Svētā līķauta brālība

45

Elianna Maršē bija maza auguma, smalka un eleganta, visnotaļ val­dzinoša sieviete. Sagaidot Annu Himenesu, viņas sejā bija manāma gan ziņkārība, gan samierināšanās ar rūgtu nepieciešamību.

Profesorei Maršē žurnālisti nepatika — tie visu viņas stāstīto allaž sagrozīja un vienkāršoja tiktāl, ka beigu beigās rakstītajam vairs nebija nekā kopīga ar profesores vārdiem. Tāpēc viņa vairs nesniedza intervi­jas, bet tais reizēs, kad mediju pārstāvji vērsās pie viņas ar jautājumiem, atbildēja nemainīgi: — Izlasiet manas grāmatas, tur viss ir pateikts. Ne­prasiet, lai es trīs vārdos izsaku to, kā izskaidrošanai man vajadzējis trīs­simt lappušu.

Taču šī meitene bija īpašs gadījums — viņa ieradās ar rekomendāci­jām. Profesorei nesen bija piezvanījis un par jauno Himenesu vārdu aizbildis Spānijas vēstnieks UNESCO. Tāpat divu prestižu Spānijas uni­versitāšu rektori, kā arī trīs kolēģi no Sorbonas. Vai nu meiča patiešām bija ietekmīga persona vai ari apbrīnojami ietiepīga būtne, kas ir gatava uz visu, lai panāktu savu. Katrā ziņā Elianna Maršē bija nolēmusi atvē­lēt uzmācīgajai žurnālistei dažas minūtes.

Anna Himenesa saprata, ka ar Eliannu Maršē nedrīkst tērēt laiku tuk­šām aplinku runām, tāpēc nolēma godīgi atklāt viņai savus nodomus. Iespējas bija tikais divas: profesore viņu vai nu patrieks vai arī piekritīs palīdzēt.

Nepilnu divdesmit minūšu laikā Anna jau bija izskaidrojusi, ka vēlas rakstīt par Sindoni un tās vēsturi un tāpēc viņai vajadzīgs ekspertes padoms. Tikai zinošs vēsturnieks varētu Annai palīdzēt atsijāt patiesību no daudzajiem izdomājumiem.

— Kāpēc jūs interesējaties par Sindoni? Jūs esat katoliete?

— Nē, bet… savā ziņā… vismaz nokristīta es esmu, tikai uz baznīcu iet nemēdzu.

— Jūs neatbildējāt uz manu pirmo jautājumu. Kāpēc jūs interesē­jaties par Sindoni?

— Tāpēc ka tas ir savāds un neizprotams priekšmets, kas izraisījis daudz strīdu un diskusiju. Un laikam bijis par iemeslu arī dažādiem ne­lāgiem notikumiem: ugunsgrēkiem, zādzībām katedrālē. Līķauts gluži vai pievilcis vardarbību.

Profesore Maršē nicīgi sarauca uzacis un nolēma pielikt šai sarunai punktu.

— Himenesas jaunkundz, baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt. Mana specializācija ir pavisam cita, par ezotēriskiem jautājumiem nekad ne­esmu interesējusies, tāpēc jums vajadzēs meklēt citu padomdevēju, ar kuru apspriest to, kāpēc Sindone gluži kā magnēts pievelk vardarbību.

Elianna Maršē piecēlās. Viņa vairs nevēlējās tērēt laiku ar šo dumjo žurnālisti. Kā tai vispār pieticis nekaunības ierasties, lai aizkavētu viņu ar tamlīdzīgām blēņām?

Anna palika sēžam un cieši raudzījās profesorē. Bija jāizmēģina laime vēlreiz, cenšoties nepieļaut vēl kādu muļķīgu kļūdu.

— Es laikam neprecīzi izteicos, profesore Maršē. Mani neinteresē ezotērika. Man ļoti žēl, ja neviļus radīju šādu iespaidu. Es gribu uzrak­stīt dokumentālu vēstījumu, kas balstītos tikai un vienīgi uz faktiem un būtu tāls no jebkādām ezotēriskām interpretācijām. Es meklēju faktus, tikai faktus, pieņēmumi man nav vajadzīgi. Tieši tāpēc es ierados pie jums. Zinu, ka jūs spēsiet atšķirt patiesību no vairāk un mazāk populāru autoru nepamatotajām hipotēzēm. Jūs trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta notikumus pārzināt tik labi, it kā tās būtu mūsdienas. Tāpēc es ccru uz jūsu zināšanām un jūsu palīdzību.

Profesore Maršē vilcinājās. Tikko izskanējušie meitenes argumenti izklausījās nopietni.

— Man nav daudz laika. Tāpēc sakiet konkrēti, ko tieši vēlaties uzzināt.

Anna atviegloti nopūtās. Tagad galvenais bija uzmanīties un nejauši

nepateikt kādas muļķības — vēl viena kļūdīšanās piedota netiks.

— Es būtu pateicīga, ja jūs man izskaidrotu visu, kas saistīts ar svētā līķauta parādīšanos Francijā.

Vienaldzīgu seju profesore ņēmās detalizēti stāstīt par to, kā Sindone uzradusies Lirī miestiņā.

— Tā laika uzticamākās un sīkākās hronikas vēsta, ka 1349. gadā Žof­ruā dc Šarnī, Lirī pilskungs, pavēstījis, ka viņam pieder līķauts, uz kura redzams Pestītāja auguma nospiedums un kuru viņa ģimene godājot kā lielu svētumu. Šis augstmanis rakstīja vēstules pāvestam un Francijas karalim, lūgdams atļauju uzbūvēt īpašu baznīcu, kurā varētu novietot svēto relikviju un dot ticīgajiem iespēju to pielūgt. Ne pāvests, ne kara­lis neatbildēja uz dc Šarnī vēstulēm un atļauju baznīcas būvēšanai nedeva. Tomēr pamazām līķauts tik un tā kļuva par pielūgsmes objektu — par to parūpējās daži Lirī garīdznieki, kuri nojauta, ka šis kults vairos viņu ietekmi un varu.

— Jā, bet no kurienes uzradās pats līķauts?

— Francijas karaliskajā arhīvā joprojām glabājas vēstule, ko dc Šarnī rakstījis karalim. Tajā viņš apgalvo, ka ilgu laiku slēpis, ka viņa ģimenei pieder Jēzus līķauts, un darījis to vienīgi tāpēc, lai starp kristiešiem neiz­celtos strīdi. Tolaik dažādās vietās bija uzradušies arī citi līķauti: Ahcnē, Haenā, Tulūzā, Maincā un Romā. Tieši Romā, Vatikāna bazilikā kopš 1350. gada ticīgo pielūgsmei bija izstādīts viens no līķautiem, kuru, pro­tams, uzskatīja par īstu. Žofruā de Šarnī pie savas ģimenes goda kara­lim un pāvestam zvērēja, ka viņa īpašumā esošais līķauts esot patiesais audekls, kurā bijušas ievīstītas Kristus miesas. Taču dc Šarnī nekad ne­vienam neatklāja, kā līķauts pie viņa nonācis. Vai viņš to būtu mantojis? Varbūt nopircis? De Šarnī to noklusēja, tāpēc mēs varam izteikt tikai minējumus.

Pagāja daudzi gadi, līdz dc Šarnī saņēma atļauju baznīcas būvei, — profesore Maršē turpināja, — tomēr viņš pats nepiedzīvoja dienu, kad tur tika izstādīta Sindone. Dc Šarnī krita pie Puatjē, kaujas laikā ar savu augumu aizsegdams Francijas karali. Dc Šarnī atraitne relikviju uzdāvi­nāja Lirī baznīcai, tādējādi vairojot vietējo priesteru turigumu. Citu ciemu un pilsētu garīdznieki kļuva arvien skaudīgāki, un drīz sākās nopietnas nesaskaņas. Truā bīskaps pavēlēja veikt izmeklēšanu. Viņam pat izdevās sagādāt svarīgu liecinieku, kas ļāva apšaubīt līķauta autentiskumu. Lie­cinieks bija kāds gleznotājs, kurš apgalvoja, ka attēlu uz linaudekla esot uzgleznojis pēc Lirī pilskunga pavēles. Nu bīskapam bija pietiekams pamats aizliegt līķauta izrādīšanu baznīcā. Tikai pēc vairākiem gadiem, precīzāk, 1389. gadā cits Žofruā, kuru mēs varētu saukt par Žofruā II de Šarnī, izcīnīja pāvesta Klementa VII atļauju izstādīt līķautu. Drīz atkal iejaucās Truā bīskaps, kuram nebija pa prātam svētceļnieku straumes, kas plūda pielūgt Sindoni. Bīskapam izdevās panākt, ka līķauts uz vairā­kiem mēnešiem no jauna tiek noglabāts šķirstā un paslēpts ticīgo ska­tieniem, bet tostarp Žofruā de Šarnī noslēdza vienošanos ar pāvestu: līķautu drīkst rādīt ticīgajiem ar noteikumu, ka vietējie priesteri tiem izskaidros, ka audekls ir tikai gleznojums, kurš atveido Kristus padeso līķautu.

Runādama bezkrāsaini vienaldzīgā balsī, profesore Maršē turpināja ceļojumu cauri tālajiem gadiem un pastāstīja, ka Žofruā II de Šarnī meita Margerita de Šarnī nolēma līķautu uzglabāt sava otrā vīra grāfa de la Roša pilī.

— Kāpēc? — jautāja Anna.

— Tāpēc, ka 1415. gadā Simtgadu kara laikā bieži notika laupīšanas. Margerita nosprieda, ka daudz lielākā drošībā relikvija būs vīra pilī Sentipolitsirlcdubā. Viņa bija apbrīnojama sieviete un, otrreiz palikusi atraitnēs, mācēja daudzkāršot savus pieticīgos ienākumus, panākot, lai samaksā ikviens, kurš līķautu vēlas aplūkot tuvumā. Tieši naudas grūtī­bas pamudināja Margcritu pārdot relikviju Savoju dinastijai. Sindone mainīja īpašnieku 1453. gada 22. martā. Lirī priesteri protestēja un apgal­voja, ka patiesie līķauta īpašnieki esot viņi, jo galu galā Žofruā I de Šarnī atraitne viņiem to bija uzdāvinājusi. Taču Margerita šajos iebildumos neklausījās un uzsāka pārticīgu dzīvi, no Savoju nama saņēmusi Varambomas pili un Miribilas lēni, kas ienesa labu renti. Ir saglabājies pirkuma līgums, ko parakstījis Savojas hercogs Luijs I. Bet tālākā Sindones vēs­ture ir plaši zināma.

— Es gribēju jums jautāt, vai pastāv iespēja, ka Sindone Francijā būtu nonākusi ar templiešu starpniecību.

— Ak, templieši! Neziņas un tumsonības dēļ viņiem ticis tik daudz apmelojumu! Tik daudz leģendu sacerēts! Taču tās visas ir sēnalas — par templiešiem lielākoties runā pseidozinātne un pseidoliteratūra. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka daudzas masonu organizācijas uzskata sevi par Tempļa ordeņa mantiniecēm. Tās aktīvi iesaistījās sabiedriskās norisēs, bet, piemēram, franču revolūcijas laikā dažas nostājās vienā, bet citas otrā pusē…

— Vai pats Tempļa ordenis turpināja pastāvēt?

— Protams. Ir organizācijas, kuras, kā jau teicu, uzdodas par tā man­tiniecēm. Un nedrīkst aizmirst, ka Skotijā Tempļa ordenis nekad nav ticis iznīcināts. Tomēr cs pati palieku pie pārliecības, ka Templis ir gājis bojā 1314. gada 19. martā tai sārtā, kurā Filips Skaistais pavēlēja sade­dzināt lielmestru Zaķu de Molē un citus bruņiniekus.

— Es biju Londonā un iegriezos kādā centrā, kas pēta Tempļa vēsturi.

— Šādu klubu un organizāciju, kas dažādi apliecina savu saistību ar Tempļa ordeni, ir daudz. Taču mani tās absolūti neinteresē.

— Kāpēc?

— Himenesas jaunkundz, cs esmu vēsturnicce.

— Jā, cs zinu, bet…

— Nav nekādu bet. Jums ir vēl kādi jautājumi?

— Jā, es vēlētos zināt, vai de Šarnī dzimta ir izdzīvojusi līdz mūs­dienām. Vai mūsdienās ir kādi Žofruā dc Šarnī pēcteči?

— Ļoti iespējams. Taču aristokrātu dzimtu pēctecības jautājumi ir atsevišķa nozare, iesaku jums vērsties pie kāda ģenealoģijas speciālista.

— Atvainojiet, ka atkārtojos, tomēr kur, jūsuprāt, Žofruā de Šarnī ieguva līķautu?

— Nezinu. Jau teicu, ka viņš pats to nekad neatklāja. Un neko neiz­pauda arī viņa atraitne un vēlākie pēcteči. Šī relikvija varēja būt nopirkta vai saņemta dāvanā, bet mēs to nekad precīzi nenoskaidrosim. Tolaik

Eiropā bija milzums relikviju, ko no Austrumiem bija atveduši krust­neši. Vairums, protams, bija viltojumi, tāpēc ari ir ziņas par neskaitā­miem svēto kauliem, līķautiem, svētajiem grāliem un tā tālāk.

— Vai ir iespējams uzzināt, vai Žofruā de Šarnī ģimene ir bijusi sais­tīta ar krusta kariem?

— Atkārtoju: jums vajadzētu konsultēties pie ģenealoģijas eksperta. Ja nu vienīgi… — Profesore pieklusa un, domās iegrimusi, bungoja pa galdu ar pildspalvas galu. Anna saspringti gaidīja, kas sekos šim klu­suma brīdim.

— Iespējams, ka Žofruā de Šarnī tā vai citādi bija rados Žofruā dc Šarnē, Tempļa ordeņa vizitatoram Normandijā, kurš ilgi bija cīnījies Svētajā Zemē un sadega sārtā kopā ar Žaku de Molē. Izskaidrojums va­rētu būt ortogrāfisks, rakstībā atšķiras tikai viens burts, un…

— Jā, jā, jums taisnība! Esmu pārliecināta, ka viņi ir no vienas ģimenes!

— Jaunkundz, tagad jūs sev vēlamo uzdodat par esošo. Es gribēju teikt, ka pastāv iespēja, ka abi uzvārdi nākuši no vienas saknes, tāpēc līķ-

v • v v

auta īpašnieks Žofruā dc Sārnī…

— … relikviju bija ieguvis no sava radinieka Žofruā de Šarnē, kurš pirms daudziem gadiem to bija atgādājis uz Franciju no Svētās Zemes un glabāja savas dzimtas pilī. Šo nekādi nevar saukt par muļķīgu mi­nējumu.

— Tas tomēr tāds ir. Redziet, Žofruā de Šarnē bija ietekmīgs templietis. Ja viņš būtu ieguvis kādu relikviju, tā automātiski kļūtu par ordeņa īpašumu un viņš to nekādi nebūtu varējis uzglabāt savas dzimtas namā. Par tcmplieti Žofruā de Šarnē ir saglabājies daudz dokumentu, jo viņš līdz pašām beigām palika uzticīgs lielmcstram dc Molē un Templim… Bet nevajadzētu aizrauties ar tukšu fantazēšanu.

— Vai tiešām nevar pieļaut iespēju, ka de Šarnē kāda iemesla dēļ līķautu neatdeva ordenim?

— Šaubos. Tas nekādi nesaskan ar to, kas mums zināms par šo bru­ņinieku. Atvainojiet, ka sajaucu jums galvu. Visticamāk abi Žofruā tomēr nav no vienas ģimenes, un ar nelielām izmaiņām uzvārda rakstībā šo­reiz neko izskaidrot nevarēs…

— Es braukšu uz Lirī.

— Ļoti labi. Vai jums ir vēl kādi jautājumi?

— Liels paldies. Domāju, ka jūs neviļus atklājāt daļu sena noslēpuma. Elianna Maršē atvadījās no Annas Himenesas, kārtējo reizi guvusi

apstiprinājumu savam viedoklim par žurnālistiem: tic ir virspusēji, pusizglītoti un noskaņoti uz muļķīgām spekulācijām. Kāds gan brīnums,

ka avīzēs sarakstīts tik daudz nejēdzību.

* * *

Anna ieradās Truā nākamajā dienā pēc tikšanās ar profesori Maršē. Viņa noīrēja mašīnu, aizbrauca uz Lirī un pārsteigta atklāja, ka tas ir pa­visam mazs ciems, kurā nav vairāk par piecdesmit iedzīvotājiem.

Viņa staigāja pa senās pils drupām, glāstīja apsūnojušos akmeņus, cerēdama, ka šie pieskārieni atmodinās viņas intuīciju un uzvedinās uz pareizā ceļa. Pēdējā laikā Anna visbiežāk paļāvās uz nojausmām un pēk­šņi atausušām domām, nevis ilgās pūlēs nākušiem spriedumiem.

Pa taciņu, kas vijās gar dižciltīgā Žofruā cietokšņa drupām, tuvojās sirma sieviete ar suni. Viņa nopētīja Annu no galvas līdz papēžiem.

— Labdien!

— Labdien!

— Šeit ir ļoti skaisti.

— Ir gan, bet jaunie parasti tā nedomā, viņiem patīk lielās pilsētas.

— Tas jau tikai tāpēc, ka pilsētā ir vairāk iespēju atrast darbu.

— Darbu var atrast visur, ja vien cilvēks grib strādāt. Šeit, Lirī, ir laba un auglīga zeme. No kurienes esat jūs?

— No Spānijas.

— Tā jau man likās. Akcents tomēr ir dzirdams, kaut arī franciski jūs runājat labi.

— Paldies.

— Ko jūs šeit darāt? Apmaldījāties?

— Nē, speciāli atbraucu apskatīt Lirī. Esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu. Un tā kā pirmās ziņas par to saistītas tieši ar Lirī…

— Tas taču notika pirms daudziem gadsimtiem. Un tagad runā, ka līķauts nemaz neesot īsts, to esot uzgleznojuši tepat Lirī.

— Un kā domājat jūs?

— Man ir vienalga. Es neesmu ticīgā. Visi tie stāsti par svētajiem un relikvijām mani nekad nav interesējuši.

— Par sevi varu teikt to pašu. Taču man uzticēja pienākumu rakstīt par šo tēmu, un darbs ir un paliek darbs.

— Šeit jau jūs nekā neatradīsiet. Cietokšņa drupas, tas ari viss.

— Vai nav saglabājušies arhīvi vai de Šarnī ģimenes dokumenti?

— Varbūt kaut kas glabājas Truā, kaut arī dzimtas pēcteči dzīvo Parīzē.

— Dzīvo Parīzē? Mūsdienās?

— Jā, protams. De Šarnī dzimtai ir daudz atzarojumu.

— Kā es varētu šos cilvēkus atrast?

— Nezinu, man ar viņiem nav nekādu sakaru, kaut ari reizēm kāds no viņējiem te iegriežas. Pirms trim vai četriem gadiem bija atbraucis viena Šarnī zara jaunākais dēls. Skaists puisis! Visi gāja uz viņu pa­skatīties.

— Bet kā lai cs viņus atrodu?

— Iegriezieties tais mājās — tur tālāk ielejā. Tur dzīvo Didjē kungs, viņš pārrauga de Sārnī zemes īpašumus.

Anna atvadījās no vecās sievietes un steidzās uz norādīto namu. Vai tiešām viņai tik neticami paveiksies un izdosies satikt Žofruā de Šarnī pēctečus?

Didjē kungs bija plecīgs, sirms vīrs visai nelaipnu seju un raudzījās Annā neuzticības pilnām acīm.

— Atvainojiet, Didjē kungs, cs esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu. Tieši tāpēc esmu atbraukusi uz Lirī. Zinu, ka šī zeme pieder de Šarnī ģimenei un jūs pie viņiem strādājat.

Didjē izskatījās samiegojies un īgns. Viņš mierīgi bija snauduļojis savā ērtajā atpūtas krēslā, kad pie durvīm bija atskanējis negaidīts zvans. Tā kā sieva rosījās mājas tālākajā daļā, durvis bija atvēris viņš pats. Un, lūk, tagad viņam vajadzēja sarunāties ar svešu, uzbāzīgu jaunkundzi.

— Ko jums vajag?

— Es būtu pateicīga, ja jūs man pastāstītu par šo ciemu un de vŠarnī ģimeni…

— Kāpēc?

— Es jau teicu, ka esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu.

— Un kas man par to? Es tak neiešu jums stāstīt par Sārnī tikai tāpēc, ka jūs esat žurnāliste.

— Tas taču nav nekas slikts. Manuprāt, jūsu cicms var lepoties, ka tieši te pirmoreiz parādījies svētais līķauts un…

— Tas līķauts te nevienu neinteresē. Ja meklējat informāciju par ģi­meni, brauciet uz Parīzi. Seit jūs neko neuzzināsiet, mēs nevienam ne­kādas baumas nestāstīsim.

— Didjē kungs, jūs esat mani pārprads, es nemeklēju baumas. Es vē­los uzrakstīt nopietnu rakstu, kurā liela lomu būtu atvēlēta arī šī ciema un dc Sārnī dzimtas vēsturei. De Sārnī bija pirmie zināmie svētā līķauta īpašnieki, relikvija bija izstādīta šī ciema baznīcā, manuprāt, tas tiešām ir iemesls lepnumam.

— Daži no mums domā tāpat.

Anna un Didjē kungs pievērsa skatienus sievietei, kas tikko bija ienā­kusi viesistabā. Gara, spēcīga auguma, dažus gadus jaunāka par savu vīru un atšķirībā no tā — smaidošu, sirsnīgu seju.

— Man ir aizdomas, ka jūs manu vīru esat pamodinājusi no pēcpus­dienas snaudiena. Tādi satricinājumi visai smagi ietekmē viņa noskaņo­jumu. Nāciet iekšā. Vai varu jums piedāvāt tēju vai kafiju?

Anna, ilgi nedomājot, iegāja mājā.

— Liels paldies. Ja tas jums nebūs pārliecīgs apgrūtinājums, es lab­prāt iedzeršu kafiju.

— Tūlīt uzvārīšu. Nāciet, sēdieties.

Didjē pāris saskatījās. Nebija nc mazāko šaubu, ka strīdi šai mājā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, — abu raksturi bija pārlieku atšķirīgi. Gaidot Didjē kundzes atgriešanos no virtuves, Anna pūlējās uzturēt pie­klājīgu sarunu par laikapstākļiem un tamlīdzīgiem jautājumiem. Kad saimniece atnesa kafiju, viņa tai izskaidroja sava apmeklējuma iemeslus.

— Apkārtējās zemes de Šarnī ģimenei pieder kopš neatminamiem laikiem. Jums vajadzētu aiziet uz mūsu baznīcu, tur noteikti ir saglabāju­šies kādi dokumenti. Un, protams, jums jāiegriežas Truā vēstures arhīvā.

Didjē kundze ilgi stāstīja par cicma dzīvi, žēlojoties, ka jaunieši to pamet. Arī abi viņas pašas dēli dzīvojot Truā, kur viens strādājot bankā, bet otram esot ārsta prakse. Anna pacietīgi klausījās garus stāstus par kaimiņiem un radiniekiem, līdz beidzot pievērsa sarunu jautājumiem, kuru dēj bija mērojusi garo ceļu uz šo cicmu.

— Un kādi ir dc Šarnī? Viņiem droši vien ir saviļņojoši ierasties savu senču dzimtenē.

— Ģimenei ir daudz atzaru, bet mēs pazīstam tikai vienu no tiem. Te viņi bieži nerādās. Par zemi gādājam mēs. Viņi ir diezgan augstprā­tīgi, bet tādi jau ir visi aristokrāti. Pirms dažiem gadiem bija atbraucis viens šīs zemes saimnieku attāls radinieks, izskatīgs un simpātisks puisis. Viņu te visur izvadāja mūsu priesteris. Jā, varat aprunāties arī ar priesteri, viņam ar de Šarnī ir vairāk sakaru. Un vēl cs jums iesaku aizbraukt uz Truā pie dc Šarnī īpašumu pārvaldnieka. Iedošu jums viņa adresi un tele­fona numuru. Kapella kungs ir ļoti laipns un neatteiksies jums palīdzēt.

Pēc divām stundām Anna izgāja no Didjē ģimenes mājokļa, kļuvusi par kādu informācijas kripatu bagātāka. Bija jau diezgan vēls, katrā ziņā Francijā šo stundu jau uzskatīja par vakariņu laiku, kad svešinieku iera­šanās vairs nav vēlama. Tā nu Anna nolēma atgriezties Truā un nāka­majā dienā doties uz vēstures arhīviem un Lirī baznīcu.

* * *

Truā municipālajā arhīvā vienīgais Annas sastaptais darbinieks bija jauns puisis ar pirsingu degunā un vismaz trim auskariem katrā ausī. Arhivārs tūdaļ pažēlojās, ka darbs esot nāvīgi garlaicīgs, tomēr atzina, ka viņam ar savu bibliotekāra izglītību šai pilsētā būtu grūti atrast labāku dar­bavietu.

Puisi sauca Zans, un viņš, uzklausījis Annu, piedāvājās palīdzēt mek­lējumos.

— Tu domā, tas Žofruā de Šarnē, kurš bija Tempļa ordeņa vizitators Normandijā, ir bijis mūsu Žofruā de Šarnī sencis? Uzvārdi tomēr nav gluži vienādi.

— Jā, bet varbūt tās ir tikai izmaiņas uzvārda rakstībā. Galu galā visai bieži ir gadījies, ka laika gaitā uzvārdam kāds burts pazūd vai tiek pievienots no jauna.

— Protams, protams. Es neko nesolu, bet pa abiem tomēr varam mēģināt kaut ko atrast.

Vispirms abi ķērās pie informatizētajiem arhīviem, bet visai drīz va­jadzēja pāriet pie senajiem papīra dokumentiem. Annu pārsteidza puiša plašās zināšanas. Viņš pēc izglītības bija bibliotekārs, taču bija ieguvis grādu arī franču literatūrā un senos tekstus pārzināja un lasīja brīvi.

— Es atradu sarakstu, kurā uzskaitīti visi, kas kristīti Lirī baznīcā. Dokuments sarakstīts deviņpadsmitajā gadsimtā — kāds vietējais pēt­nieks nolēmis notraukt putekļus no ciema vēstures un centīgi pārrak­stījis baznīcas arhīvus. Paskatīsimies, vai neatradīsim ko noderīgu.

Pēc četrām darba dienām Annai un Žanam jau bija izdevies uzzīmēt de Šarnī dzimtas ģenealoģisko koku, lai gan tas neapšaubāmi bija nepilnīgs. Bija atrodamas ziņas par daudzu ģimenes locekļu dzimšanu, kristībām un kāzām, taču pavisam maz bija izdibināms par tiem, kas, noslēdzot izdevīgas alianses, laulājās vairākas reizes vai aizprecējās projām no Lirī, un tāpat gandrīz neiespējami bija izsekot daudzo ģimenes atvašu gaitām.

— Domāju, ka tev vajadzētu lūgt palīgā kādu vēsturnieku, kas būtu eksperts ģenealoģijā.

— Jā, man to ieteica jau iepriekš. Vai tu pazīsti kādu ģenealoģijas speciālistu?

— Man ir draugs, Pols, kurš varbūt varētu tev palīdzēt. Viņš ir no Truā, mēs kopā pabeidzām vidusskolu. Viņš aizbrauca uz Parīzi, Sorbonā ieguva doktora grādu vēsturē, jau sāka strādāt par profesora asistentu, bet tad iemīlējās kādā skotu žurnālistē un arī pats iemācījās žurnālistikas skolā. Tagad viņi abi dzīvo Parīzē un izdod žurnālu "Noslēpumi". Man pašam ir visai nopietni iebildumi pret tāda tipa publikācijām. Viņi lie­lākoties raksta par pagātnes noslēpumiem un neatrisinātām mīklām un sadarbojas ar dažādiem zinātniekiem, arī vēsturniekiem un ģenealogiem. Varbūt Pols varētu tev ieteikt kādu speciālistu. Mēs gan neesam tikušies jau vairākus gadus kopš Pola kāzām. Viņa sieva cieta smagā nelaimes gadījumā, un uz Truā viņi vairs nav braukuši. Bet es esmu pār­liecināts, ka viņš piekritīs ar tevi aprunāties. Tomēr vispirms tev jāaiz­brauc uz Lirī baznīcu, gan jau ari tur ir saglabājušies seni dokumenti,

un varbūt prāvests varēs tev pastāstīt ko interesantu.

* * *

Lirī draudzes prāvests izrādījās sirsnīgs gadus septiņdesmit vecs sirm­galvis. Anna viņam bija piezvanījusi, un garīdznieks bija piekritis sa­tikties.

— De Šarnī dzimta vienmēr bijusi saistīta ar šo novadu. Apkārtējā zeme viņiem pieder joprojām, bet viņi paši jau vairākus gadsimtus Lirī vairs nedzīvo.

— Vai pašreizējos dc Šarnī jūs pazīstat?

— Tikai dažus. Dzimtā ir vairāki atzari, un dažādu pēcnācēju, pro­tams, ir dučiem. Tā ģimenes daļa, kas visciešāk ir saistīta ar Lirī, dzīvo Parīzē. Viņi ir ietekmīgi cilvēki.

— Viņi bieži brauc šurp?

— Nē, patiesībā pavisam reti. Neesmu viņus redzējis gadiem ilgi.

— Jūsu ciema iemītniece Didjē kundze man stāstīja, ka pirms trim vai četriem gadiem esot bijis atbraucis kāds ļoti simpātisks puisis no dc Šarnī ģimenes.

— A, priesteris!

— Priesteris?

— Jā. Jūs pārsteidz, ka no dc Šarnī ģimenes kāds kļuvis par garīdz­nieku? — smaidot vaicāja prāvests.

— Nē, protams, nē. Vienkārši man stāstīja, ka atbraucējs bijis ļoti izskatīgs, bet nc vārda neminēja par to, ka viņš bijis priesteris.

— Vietējie to droši vien nemaz nezināja. Viņš ieradās laicīgajās drānās, šeit nenēsāja pat kolārkrcklu un izskatījās kā parasts sava vecuma puisis. Cik man zināms, viņš taisa spožu karjeru un par pieticīgu lauku prāvestu nemūžam nekļūs. Es par viņu neko daudz nezinu, viņš pats nav no tās ģimenes daļas, ko pazīstu labāk, taču arī viņa senči ir saistīti ar šo apkaimi. Man piezvanīja no Parīzes un lūdza, lai es viņu uzņemu.

Sarunu pārtrauca Annas mobilā telefona zvans. Meitene nospieda savienojuma pogu un izdzirda Žana satraukto balsi.

— Anna, es domāju, man ir izdevies šo to atrast!

— Ko tieši?

— Palūdz, lai tēvs Salvēns tev parāda ierakstus par divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā notikušajām kristībām. Tu redzēsi, ka daži no Sārnī agrāk bijuši Sarnē.

— Kā tu to zini?

— Pētīju ierakstu deviņpadsmitā gadsimta kopijas. Bet es pagaidām nezinu, vai tā ir kļūda, kas radusies, dokumentus pārrakstot. Es braucu pie tevis. Gaidi, pēc pusstundas būšu klāt.

Annai nebija viegli pārliecināt tēvu Salvēnu, lai tas viņai atļauj aplū­kot senās baznīcas grāmatas, kas draudzes bibliotēkā tika glabātas kā vislielākie dārgumi. Beigu beigās vecais prāvests runāja ar garīdznieku, kurš rūpējās par draudzes arhīvu. Tas, izdzirdis Annas vēlēšanos, neap­mierināti iesaucās: — Es vēl saprastu, ja jūs būtu vēsturniece. Bet jūs esat tikai žurnāliste, kas pati īsti nezina, ko meklē.

— Es vēlos aprakstīt svētā līķauta vēsturi un gribētu izvairīties no neprecizitātēm un neskaidrībām.

— Un kāds tam sakars ar de Sārnī vārda rakstības variantiem? — īgni prašņāja draudzes arhivārs.

— Gribu noskaidrot, vai Tempļa ordeņa vizitators Normandijā, Žof­ruā de Sarnē, kurš sadega sārtā kopā ar Žaku dc Molē, ir bijis rados ar šejienes dc Šarnī. Tad varētu pieņemt, ka sākotnējais līķauta īpašnieks bijis Žofruā dc Šarnē, kurš relikviju man nezināmu iemeslu dēļ paslēpis savas dzimtas mājās. Mēs zinām, ka četrdesmit gadus vēlāk līķauts bija Žofruā de Šarnī īpašumā.

— Citiem vārdiem sakot, jūs gribat pierādīt, ka svētais līķauts ir pie­derējis templiešiem, — noteica tēvs Salvēns.

— Bet, ja pierādījumu nebūs, viņa tos i/gudros, — noburkšķēja arhivārs.

— Nē, es neko neizgudrošu. Ja pierādījumu nav, tad ar to jāsamieri­nās. Es tikai mēģinu rast izskaidrojumu tam, kāpēc Sindone ne no šā, ne no tā uzradās tieši šai mazajā, nomaļajā ciemā. Un man visnotaļ pārlie­cinošs šķiet pieņēmums, ka relikviju no Svētās Zemes šurp atgādāja kāds krustnesis, kurš tikpat labi varētu būt piederīgs Tempļa ordenim. Kā ci­tādi to izskaidrot? Un Žofruā de Šarnī bez iemesla taču nebūtu zvērē­jis, ka līķauts ir īsts.

— Viņš to nekad nepierādīja, — aizrādīja prāvests.

— Bet varbūt viņš vienkārši nedrīkstēja teikt, kā līķautu ieguvis.

— Blēņas! — atcirta arhivārs.

— Atļaujiet jautāt, vai jūs paši ticat, ka svētais līķauts ir īsts.

Abi garīdznieki kādu brīdi klusēja. Viņi bija ticīgi cilvēki, un tikai tādēļ savu dzīvi bija veltījuši Dievam. Vienīgi spēcīga ticība var pamudi­nāt uz visu mūžu atteikties no ģimenes un mīlestības. Tomēr ikvienam, kurš pieņēmis šādu lēmumu, gadās brīži, kad prāta balss ieskanas ska­ļāk, un tad uzmācas šaubas, kas var kļūt mokošas un neizturami smagas.

Pirmais ierunājās arhivārs.

— Jau pirms vairākiem gadsimtiem Baznīca ir atļāvusi pielūgt šo līķautu.

— Es zinu, kāds ir Baznīcas viedoklis. Es jautāju, ko domājat jūs.

— Mīļo meitenīt, — teica tēvs Salvēns, — Sindone ir relikvija, ko pielūdz miljoniem ticīgo. Zinātnieki ir nolieguši tās autentiskumu, tomēr… man jāatzīst, ka toreiz, kad pats to redzēju Turīnas domā, mani pārdzīvojumi bija ļoti spēcīgi. Šim audekla gabalam neapšaubāmi pie­mīt kaut kas pārdabisks par spīti rezultātiem, ko devušas pārbaudes ar radioaktīvo oglekli.

Kad ieradās Zans, Annai vēl nebija izdevies pierunāt garīdzniekus, lai tic atļauj izpētīt senos draudzes dokumentus.

Kaut arī pirmajā mirklī prāvests un arhivārs Žanu nopētīja aizdomu un nepatikas pilniem skatieniem, puisim pietika ar desmit minūtēm, lai iegūtu atļauju doties uz baznīcas arhīva telpu un aplūkot visu, kas vaja­dzīgs. Arhivārs pat neatteicās palīdzēt sameklēt īstos ierakstus.

Aizritēja vairāk nekā divas stundas, līdz viņiem izdevās atrast meklēto: Lirī bija mitinājušies ne vien de Šarnī, bet arī vīri, kuru uzvārda rakstība par vienu burtu atšķīrās.

Atgriezušies Truā, Anna un Zans devās vakariņās.

— Mums tomēr izdevās!

— Jā, tev bija taisnība, abi Žofruā tomēr bijuši radinieki.

— Patiesībā to neizdomāju es. Par šādu iespēju man ieminējās profe­sore Elianna Maršē. Tagad es esmu pārliecināta, ka sākotnējais Sindones īpašnieks bijis Žofruā dc Šarnē. Viņš to lika uzgleznot vai ari atgādāja no Svētās Zemes, kur droši vien nopirka kā īstu.

— Ja relikvija būtu īsta, tā būtu palikusi Tempļa īpašumā. Neaiz­mirsti, ka bruņinieki deva nc tikai šķīstības, bet arī nabadzības zvērestu. Viņi atteicās no privātīpašuma, un katram atsevišķi viņiem nekas nepie­derēja. Tāpēc man joprojām šķiet pārlieku dīvaini, ka līķauts piederējis kādam templietim. Var jau būt, ka abi Žofruā bijuši radinieki. Tomēr runas par to, ka relikvija bijusi templicša īpašumā, pagaidām ir pilnīgi nepamatotas. Mums nav pierādījumu.

— Pierādījums ir tas, ka viņš bijis Svētajā Zemē, — nepiekāpās Anna.

— Jā, tāpat kā vairums templiešu.

— Bet vairumu nesauca par Žofruā dc Šarnē.

— Anna, tava teorija ir interesanta, taču pagaidām izskatās baltiem diegiem šūta, un tu pati to lieliski zini. Jūs, žurnālisti, pārāk bieži nepie­rādītus pieņēmumus pasniedzat kā drošus faktus. Tāpēc cs nespēju ticēt tam, ko raksta avīzes.

— Brīnišķīgi! Vēl viens, kuram ir aizspriedumi pret žurnālistiem!

— Tie nav aizspriedumi, tikai zināma neuzticēšanās.

— Mēs nemēdzam rakstīt melus!

— Es taču nesaku, ka jūs melojat. Visā, ko jūs rakstāt, ir daļa patie­sības, bet tāpēc vien rakstītais nekļūst par pilnīgu patiesību. Es tikai gribu uzsvērt, ka tev, rakstot par Sindones vēsturi, pedantiski jāturas pie laktiem.

Citādi lasītaji tavu apcerējumu uztvers ka izdomājumus un kārtējās

ezotēriskās blēņas, bet tādu jau ir sacerēts kaudzēm.

* * *

Anna nolēma uzticēties Žanam. Viņi bija iepazinušies tikai pirms ne­dēļas, taču Annai šķita, it kā viņa šo puisi būtu pazinusi vienmēr. Zans bija jūtīgs, gudrs un atjautīgs. Un par spīti puiciskajai ārienei un savda­bīgajam ģērbšanās stilam bija apveltīts ar nosvērtu raksturu.

Anna viņam izstāstīja visu, ko zināja, vienīgi nepieminēja Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļu un savu brāli Santjago. Beigusi stāstīt, viņa gaidīja Žana viedokli.

— Kārtējai czotēriķu grāmatai nebūtu slikti, taču patiesībā, Anna, tu man izstāstīji vienīgi par savām nojautām un aizdomām. Ja tevis stās­tīto pierakstītu, protams, sanāktu aizraujošs žurnāla raksts, taču tev nav itin neviena pierādījuma un visi minējumi šķiet no gaisa pagrābti. Es negribu tevi apbēdināt, bet, ja es kādā žurnālā izlasītu šādu apcerējumu, cs rakstītajam neticētu un visu uzskatītu par tipisku pseidovēsturisku murgojumu, kādus sacer tie, kas neiedomājamus noslēpumus redz uz katra stūra un tic ari lidojošajiem šķīvīšiem.

Anna nespēja apslēpt sarūgtinājumu. Sirds dziļumos viņa atzina, ka Žanam ir taisnība. Viņas teorijām patiešām trūka nopietnu pierādī­jumu.

— Zini, Žan, es tomēr nepadošos. Taču, ja man neizdosies atrast pierādījumus, cs nerakstīšu ne rindiņas. To es apsolu gan tev, gan sev pašai. Tā es nelikšu vilties visiem jums, kas man tik daudz palīdzējāt. Tagad mēģināšu noskaidrot, vai viens man pazīstams Šarnī arī ir rados ar tiem, kas nākuši no Lirī.

— Tu pazīsti kādu Šarnī?

— Jā, viņš ir ļod skaists, interesants un mazliet noslēpumains vīrie­tis. Braukšu uz Parīzi, tur būs vieglāk sazināties ar viņa ģimeni.

— Es labprāt brauktu tev līdzi.

— Nu tad brauc!

— Nevaru, tad man jāņem atvaļinājums, bet vienas dienas laikā to nokārtot nevar. Ko vēl tu esi ieplānojusi darīt?

— Pirms prombraukšanas iegriezīšos Kapella kunga birojā, viņš ir de Šarnī īpašumu pārvaldnieks. Un es priecātos, ja tu piezvanītu tam savam draugam žurnālistam. Kā sauca viņa izdevumu? "Noslēpumi", ja? Pēc tam no Parīzes braukšu uz Turīnu, tomēr viss ir atkarīgs no tā, ko izdosies izdibināt Parīzē. Es tev regulāri zvanīšu un visu izstāstīšu. Zini, tu esi vienīgais, ar kuru cs par šiem jautājumiem esmu varējusi atklāti izrunāties. Tev veselā saprāta netrūkst, un tu mācēsi piebremzēt manu fantāziju.

* * *

Kapella kungs bija visai drūms un nerunīgs tips, kurš pieklājīgi paziņoja Annai, ka informāciju par saviem klientiem nesniegs. Viņš tikai lieku reizi apliecināja, ka Francijā patiešām esot desmitiem de Šarnī dzimtas pēcnācēju un viņa klientu ģimene esot tikai viena no daudzām ar šādu uzvārdu.

Anna vīlusies pameta Kapella kunga biroju un brauca uz Parīzi.

Nonākusi galvaspilsētā, viņa tūdaļ devās uz "Noslēpumu" redakciju, kas atradās eleganta deviņpadsmitā gadsimta nama otrajā stāvā. Pols Bisols izskatījās kā sava skolas gadu drauga Žana pretstats: tērpies ne­vainojamā uzvalkā, viņš drīzāk atgādināja kāda starptautiska uzņēmuma menedžeri, nevis žurnālistu. Žans jau bija viņam piezvanījis un lūdzis palīdzēt Annai.

Pols Bisols pacietīgi uzklausīja Annas stāstu, ne reizi nepārtrauk­dams ar jautājumiem vai komentāriem.

— Vai jūs pati apzināties, kur esat iepinusies?

— Kā jūs to domājat?

— Himenesas jaunkundz…

— Sauciet mani par Annu.

— Labi, Anna. Tātad tev ir jāzina, ka templieši joprojām pastāv. Taču tie nav tikai eleganti vēsturnieki, ar kādiem tu iepazinies Londonā.

Un tie nav ari smalki džentlmeņi, kas tiekas slēgtos klubos un apgalvo, ka ir mantojuši Tempļa garu. Zaks de Molē pirms nāves paguva parū­pēties par Tempļa nākotni. Daudz bruņinieku tolaik pazuda bez pēdām un uzsāka dzīvi slepenībā. Viņi visi uzturēja sakarus ar Skotijas Templi, jo tieši tam pēc Zaķa dc Molē lēmuma bija jākļūst par jauno ordeņa sirdi. Templieši iemācījās dzīvot slepenībā, iefiltrējās daudzu Eiropas valdnieku galmos un pat pāvesta kūrijā. Tā tas turpinās līdz mūsdie­nām. Viņi nekur nav pazuduši.

Annai uzmācās klusas dusmas. Šis vīrietis nerunāja kā nopietns vēsturnieks. Līdz Šim viņai bija gadījies satikt cilvēkus, kuri kritizēja un izsmēja viņas trakās teorijas, aicināja beigt fantazēt un turēties pie fak­tiem, bet tagad piepeši bija uzradies domubiedrs, kurš nezin kāpēc šķita neciešami kaitinošs.

Bisols nocēla telefona klausuli un mirkli runāja ar sekretāri. Tad pie­cēlās un aicināja Annu sev līdzi. Viņš pieklauvēja pie blakus kabineta dur­vīm un, sagaidījis uzaicinājumu, tās atvēra.

Kabinetā pie rakstāmgalda sēdēja gadus trīsdesmit veca sieviete brū­niem matiem un neiedomājami zaļām acīm. Ieraudzījusi atnācējus, viņa pārstāja klabināt datora taustiņus, uzsmaidīja, taču no krēsla nepiecēlās.

— Nāciet un sēdieties. Tātad tu esi Žana draudzene?

— Patiesībā mēs iepazināmies pavisam nesen. Taču lieliski sapro­tamies, un Žans man daudz palīdzēja.

— Tāds nu viņš ir pēc dabas. Bruņinieks, kurš allaž steidzas palīgā, — teica Pols. — Es gribētu, lai tu, Anna, tagad izstāstītu Elizabetei visu, ko stāstīji man.

Situācija Annai šķita arvien kaitinošāka. Viņa kļuva nervoza. Pols Bisols bija tik laipns, tomēr Anna pret viņu juta neizskaidrojamu un nekādi nepamatotu nepatiku. Tieši tikpat spēcīgu atgrūšanos izraisīja arī zaļacainā Elizabete. Uzmācās grūti apspiežama vēlēšanās bēgt pro­jām neatskatoties. Anna tomēr saņēmās un vēlreiz izklāstīja savus pie­ņēmumus par svētā līķauta vēsturi.

Arī Elizabete viņu uzklausīja, nepārtraucot ar jautājumiem. Kad stās­tījums bija galā, Pols un Elizabete saskatījās. Anna saprata, ka abi bez vārdiem apspriežas un vienojas par tālāko rīcību. Tad saspringto klu­sumu pārtrauca Elizabete.

— Es domāju, ka tev ir taisnība, Anna. Mums nekad nebija ienācis prātā saistīt Žofruā de Sarnē un Žofruā de Sārnī, bet tās patiesi varētu būt tikai divas viena uzvārda rakstības formas, jo sevišķi, ja jūs, kā tu apgalvo, abus variantus atradāt arī Lirī baznīcas dokumentos. Tātad ir skaidrs, ka abi Žofruā bija radinieki. Un varam pieņemt, ka Sindone ir piederējusi templiešiem. Kā tā nonāca pie Žofruā dc Sarnē? Man tikko ienāca prātā, ka, iespējams, lielmestrs viņam pavēlēja relikviju paslēpt, baidoties, ka Filips Skaistais mēģinās sagrābt savā varā visas Tempļa bagātības. Jā, esmu pārliecināta, ka notika tieši tā: Žaks de Molē pavē­lēja, lai Žofruā de Sarnē paslēpj līķautu savas dzimtas īpašumos, un pēc vairākiem gadiem par relikvijas īpašnieku bija kļuvis viņa radinieks Žof­ruā de Šarnī. Jā, bez šaubām, tā tas notika.

Anna nolēma iebilst, lai gan šie iebildumi patiesībā bija vērsti pret viņas pašas pārliecību.

— Nav taču nekādu pierādījumu. Viss, ko teicu, ir tikai tukši minējumi.

— Tomēr tā ir patiesība, — nešaubīgi atbildēja Anna. — Vienmēr ir runāts par kādu noslēpumainu tcmpliešu bagātību. Iespējams, vislielā­kais un nekad neatrastais dārgums bija tieši līķauts, jo viņi paši to no­teikti uzskatīja par īstu.

— Taču tas nav īsts, — atbildēja Anna. — Gan jau to zināja ari viņi. Sindone ir tapusi tikai trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā, tāpēc…

— Jā, tev taisnība, bet varbūt Svētajā Zemē kāds to pārdeva tem­pliešiem kā īstu. Tolaik jau nebija viegli pārbaudīt, vai relikvija ir īsta vai viltojums. Domāju, ka templieši audeklu uzskatīja par īsto Kristus līķautu un tāpēc gribēja nosargāt. Esmu pārliecināta, ka tavi minējumi, Anna, ir pareizi. Taču tev jābūt uzmanīgai, jo neviens nevar nesodīti tuvoties templiešiem. — Elizabete uz mirkli pieklusa un turpināja: — Mums ir labs ģenealoģijas speciālists, viņš tev palīdzēs. Bet cs stundas laikā pacen­tīšos noskaidrot ko vairāk par to tavu paziņu Šarnī.

Pols un Anna izgāja no kabineta. Anna atvadījās un apsolīja atgriez­ties pēcpusdienā, lai satiktos ar ģenealogu un redzētu, kādas ziņas

Elizabetei izdevies atrast par viņas paziņu Šarnī, proti, par Turīnas arhi­bīskapa sekretāru tēvu īvu de Šarnī.

* * *

Labu brīdi Anna bez konkrēta mērķa klejoja pa Parīzi. Viņai vajadzēja padomāt, un staigājot domas raisījās labāk. Pusdienlaikā viņa iekārtojās kādā bistro pie loga un izšķirstīja spāņu laikrakstus, ko bija izdevies nopirkt kioskā turpat netālu. Jau daudzas dienas Anna neko nebija ne dzirdējusi par notikumiem dzimtenē. Viņa arī nebija sazinājusies ne ar redakciju, ne ar brāli Santjago. Iekšējā balss vēstīja, ka izmeklēšana tuvojas noslēgumam. Anna bija pārliecināta, ka templieši ir saistīti ar Sindoni, nojauta, ka tieši viņi relikviju no Konstantinopoles atgādājuši uz Eiropu. Viņa atcerējās to vakaru Londonas Dorchester viesnīcā, kad, ieskatīju­sies savā piezīmju blokā, nosprieda, ka tā nevarētu būt vienkārša saga­dīšanās, kuras dēļ par Turīnas kardināla sekretāru kļuvis franču priesteris ar uzvārdu Šarnī. Taču pagaidām nebija izdevies atrast nekādas pārlie­cinošas pēdas, nekādus pierādījumus. Netiešs apliecinājums viņas minē­jumu pareizībai bija ziņa, ka tēvs īvs pirms dažiem gadiem viesojies Lirī, — Anna bija pārliecināta, ka liriešu pieminētais skaistais priesteris ir tieši viņš, galu galā jaunu un izskatīgu priesteru nav nemaz tik daudz.

Varbūt tēvs īvs ir saistīts ar templiešiem? Bet ar kuriem? Ar pagātnes bruņiniekiem vai to mūsdienu mantiniekiem? Un, ja šāda saistība pa­stāv, ko tā nozīmētu?

Neko, viņa pati sev atbildēja. Tā nenozīmētu pilnīgi neko. Anna iztē­lojās, kā skaistais priesteris, nevainīgi smaidot, viņai stāsta, ka jā, patiešām ģimene ir nākusi no Truā novada un daži no senčiem ir piedalījušies krusta karos. Nu un tad? Ko tas pierāda? Neko, itin neko. Tomēr intuī­cija teica, ka šais faktos slēpjas kāda nozīmīga sakarība. Neredzams pave­diens vienoja Žofruā de Šarnē un Žofruā dc Šarnī un vispēdīgi līkumu līkumiem aizvijās līdz tēvam īvam.

Tomēr Anna bija pārliecināta, ka tēvs īvs nekādi nav vainojams Turīnas katedrālē notikušajos ugunsgrēkos. Kur tad meklējams to izskaidrojums?

Pēc pusdienām Anna piezvanīja Žanam un jutās atvieglota, dzirdot, kā viņš pārliecināti apgalvo, ka par spīd visām dīvainībām Pols Bisols esot kārtīgs cilvēkus, kuram var uzticēties.

Trijos pēcpusdienā Anna atgriezās "Noslēpumu" redakcijā. Pols viņu jau gaidīja Elizabetes kabinetā.

— Mums ir daži jaunumi, — teica Elizabete. — Tavs priesteris ir dzimis ietekmīgā ģimenē. Viņa vecākais brālis bijis Nacionālās Asam­blejas deputāts un tagad ir Valsts Padomes loceklis, bet māsa strādā par tiesnesi Augstākajā tiesā. Viņi nāk no sīkmuižniecības, kaut arī jau kopš franču revolūcijas laikiem Sārnī izturas kā perfekti buržuā. Priesterim Vatikānā ir spēcīgi aizbildņi. Šo to liecina jau fakts, ka viņa vecākā brāļa draugs ir kardināls Vizjē. Bet svarīgāks ir kas cits. Mūsu ģenealogs Eduārs jau trīs stundas darbojas ar viņa ģenealoģisko koku un ir pārlie­cināts, ka šis īvs dc Šarnī patiešām ir pēctecis tiem dc Šarnē, kuri pie­dalījās krusta karos, un — kas vēl svarīgāk — ir rados arī tam Žofruā de Šarnē, kurš bija Tempļa ordeņa vizitators Normandijā un kopā ar Žaku de Molē mira uz sārta.

— Jūs esat pārliecināti? — neticīgi jautāja Anna.

— Jā, — noteikti atbildēja Elizabete.

Pols Bisols ievēroja, ka Annas acīs pavīd šaubas, un nolēma iejaukties.

— Anna, Eduārs ir nopietns zinātnieks, vēstures profesors. Es zinu, ka Žanam mūsu žurnāls diez ko nepatīk, bet es varu tev galvot, ka mēs nekad neesam publicējuši neko tādu, ko iepriekš nebūtu pārbaudījuši. Mēs pētām vēstures mīklas un cenšamies atrast atbildes uz neizpro­tamiem jautājumiem. Un atbildes vienmēr sniedz vēsturnieki, kuriem žurnālistu komanda tikai palīdz veikt pētījumus. Mums vēl nekad nav vajadzējis kādu publikāciju atsaukt kā nepatiesu. Mēs nerakstām, ja ne­esam pārliecināti, ka mūsu apgalvojumi ir pamatoti. Ja runa ir tikai par nepierādītu hipotēzi, mēs to neslēpjam un tā ari sakām, nekad nemē­ģinot savus pieņēmumus uzdot par drošiem faktiem. Tu apgalvo, ka Turīnas katedrālē notikušie ugunsgrēki ir saistīti ar pagātni. Nezinu. Mēs par to nekad neesam domājuši un par šiem atgadījumiem neesam interesējušies. Tu uzskati, ka Sindones sākotnējie īpašnieki ir bijuši templieši, un iespējams, ka tev ir taisnība. Tāpat kā pareizs ir tavs minē­jums, ka tēvs īvs Šarnī nāk no ļoti senas aristokrātu dzimtas, kurā netrū­cis arī templiešu. Tu mēģini tikt skaidrībā, vai templieši ir saistīti ar notikumiem katedrālē. Es nezinu, taču esmu pārliecināts, ka viņi nekādi nav vainojami. Manuprāt, templieši nemūžam negribētu Sindoni iznī­cināt vai sabojāt. Bet, ja tie gribētu līķautu iegūt savā īpašumā, tas tiem sen jau piederētu — par to esmu pilnīgi pārliecināts. Tā ir ļoti spēcīga organizācija, kuras vara sniedzas daudz tālāk, nekā tu domā. Viņi ir spē­jīgi uz visu.

Pols uzlūkoja Elizabeti, un tā piekrītoši pamāja. Nākamajā brīdī viņas krēsls sāka ripot, apmeta līkumu rakstāmgaldam un apstājās iepretī Annai. Meitene apstulba. Viņa nebija domājusi, ka Elizabete sēž ratiņkrēslā.

Piebraukusi pavisam tuvu, Elizabete noņēma no paralizētajām kā­jām segu un parādīja tās Annai.

— Zans tev varbūt jau stāstīja, ka esmu skotiete, — Elizabete ieru­nājās. — Mans tēvs ir lords Makkenijs un pazīst lordu Makkolu. Tu droši vien šo vārdu nekad neesi dzirdējusi. Makkols ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, taču televīzijā vai laikrakstu slejās par viņu nav nc ziņas. Viņš itin kā nemaz nepieder pie šīs pasaules, viņa pasaulē ieeja ir atļauta tikai visvarenākajiem. Makkolam pieder neiedomājami iespai­dīga pils — sens tcmpliešu cietoksnis. Nevienam svešiniekam nav at­ļauts tam tuvoties, arī ciemiņus viņš neielūdz, lorda dzīvesveids ir ļoti noslēgts. Gan senas, gan jaunas leģendas mums, skotiem, ir īsta vājība, un par lordu Makkolu ir sacerēts daudz nostāstu. Daži no cietokšņa apkaimes iedzīvotājiem sauc viņu par Tcmplieti un apgalvo, ka palaikam pie viņa ar helikopteriem tomēr ierodoties viesi, starp kuriem manīti arī karaliskās ģimenes pārstāvji.

Elizabete ievilka elpu un turpināja: — Reiz cs par lordu Makkolu pastāstīju Polam, un mums ienāca prātā doma, ka būtu aizraujoši saga­tavot rakstu par visas Eiropas senajiem tcmpliešu cietokšņiem un komendām. Nolēmām veikt inventarizāciju: noskaidrot, kuri cietokšņi sabrukuši, kuri vēl saglabājušies līdz mūsdienām un kam tie pieder. Ķērāmies pie darba, un sākumā nekādu sarežģījumu nebija. Templiešu cietokšņu ir simtiem, un no vairuma atlikusi vienīgi drupu kaudze. No­spriedām, ka būtu jauki, ka lords Makkols mums atļautu apskatīt un nofotografēt savu mitekli. Es lūdzu, lai mans tēvs ar viņu sazinās un aizbilst par mums labu vārdu. Visi pūliņi bija veltīgi. Lords Makkols bija pieklājīgs, taču nepierunājams. Es nepadevos un mierā nelikos. Zvanīju viņam, taču tālāk par sekretāru netiku. Tas atbildēja, ka lords esot Sa­vienotajās Valstīs, tāpēc mani uzņemt nekādi nevarot. Savukārt sekre­tāram neesot tiesību atļaut fotografēt cietoksni. Es lūdzos, lai man vismaz atļauj to apskatīt, taču veltīgi. Bez lorda Makkola atļaujas neviens ne­kad un nekādu iemeslu dēļ seno cietoksni nedrīkstot apmeklēt.

— Es nepadevos arī tad, — Elizabete stāstīja tālāk. — Nolēmu aizbraukt līdz cietoksnim un klauvēt pie vārtiem. Gan jau mani ielaistu vismaz pa­skatīties. Tomēr vispirms nospriedu aprunāties ar tuvējās apkaimes zem­niekiem. Visi par lordu Makkolu runāja ar dziļu cieņu un apgalvoja, ka viņš esot liels labdaris, kas gādājot par viņu vajadzībām. Es pat teiktu, ka viņi lordu ne tikai cienīja, bet pat dievināja. Viens no zemniekiem stās­tīja, ka Makkols viņa dēlam esot apmaksājis dārgu sirds operāciju ASV.

— Beidzot cs nonācu pie vārtiem, taču iekļūt iekšā nekādi nebija iespējams. Cietoksni ieskāva mežs, kas bija apjozts ar augstu mūrētu sētu. Es sāku iet gar žogu, meklēdama vietu, kur varētu ērtāk pārrāpties pāri. Redzi, cs jau kopš desmit gadu vecuma nodarbojos ar klinšu kāp­šanu. Tā ilgus gadus bija mana vislielākā aizraušanās, esmu iekarojusi diezgan daudzas virsotnes. Tāpēc man nelikās nekas īpašs pārrāpties pāri tam mūrim, kaut arī man nebija līdzi nekāda ekipējuma.

Elizabete nopūtās. — Man patiešām izdevās uzkāpt līdz pašai augšai un nolēkt pretējā pusē. Tas ir pēdējais, ko skaidri atceros. Tad atskanēja skaļš dārdiens, un manās kājās iemetās dedzinošas sāpes. Es pakritu un raudāju. Ieraudzīju vīrieti, kurš pret mani bija pagriezis ieroča stobru. Kāds cits runāja pa rāciju, tad piebrauca džips, mani iecēla iekšā un aiz­veda uz slimnīcu. Es paliku paralizēta. Viņi nebija šāvuši tā, lai mani no­galinātu, tomēr pietiekami precīzi, lai cs uz visu mūžu būtu krople. Visi, protams, nostājās lorda Makkola sargu pusē. Es biju tikai iebru­cēja, kas bez atļaujas mēģinājusi iekļūt svešā privātīpašumā.

— Man ļoti žēl.

— Paralizēta es būšu vienmēr, un viss tikai kādas muļķīgas iedomas dēļ. Taču šo notikumu iespaidā vēl vairāk nostiprinājās mana pārliecība, ka labdarīgais lords Makkols ir ļoti īpašs cilvēks. Palūdzu savam tēvam sarakstu, kurā būtu uzskaitīti visi, kas viņaprāt regulāri tiekas ar Mak­kolu. Beigu beigās, gribēdams mani iepriecināt, tēvs manu lūgumu iz­pildīja. Biju viņam sagādājusi lielus pārdzīvojumus. Viņš vienmēr bija noskaņots pret manu darbošanos žurnālistikā un jo sevišķi dusmojās, kad sāku interesēties par tādiem cilvēkiem kā Makkols. Šis lords patie­šām ir ļoti savāds. Vecpuisis, sakrālās mākslas cienītājs, neiedomājami bagāts. Reizi simt dienās viņa cietoksnī gan ar mašīnām, gan helikop­teriem ierodas citi vīrieši un paliek tur divas, trīs dienas. Neviens nezina, kas ir šie viesi, tikai nojauš, ka arī tie ir tikpat ietekmīgi cilvēki. Es mē­ģināju izpētīt arī Makkola darījumus, taču neko daudz noskaidrot man neizdevās. Viņam pieder uzņēmumi, kuriem savukārt pieder akcijas ne­skaitāmos citos. Varu tev pateikt vienīgi to, ka pasaules ekonomikā nav daudz nozīmīgu notikumu, kuros nebūtu iesaistīts Makkols vai viņa draugi.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— To, ka pastāv ietekmīgu cilvēku grupa, kas rausta aukliņas, no­sakot kārtību visā pasaulē. Viņiem ir lielāka vara nekā valstu valdībām. Pareizāk, valdības ir viņu ietekmē.

— Un kāds tam sakars ar templiešiem?

— Es jau piecus gadus pētu visu, kas sarakstīts par Tempļa ordeni. Man ir daudz laika, nekur tālāk par šo krēslu es netieku. Un man ir radušies daži secinājumi: pastāv ne tikai tās neskaitāmās organizācijas, kas atklāti uzdodas par Tempļa mantiniecēm, — ir vēl kāda slepena brālība, kuras biedri ir ļoti cienījami un ietekmīgi cilvēki. Viņi visi ir augstākās sabiedrības locekļi, taču diskrēti un noslēgti. Es nezinu, kas viņi ir, nezinu, cik daudz viņu ir, tomēr esmu pārliecināta, ka tieši viņi ir īstie templieši, Zaķa de Molē mantinieki, un Makkols ir viens no vi­ņiem. Vācot ziņas par Makkola cietoksni, es uzzināju vēl ko interesantu: jau gadsimtiem ilgi cits pēc cita mainās cietokšņa īpašnieki, un tie vienmēr ir vientuļi, neprecēti, ļoti bagāti un ietekmīgi vīrieši, kuri dedzīgi rūpē­jas, lai pilī nekad neiekļūtu neviens svešinieks. Esmu pārliecināta, ka pa­stāv templiešu karaspēks, klusa, nemanāma, labi organizēta armija, kuras locekļi spēlē nozīmīgas lomas teju visās pasaules valstīs.

— Izklausās, it kā tu stāstītu par kādu masonu biedrību.

— Tu zini, ka arī dažas masonu organizācijas uzdodas par Tempļa mantiniecēm. Taču brālība, par kuru runāju es, ir vienīgā, par kuru ne­kas nav zināms. Es jau piecus gadus esmu pavadījusi šajā ratiņkrēslā. Izmantojot tēva doto sarakstu un pieaicinājusi palīgos kādu lielisku žurnālistu, kam bija arī izmeklētāja pieredze, cs ieskicēju organizācijas struktūras shēmu. Un atkārtoju vēlreiz: esmu pārliecināta, ka tieši šī organizācija ir mūsdienu Tempļa ordenis. Mūsu pētījumi nebija viegli. Un Mišels, mans palīgs žurnālists, pirms trim gadiem gāja bojā auto­avārijā. Man ir aizdomas, ka viņu noslepkavoja templieši. Ikviens, kurš tiem pieiet pārāk tuvai, riskē ar dzīvību. Es zinu, ko runāju: esmu noskaid­rojusi, kāds liktenis piemeklējis dažus, kas bija tikpat ziņkārīgi kā mēs.

— Izklausās, ka tu esi sazvērestības teorijas piekritēja.

— Anna, esmu pārliecināta, ka pastāv divas pasaules: viena visiem redzamā un otra apslēptā, par kuru mēs neko nezinām. Tieši no šīs nere­dzamās pasaules tiek raustītas aukliņas, ar kurām darbina visdažādākās organizācijas, arī masonu biedrības un ekonomiskas apvienības. Jaunais Templis ir meklējams šai slepenajā pasaulē.

— Pat ja tev ir taisnība, tas nekādi neizskaidro mūsdienu templiešu saistību ar Sindoni.

— Tas gan. Man ļoti žēl. Es tev to visu izstāstīju, jo ir ļod iespē­jams, ka tavs tēvs īvs…

— Turpini!

— Iespējams, ka viņš ir viens no viņiem.

— Tu domā: tcmplietis no tevis pieminētās slepenās brālības?

— Tavuprāt, es runāju blēņas. Bet cs, Anna, tāpat kā tu esmu žur­nāliste un lieliski protu atšķirt īstenību no izdomājumiem. Es tev atklāju savus uzskatus. Tālāk domā un rīkojies pati. Ja Sindone ir piederējusi templiešiem, ja tēvs īvs ir nācis no Žofruā de Sarnē ģimenes…

— Bet Sindone nav patiesais Kristus līķauts. Nav iespējams apstrīdēt radioaktīvā oglekļa analīžu rezultātus. Es nezinu, kāpēc Šarnī dzimta līķ­autu glabāja slepenībā, nezinu, kāpēc vēlāk atklāja, ka tas pieder viņiem. Patiesībā es nezinu pilnīgi neko.

Anna jutās nomākta. Klausoties Elizabetes stāstījumā, viņa aptvēra, ka šī sieviete uz viņu atstāj tieši tādu iespaidu, kādu viņa pati droši vien radīja citiem, izklāstīdama savas teorijas par svēto līķautu.

Uzbangoja neapmierinātība ar sevi. Kāpēc viņa vispār iepinusies šajos absurdajos notikumos? Kāpēc viņa iedomājās pierādīt, ka ir pārāka nekā izmeklētāji no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas? Pietiek! Viņa nekavējoties atgriezīsies Barselonā. Atgriezīsies mājās un piezvanīs Santjago. Brālis priecāsies, dzirdot, ka viņa nolēmusi par Sin­doni vairs neinteresēties.

Pols un Elizabete klusēja, netraucējot viņai gremdēties pārdomās. Abi redzēja, ka Anna ir apjukusi. Dzirdētais bija pārlieku neticams. Sa­vus uzskatus par jauno Tempļa ordeni Pols un Elizabete pagaidām nebija uzticējuši daudziem — viņi jau bija pārliecinājušies, ka šīs zināšanas ir pārāk bīstamas, un baiļojās gan par savu, gan savu palīgu dzīvību.

— Elizabet, kā tu domā, varbūt iedosim viņai materiālus?

— Jā, iedosim.

Šie vārdi lika Annai atgriezties realitātē.

— Ko jūs gribat man dot? — viņa jautāja.

— Ņem šo mapi. Tajā ir mana piecu gadu darba kopsavilkums. Viss, ko izdibinājām kopā ar Mišelu. Te tu atradīsi vārdus un biogrāfijas visiem, kurus mēs uzskatām par jaunā tempļa mestriem. Lielmestrs, manuprāt, ir lords Makkols. Uzmanīgi izlasi visu. Varbūt tev kaut kas noderēs. Un es gribu tev ko lūgt. Mēs tev uzticamies un zinām, ka tu pavisam drīz izdarīsi svarīgu atklājumu. Nezinām, ko tieši tu atklāsi, bet tas noteikti būs saistīts ar viņiem. Tāpēc esi piesardzīga. Ja šie dokumenti nonāks nepareizās rokās, mums būs jāmirst. Par to nav nekādu šaubu. Lūdzu, neuzticies nevienam, pilnīgi nevienam. Viņu acis un ausis ir visur.

Tiesā, policijā, parlamentā, biržā… visur. Viņi jau zina, ka tu esi bijusi pie mums, tikai nezina, ko un cik daudz mēs tev esam izstāstījuši. Dro­šības līdzekļos mēs esam ieguldījuši lielas summas, domājam, ka no­klausīšanās ierīču redakcijas telpās nav, tomēr īsti droši nevaram būt. Viņi ir ļoti vareni.

— Atvainojiet, bet vai jūs gadījumā neesat kļuvuši par paranoiķiem?

— Domā, kā vēlies, Anna. Tu sāki dzīt pēdas templiešiem tieši tāpēc, ka ticēji viņu esamībai. Galvenais, esi piesardzīga! Vai darīsi, kā mēs lūdzam?

— Neuztraucieties, cs nevienam nestāstīšu, ka jūs man iedevāt šos materiālus. Vai man tos atdot jums, kad būšu izlasījusi?

— Nē, labāk iznīcini tos. Tas jau ir tikai kopsavilkums. Bet domāju, ka tas tev noderēs, ja tomēr nolemsi pētījumus turpināt.

— Kāpēc tev liekas, ka es tos varētu pārtraukt?

Elizabete nopūtās un atbildēja: — Tavā sejā viss lasāms daudz skaid­rāk, nekā tu iedomājies.