Svētā līķauta brālība

20

Aoaijs sēdēja prAva, kokgriezumiem rotāta galda galā. Senatnīgs krēsls ar augstu atzveltni viņa iespaidīgajam stāvam nebūt nelika izska­tīties mazākam. Vīrieša galva bija gludi noskūta, bet par viņa vecumu nebija nekādu šaubu, — to skaidri apliecināja biezais grumbu tīklojums sejā un mezglainās rokas ar zilganiem, reljefiem vēnu rakstiem.

Telpā bija divi logi, taču biezie aizkari neļāva ielauzties iekšā nevie­nam gaismas stariņam. Viss grima pustumsā.

Katrā pusē lielajam galdam rindojās četri krēsli augstām atzveltnēm, un tajos sēdēja melnā tērpti vīri — pavisam astoņi. Visu astoņu skatiens bija zemu nodurts.

Viņus Adaija kabinetā pirms neilga laika bija ievedis kāds neuzkrī­toši ģērbts, kalsns, maza auguma vīrelis.

Tagad šis pats vīrs vadīja cauri namam citu atnācēju pulciņu. Zafarins drebēja. Ja līdzās nebūtu tēva, viņš skriešiem mestos prom. Māte turējās puisim pie elkoņa, un turpat blakus klusēdamas gāja arī viņa sieva Ajata un mazā meitiņa. Bailes nomāca visu Zafarina ģimeni.

Vīrelis pavēra kādas durvis un teica sievietēm: — Palieciet šeit un gaidiet! — un, ielaidis viņas šai telpā, pats steigšus vadīja tālāk vīriešus. Viņš apstājās pie grezniem kokgriezumiem izrakstītām smagām vērt nēm, atvēra tās un ielaida kabinetā Zafarinu un viņa tēvu.

— Tu neizpildīji uzdevumu.

Adaija pārmetumu pilnā balss dobji atbalsojās pret kabineta sienām, ko sedza grāmatu plaukti. Zafarins nodūra galvu, nemaz nepūlēdamies

slēpt, kādas sāpes viņa dvēselei sagādā šie vārdi. Taču viņa tēvs droši spēra soli uz priekšu un bez baiļu ieskatījās Adaijam acīs.

— Es tev atdevu divus dēlus. Viņi abi bija drosmīgi un nesa upuri, atteikdamies no mēles. Mēmi viņi paliks līdz pat Pastarās tiesas dienai, kad Dievs Mūsu Kungs liks viņiem augšāmcelties. Mūsu ģimene nav pelnījusi tavus pārmetumus. Gadsimtiem ilgi labākie vīri no mūsu dzim­tas ir ziedojuši dzīvību Jēzum. Taču mēs, Adaij, esam cilvēki, tikai cil­vēki, un tāpēc ne vienmēr viss, ko darām, izdodas tā, kā iecerēts. Mans dēls ir pārliecināts, ka starp mums ir nodevējs, kāds, kurš zina, kad do­damies uz Turīnu, kāds, kurš pārzina tevis izstrādātos plānus. — Vecais vīrs ievilka elpu un turpināja: — Zafarins ir gudrs puisis, tev pašam tas zināms. Tu pats gribēji, lai viņš tāpat kā Mendibs mācās universitātē. Neveiksmju cēlonis meklējams tepat pie mums, Adaij. Tev jāatrod no­devējs, kas slēpjas mūsu vidū. Nodevība mūsu kopienā ieperinājusies jau sen, un tikai tā ir izskaidrojamas visas neveiksmes, ko esam pieredzējuši, cenzdamies atgūt to, kas pieder mums.

Adaijs klausījās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Taču acīs zvēroja dusmas, un bija redzams, ka viņš pieliek visus spēkus, lai tūlīt neļautu tām vaļu.

Zafarina tēvs piegāja pie Adaija galda un nolika uz tā pamatīgu žūksni no abām pusēm aprakstītu lapu — to nevarēja būt mazāk par piecdesmit.

— Ņem, te sīki un smalki ir aprakstīts viss notikušais. Mans dēls sa­vas aizdomas ir uzticējis arī tev.

Adaijs uzmeta skatienu papīru kaudzītei. Tad piecēlās un klusēdams sāka riņķot pa istabu. Viņš spēra lēnus un noteiktus soļus, līdz apstājās tieši pretī Zafarinam un sažņaudza dūres. Likās, šīs niknumā savilktās dūres tūlīt trieksies puiša sejā, tomēr Adaijs savaldījās.

— Vai zini, ko nozīmē šī neizdošanās? Tā nozīmē mēnešus, daudzus mēnešus! Varbūt paies pat gadi, līdz varēsim mēģināt atkal! Policija veic nopietnu izmeklēšanu. Ja nu tā aizturēs kādu no mūsējiem? Ja kāds visu atklās? Ko tad?!

— Bet viņi taču nezina patiesību, nezina, kāpēc puiši ieradās… — iebilda Zafarina tēvs.

— Klusē! Tu pats nejēdz, ko runā! Mūsu cilvēki Itālijā, Vācijā un citur zina tikai to, kas tiem jāzina, taču, ja policija viņus dabūs rokā un piespiedīs runāt, izmeklētāji soli pa solim var tikt arī līdz mums. Ko tad mēs iesāksim? Visi izgriezīsim mēles, lai nenodotu Mūsu Kungu?

— Lai notiek, kas notikdams, jo viss, kas notiek, ir Dieva griba, — atteica Zafarina tēvs.

— Nē! Nē, jo šoreiz pie vainas būs tic nejēgas, kuri savas muļķības dēļ nespēj izpildīt Dieva gribu. Un tā būs ari mana vaina, jo neesmu pratis izraudzīties vislabākos, kuri prastu paveikt to, ko mums vēlējis Jēzus.

Kabineta durvis atkal atvērās, un sīkais vīrelis ieveda abus Zafarina biedrus, ko tāpat pavadīja tēvi. Gan Rasits, gan Dermisats apskāva Zafarinu, kaut arī Adaija skatiens nc mirkli nezaudēja draudīgo bargumu.

Zafarinam neviens nebija pavēstījis, ka biedri jau sasnieguši dzimto Urfu. Adaijs bija aizliedzis sazināties pat draugiem un ģimenēm, tāpat trijotnei bija liegts satikties, pirms tos būs pieņēmis Adaijs.

Rasita un Dermisata vārdā runāja to tēvi, un abi lūdza, lai Adaijs pret puišiem izturas iejūtīgi un saprotoši. Taču šķita, ka kopienas vado­nis, iegrimis visdrūmākajās domās, to teiktajā nemaz neklausās.

— Jums būs jāizpērk grēks, ko ar savu nevarēšanu esat pastrādājuši pret Mūsu Kungu, — viņš ierunājās.

— Vai tad tev nepietiek ar to, ka mūsu dēli ziedoja savu mēli? Kādu gan vēl sodu tu gribi viņiem uzlikt? — uzdrošinājās jautāt Rasita tēvs.

— Tu uzdrīksties runāt man pretī?!

— Nē, nē! Dievs to neatļauj. Tu zini, ka esam uzticīgi Mūsu Kun­gam un paklausām tev. Es tikai lūdzu, lai tu izrādi iecietību, — atbil­dēja Rasita tēvs.

— Tu esi mūsu virsgans, — teica Dermisata tēvs. — Un tavs vārds mums ir likums. Lai notiek tavs prāts, jo tu esi Kunga vietnieks šai pasaulē.

Vīri nometās ceļos un nodurtu galvu sāka skaitīt lūgšanas. Nu atlika vien gaidīt Adaija spriedumu.

Astoņi melnā tērptie, kas sēdēja ap Adaija galdu, pagaidām nebija bilduši ne vārda. Tagad pēc vadoņa zīmes tie piecēlās un sekoja tam uz blakustelpu.

— Ko teiksiet? Vai ari jūs uzskatāt, ka mūsu vidū ir nodevējs? — jau­tāja Adaijs.

Atbilde neatskanēja, un Adaija dusmas pieņēmās spēkā.

— Jums tiešām nav ko teikt? Pēc visa, kas noticis?

— Adaij, tu esi mūsu virsgans, Kunga izredzētais. Tieši tu vari mums atklāt patiesību, — teica viens no melnā ģērbtajiem.

— Plāns visā pilnībā bija zināms vienīgi jums astoņiem. Un vienīgi jūs astoņi zināt, kur meklējami mūsu cilvēki svešatnē. Tātad kurš no jums ir nodevējs?

Vīrieši nemierīgi sakustējās un bažīgi saskatījās, nezinādami, vai Adaija vārdi ir tikai provokācija, vai arī tas patiesi viņus apsūdz. Visi astoņi bija Adaija galvenie palīgi, saukti par ganiem, viņi bija kopienas balsts. Visi astoņi nāca no ģimenēm, kuru saknes iesniedzās šīs pilsētas vistālākajā pagātnē, — viņu dzimtas allaž bijušas uzticīgas Jēzum un tā mācībai.

— Ja starp mums ir nodevējs, tas mirs.

Adaija apgalvojums izskanēja biedējoši. Neviens no astoņiem nešau­bījās, ka vadonis ir spējīgs likt lietā visbargākos sodus. Tāpat neviens nešaubījās, ka Adaijs ir krietns cilvēks. Kopienas virsgans dzīvoja pieti­cīgi un ik gadu četrdesmit dienas pilnībā atturējās no ēdiena, pieminē­dams laiku, ko Jēzus gavēdams bija pavadījis tuksnesī. Adaijs bija atspaids visiem, kam vajadzēja palīdzību, viņš uzklausīja lūgumus gan pēc nau­das, gan pēc padoma, līdzēja atrast darbu vai nokārtot ģimenes nesaska­ņas. Un viņš prata uzspiest savu gribu. Adaijs bija Urfa cienīts un godāts cilvēks, kuru lielais vairums pilsētnieku uzskatīja par labu un turīgu advokātu.

Tāpat kā šie astoņi melnā tērptie vīri, Adaijs kopš bērnības bija radis dzīvot divas dzīves: visai pilsētai atklāti redzamo un otru — slepeno ticības dzīvi. Viņš bija pieradis slēpt savu ticību no paziņām un kaimi­ņiem, un tieši tāpat bija dzīvojuši viņa vecāki, vecvecāki un arī senāki senči.

Adaijs nepriecājās, kad savulaik tika izraudzīts par kopienas virsganu, viņš labprāt mūžu būtu aizvadījis citādi, tomēr lēmumam nepretojas un pazemīgi uzņēmās šo lomu, kas reizē bija liels gods un smags upu ris. Tāpat kā priekšgājēji, arī Adaijs bija zvērējis, ka allaž pildīs Jēzus gribu.

Viens no melnā tērptajiem klusi iekrekstējās, likdams manīt, ka vēlas ko teikt.

— Runā, Talat.

— Nepieļausim, ka mūsu sirdīs sāk gruzdēt aizdomas. No tām var uz­liesmot uguns, kas pārvērtīs pelnos mūsu savstarpējo uzticēšanos. Esmu pārliecināts, ka mūsu pulkā nodevēju nav. Labi zinām, ka mūsu ienaid­nieki ir gudri un spēcīgi, tie vienmēr stājušies mums pretī un lieguši atgūt to, kas pēc tiesas un taisnības pieder mums. Labāk ķersimies pie darba un izstrādāsim jaunu plānu. Ja atkal cietīsim neveiksmi, mēģināsim vēl un vēlreiz. Mūsu Kungs izlems, kad būsim cienīgi veiksmīgi izpildīt savu uzdevumu.

Talats apklusa un bijīgi nodūra skatienu, gaidot Adaija un pārējo reak­ciju. Biezi mati, balti kā sniegs, krita pār vecā vīra pleciem, bet dziļās grumbas piešķīra viņa sejai cildenu izteiksmi.

— Esi žēlsirdīgs pret trim izraudzītajiem, — ierunājās cits no melnā tērptajiem. Un Adaijs tam nekavējoties atcirta:

— Žēlsirdīgs? Tu, Bakalbasi, domā, ka mūsu kopiena spēs izdzīvot, ja piekopsim žēlsirdību un iecietību?

Adaijs saņēma kopā rokās un smagi nopūtās.

— Reizēm domāju, ka esat kļūdījušies, izvēlēdamies mani par virsganu. Es neesmu tāds gans, kāds Jēzum būtu vajadzīgs šai laikmetā un šajos apstākļos. Es gavēju, nožēloju grēkus un lūdzu, lai Dievs man dod spēku, lai apgaismo mani, lai rāda ceļu, taču atbildi nesaņemu. Jēzus man neatbild, nedod man nekādas zīmes…

Adaija balsī ieskanējās izmisums, tomēr viņš ātri vien atguvās no šī vājuma brīža un turpināja stingrā un apņēmīgā tonī.

— Kamēr vien būšu šīs kopienas virsgans, lemšu un rīkošos tā, kā liek mana sirdsapziņa, un mani arī turpmāk vadīs tikai viens mērķis: at­gūt to, ko mums dāvāja Jēzus, vienlaikus apbalvodams mūsu kopienu ar pārticību un drošību. Dievs grib, lai esam stipri un lai esam dzīvi. Viņam nav vajadzīgi jauni mocekļi.

— Ko tu darīsi ar izraudzītajiem? — jautāja Talats.

— Kādu laiku viņi pavadīs lūgdamies un gavēdami. Uzraudzīšu viņus un, kad būs pienācis īstais brīdis, ļaušu atgriezties mājās pie ģimenes. Taču vispirms ir jāizpērk savas kļūdas. Tu, Bakalbasi, esi vislabākais rēķi­nātājs, tad nu izskaitļo patiesību.

— Kādu patiesību, Adaij?

— Izrēķini, kur pastāv iespēja pārtvert informāciju, izrēķini, kur va­rētu slēpties nodevējs.

— Tātad Zafarina tēva teikto tu tomēr esi uztvēris nopietni?

— Jā, mēs nedrīkstam izlikties nemanām acīmredzamo. Mūsu ko­pienā ir nodevējs. Mēs viņu atradīsim un nogalināsim.

Melnā tērptie nodrebēja, zinādami, ka Adaijs ar tukšiem vārdiem nemētājas.

Viņi atgriezās kabinetā, kur mēmie puiši un to tēvi, vēl aizvien ceļos tupēdami, nodurtu galvu lūdza Dievu. Dermisatam pār vaigiem ritēja asaras, Rasita skatienā bija jaušamas dusmas, vienīgi Zafarins izskatījās rāms un samierinājies ar iespēju saņemt bargu sodu.

Astoņu ganu padome un kopienas virsgans apsēdās savās vietās.

— Piecelieties! — Adaijs pavēlēja. — Savu neveiksmi jūs izpirksiet, četrdesmit dienas un naktis pavadīdami noslēgtībā un gavēdami. Palik­siet šeit manā namā. Kamēr jums piedks spēka, strādāsiet dārzā. Kad četr­desmit dienas būs pagājušas, pateikšu, kas jums darāms tālāk.

Zafarins bažīgi uzlūkoja tēvu, kurš tūdaļ apjauta, ko dēls vēlas zināt, un izrunāja jautājumu viņa vietā.

— Vai tu puišiem atļausi atvadīties no tuviniekiem?

— Nē. Grēku izpirkšanas laiks jau ir sācies.

Adaijs pašķindināja zvaniņu, jau nākamajā mirklī kabineta durvis at­vērās un ienāca tas pats neliela auguma kalpotājs, kurš iepriekš apmek­lētājus bija atvedis šurp.

— Guner, aizved puišus uz istabām līdzās dārzam un sagādā piemē­rotu apģērbu. Nākamās četrdesmit dienas viņi atturēsies no ēdiena, tāpēc rūpējies, lai viņiem ne bridi netrūktu ūdens un augļu sulu. Un iz­skaidro viņiem, kāda dienaskārtība valda šai namā. Ejiet!

Puiši apskāva katrs savu tēvu. Tomēr atvadas bija īsas, lai nevairotu Adaija dusmas. Kad Guners kopā ar mēmajiem jaunekļiem bija pametis telpu, Adaijs atkal ierunājās:

— Ejiet mājās, atgriezieties pie savām ģimenēm. Pēc četrdesmit die­nām mājās atgriezīsies arī jūsu dēli.

Puišu tēvi pazemīgi noskūpstīja vadoņa roku, godbijīgi paklanījās astoņiem melnā tērptajiem ganiem, kas joprojām sēdēja nekustīgi kā statujas, un devās prom.

Astoņus padomes vīrus Adaijs pats pa krēslā grimstošu gaiteni pava­dīja līdz nelielai kapelai. Tur tie palika, līdz satumsa nakts.

Adaijs negulēja. Pēc ilgajām lūgšanās aizvadītajām stundām ceļgali bija noberzti gluži jēli, tomēr viņš juta, ka vajag sevi sodīt, izpirkt savu vainu. Dievs zināja, cik ļoti Adaijs to mīl, taču visa mīlestība nekādi nespēja atsvērt dusmas, kas atkal un atkal pārpludināja Adaija sirdi un prātu. Dusmas, ko viņš nekad nebija pratis izravēt. Sātans līksmoja ikreiz, kad Adaijs ļāvās niknuma lēkmei. Dusmas bija grēks, smags grēks.

Kad Guners klusi ienāca saimnieka guļamistabā, nakts tumsa jau bija atkāpusies un pamalē sārtojās rīta blāzma. Uzticamais kalps bija atnesis krūzi vēsa ūdens un tasīti karstas kafijas. Viņš palīdzēja Adaijam pieslie­ties kājās un apsēdināja to vienīgajā askētiskās istabas krēslā.

— Paldies, Guner. Kafija man patiešām nāks par labu. Kā klājas mē­majiem?

— Viņi jau labu laiciņu strādā dārzā. Visi trīs ir nomākti, un acis visiem apsārtušas no asarām.

— Tu uzskati, ka viņi nebija pelnījuši sodu, vai ne?

— Es pakļaujos tev, esmu tavs kalps.

— Nē, neesi vis! Tu esi mans vienīgais draugs, un pats to labi zini. Tu man palīdzi…

— Un kalpoju tev, Adaij. Kalpoju labi. Māte mani atdeva tev par kalpu, kad man tikko bija apritējuši desmit gadi. Viņa jutās pagodināta, ka dēls varēs kalpot tev. Un pirms nāves viņas pēdējie vārdi bija lūgums, lai nekad nepārstāju rūpēties par tevi.

— Tava māte bija īsta svētā.

— Viņa bija vienkārša sieviete, kura visu, ko mācīja vecāki, pieņēma, neuzdodama jautājumus.

— Vai tu apšaubi mūsu ticības pamatus?

— Nē, Adaij. Es ticu Dievam un iVlūsu Kungam Jēzum. Es tikai šau­bos, vai laba un pareiza ir tā apmātība, kuras varā jau gadsimtiem ilgi ir mūsu kopienas virsgani. Dievs ir jāgodā savā sirdī.

— Tu patiešām uzdrošinies apstrīdēt mūsu kopienas pamatu pa­matus! Uzdrošinies teikt, ka mūsu svētie virsgani, mani priekšgājēji, ir kļūdījušies?! Tavuprāt, ir viegli ievērot visus likumus, ko noteikuši mūsu senči?

Guners nodūra galvu. Viņš zināja, cik svarīga Adaijam ir viņa palīdzība un atbalsts. Viņš to mīlēja kā brāli un bija vienīgais, kam atļauts skatīt arī kopienas vadoņa vājuma brīžus. Guners kalpoja Adaijam jau daudzus gadus un zināja, ka citiem tas sevi neatklāj. Vienīgi Guners zināja, kāds Adaijs ir īstenībā: atbildības nospiests, valdonīgs vīrs, kurš pārāk ātri aizsvilstas dusmās un neuzticas nevienam. Pārējiem bija ļauts redzēt vienīgi majestātisku kopienas virsganu. Gunera priekšā Adaijs neizlikās, netēloja. Guners mazgāja viņa apģērbu, uzkopa istabu. Un tieši Guners redzēja Adaiju pārgurušu un sasvīdušu, drudža lēkmju nomocītu un pūžņojošām acīm. Guners vienīgais zināja, kādas mokas reizēm cicš šis cilvēks un cik grūti tam ir pildīt vadoņa pienākumus, šķīstu dvēseļu priekšā nc mirkli nezaudējot varenību un cienīgumu.

Guners zināja, ka savu saimnieku nekad nepametīs. Jau četrdesmit gadu viņš kalpoja Adaijam un bija to iepazinis tikpat labi kā sevi pašu. Jau sen viņš bija devis šķīstības un paklausības zvērestu, un viņa vecāki, kad tie vēl bija dzīvi, un tāpat brāļi, māsas un to bērni bija pateicīgi par krietno atlīdzību, ko Adaijs maksāja uzticamajam kalpotājam. Ne ma­zāk svarīgs bija gods, ko kopienā baudīja visa Gunera ģimene.

— Tu domā, ka starp mums ir nodevējs? — jautāja Adaijs.

— Iespejams.

— Vai tu kādu turi aizdomās?

— Nē.

— Bet, ja šādas aizdomas tev būtu, tu taču man tās atklātu, vai ne?

— Nē, es tev neko neteiktu, iekams nebūtu pilnīgi pārliecināts, ka manas aizdomas ir pamatotas. Negribu, lai kāds ciestu tikai manu aiz­domu vai aizspriedumu dēļ.

Adaijs pievērsa viņam ciešu skatienu. Vadonis apskauda savu kalpu tā lēnprātības, savaldības un labsirdības dēļ un reizēm sprieda, ka tas būtu daudz labāks kopienas virsgans, — jā, tie, kas par vadoni izraudzījās viņu, kļūdījās. Šai kļūdai par iemeslu bija sena un absurda tradīcija virsganu vienmēr izraudzīties no ievērojamākajām ģimenēm, kurām piederējuši pagātnes dižākie vīri un kuras tāpēc arī mūsdienās baudīja īpašu godu, kas ne vienmēr bija pelnīts. Turpretī Guners nāca no vienkāršas zem­nieku ģimenes, kas gadsimtu gaitā savu slepeno ticību bija glabājusi tik­pat uzticīgi kā lepnākās dzimtas.

Kas notiktu, ja Adaijs atteiktos no saviem pienākumiem? Ja sasauktu lielo padomi un lūgtu, lai par virsganu tiek izvēlēts Guners? Nē, viņa lūgumu neviens neņemtu par pilnu. Tikai nospriestu, ka vecais virsgans zaudējis prātu. Un varbūt viņu minējumi nebūtu tālu no patiesības, jo viņš patiešām jūk prātā, cīnoties ar savu cilvēcisko iedabu, ik dienas visiem spēkiem apspiežot dusmu grēku, rūpējoties par kopienas noslēpumu gla­bāšanu un pildot vadoņa lomu, proti, stājoties ticīgo priekšā kā virsgans, kuram nedrošība un šaubas ir svešas.

Viņš vēl aizvien skaidri atcerējās dienu, kad tēvs, neizsakāma satrau­kuma pārņemts, viņu bija pavadījis līdz namam, kur dzīvoja iepriekšējais virsgans Adaijs. Tēvs Urfa bija ietekmīgs vīrs, dedzīgs patiesās, slepenās ticības aizstāvis, un viņš jau kopš bērna dienām allaž bija dzirdējis mudi­nājumus augt krietnam, lai reiz varētu kļūt par jauno Adaiju.

Bet viņa vēlmes ar tēva iecerēm nekādi nesakrita. Nē, viņš negribēja mācīties un kļūt par Adaiju, viņam daudz labāk patika kopā ar drau­giem skriet pa dārziem, peldēties upē un pārmīt šķelmīgus skatienus ar meitenēm. Visvairāk viņu valdzināja kaimiņu meita Ranija, meitene ar mandeļveida acīm un tumšām matu cirtām, — par Raniju viņš tolaik bieži mēdza sapņot arī nomodā.

Taču tēvs visu bija izplānojis un kopienas vecajie visu nolēmuši, viņa viedokli nejautādami. Viņam bija jākļūst par nākamo Adaiju, tāpēc jau pusaudža gados vajadzēja pārcelties uz dzīvi pie vecā vadoņa, dot šķīs­tības un kalpošanas zvērestus un gatavoties misijai, kurai, kā runāja, viņu esot izraudzījies pats Dievs.

Šajos mokošajos gados viņa vienīgais draugs bija Guners — tas to­pošo Adaiju nekad nenodeva pat tais reizēs, kad viņš izlavījās no mājas, lai kaut iztālēm redzētu Raniju.

Arī Guners patiesībā bija gūsteknis, savu vecāku gribas upuris. Trū­cīgo zemnieku ģimene bija laimīga, ka viņu dēlam nevajadzēs visu mūžu apstrādāt zemi un locīt muguru svelmējošos saules staros — Guners varēs dzīvot pārticīgi un nopietni pabalstīt arī tuviniekus, bet puiša paša domas nebija no svara.

Viņi abi padevīgi bija pakļāvušies vecāku gribai — to vārds bija li­kums, kuru pārkāpt nevienam nenāca ne prātā.