Svētā līķauta brālība

16

Dārzs, kas ieskāva lielo neoklasicisma stilā būvēto namu, bija izgais­mots spožāk nekā citkārt. Slepenie aģenti un grāfistes policisti bija sacentušies par tiesībām nodrošināt šīvakara svētku drošību. Starp viesiem bija arī Savienoto Valstu prezidents ar dzīvesbiedri, tāpat ari finanšu un aizsardzības ministri, vairāki senatori un ietekmīgi Kongresa pārstāvji — turklāt gan demokrāti, gan republikāņi. Uz viesībām bija ieradušies arī svarīgāko Ziemeļamerikas un Eiropas konsorciju un starptautisku uzņē­mumu prezidenti, vismaz ducis baņķieru, krietni daudz ievērojamu advo­kātu, mediķu, zinātnieku un viena otra akadēmiskās pasaules slavenība.

Šonakt Bostonā nebija karsti, vismaz smalkajā savrupnamu rajonā, kur atradās Stjuartu ģimenes villa, dienas tveici vairs nejuta.

Mērijai Stjuartei apritēja piecdesmit gadu, un viņas vīrs Džeimss bija nolēmis jubilāri iepriecināt ar dzimšanas dienas svinībām, kurās sapul­cētos visi draugi.

Patiesībā, nodomāja Mērija, šais viesībās labu paziņu ir daudz vairāk nekā draugu. Vīram viņa to nemūžam neteiktu, taču viņu pašu daudz vairāk būtu iepriecinājis ceļojums uz Itāliju. Divatā, nesteidzīgi, bez sabiedriskiem pienākumiem un domām par labu attiecību uzturēšanu. Pazust Toskānā, kur viņi abi pirms trīsdesmit gadiem bija pavadījuši medusmēnesi. Taču Džeimsam nemūžam neienāktu prātā sagādāt sie­vai šādu pārsteigumu.

— Umberto!

— Mērij, mīļā! Apsveicu!

— Kā es priecājos tevi satikt!

— Bet mani neizsakāmi iepriecināja Džeimss, pagodinādams .11 ielu gurnu uz šiem svētkiem. Ņem, es ccru, tev patiks.

Vīrietis ielika viņai rokās nelielu baltā papīrā ietītu kastīti.

— Nevajadzēja gan… Kas tas ir?

Mērija nocēla kārbas vāku un sastinga sajūsmā, raudzīdamies uz skul ptūriņu, kas bija noguldīta uz mīksta aizsargmateriāla kārtas.

— Šīs skulptūra darināta otrajā gadsimtā pirms Kristus. Augstdzimusi senlaiku dāma, tikpat skaista un valdzinoša kā tu.

— Brīnišķīga! Paldies, liels paldies. Kāpēc tu mani mulsini ar tik dār­gām dāvanām? Džcims! Džeims!

Džeimss Stjuarts piegāja sievai un Umberto D'Alakvam. Abi vīrieši sirsnīgi sarokojās.

— Ar ko tad tu šoreiz pārsteidzi Mēriju? Kāds skaistums! Nu, līdzās tavai dāvanai manējā nobāl.

— Džeims, nerunā tā. Tu zini, ka man tā ļoti patīk. Umberto, viņš uzdāvināja šos auskarus un gredzenu. Tās ir skaistākās pērles, kādas es jebkad esmu redzējusi.

— Tās vienkārši ir visskaistākās pērles. Labi, mīļā, aplūko savu sen­laiku dāmu, kamēr es piedāvāšu Umberto glāzi dzēriena.

Vēl pēc desmit minūtēm Džeimss Stjuarts pameta Umberto DAlakvu sarunājamies ar paziņām, bet pats devās tālāk, citu pēc cita apstaigādams viesu pulciņus. Sasniedzis sešdesmit divu gadu vecumu, Džeimss Stjuarts juta, ka viņa dzīves ceļš nonācis visaugstākajā punktā. Viņam bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties: brīnišķīga ģimene, veselība, veiksme darīju­mos. Būdams spēcīgu tēraudrūpniecības, farmakoloģijas, informātikas un citu jomu uzņēmumu īpašnieks, viņš bija viens no pasaules bagā­tākajiem un ietekmīgākajiem vīriem.

Pavisam jauns viņš no sava tēva bija mantojis nelielu industriālu impēriju un bija pratis panākt, lai tās robežas daudzkārt izplešas. Zēl vie­nīgi, ka paša bērniem nebija ne uzņēmēja dotību, ne vēlēšanās pārņemt viņa darbu. Jaunākā meita Džīna bija diplomēta arheoloģe un tērēja lielas summas, visdīvainākajās pasaules vietās finansējot izrakumus, ku­ros piedalījās arī pati. Džīna it visā līdzinājās savai mātesmāsai Lizai,

kaut arī Džeimss neatmeta klusas cerības, ka paša meita tomēr izrādīsies prātīgāka par savu tanti. Savukārt viņa dēls Toms bija pabeidzis medicī­nas studijas, un tēraudrūpniecība viņam bija pilnīgi vienaldzīga. Par laimi, Toms vismaz bija precējies, viņam bija divi bērni, un Džeimsam atlika vien cerēt, ka dievinātajiem mazbērniem netrūks talanta un vēlē­šanās kļūt par viņa impērijas mantiniekiem.

Neviens nepievērsa īpašu uzmanību septiņiem vīriem, kuri, bariņā sastājušies, runājās jau labu laiku, ik mirkli vērīgi sekodami līdz tam, kas notika visapkārt. Tikko septiņniekam tuvojās kāds nepiederīgais, viņi nekavējoties mainīja sarunas tēmu un izlikās apspriežam Irākas krīzi, pēdējo Davosas forumu vai jebkuru citu no jautājumiem, kas neradītu aizdomas nejaušam klausītājam.

Šo apspriedi, šķiet, vadīja vecākais no septiņiem — kalsns gara auguma vīrietis.

— Tā bija laba doma: satikties tieši šeit.

— Jā, mēs nepiesaistām neviena uzmanību, neviens neko nemanīs, — atbildēja viens no septiņiem, un viņa teiktajā bija saklausāms franču akcents.

— Marko Valoni runāja ar Kultūras ministru un pieprasīja atļauju at­brīvot mēmo, kas atrodas Turīnas cietumā, — ierunājās cits, kura angļu valoda bija nevainojama, kaut arī pēc tautības viņš bija itālis. — Iekš­lietu ministrs sava kolēģa lūgumu atbalstīja. Ideja par mēmā atbrīvo­šanu radās vienai no Valoni kolēģēm, doktorei Galloni. Viņa ir gudra sieviete un secināja, ka vienīgi mēmais var sagādāt viņiem nopietnas pēdas. Šī pati doktore Galloni pārliecināja Valoni, ka sīkāk jāizmeklē viss, kas saistīts ar Cocsa.

— Vai mums ir kādas iespējas panākt, lai doktore Galloni pamet Mākslas nodaļu?

— Jā, mēs, protams, varam izdarīt spiedienu un likt manīt, ka šī sie­viete jaucas tur, kur nevajag. Cocsa varētu protestēt, paraustīt vajadzīgos diedziņus Vatikānā un panākt, lai Itālijas valdībai tiek paskaidrots, ka šis uzņēmums jāliek mierā. Tāpat varam vērsties nepastarpināti pie ekono­mikas ministra, kuram noteikti nepatiks, ka viens no nozīmīgākajiem uzņēmumiem tiek traucēts tikai tādēļ, ka noticis ugunsgrēks, kas pat nav radījis nopietnus zaudējumus. Tomēr, manuprāt, pagaidām vajadzētu nogaidīt un pret Sofiju Galloni vēl neko konkrētu nepasākt.

Vecākais no vīriešiem pievērsa runātājam caururbjošu skatienu. Ve­cajam šķita, ka drauga balsī viņš saklausījis neierastas intonācijas, tomēr tā skatiens un sejas vaibsti bija absolūti bezkaislīgi. Tomēr… Nenāks par ļaunu pārliecināties, kā viņš reaģēs uz radikālākiem priekšlikumiem.

— Mēs varam arī izslēgt viņu no spēles uz visiem laikiem. Mums nav vajadzīga pārlieku ziņkārīga izmeklētāja. Vai piekrītat?

Pirmais atbildēja vīrietis ar francisko akcentu:

— Nē, es nepiekritu. Man tas šķiet pilnīgi lieki. Es pat nosauktu to par fatālu kļūdu. Pagaidām nedarīsim neko. Ja viņa pārāk uzstājīgi sāks raustīt kādu pavedienu, mēs taču kurā katrā brīdī varam to pārgriezt.

— Domāju, ka mums nevajadzētu pārsteigties, — teica itālis. — Kļūda būtu gan doktores Galloni atstādināšana no izmeklēšanas, gan daudz krasāki soļi. Šāds notikumu pavērsiens tikai saniknotu Marko Valoni, viņš to uztvertu kā apstiprinājumu tam, ka aiz negadījumiem slēpjas kaut kas daudz nopietnāks, un rezultātā ne viņš, ne viņa komanda no šīs lietas izmeklēšanas neatkāptos pat tad, ja viņiem to pavēlētu. Doktore Gal­loni mums ir bīstama tāpēc, ka viņa ir gudra, taču mums ir jāuzņemas šis risks. Galu galā mums ir iespēja laikus uzzināt visu, ko runā un dara Valoni un viņa cilvēki.

— Vai viņi mūsu ziņotāju netur aizdomās?

— Nē, viņš ir viens no tiem, kam Valoni uzticas visvairāk.

— Labi. Kādi vēl jaunumi? — jautāja vecais.

Atbildēja vīrietis ar tipiskiem angļu aristokrāta vaibstiem: — Zafa­rins pirms divām dienām atgriezās Urfa. Man vēl nav ziņojuši par Adaija reakciju. Otrs viņa biedrs, Rasits, pagaidām ir dcis līdz Stambulai, bet trešais, Dcrmisats, tur ieradīsies rit.

— Labi, tātad viņi ir drošībā. Tālākais jau ir Adaija, nevis mūsu pro­blēmas. Mums jāparūpējas par Turīnas cietuma mēmo.

— Pirms viņš pamet cietumu, ar viņu varētu notikt kāds negadījums. Tas būtu visdrošākais risinājums. Ja viņš tiks brīvībā, skaidras pēdas aiz­vedīs līdz pašam Adaijam, — teica anglis.

— Tas būtu visprātīgākais, — piekrita vīrietis ar franču akcentu.

— Vai mēs to varam noorganizēt? — jautāja vecais.

— Jā, mums cietumā ir savi cilvēki. Tomēr jārīkojas ārkārtīgi piesar­dzīgi. Ja mēmajam notiks kāda nelaime, Valoni visu gribēs izdibināt pats un oficiālajai versijai neticēs.

— Paniknosies, paniknosies un samierināsies. Ja nebūs mēmā, nopietna tālāka izmeklēšana vismaz pagaidām nebūs iespējama, — noteica vecais.

— Un svētais līķauts? — ievaicājās kāds no vīriešiem.

— Tas glabājas bankā un paliks tur, līdz beigsies remontdarbi. Tad to nogādās atpakaļ uz to pašu kapelu, kur tas stāvēja agrāk. Kardināls grib sa­rīkot svinīgu misi, lai pateiktos Dievam, kurš vēlreiz izglābis svēto līķautu.

— Kungi, vai slēdzat šeit izdevīgus darījumus?

Vīriešu pulciņam bija pienācis Savienoto Valstu prezidents, kuru pava­dīja Džeimss Stjuarts. Vīriešu loks pavērās, uzņemot jaunpicnācējus. Pagāja divas stundas, iekams viņi atkal neuzkrītoši varēja turpināt pār­traukto sarunu.

— Mērij, kas ir tas vīrietis?

— Viens no mūsu labākajiem draugiem, Umberto D'Alakva. Vai tad tu viņu neatceries?

— Jā, jā, tagad, kad tu pateici vārdu, atceros gan. Viņš joprojām ir tikpat izskatīgs.

— Taisni žēl, ka viņš ir iesīkstējis vecpuisis, jo viņš ir ne tikai izska­tīgs, bet ari gudrs un sirsnīgs.

— Nesen dzirdēju viņu pieminam… tikai neatceros, kur…

Nākamajā mirklī Liza atcerējās, kur sastapusies ar D'Alakvas vārdu:

par Cocsa, tās īpašniekiem un ugunsgrēkiem Turīnas katedrālē bija rak­stīts ziņojumā, ko Marko bija iedevis Džonam. Taču māsai par to ne­drīkstēja bilst ne vārda. Džons šādu pļāpīgumu nemūžam nepiedotu.

— Es tevi pavadīšu, ja gribi ar viņu apsveicināties. Umberto man uzdāvināja brīnišķīgu figūriņu, kas darināta otrajā gadsimtā pirms Kris­tus. Vēlāk uzkāpsim augšā un es tev to parādīšu.

Abas māsas tuvojās D'Alakvam.

— Umberto, vai tu vēl atceries Lizu?

— Protams, Mērij, kā gan es varētu aizmirst tavu māsu…

— Pagājuši jau daudzi gadi…

— Jā, pagājuši daudzi gadi, kopš tu, Mērij, vairs nebrauc uz Itāliju pietiekami bieži. Jūs, Liza, ja pareizi atccros, dzīvojat Romā, vai ne?

— Jā, mēs dzīvojam Romā, un cs pat nevaru iedomāties, ka manas mājas varētu būt citur.

— Mūsu Džīna ir Romā kopā ar Lizu, viņa patlaban raksta doktora disertāciju. Turklāt Liza palīdzēja nokārtot, lai Džīnu iekļauj grupā, kas veic izrakumus Hcrkulānā.

— Ak jā, jūs, Liza, taču esat arheoloģe.

— Un Džīna ir mantojusi aizraušanos no savas tantes.

— Nav interesantāka darba par pagātnes pētīšanu. Bet man palicis prātā, ka ari jūs, Umberto, aizraujaties ar arheoloģiju.

— Tiesa. Paretam cenšos izbrīvēt laiku, lai varētu pastrādāt izrakumos.

— Umberto fonds arī finansē izrakumus.

Pienāca Džeimss Stjuarts un pēc brīža aizveda D'Alakvu projām, tā sarūgtinādams Lizu, kura labprāt būtu turpinājusi sarunu ar vīrieti, kura vārds lasāms Marko Valoni ziņojumā. Džons negribēs ticēt, kad viņa tam izstāstīs par šo tikšanos. Un arī Marko brīnīsies. Liza pasmaidīja, nodomādama, ka Džeimss, sarīkodams šīs viesības, sagādājis patīkamu pārsteigumu ne tikai savai sievai. Bet varbūt viņa pati, atgriezusies Romā, varētu sarīkot vakariņas un uzaicināt gan D'Alakvu, gan Marko. Lai gan D'Alakva šādu sabiedrību varētu ņemt ļaunā un arī Mērija varbūt dus­motos. Nekas, Liza apspriedīsies ar māsasmeitu un kopīgi sastādīs viesu sarakstu.