Svētā līķauta brālība

26

— Manuprāt, tev piemetusies paranoja.

— Paklau, Džuzepe, es esmu pārliecināts, ka mēmie katedrālē iekļūst un atkal no tās iziet nevis pa durvīm, bet gan pa kādu eju. Tu pats zini, ka Turīnas pazeme ir tuneļu sacaurumota kā siers.

Sofija abu vīriešu sarunā klausījās klusēdama, taču pilnībā piekrita Marko. Mēmie uzradās un izgaisa bez pēdām. Mēmie vai viņu līdzzi­nātāji. Tagad nodaļā gandrīz nevienam nebija šaubu, ka par nodkumiem katedrālē ir atbildīga kāda organizācija, kas zādzības paveikšanu uzti­cēja bezmēļiem, — protams, ja vien Sindones nolaupīšana bija viņu pa­tiesais mērķis, kā uzskatīja Marko.

Priekšnieks pēdējā brīdī bija nolēmis doties līdzi Sofijai un Džuzepem uz Turīnu. Kultūras ministrs bija aizbildis labu vārdu aizsardzības ministram, un šo sarežģīto gājienu rezultātā viņiem tagad bija atļauja izpētīt tuneļus, kas plašākai publikai nebija pieejami. Taču armijas rī­cībā esošajās Turīnas pazemes kartēs nebija neviena tuneļa, kas vestu uz katedrāli. Marko ticēja savai intuīcijai un ietiepīgi apgalvoja, ka šīs kar­tes esot nepareizas. Viņam palīgos bija norīkots inženierspēku koman­dieris un četri sapieri no Pjetro Mikas vārdā nosauktā pulka. Bija nolemts, ka kopīgiem spēkiem viņi pārmeklēs slēgtos tuneļus. Marko pat bija parakstījis dokumentu, apliecinot, ka uzņemas atbildību par iespējamiem negadījumiem, un ministrs viņam bija lūdzis saudzēt puišu dzīvības.

— Mēs kartes izpētījām uzmanīgi, un tu labi zini, ka neviens tunelis nav savienots ar katedrāli.

— Džuzepe, — iejaucās Sofija, — par Turīnas pazemi mēs vēl daudz ko nezinām. Kas zina, kādi brīnumi atklātos, ja tiktu veikti nopietni iz­rakumi. Daudzas no pazemes ejām, kas stiepjas zem pilsētas, nekad nav tikušas izpētītas, bet citas šķietami apraujas kā strupceļš. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka ir kāda eja, kas tomēr ved uz katedrāli. Tas būtu tikai lo­ģiski. Neaizmirsti, ka pilsēta vairākkārt bijusi aplenkta, bet katedrālē vienmēr glabājušies milzu dārgumi. Gan jau turīnieši būs parūpējušies par iespēju šīs bagātības paglābt no iebrucējiem. Domāju, ka mēs droši varam pieņemt, ka viena vai otra no ejām, kas šķietami neved nekur, to­mēr stiepjas līdz katedrālei vai tās tuvākajai apkaimei.

Džuzepe klusēja. Viņš cienīja Marko un Sofiju un apbrīnoja to zinā­šanas — abi kolēģi bija vēsturnieki un reizēm saskatīja to, kas citiem nebija pamanāms. Turklāt priekšniekam šī lieta bija kļuvusi par īstu ap­sēstību. Džuzepe klusībā sprieda, ka ir tikai divas iespējas: vai nu Marko to veiksmīgi atrisinās vistuvākajā laikā vai arī neglābjami pazudinās savu karjeru, jo pēdējos mēnešus savus spēkus un domas veltīja tikai uguns­grēkam Turīnas karedrālē.

Visi trīs bija apmetušies Hotel Alexandra, pavisam netālu no Turīnas vecpilsētas, un jau nākamajā rītā bija plānots ķerties pie darba. Marko dosies pētīt pazemes ejas, Sofijai bija norunāta tikšanās ar kardinālu, bet Džuzepe apspriedīsies ar vietējiem karabinieriem un sāks plānot bezmēļa izsekošanas operāciju. Taču šai vakarā Marko kolēģus bija ielūdzis vakariņās uz klasiski smalko un slaveno restorānu AI Ghibellin Futļijiasco.

Trijotne aizrautīgi sarunājās, kad piepeši ieraudzīja tēvu īvu.

Garīdznieks, draudzīgi smaidīdams, pienāca pie viņu galdiņa un kat­ram sirsnīgi paspieda roku, par visām varēm cenzdamies izrādīt, cik ļoti priecājas viņus sastapt.

— Nezināju, ka arī jūs ieradīsietics Turīnā, Valoni kungs. Kardināls mani informēja par tikšanos ar doktori Galloni. Ja nemaldos, Eminence jūs pieņems rīt.

— Jā, rīt no rīta, — atbildēja Sofija.

— Kā norit izmeklēšana? Katedrāles remontdarbi ir pabeigti, un Sindone atkal ir pieejama ticīgajiem. Esam pastiprinājuši drošības līdzekļus, un Cocsa mums uzstādīja vismodernāko ugunsdrošības sistēmu. Do­māju, ka jauni negadījumi katedrāli vairs nepiemeklēs.

— Cerēsim, ka jums taisnība, tēvs, — atteica Marko.

— Labi, netraucēšu jums vakariņot.

Trijotne ar skatienu pavadīja garīdznieku, kas atgriezās pie sava gal­diņa, pie kura sēdēja jauna un izskatīga tumšmate. Marko piepeši iesmējās.

— Vai zināt, kas šovakar bauda tēva īva sabiedrību?

— Kāda visnotaļ pievilcīga brunete. Te tev nu bija šķīstie priesteri!

— Tā ir Anna Himenesa, Santjago māsa.

— Tev taisnība, Marko, tā tiešām ir Santjago māsa.

— Tad nu tagad ir mana kārta celties kājās un iet pie viņu galdiņa apsveicināties.

— Vai tad mēs nevaram viņus uzaicināt iedzert kādu glāzi kopā ar mums?

— Tas skaidri liecinātu, ka viņi ir uzkurinājuši mūsu ziņkārību, bet mēs taču to negribam izpaust, vai ne?

Marko šķērsoja restorāna zāli un piegāja pie tēva īva galdiņa. Anna Himenesa atplauka platā smaidā un lūdza, lai Marko kādā brīvākā brīdī velta viņai dažas minūtes. Viņa pati Turīnā esot ieradusies jau pirms čet­rām dienām.

Marko neko konkrētu nesolīja, taču teica, ka labprāt viņas sabiedrībā iemalkošot kafiju, ja vien tuvākajās dienās atlikšot kāds brīvs laika sprīdis. Ilgi jau viņš Turīnā nepalikšot. Kad Marko jautāja, kā viņš vajadzības ga­dījumā Annu var atrast, viņa atbildēja, lai zvanot uz Hotel Alexandra.

— Tā nu gan ir sagadīšanās! Ari mēs esam apmetušies "Aleksandrā".

— Viesnīcu man ieteica brālis, un tā tiešām nav slikta.

— Ja jau esam tuvi kaimiņi, mums tiešām nebūs grūti satikties.

Marko atvadījās un atgriezās pie Sofijas un Džuzepes.

— Jaunā dāma ir apmetusies Hotel Alexandra.

— Kāda sakritība!

— To nevar saukt par sakritību, jo viesnīcu viņai ieteicis brālis. To jau varēja gaidīt… Labi, ja jau viņa dzīvos tik bīstami tuvu, pacentīsi­mies no viņas izvairīties.

— Es gan nezinu, vai gribu izvairīties no tik smukas tumšmates, — iesmējās Džuzepe.

— Tu tomēr to darīsi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir žurnāliste un apņēmusies noskaidrot, kas slēpjas aiz negadījumiem katedrālē, otrkārt, tāpēc, ka viņa ir Santjago māsa un es negribu nekādus sarežģījumus. Skaidrs?

— Skaidrs, es jau tikai jokoju.

— Anna Himenesa ir ietiepīga un gudra sieviete, ar viņu jokot ne­drīkst.

— Tais piezīmēs, ko viņa atsūtīja brālim, bija daudz interesantu domu. Man tiešām gribētos ar viņu aprunāties.

— Es jau tev to neaizliedzu, Sofij, tikai mums jābūt uzmanīgiem.

— Ko viņai vajag no tēva īva? — ievaicājās Sofija.

— Anna ir apsviedīga meitene un ir pratusi panākt, ka paša kardināla labā roka viņu ielūdz vakariņās, — noteica Marko.

— Tēvs īvs mani intriģē.

— Kāpēc, Sofij?

— Nezinu, taču viņš ir tik pareizs, tik šķīsts, tik skaists, tik laipns un nekad neizkrīt no savas priestera lomas. Nekad nekoķetē. Arī tagad es viņu vēroju un redzu, ka viņš sarunājas, izturas laipni, taču pat nemēģina ar Annu koķetēt. Bet Anna, kā jau Džuzepe te teica, ir izskatīga meitene.

— Ja viņam būtu prātā iedibināt ciešākas attiecības, viņš taču meiteni nevestu uz restorānu, kur viss ir kā uz delnas, — iebilda Marko. — Tas taču ir skaidrāks par skaidru.

— Tad redz, kāpēc Adaijs ir aizbraucis uz Vāciju un, kā apgalvo mūsu cilvēks, plāno šķērsot arī Itālijas robežu. Mendibs ir kļuvis par viņa lie lāko problēmu, par nopietnām briesmām Kopienai.

— Vai viņš to nogalinās? — jautāja vīrietis ar vieglo franču akcentu.

— Viņš nedrīkst pieļaut, ka Mendibu izseko. Adaijs ir sapratis, ka pirmstermiņa atbrīvošana ir slazdi, un darīs visu, lai tajos neiekristu, — atbildēja vīrs ar militāro stāju.

— Kur, jūsuprāt, viņu nogalinās? — turpināja jautāt francūzis.

— Visticamāk, cietumā, — atbildēja itālis. — Tas būs visdrošākais va­riants. Izcelsies neliels skandāls, taču to ātri vien noklusinās. Citas iespējas viņiem nav, jo Mendibs, pats to negribēdams, var atmaskot Adaija cilvēkus.

— Ko jūs iesakāt? — jautāja vecākais.

— Ja Adaijs šo problēmu atrisinās, būs labāk visiem.

— Vai esam paredzējuši apsargāt Mendibu, ja viņam tomēr izdotos no cietuma izkļūt dzīvam? — atkal jautāja vecais.

— Jā, — atbildēja itālis, — mūsu brāļi centīsies darīt visu, lai karabinieriem neizdotos viņu izsekot.

— Šoreiz ar cenšanos nepietiek, mūsu brāļi nedrīkst pieļaut kļūdas, — vecā vīra balss skanēja bargi.

— Kļūdu nebūs, — galvoja itālis. — Ceru jau tuvāko stundu laikā sa­ņemt detalizētu informāciju par karabinieru plānoto operāciju, ko viņi paši dēvē par "Trojas zirgu".

— Labi, ir pienācis šīs spēles izšķirošais brīdis, un iespējams tikai viens atrisinājums: Mendibs jāpaglābj no karabinieriem, citādi…

Sirmgalvis teikumu nepabeidza, bet klausītāji tik un tā saprotoši māja ar galvu. Visi apzinājās, ka šajā situācijā it visā, kas saistīts ar Mendibu, viņu un Adaija intereses pilnībā sakrīt. Nedrīkstēja pieļaut, ka puisis kļūst par Trojas zirgu.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca livrejā tērpts namzinis. Tā bija zīme, ka pienācis laiks agro rīta sapulci beigt.

— Kungs, viesi pamazām sāk mosties un gatavojas medībām.

— Labi.

Vīrieši, jau saģērbušies tradicionālajos lapsu medību tērpos, cits pēc cita izgāja no kabineta un devās uz zāli, kur tos gaidīja brokastis. Pēc brītiņa zālē ienāca arī kāds padzīvojušu aristokrātu pāris.

— Redzi nu, Šarl, mēs domājām, ka būsim šī rīta visagrākie putni, taču mūsu draugi piecēlušies pirmie! — teica sieva.

— Viņi droši vien izmanto agrās rīta stundas, lai apspriestu savus darījumus.

Viens no vīriešiem tūdaļ steidzās apgalvot, ka darījumi nevienam ne­esot ne prātā un viņi nepacietīgi gaidot medību sākumu.

Drīz ēdamzālē sanāca pārējie viesi, kopumā ap trīsdesmit. Pie gal­diem skanēja smiekli un sarunas, un daži sašutuši komentēja Apakšnama muļķīgo priekšlikumu aizliegt lapsu medības.

Sirmais mājas saimnieks rāmi vēroja viesus, viņa skatienā jautās rezig­nācija. Viņam lapsu medības neizsakāmi riebās tāpat kā pārējiem septi­ņiem vīriem, ar kuriem viņš pirms nepilnas stundas bija apspriedies. Taču no šīs tradicionālās angļu izpriecas atteikties nedrīkstēja, to dievi­nāja karaliskās ģimenes locekļi, kas ari šogad bija lūguši, lai viņš sarīko

medības savā brīnišķīgajā muižā. Un te nu viņi visi bija.

— Tātad jūs domājat, ka pastāv kāda organizācija vai persona, kas vēlas iegūt Sindoni un palaikam sarīko ugunsgrēkus, lai radītu jucekli un varētu to nolaupīt? Manuprāt, šāda shēma ir pārlieku sarežģīta. Un kāpēc lai kāds gribētu iegūt Sindoni savā īpašumā?

— To mēs nezinām. Varbūt tas ir kāds kolekcionārs, kāds dīvainis vai varbūt mafijas banda, kura plāno līķautu nozagt, bet pēc tam pieprasīt izpirkuma maksu.

— Ak Dievs!

— Pilnīgi pārliecināti mēs esam vienīgi par to, ka visi negadījumi katedrālē ir saistīti ar Sindoni.

— Jūs minējāt, ka jūsu nodaļas direktors patlaban meklē pazemes eju, kas vestu uz katedrāli? Tas taču ir absurds. Jūs lūdzāt, lai tēvs īvs pārmeklē mūsu arhīvus un aizsūta jums visu informāciju par katedrāles vēsturi. Jums bija iespēja iepazīties ar šiem dokumentiem, un jūs redzē­jāt, ka par pazemes eju nekur nekas nav minēts.

— Tas tomēr nenozīmē, ka šāda eja nepastāv.

— Bet arī neapliecina tās pastāvēšanu. Jūs taču nedomājat ticēt vi­sādiem fantastiskiem nostāstiem, kas parasti tiek sacerēti par vecām ka­tedrālēm.

— Eminence, es esmu vēsturniece!

— Zinu, zinu, doktore. Es cienu un apbrīnoju darbu, ko vcic Māk­slas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa. Es tiešām negribēju jūs aizvainot.

— Zinu, Eminence, taču ticiet man, ka vēsture nav rikai rakstītie do­kumenti, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Mēs nezinām visu, kas noti­cis pagātnē, un nevaram pat nojaust, kādi mērķi un nodomi vadījuši mūsu priekštečus.

Atgriezusies viesnīcā, Sofija vestibilā sastapa Annu Himenesu. Sofija tūdaļ apjauta, ka meitene viņu te gaidījusi.

— Doktore…

— Labdien.

— Jūs mani atceraties?

— Jā, jūs esat mūsu drauga Santjago Himenesa māsa.

— Vai zināt, kāpēc esmu Turīnā?

— Jūs izmeklējat ugunsgrēkus katedrālē.

— Nojaušu, ka jūsu priekšniecība par manu darbošanos nepriecājas.

— Tas ir dabiski, jums ari nepatiktu, ja karabinieri jauktos jūsu darbā.

— Man nepatiktu gan, un es pacenstos no viņiem atbrīvoties. Var­būt mani vārdi izklausīsies naivi, taču cs uzskatu, ka varu jums palīdzēt, un jūs varat man uzticēties. Man nav nolūka kaitēt savam brālim, tāpēc nedarīšu neko, kas varētu apdraudēt viņa reputāciju. Nevaru noliegt, ka man gribētos uzrakstīt reportāžu par šiem notikumiem, taču es to ne­darīšu. Es apsolu nerakstīt nc rindas, līdz būsiet pabeiguši izmeklēšanu un viss būs skaidrs.

— Jums jāsaprot, ka Mākslas nodaļa nevar tā vienkārši ne no šā, nc no tā iekļaut jūs izmeklēšanas darba grupā.

— Protams, taču mēs varētu strādāt paralēli. Es jums izstāstītu visu, ko man izdotos uzzināt, un arī jūs pret mani būtu atklāti.

— Anna, šī ir oficiāla izmeklēšana.

— Es zinu, zinu.

Sofiju pārsteidza meitenes rūpju pilnā izteiksme.

— Kāpēc jums tas šķiet tik svarīgi?

— Es nepratīšu to izskaidrot. Patiesībā nekad agrāk Sindonc mani nav interesējusi un ari zādzībām un ugunsgrēkiem katedrālē neesmu pie­vērsusi uzmanību. Viss sākās jūsu direktora Marko Valoni mājās. Mans brālis bija paņēmis mani līdzi, domādams, ka ved uz vakariņām draugu lokā. Taču Valoni kungs vēlējās uzzināt Santjago un otra sava drauga, ja nemaldos, Džona Berija, viedokli par ugunsgrēku. Viņi runājās visu vakaru, izteica visdažādākās hipotēzes, un šie notikumi mani aizrāva.

— Ko esat atklājusi?

— Varbūt iedzersim kafiju?

— Labi.

Anna Himenesa atviegloti nopūtās, bet Sofija klusībā jau nožēloja, ka nolēmusi kopā ar žurnālisti doties uz kafejnīcu. Meitene viņai patika, un Sofija nešaubījās, ka tai var uzticēties, taču Marko bija taisnība: kāpēc lai viņi sadarbotos? Kam tas vajadzīgs?

— Labi, stāstiet, — mudināja Sofija.

— Es izlasīju vairākas Sindones vēstures versijas, tās visas ir aizraujošas.

— Neapšaubāmi.

— Manuprāt, kāds grib iegūt līķautu sev. Ugunsgrēki notiek tikai, lai jauktu pēdas un radītu haosu. Vainīgo īstais mērķis ir iegūt audeklu.

Sofija nobrīnījās, ka meitene nonākusi pie tādiem pašiem secināju­miem kā viņa, un klausījās ar pieaugošu interesi.

— Taču atrisinājums ir meklējams pagātnē. Manuprāt, kāds Sindoni grib atgūt, — apgalvoja Anna.

— Kāds no pagātnes?

— Kāds, kurš ir saistīts ar Sindones pagātni.

— Kā jūs nonācāt pie šāda secinājuma?

— Nezinu, tas drīzāk ir minējums. Man ir tūkstošiem teoriju, un tās ir cita par citu trakākas, tomēr…

— Jā, es lasīju jūsu piezīmes.

— Ko jūs par tām domājat?

— Domāju, ka jums ir laba iztēle, rakstītājas talants un, iespējams, arī taisnība.

— Man šķiet, ka tēvam Ivam par Sindoni ir zināms daudz vairāk, nekā viņš atzīst.

— Kāpēc jūs tā sakāt?

— Tāpēc, ka viņš ir tik perfekts, tik pareizs, tik nevainīgs un šķīsts, ka man uzmācas aizdomas, vai tik viņš kaut ko neslēpj. Turklāt viņš ir skaists, pārāk skaists, vai nc?

— Jā, nevaru noliegt, ka viņš ir ļoti pievilcīgs vīrietis. Kā jūs ar viņu iepazināties?

— Piezvanīju uz bīskapa kanceleju, paskaidroju, ka esmu žurnāliste un vēlos rakstīt par Sindoni. Viņiem tur ir tāda dāma gados, kura ir atbil­dīga par attiecībām ar presi. Biju spiesta ar viņu tikties un divas stundas klausīties priekšlasījumu par Sindoni un Savoju dinastiju, taču viss, ko šī dāma stāstīja, ir izlasāms pat vispieticīgākajā tūristiem domātajā bukletā.

Kanceleju pametu stipri īgna, — Anna turpināja. — Mēģināju zva­nīt vēlreiz un lūdzu tikšanos ar kardinālu; man atkal jautāja, kas es esmu un ko gribu. Vēlreiz paskaidroju, ka esmu žurnāliste un izmeklēju kated­rālē notikušos ugunsgrēkus un citus negadījumus. Mani jau atkal gri­bēja nosūtīt pie vecās dāmas, taču es iebildu. Vēl neatlaidīgāk pieprasīju, lai mani pieņem kardināls. Beigu beigās izspēlēju spēcīgu kārti: paziņoju, ka, manuprāt, viņi kaut ko slēpj, piedraudēju publicēt savas aizdomas un uzrakstīt visu, ko esmu atklājusi.

Aizvakar man piezvanīja tēvs īvs, — ievilkusi elpu, meitene stāstīja tālāk. — Paziņoja, ka esot kardināla sekretārs. Eminence pats mani pie­ņemt nevarot, tāpēc šis pienākums esot uzticēts viņam. Satikāmies un runājāmies diezgan ilgi. Viņš diezgan sīki man stāstīja par pēdējo uguns­grēku, izvadāja mani pa katedrāli, un beigās pat dzērām kafiju un vieno­jāmies sarunu turpināt. Vakarrīt viņš man atkal piezvanīja, teica, ka visu dienu būšot aizņemts, un apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu kopā ar viņu ieturēt vakariņas. Tas arī viss.

— Viņš ir neparasts priesteris, — domīgi noteica Sofija.

— Pieņemu, ka tais reizēs, kad misi celebrē viņš, katedrāle ir stāv­grūdām pilna, — nosmēja Anna.

— Jums viņš patīk?

— Ja viņš nebūtu garīdznieks, mēģinātu viņu dabūt sev.

Sofiju pārsteidza Annas Himenesas atklātība. Viņa pati svešam cilvē­kam nemūžam neko tādu neteiktu. Taču jaunieši tagad ir citādi. Annai nevarēja būt vairāk par divdesmit pieciem gadiem, un viņa piederēja tai paaudzei, kura radusi paņemt visu, ko vēlas, atmetot visu veidu lieku­lību, izlikšanos un pieklājīgas manieres. Labi vēl, ka meiteni pagaidām pievalda apziņa, ka tēvs īvs ir priesteris.

— Zināt, ari mani tēvs īvs intriģē, taču par spīti visiem pētījumiem mums neizdevās par viņu izdibināt itin neko, kas atšķirtos no visiem pie­ejamā tēla. Reizēm jau gadās arī šādi godīgi, skaidri un nevainojami cil­vēki. Labi, ko jūs plānojat darīt tālāk?

— Ja jums nebūtu iebildumu, mēs varētu savstarpēji apmainīties ar informāciju…

— To es nekādi nevaru.

— Neviens to neuzzinātu.

— Anna, es negribētu, ka jums rodas nepareizs priekšstats. Jums jāsaprot, ka es nemēdzu rīkoties slepus no cilvēkiem, kuriem uzticos un ar kuriem kopā strādāju. Jūs man esat simpātiska, taču man ir savs darbs un jums savējais. Ja Marko kādā brīdī nolems, ka mums jāsadarbojas, cs priecāšos, bet neskumšu, ja šādas sadarbības tomēr nebūs.

— Sabiedrībai ir jāzina, ja kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt Sindoni.

— Es to neapšaubu. Bet redzat, jūs vienkārši bez pierādījumiem ap­galvojat, ka Sindoni kāds vēlas nolaupīt vai iznīcināt. Turpretī mēs iz­meklējam ugunsgrēku cēloņus. Kad izmeklēšana būs galā, mēs rezultātus paziņosim savai priekšniecībai, kas savukārt izlems, vai ir nepieciešams informēt plašāku sabiedrību.

— Es taču nelūdzu, lai jūs nododat savu šefu.

— Anna, es ļoti labi sapratu, ko jūs man lūdzāt, un mana atbilde ir nē. Man ļoti žēl.

Anna sarūgtināta iekodās apakšlūpā un piecēlās no galda, pat neiz­tukšojusi savu kapučīno tasi.

— Labi, neko darīt. Bet vai cs vismaz drīkstu jums piezvanīt, ja kaut ko atklāšu?

— Protams.

Meitene pasmaidīja un steidzīgiem soļiem izgāja no viesnīcas bāra. Sofija klusībā minēja, kurp gan viņa tik apņēmīgi dodas. 'Lai pašā mirklī iezvanījās mobilais. Klausulē izdzirdusi tēva īva balsi, Sofija ar pūlēm apspieda smieklus.

— Sveicināti, tēvs īv! Pirms dažām minūtēm taisni par jums runāju.

— Ar ko?

— Ar Annu Himenesu.

— Ak, ar to žurnālisti. Valdzinoša un gudra meitene. Viņa interesējas par ugunsgrēkiem katedrālē. Un es jau zinu, ka jūsu priekšnieks Valoni kungs ir draugos ar viņas brāli, Spānijas pārstāvi Eiropola Romas nodaļā.

— Jā, Santjago Himeness ir gan Marko, gan mūsu visu draugs. Lie­lisks cilvēks un kompetents profesionālis.

— Jā, arī to jau esmu dzirdējis. Zināt, es jums zvanu kardināla vārdā. Viņš vēlas jūs un Valoni kungu ielūgt uz nelielām viesībām.

— Uz viesībām?

— Kardināls uzņem katoļu zinātnieku komisiju, kura ik pa laikam ierodas Turīnā, lai pārbaudītu Sindones stāvokli. Komisiju vada doktors Bolārs. Kardināls šiem zinātniekiem par godu allaž rīko nelielu pieņem­šanu — neko plašu, parasti piedalās ne vairāk par trīsdesmit, četrdesmit cilvēkiem. Šoreiz Eminence viesu vidū labprāt redzētu arī jūs. Valoni kungs izteicās, ka gribētu iepazīties ar šiem zinātniekiem, un tagad pie­nākusi lieliska iespēja.

— Vai ielūgta esmu arī es?

— Protams, doktore. Viņa Eminence to īpaši uzsvēra.

— Labi, sakiet, kur un cikos mums jāierodas.

— Parīt Viņa Eminences rezidencē septiņos vakarā. Piedalīsies nc tikai zinātniskās komisijas locekļi, bet arī daži uzņēmēji, kas palīdz mums gādāt par katedrāli, tāpat ieradīsies pilsētas mērs, reģionālās domes pār­stāvji, iespējams, arī Valsts sekretāra vietnieka palīgs monsinjors Obrī un Viņa Eminence kardināls Vizjē.

— Paldies par uzaicinājumu.

— Gaidīsim jūs.

* * *

Marko bija sliktā omā. Dienas lielāko daļu viņš bija pavadījis Turīnas pazemes ejās. Dažas no tām bija izbūvētas sešpadsmitajā gadsimtā, citas astoņpadsmitajā, un bija zināms, ka pat Musolīni ir pavēlējis šīs ejas iz­mantot un dažas galerijas paplašināt. Pastaiga pa pazemes ejām nebija nekāda patīkamā izklaide — tas bija nogurdinoši un bīstami. Patiesībā zem zemes slēpās vēl viena pilsēta, pat vairākas pilsētas. Savu slāni pa­zemē bija atstājis katrs pilsētas vēstures posms — gan vissenākā ap­metne, kuru kolonizēja romieši, vēlākā pilsēta, ko aplenca Hanibāls, pilsēta, kuru iekaroja langobardi, un visi pēcākic periodi līdz laikam, kad Turīna kļuva par Savoju nama īpašumu. Šai pilsētā fantastiskais un vēsturiskais savijās ik uz soļa.

Arheoloģiskie pētījumi liecināja, ka daudzas ejas tapušas krietni pirms sešpadsmitā gadsimta, bet par dažām varēja teikt, ka tās izraktas jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Sapieru komandieris Kolombāri bija laipns un pacietīgs, tomēr palika nepielūdzams, kad Marko ierosināja doties iekšā kādā pusaizgruvušā ejā vai arī pieprasīja, lai kareivji skalda sienu, pārbaudot, vai aiz tās ne­slēpjas kāds nezināms tunelis.

— Es saņēmu pavēli izvadāt jūs pa apakšzemes ejām un nepakļaut ne jūsu, ne mūsu dzīvības nevajadzīgam riskam. Tas nozīmē, ka mēs neiesim tuneļos, kuri nav nostiprināti un var aizgrūt. Tāpat man nav tiesību kalt caurumus šajās sienās. Man ļoti žēl, bet jūsu lūgumus izpildīt nevaru.

Var jau būt, ka komandierim tiešām bija žēl, taču patiesa nožēla mo­cīja Marko: likās, diena ir veltīgi iztērēta, bez jēgas klīstot pa Turīnas pazemi.

— Beidz! Ko tu veltīgi apvainojies? Komandierim Kolombāri bija taisnība, un viņš tikai pildīja pavēles. Tas taču būtu pilnīgais neprāts, ja jūs būtu sākuši kalt caurumus galeriju sienās.

Taču Džuzepcs centieni šefu nomierināt bija veltīgi. Arī Sofijai ne­veicās labāk.

— Marko, tas, ko tu gribi, būtu izdarāms vienīgi tad, ja Kultūras ministrija vienotos ar Turīnas Mākslas un kultūras padomi un nodotu tavā rīcībā nopietnu arheologu un tehnisko darbinieku komandu. Tu taču nevari pieprasīt, lai tev ļauj pašam pēc sava prāta graut tuneļu sie­nas. Tās tiešām ir muļķīgas iedomas.

— Bet, ja mēs nevarēsim iekļūt slēgtajās galerijās, mēs nemūžam ne­uzzināsim, vai pastāv tās ejas, kuras, manuprāt, ved uz katedrāli.

— Tu vari aprunāties ar ministru un…

— Ministrs jau kādā no tuvākajām dienām pasūtīs mani pie velna. Viņam mana ņemšanās ar Sindoni jau sen ir līdz kaklam.

Sofija un Džuzepe satraukti saskatījās, tomēr savas bažas skaļi neiz­pauda.

— Labi, man ir priecīgāki jaunumi, — teica Sofija. — Kardināls mūs parīt ir uzaicinājis uz pieņemšanu.

— Mūs? Uz pieņemšanu?

— Jā. Man piezvanīja tēvs īvs. Turīnā ierodas zinātnieku komisija, kas rūpējas par Sindones saglabāšanu, un kardināls parasti šiem zinātnes spīdekļiem par godu rīko pieņemšanu, kurā piedalās arī pilsētas ievēro­jamākie ļaudis. Tu it kā esot teicis, ka gribot ar šīs komisijas locekļiem iepazīties, tāpēc uzaicināja ari mūs.

— Man nav nekādas vēlēšanās apmeklēt saviesīgus pasākumus. Es labāk gribētu aprunāties ar viņiem citos apstākļos, kaut vai katedrālē, kad viņi pārbauda līķautu… Bet labi, aiziesim tik un tā. Likšu, lai izglu­dina manu uzvalku. Un kādi jaunumi ir tev, Džuzepe?

— Kā jau tu liki, es sazinājos arī ar Eiropolu gadījumam, ja mēmais mēģinātu izbraukt no valsts. Runāju arī ar vietējo karabinieru vadību, bet viņiem trūkst brīvu cilvēku. Mums vajadzēšot pieprasīt papildspē­kus no Romas. Patlaban izskatās, ka mūsu rīcībā vietējie varēs nodot tikai trīs cilvēkus. Nekas cits neatliks, kā sazināties ar Romu un lūgt pa­līdzību.

— Es negribētu, ka operācijā iesaistās Romas karabinieri. Vai mēs nevaram iztikt ar mūsu nodaļas cilvēkiem? Kurš varētu atbrīvoties un braukt šurp?

— Mūsējie jau tāpat ir pārslogoti. Neviens taču nesēž, rokas klēpī salicis, — atteica Džuzepe. — Ja nu vienīgi kāds liktu pie malas visu darāmo un vajadzības gadījumā iesaistītos mūsu operācijā.

— Domāju, ka tā būs labāk. Uz mūsējiem vienmēr var paļauties. Mums pietiks ar tiem trim, ko var piešķirt vietējie karabinieri. Galu galā uz kādu laiciņu par karabinieriem varam kļūt mēs visi.

— Es gan domāju, ka mēs tādi jau esam, — smīnot noteica Džuzepe.

— Tu un es esam. Bet Sofija nav, un Antonīno un Minerva arī ne.

— Tu taču negribēsi, lai viņi izseko mēmo?

— Katrs darīs to, kas būs nepieciešams. Skaidrs?

— Skaidrs, šef, skaidrs. Ja tev nav iebildumu, es šovakar satikšos ar vienu puisi no vietējās pārvaldes, viņš ir gatavs ar mums sadarboties. Sarunājām kopā paēst vakariņas, bet man vēl ir pusstunda brīva laika. Varbūt mēs varētu paspēt iedzert pa glāzītei.

— Ar lielāko prieku, — atsaucās Sofija.

— I^abi, — teica Marko. — Es tikai ātri ieiešu dušā un tūlīt kāpšu lejā. Kādi tev šovakar plāni, doktore?

— Nekādi. Ja gribi, varam kopā pavakariņot.

— Labi, maksāju cs, bet tu gādāsi, lai man pāriet draņķīgais noska­ņojums.

— Nē, es gan maksāšu, gan uzlabošu tavu garastāvokli.

— Sarunāts.

* * *

Sofija uz Turīnu nebija paņēmusi līdzi itin neko, kas būtu piemērots va­karam tik svarīgu personu sabiedrībā. Tāpēc viņa aizsteidzās uz Armani veikalu un iegādājās melnu zīda kostīmu.

Armani stils viņai bija paticis vienmēr — valdzināja modelētāja ra­dīto tērpu vienkāršība un tas, ka nepieradinātas brīvības vēsma bija sa­manāma pat vislietišķākajos tērpos. No veikala Romas ielā Sofija izgāja, nesdama divus maisiņus: viņa bija nopirkusi nc tikai melno kostīmu sev, bet arī kaklasaiti Marko.

— Tu būsi visskaistākā, — apgalvoja Džuzepe.

— Noteikti, — pievienojās Marko.

— Vai tik man nevajadzētu dibināt fanklubu? Divi biedri jau ir no­drošināti, — atsmēja Sofija.

Pie kardināla namdurvīm viņus sagaidīja tēvs īvs. Viņš nebija tērpies kā priesteris — nebija pat kolārkrckla. Šoreiz garīdznieks bija ģērbies naksnīgi zilā uzvalkā, ko papildināja tieši tāda Armani kaklasaite, kādu Sofija tikko bija uzdāvinājusi Marko.

— Doktore… Valoni kungs… Nāciet, Viņa Eminence priecāsies jūs redzēt.

Marko paslepus uzmeta greizu skatienu savas kaklasaites dvīņu mā­sai, un priesteris, to manot, pasmaidīja.

— Jūs protat izvēlēties kaklasaites, Valoni kungs.

— Patiesībā ar labu gaumi ir apveltīta doktore Galloni, jo šo man uzdāvināja tieši viņa.

— Tā jau cs domāju! — smiedamies atsaucās tēvs īvs.

Viņi devās apsveicināties ar kardinālu, un tas viņus iepazīstināja ar monsinjoru Obrī, kalsnu gara auguma francūzi. Šis elegantais, aptu­veni piecdesmit gadu vecais vīrietis neapšaubāmi izskatījās pēc izcila un pieredzējuša diplomāta, un tieši tāds viņš arī bija.

Monsinjors tūdaļ ņēmās izvaicāt Marko un Sofiju par katedrāles ugunsgrēku lietas izmeklēšanas gaitu. Viņi runājās vairākas minūtes, kad piepeši manīja, ka visu skatieni pievēršas durvīm.

Pa tām tikko bija ienākuši kardināls Vizjē un Umberto D'Alakva. Turīnas kardināls un monsinjors Obrī steigšus atvainojās, pameta So­fiju un Marko un traucās pretī atnācējiem.

Sofija juta, kā sirds piepeši sitas nevaldāmi strauji. Viņa nebija do­mājusi, ka vēl kādreiz sastaps D'Alakvu, un vēl jo mazāk bija cerējusi viņu ieraudzīt jau šai vakarā. Vai viņš atkal būs vēsi pieklājīgs un vien­aldzīgs?

— Sofij, tu nosarki.

— Tiešām? Viņa ierašanās man ir pārsteigums.

— Manuprāt, D'Alakvas klātbūtne šeit ir visnotaļ loģiska.

— Tas man neienāca prātā.

— Viņš taču ir viens no lielākajiem Baznīcas ziedotājiem, Vatikāna uzticības persona. Liela daļa Vatikāna finanšu straumes plūst tieši caur viņa rokām. Un vai tad neatceries: Minerva noskaidroja, ka tieši viņš apmaksā ari šīs zinātnieku komisijas darbu.

— Tev taisnība, laikam biju aizmirsusi.

— Nomierinies, tu izskaties lieliski. Ja D'Alakvu vispār kaut ne­daudz interesē sievietes, tu viņu neatstāsi vienaldzīgu.

— Tu taču zini, ka nav nekādu ziņu par viņa attiecībām. Viņš ir dīvainis.

— Labi, tas nozīmē, ka viņš gaidījis dienu, kad iepazīsies ar tevi.

Šī saruna bija jāpārtrauc, jo abiem tuvojās tēvs īvs pilsētas mēra un divu pusmūža kungu sabiedrībā.

— Vēlos jūs iepazīstināt ar doktori Galloni un doktoru Valoni, Māk­slas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa direktoru. Mēra kungs, doktors Bolārs un doktors Kastilja…

Aizsākās dedzīga saruna par svēto līķautu, taču Sofija tajā piedalījās ar pūlēm. Domas traucās citur.

Viņa nodrebēja, kad blakus negaidīti nostājās Umberto D'Alakva un kardināls Vizjē. Drīz vien pēc tradicionālajām pieklājības frāzēm D'Alakva saņēma viņu aiz elkoņa un visiem par lielu izbrīnu aizvadīja projām no pārējo runātāju pulciņa.

— Kā veicas izmeklēšana?

— Nevarētu teikt, ka esam tālu tikuši. Taču tas ir tikai laika jautājums.

— Necerēju jūs šeit sastapt.

— Mūs ielūdza kardināls. Viņš zināja, ka gribam iepazīties ar zināt­niskās komisijas locekļiem. Ļoti ceru, ka pagūsim ar viņiem apspriesties, iekams viņi pametīs Turīnu.

— Tātad jūs Turīnā ieradāties tikai, lai piedalītos šajā pieņemšanā.

— Nē, ne gluži.

— Katrā ziņā es priecājos jūs redzēt. Cik ilgi šeit paliksiet?

— Dažas dienas. Varbūt četras piecas, varbūt ilgāk.

— Sofij!

Kāda vīrieša skanīgā balss iztraucēja abu divvientulību. Sofija atplauka smaidā, ieraudzījusi, ka šurp steidzas viens no viņas vecajiem universi­tātes profesoriem — viduslaiku mākslas speciālists, izcils pasniedzējs, neskaitāmu grāmatu autors, Eiropas akadēmiskās pasaules spīdeklis.

— Mana labākā studente! Kā cs priecājos jūs satikt! Ar ko jūs tagad nodarbojaties?

— Profesor Bonomi! Kāds prieks jūs redzēt!

— Umberto, nezināju, ka tu pazīsti Sofiju. Lai gan tas mani nepār­steidz. Viņa ir viena no labākajām mākslas ekspertēm Itālijā. Žēl, ka viņa nevēlas pievērsties akadēmiskai karjerai. Es viņai piedāvāju kļūt par manu asistenti, taču viņa manu lūgšanos neuzklausīja.

— Profesor, nu ko jūs!

— Jā, jā, tik gudras un apdāvinātas audzēknes kā jūs, Sofij, man ne­kad nav bijis!

— Arī es zinu, ka doktore Galloni ir izcila profesionāle, — piekrita D'Alakva.

— Profesionāla un talantīga, Umberto, apveltīta ar asu un analītisku prātu. Atvainojiet manu uzbāzību, taču kā jūs šeit gadījāties, Sofij?

Sofija apmulsa. Viņai nebija nekādas vēlēšanās sniegt vecajam profe­soram paskaidrojumus, taču jautājumu nevarēja atstāt neatbildētu.

— Es strādāju Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā un Turīnā esmu darba darīšanās.

— Ak tā! Mākslas nodaļa. Nekad nebūtu domājis, ka varat nodar­boties ar noziegumu izmeklēšanu.

— Es jau galvenokārt veicu darba zinātnisko daļu, tāpēc par īstu izmeklētāju mani nemaz nevar uzskatīt.

— Nāciet, Sofij, es gribētu jūs iepazīstināt ar dažiem kolēģiem. Jums viņi patiks.

Taču D'Alakva pasteidzās satvert Sofiju aiz elkoņa, liedzot vecajam profesoram Bonomi aizvest viņu sev līdzi.

— Atvaino, Gvido, taču es taisni gatavojos Sofiju iepazīstināt ar Viņa Eminenci.

— Tad neko darīt… Umberto, vai tu rit iesi klausīties Pavaroti un ieradīsies uz vakariņām, ko es rīkoju par godu kardinālam Vizjē?

— Jā, protams.

— Kāpēc tu nevarētu paņemt līdzi arī Sofiju? Es ļoti priecātos, ja ierastos arī mana mīļā meitenīte. Sofij, ja jums rītvakar nav citu pie­nākumu…

— Nu, es…

— Ja doktore rītvakar ir brīva, es viņu ar vislielāko prieku pavadīšu. Taču tagad, Gvido, atvaino, mūs gaida kardināls… Vēlāk tiksimies.

D'Alakva kopā ar Sofiju devās pie pulciņa, kurā vislielāko uzmanību baudīja kardināls Vizjē. Eminence vērīgi un ieinteresēti nopētīja Sofiju — likās, tas viņu novērtē.

Sofijai radās iespaids, ka D'Alakvu un kardinālu saista cieša drau­dzība, šķita, abus vieno kāds neredzams pavediens. Pret Sofiju kardi­nāls izturējās laipni, taču vienlaikus ledaini salti. Viņi labu brīdi runājās par mākslu, tad saruna pievērsās politikai un visbeidzot svētajam līķ­autam.

Marko vēroja, cik dabiski Sofija ir iekļāvusies šo vareno un ietekmīgo vīru pulkā. Pat vienmēr dzedrais kardināls smaidīja par viņas izteikta­jām piezīmēm un ieinteresēti ieklausījās viņas viedoklī.

Jā, Sofija patiešām bija ne tikai gudra, bet arī ļoti skaista, un pat rafi­nēts Romas kardināls nespēja palikt vienaldzīgs šī daiļuma priekšā.

Bija jau pāri deviņiem, kad viesi pamazām sāka izklīst. D'Alakva ga­tavojās viesību namu pamest kardināla Vizjē, doktora Bolāra un divu citu zinātnieku sabiedrībā.

Pirms promiešanas viņš vēlreiz pienāca pie Sofijas, kura patlaban tēr­zēja ar Marko un veco profesoru Gvido Bonomi.

— Arlabunakti, doktore, Gvido, Valoni kungs…

— Umberto, ceru, ka rītvakar sastapšu tevi kopā ar doktori.

Sofija atkal negribot pietvīka.

— Bez šaubām. Doktore Galloni, es jums piezvanīšu. Līdz rītam!

Arī Sofija un Marko drīz vien atvadījās no kardināla un tēva īva.

— Vai labi pavadījāt laiku? — apvaicājās mājas saimnieks.

— Jā, liels paldies, Eminence, — atbildēja Marko.

— Vai jums izdevās sarunāt tikšanos ar kādu no zinātniskās komisi­jas locekļiem? — painteresējās tēvs īvs.

— Jā, rīt mūs pieņems doktors Bolārs.

— īv, tu taču varētu Valoni kungu un doktori Galloni uzaicināt vakariņās?

— Ar lielāko prieku. Ja jums nav iebildumu un varat mirkli pagaidīt, cs tūdaļ rezervēšu mums galdiņu Vecchict Lanterna. Esat ar mieru?

— Tēvs, neapgrūtiniet sevi…

— Tas nav nekāds apgrūtinājums, Valoni kungs. Vai varbūt nevēla­ties vakariņot kopā ar mani tās kaklasaites dēļ…

* * *

Pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts, kad tēvs īvs viņus izlaida pie viesnīcas durvīm. Vakars bija aizritējis patīkami un jautri. Viņi bija daudz smējušies, tērzējuši par visdažādākajām tēmām un izbaudījuši lieliskus ēdienus, un tas nebija nekāds brīnums, jo galu galā Vecchia Lanternci bija viens no Turīnas dārgākajiem un izsmalcinātākajiem res­torāniem.

— Tik intensīva sabiedriskā dzīve mani nobeigs! — teica Marko, iedams uz viesnīcas bāru, lai pirms miega vēl apspriestos divatā ar Sofiju.

— Bija taču jautri!

— Tu esi princese, jūties savā elementā un mierīgi izklaidējies. Bet es esmu vecs karabinieris un visu vakaru strādāju.

— Marko, tu esi kas vairāk par parastu karabinieri. ja esi aizmirsis, atgādināšu, ka tev ir vēsturnieka diploms un par mākslu tu mums esi iemācījis daudz vairāk, nekā esam apguvuši universitātes gados.

— Nepārspīlē. Katrā ziņā vecais Bonomi tevi dievina.

— Viņš bija izcils pasniedzējs, mākslas un vēstures pasaules zvaigzne, un pret mani vienmēr izturējās īpaši sirsnīgi.

— Droši vien bija tevī slepus iemīlējies.

— Ko tu runā! Tev jāzina, ka es biju paraugmeitene un vienmēr sa­ņēmu tikai visaugstākās atzīmes.

— Un ko jaunu tu man vari pastāstīt par D'Alakvu?

— Ko lai cs stāstu? Viņi ar tēvu īvu ir mazliet līdzīgi: gudri, nevai­nojami perfekti, laipni, izskatīgi un nepieejami.

— Man gan neliekas, ka D'Alakva tev būtu nepieejams. Galu galā viņš nav priesteris.

— Nav gan, tomēr viņam piemīt kas tāds, kas rada iespaidu, it kā viņš nebūtu piederīgs laicīgajai pasaulei, it kā stāvētu mums visiem pāri un lemtu mūsu likteņus… Nezinu, tā ir dīvaina sajūta, nepratīšu tev izskaidrot.

— Izskatījās, ka tava sabiedrība viņam patīk.

— Pret mani viņš izturas tāpat kā pret citiem. Man patiktu apgalvot pretējo, es gribētu teikt, ka šis vīrietis izrāda interesi par mani, taču tā nav. Marko, es negribu sevi mānīt. Es taču neesmu maza meitene, es jūtu, ja kādam vīrietim patīku.

— Ko viņš tev teica?

— Divatā mēs bijām tikai īsu brīdi, un viņš apvaicājās, cik tālu esam tikuši ar izmeklēšanu. Es, protams, neteicu, kāpēc esam te ieradušies, ieminējos tikai, ka gribam iepazīties ar zinātnieku komisiju, kas nodar­bojas ar Sindoni.

— Kāds iespaids tev radās par Bolām?

— Interesanti, ka ari viņš ir piederīgs tam pašam D'Alakvas un tēva īva vīriešu tipam. Tagad mēs zinām, ka viņi ir pazīstami. Bet to jau va­rēja paredzēt.

— Zini, arī man viņi šķiet savādi cilvēki. Arī cs īsti nepratīšu viņu dīvainumu definēt, taču dīvaini viņi ir. Viņiem visiem trim piemīt īpašs valdonīgums, ko pastiprina nevainojamā fiziskā stāja, lieliskais izskats, elegance, pašpārliecinātība. Viņi ir pieraduši pavēlēt, pieraduši, ka viņiem paklausa. Tavs runātīgais draugs profesors Bonomi man pastāstīja, ka Bolārs interesējoties tikai un vienīgi par zinātni, tāpēc visu mūžu esot palicis neprecējies.

— Mani pārsteidz viņa dievināšanas pilnā attieksme pret Sindoni. Viņš taču ir zinātnieks un zina, ka pārbaudes ar radioaktīvo oglekli ir ap­liecinājušas, ka līķauts tapis viduslaikos.

— Jā, arī cs par to brīnos. Redzēsim, ko izdosies izdibināt rītdienas tikšanās laikā. Es gribu, lai tu mani pavadi. Un pastāsti, kas tās par vaka­riņām rītvakar Bonomi mājās!

— Bonomi uzstājīgi pieprasīja, lai D'Alakva mani aizved uz operu un pēc tam uz viņa mājām, kur notiks vakariņas par godu kardinālam Vizjē. D'Alakva bija spiests piekrist. Taču cs nezinu, vai man iet vai tomēr labāk nc.

— Tev noteikti jāiet un uzmanīgi jāspicē ausis. Tas ir tavs dienesta pienākums. Visiem tiem cienījamajiem un varenajiem vīriem skapī ir noglabāts pa skeletam, un gan jau kāds no viņiem zina arī kaut ko, kas saistīts ar notikumiem katedrālē.

— Marko, lūdzu, nevajag! Tas taču ir absurds — iedomāties, ka šie cilvēki varētu būt saistīti ar ugunsgrēkiem, ar bezmēļiem…

— Nē, tas nav absurds. Šobrīd ar tevi runā pieredzējis karabinieris. Es varenajiem neuzticos. Lai nonāktu sabiedrības hierarhijā tik augstu, viņiem ilgi ir nācies bradāt pa mēsliem un citu cilvēku dzīvēm. Varu tev atgādināt, ka ikreiz, kad atmaskojam kādu mākslas darbu zagļu bandu, izrādās, ka aiz tās stāv bagāts pasūtītājs — kāds ekscentrisks miljonārs, kurš iedomājies, ka šedevri, kas rotā visiem pieejamus muzejus, daudz labāk izskatītos viņa privātajā galerijā.

Tu esi labā pasaku princese, — Marko turpināja, — bet viņi ir alka­tīgas haizivis, kas saplosa visu, kas gadās ceļā. Neaizmirsti to rītvakar, kad sēdēsi operas ložā un piedalīsies Bonomi rīkotajās vakariņās. Viņu izsmalcinātās manieres, pārgudrās sarunas, greznība, kas rotā ikvienu viņu dzīves fasādi, ir tikai ārējs šķitums, nekas vairāk. Trastēveres kabat­zagļiem es uzdcos vairāk nekā šiem smalkajiem, ietekmīgajiem kungiem, tici man.

— Man atkal vajadzēs pirkt jaunas drēbes…

— Kad atgriezīsimies Romā, lūgšu, lai tev izmaksā kompensāciju par visiem tēriņiem, kas radušies šīs izmeklēšanas dēļ. Tikai, mīļā princese, neej atkal uz Armani veikalu, citādi no tavas algas nekas pāri nepaliks.

— Centīšos, tomēr neko nesolu.