Karaļa viltība

8. nodaĻa

lans stavēja pasažieru platformas galā zem apgaismotās izkārt­nes, kas rādija ceļu ārā no stacijas, un pētīja pārpildīto peronu.

Kurš būs nākamais?

Kā pirmo viņš izvēlējās pelēkā tvīda mēteli ģērbušos vecu sie­vieti, kas klumburēja kā suns ar sakropļotu kāju. Viņa nesa rokas­somiņu, uzkarinājusi to elkoņa locītavā. Zeltainais slēdzis bija va­jā, un pārloks plivinājās pie katra gājējas mokošā soļa un pirmajā mirklī īans pat noturēja viņu par kabatzagļu pievilinātāju. Polici­ja palaikam izsūtīja šādus cilvēkus pastaigāties stacijā. Taču, kā­du brīdi uzmanīgi sievieti pavērojis, viņš secināja, ka vecenīte nav policijas ēsma, tādēļ izlauza ceļu pie tās cauri sastrēgumstundas drūzmai.

Oksfordas loks bija viņa iecienītākā uzturēšanās vieta. Tur krustojās Beikerlū, Centrālā un Viktorijas metro līnijas. Katru ritu un vakaru tur cauri plūda desmitiem tukstošu cilvēku, un vairums devās uz modernajiem veikaliem un universālveikaliem, kas simt pēdu augstāk rindojās Oksfordstritā un Bondstritā. Daudzus tā­pat kā šo cienīgo večiņu, no kuras viņš nenolaida acu, nospie­da smago iepirkšanās maisiņu nasta. Viegls mērķis ikvienam, ku­ram piemīt prasme, kādu viņš bija slīpējis piecus no saviem piecpadsmit mūža gadiem.

Turklāt tikai retais viņā saskatīja draudus. Nepilnas piecas pē­das garš zēns ar bieziem, gaišiem matiem, kurus viņš apgrieza ar pērngad Harrod's veikalā nozagtām šķērēm. Patiesība viņam ma­tu griezums visnotaļ labi padevās, un viņš pat apsvēra iespēju ap­gūt friziera amatu kādudien, kad ielas dzīve būs palikusi aiz muguras. Pagaidām ar šim dotībām bija pietiekami, lai nepazīs­tamu cilvēku acīs izskatītos pieklājīgi. Par laimi, pilsētas labda­rības veikali piedāvāja plašu apģērba izvēli par zemām cenām vai pat par velti. Viņš bija iecienījis velveta bikses un kreklus ar piepogātam apkaklītēm. Tāds bezrūpīgs ģērbšanās stils atgādinā­ja vienu no viņa iecienītākajiem varoņiem Oliveru Tvistu. Ide­āls uzņēmīga kabatzagļa tēls.

Viņa māte bija skotiete un nosauca delu par lanu tas bija vienīgais, neskaitot dzīvību, ko viņa tam bija dāvājusi. Kad pui­sēnam bija trīs mēneši, māte aizbēga, un viņas vietu ieņēma ra­diniece angliete un dāvāja zēnam uzvārdu Danns. Radinieci viņš nebija redzējis nu jau tris gadus kopš dienas, kad izlēca pa ot­rā stāva logu un devās Londonas ielās, kur izdzīvoja, pateicoties labdarībai un noziedzībai.

Policijai viņš nebija svešs, jo vairākkārt tika aizturēts citās sta­cijās un vienreiz arī Trafalgaras laukumā, taču ieslodzījumā tā arī nenonāca. Laika gaitā fans bija paviesojies trijās audžuģimenēs, kur tomēr neiedzīvojās, jo ikreiz aizbēga. Vecums sekmēja to, cik neapskaužamā stāvokli viņš nonāca. Ar žēlsirdību ir viegli ma­nipulēt.

Slēpdamies pūli aiz cilvēku mugurām, viņš tuvojās vecajai sie­vietei. Paņēmiens bija vienkāršs un gadu gaitā bieži izmēģināts viņš viegli uzgrūdās upurim.

Piedošanu, viņš, aši pasmaidījis, izgrūda.

Sieviņa uzreiz atmaiga un reaģēja tikpat draudzīgi. Tas ne­kas, jauno cilvēk.

Šī vārdu apmaiņa ilga trīs sekundes pietiekami, lai iebāztu roku viņas somiņa un satvertu to, kam tika klāt. Guvumu viņš ne­kavējoties paslēpa zem jakas atloka un ieslīdēja dziļāk pūli. Pa­metis ašu skatienu atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka sievietei par no­tikušo uzbrukumu nav ne jausmas. Izlīkumojis cauri arvien biezākajai drūzmai, viņš zagšus palūkojās uz atradumu.

Mazs, sarkanbrūns cilindrs ar melnu plastmasas uzgali.

Viņš bija cerējis, ka tās būs šķiltavas vai kāda cita lieta, ko varētu ieķīlāt lombardā vai pārdot. Taču tas izrādījās piparu gā­zes baloniņš. Ari agrāk bija gadījies vienu vai divus tādus pie­vākt. Neapmierināts pašūpojis galvu, viņš ielika priekšmetu ka­batā.

Skatiens sameklēja otru upuri.

Aptuveni piecdesmit gadus vecu vīrieti vilnas žaketē, kam la­bās puses kabatas pārloks bija ielocījies uz iekšu. Tā bija lieliska izdevība. Eleganti ģērbtu vīriešu kabatās viņam šad tad bija ga­dījies vislabākais ķēriens. Šis konkrētais mērķis bija gara augu­ma un izstīdzējis, ar ērgja degunu. Viņš stāvēja ar muguru pret lanu, ar seju pret sliedēm un nemitīgi raudzījās pulkstenī, ik pa palaikam pievērsdamies elektroniskajam tablo, kas vēstīja, ka vil­ciena pienākšana gaidāma pēc nepilnas minūtes.

No melnā tuneļa izbangoja spēcīga vēja plūsma, kam sekoja pieaugoša rīboņa. Cilvēki sāka drūzmēties pie perona malas, ga­tavodamies ieplūst vagonos, kolīdz durvis atvērsies un elektronis­ka balss brīdinās par spraugu starp vilcienu un peronu.

Kabatzaglēna otrais upuris ienira pūlī un izspraucās priekšā, lai tiktu vagonā viens no pirmajiem. Šajā laikā cilvēki piesargā­jas vismazāk. Visi ir noguruši, dedzīgi vēlas nokļūt mājās. Modrī­ba mazinājusies.

Ar pirmo upuri nebija paveicies.

Viņš cerēja, ka otrreiz laime uzsmaidīs vairāk.

Nokļuvis līdz eleganti ģērbtajam vīrietim, zēns bez kavēša­nās ieslidināja labo roku viņa žaketes kabatā. Apkārtējo grūstīša­nās sniedza nevainojamu aizsegu. Pirksti satvēra taisnstūrainu plastmasas priekšmetu. Viņš izvilka plaukstu no kabatas brīdī, kad tuneļa galā parādījās vilciens.

Tad divas rokas pagrūda eleganti ģērbto vīrieti, un tas nokrita no platformas taisni priekšā braucošajam vilcienam.

Atskanēja kliedzieni.

Bremžu sausā kaukoņa pārauga pērkona dārdos.

Šņāca hidraulika.

Arvien skaļāk skanēja neticības pilnie saucieni.

fans piepeši attapa, ka stāv uz perona visu acu priekšā un tur rokā to, ko bija nozadzis no bojāgājušā žaketes kabatas. Taču ne­viens viņam nepievērsa uzmanību izņemot gara auguma puisi sprogainiem, pelnu pelēkiem matiem un tādas pašas krāsas ūsām.

Un tad viņam kļuva skaidrs.

Vīrieti no perona varēja nostumt šis dēmons.

Abu skatieni sastapās.

Sprogainais pastiepās pēc tā, ko turēja īans, acīmredzot kāda iemesla dēj negribēdams, lai viņš to patur.

īans atgrūda svešo roku un pagriezās, lai bēgtu.

Nākamajā acumirklī viņu no aizmugures apvija divas rokas. Ar papēdi viņš deva spēcīgu triecienu pa pretinieka plāno ādas kurpju purngalu.

Sprogainais iekliedzās un atslābināja tvērienu.

Atgrūzdams cilvēkus, īans aizskrēja uz izeju.

Neviens viņu neapturēja. Pūļa uzmanību saistīja vienīgi vil­ciens un vīrietis, kas bija nokritis uz sliedēm. Vagonu durvis vē­rās vajā, un pasažieri izkāpa uz perona.

īans turpināja virzīties uz priekšu. Viņš neskatījās, vai Sprogai­nais seko. Šis sirojums Oksfordas loka stacijā bija izvērties par ārprātu, un viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt prom.

Nonācis iepretim durvīm, viņš devās uz priekšu pa flīzēm iz­likto gaiteni.

Tur redzēja maz cilvēku, jo lielākā daļa joprojām kavējās uz pe­rona. Viņš dzirdēja svilpienus tālāk priekšā un ātri pagāja malā, jaujot garām padrāzties diviem policistiem, kas steidzās lejup, joprojām ne­zinādams, ko pamanījies izvilkt no kabatas, iekams nelaimīgais noli­doja no perona, zēns brīdi apstājās un apskatīja šo priekšmetu.

Datora zibatmiņa.

Viņš pakratīja galvu. "Bezvērtīgi. Vakariņas šodien nāksies meklēt vienā no trim misijām, kas piedāvā maltītes par brīvu. Bet man kārojas picu."

Iegrūdis zibatmiņu kabatā, ians steidzās uz eskalatoru. Augšā viņš izgāja cauri turniketam ar braukšanas kartiņu, kuru agrāk bi­ja nozadzis kādam vīrietim Čelsi rajonā. Atstūmis netīras stikla durvis, viņš izgāja uz ielas vienmērīgā lietu. Cimdus viņš bija pa­zaudējis pirms dažām dienām kaut kur Istendā. Spraukdamies ga­rām cilvēkiem un neatraudams skatienu no nelīdzenā asfalta, viņš nogriezās gar stūri un gāja garām avīžu un cigarešu kioskiem.

Re, kur tu esi. Un es tevi tā meklēju, līdzās kāds ierunājās draudzīgā balsī.

īans pacēla acis, un Sprogainais nevērīgi aplika roku viņam ap pleciem un virzīja zēnu pie automašīnas, kas stāvēja ielas ma­lā. Zem jakas zēns sajuta naža asmens smaili, kas sāpīgi piespie­dās augšstilba mīkstumam.

Klusi un mierīgi! vīrietis čukstus norādīja, citādi noteci­nāsim tev mazliet asiņu.

Trīs soļi, un abi nonāca pie tumšas krāsas Bentley automobiļa atvērtajām aizmugures durvīm. Viņu iegrūda salonā, Sprogainais arī iekāpa un nosēdās sēdeklī iepretim lanam.

Durvis aizvērās, un automašīna uzsāka braukšanu.

īans sēdēja nekustīgi, rokas sabāzis jakas kabatās.

Viņš pievērsa uzmanību otram cilvēkam, kas sēdēja blakus Sprogainajam. Vecāks vīrietis, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā ar vesti, sēdēja taisni un raudzījās viņā zaļām, brūniem punktiņiem izraibinātām acīm. Skatiens vēstīja, ka viņš nav radis pie pretim­runāšanas. Biezie, sirmie mati noslīdēja līdz pat sarauktajām uz­acīm.

Tev pieder tas, kas man ir vajadzīgs, ierunājās vecākais vīrs klusā, aizsmakušā balsī, nevainojami veidodams vārdus.

Es nesadarbojos ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Aristokrātiski atturīgo skatienu un sejas izteiksmi nomainīja

jautrs smaids. Es nesadarbojos ar ielaspuikām. Atdod man zi­batmiņu!

Kas tajā tik svarīgs?

Es nevienam neatskaitos.

Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.

Un tas biedēja.

Tālab viņš meloja. Es to aizmetu.

Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.

Es nepaturu mēslus.

Nogalini viņu! pavēlēja vecākais vīrs.

Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.

Labi! Labi! īans steigšus iesaucās. Man tas ir.

Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.

Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.

Aiz lietu norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi trans­porta līdzekji sāk palēnināt gaitu acīmredzot tuvojās krustoju­mam. Londona sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca atri. īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lū­kojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manev­rēšanas iespēju.

lans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.

jums vajag šo?

Prātīgs puika, vecākais vīrs uzslavēja.

Ar otru roku īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jau­šami pasmaidīdams.

Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturē­jis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.

Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.

Tanī brīdī īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.

Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.

Nogalini viņu! Tūlīt pat! sirmais izrīkoja otru.

Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.

Ieraudzījis izvilkto ieroci, īans vēlreiz iepūta viņam sejā asa­ru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.

Zēns atslēdza automašīnas durvis un izslīdēja uz pielijušās ie­las starp divām stāvošām automašīnām. Paķēris nazi no salona grīdas, viņš strauji aizcirta durvis.

Sieviete, kas sēdēja blakus stāvošajā transporta līdzeklī, uz­meta viņam dīvainu skatienu.

Bet viņš nelikās zinis.

Viņš meta līkločus starp transporta līdzekjiem nekustīgajā sa­tiksmē, nonāca pie ietves un izgaisa vakara pustumsā.

Malons noklausījās zēna stāstījumā.

Tātad tu stacijā zagi.

Jā, šo to ieguvu. Tad es nocēlu vienam zellim zibatmiņu, bet jau nākamajā brīdī tas ķēms nogrūda viņu uz sliedēm.

Tu redzēji, kā viņu nogrūda?

īans pamāja. To es nebiju gaidījis, tāpēc aizbēgu, bet tas, kurš viņu nogrūda, mani noķēra un iestūma savā mašīnā.

Kur ir zibatmiņa? Malons jautāja vēlreiz un pacēla

maisiņu.

/

Es to paturēju arī pēc tam, kad biju izkāpis no mašīnas. Nodomāju, ka tai varētu būt kāda vērtība.

Un tādi zagļi kā tu neaizmet mantas, kurām ir kāda vērtība.

Es neesmu zaglis.

Kotonam Malonam sāka trūkt pacietības. Kur ir tā sa­sodītā zibatmiņa?

Kādā īpašā vietā. Tur, kur es glabāju savas mantas.

Iezvanījās Malona tālrunis.

Tas viņu iztrūcināja.

Bet tad Malons atģida, ka varbūt zvana Gērijs. Viņš ie­grūda lanu pagalmā un ar skatienu nobrīdināja nebēgt.

Sameklējis tālruni, viņš nospieda taustiņu. Gērij.

Pie mums ir jūsu dēls, paziņoja vīrietis. Balsi Malons pazina.

Devīns.

Jūs zināt, ko mēs gribam.

Viņš zināja. Zēns stāvēja viņam tieši pretī. Pie manis ir Danns.

Tad mēs varam veikt apmaiņu.

Noguris no visa, Malons tikai atteica: Kad un kur?