņš ir gatavs pazudi­nāt Kopienu? Runājiet ar viņa vecākiem. Ismetam jau šodien ir jādodas uz Turīnu. Viņš brauks kopā ar Bakalbasi. Un lai Ismeta vecāki nekavējo­ties piezvana Turgutam un paziņo, ka sūta pie viņa savu dēlu, kurš par viņu parūpēsies. Rīkojieties!

Adaija pavēlošais ronis nepieļāva nekādus iebildumus. Vēl pēc stun­das visi astoņi padomes vīri pameta Adaija mājokli — katrs bija saņēmis kādu konkrētu un steidzamu uzdevumu.