Karaļa viltība

2 nodaĻa

B risele, Beļģija 19.45

Bleiks Entrims nemīlēja pašpārliecinātas sievietes. Viņš tās pacieta, jo Centrālajā Izlūkošanas pārvaldē pārgudru sieviešu netrūka. Taču tas nenozīmēja, ka viņam tās jāpacieš ari pēc darbalaika beigām. Ja vienības vadītājam, kura pakļautībā ir deviņi pa visu Angliju un Eiropu izkaisīti aģenti, darbs vispār kaut uz bridi beidzas.

Flāmu un franču izcelsme bija izveidojusi Denīzu Žerāru par slaidu, graciozu būtni ar krāšņiem tumšiem matiem. Vi­ņas seja piesaistīja visu skatienus, un augumu tā vien kāro­jās apskaut. Viņi bija iepazinušies Briseles Pilsētas muzejā un atklājuši, ka abus vieno liela interese par vecām kartēm, ar­hitektūras relikvijām un gleznām. Kopš tā laika viņi bieži pa­vadīja laiku kopā un dažkārt devās izbraucienos ārpus Bri­seles. Viens no šādiem ceļojumiem uz Parīzi izrādījās visnotaļ neaizmirstams.

Viņa bija viegli aizraujama, diskrēta un pavisam bez aiz­spriedumiem.

Ideāla sieviete.

Bet attiecībām bija pienācis gals.

Ko es esmu tev nodarījusi? viņa klusā balsī vaicāja. Kādēļ tagad tam jāpieliek punkts?

Jautājumā viņš nesaklausīja ne skumjas, ne satricinājuma. Lietišķais balss tonis liecināja, ka viņa uzvēlusi vīrieša ple­ciem nepieciešamību izlemt to, par ko pati jau bija tikusi skaidrībā.

Un tas kaitināja vēl vairāk.

Denīza bija ģērbusies satriecošos īsos zīda svārkos, kas izcēla viņas garās kājas. Bleiks allaž bija apbrīnojis viņas stin­grās krūtis un tvirto vēderu un prātojis, kas to izveidojis fiziski vingrinājumi vai ķirurga skalpelis. Nemanīja nekādu rētu karameļkrāsas āda bija gluda kā porcelāns.

Un viņas smarža…

Saldens citrona un rozmarīna aromāts.

Viņa strādāja augstā amatā smaržu rūpniecībā. Viendien, sēžot pie kafijas tases netālu no Lielā laukuma, viņa bija cen­tusies Bleikam izstāstīt, ar ko nodarbojas, taču viņš klausī­jās tikai pa ausu galam todien visas viņa domas saistīja ne­veiksmīga operācija Rietu mvācijā.

Pēdējā laikā viņu šāds liktenis šķita vajājam bieži.

Likstas sekoja cita pēc citas.

Bleika amata nosaukums īpašās pretoperāciju vienības "Eiropas teātris" koordinators izklausījās draudīgi, it kā viņam nāktos piedalīties karā, un savā ziņā tā arī bija. Ne­pieteiktais karš pret terorismu. Taču zoboties par to neklā­tos. Draudi patiešām pastāvēja un brīžiem nāca no neiedo­mājamām vietām. Beidzamos gados to izcelsme šķita biežāk meklējama Amerikas sabiedroto, nevis ienaidnieku vidū.

Tālab arī radīta šāda vienība.

īpašā pretoperāciju vienība.

Bleik, pastāsti, kā es varētu vērst to par labu! Es gribē­tu arī turpmāk ar tevi tikties.

Taču šie vārdi nenāca no sirds, un Denīza pati to zināja.

Abi sēdēja viņas dzīvoklī, kas atradās dārgā, gadsimta mijā uzceltā mājā. No tā pavērās skats uz Briseles parku, for­mālu zaļu laukumu, kuru no divām pusēm ielenca karaļa pils un Nācijas pils. Aiz atvērtajām trešā stāva terases durvīm varēja redzēt ierastās klasiskās statujas, kuras ieskāva koki un rūpīgi apcirpti krūmi. Biroju darbinieku, skrējēju un ģi­meņu puļi, kas parasti uzturējās parkā, jau bija devušies mā­jās. Bleiks sprieda, ka šāda dzīvokļa īre varētu būt vairāki tūkstoši eiro mēnesī. Ar valsts darba algu viņš tādu nemū­žam nevarētu atļauties. Tik un tā, lielākā daļa sieviešu, ar kurām viņš nodibināja sakarus, pelnīja vairāk par viņu. Acīm­redzot viņu pievilka šāds sieviešu tips.

Šāds tips un krāpnieces.

Tādas kā Denīza.

Es vakar biju izgājis pastaigāties netālu no Lielā lauku­ma, viņš sacīja. Dzirdēju, ka Čurājošais puisēns pārģērbts par leijerkastnieku.

Slavenā divas pēdas augstā bronzas statuja, kas attēloja kailu zēnu čurājam strūklakas baseinā, atradās netālu no rā­tes. Tas tur bija atradies kopš tūkstoš sešsimt astoņpadsmi­tā gada un kļuvis par valsts pazīšanas zīmi. Vairākas reizes nedēļā bronzas puisēnu pārģērba, ikreiz citās drānās. Bleiks todien grozījās tuvumā, lai tiktos ar kontaktpersonu un pār­mītu dažus vārdus.

Un redzēja Denīzu.

Ar citu vīrieti.

Sadevušies rokās, abi izbaudīja dienas vidus vēso gaisu. Stāvēdami pie statujas, tie vairākkārt saskūpstījās. Viņa šķi­ta pilnīgi atbrīvota, tāda pati, kāda allaž bija viņa klātbūt­nē. Tobrīd Bleiks bija iedomājies un vēl tagad prātoja -, ar cik vīriešiem Denīza mēdz saieties.

Franciski mēs viņu saucam par le petit ]ulien jeb mazo Žiljēnu, viņa sacīja. Esmu redzējusi viņu visdažādākajos ietērpos, taču kā leijerkastnieku gan nekad. Vai tas bija in­teresanti?

Bleiks bija sniedzis sievietei izdevību atzīties, taču nego­dīgums bija vēl viena īpašība, kas vienoja viņam tīkamās sie­vietes.

Vēl pēdējā iespēja.

Vai tev vakar negadījās to apskatīt? viņš pajautāja ar vieglu neticības pieskaņu balsī.

Es strādāju ārpus pilsētas. Varbūt kādreiz viņu atkal ie­tērps par leijerkastnieku.

Bleiks grasījās doties prom.

Arī viņa piecēlās no krēsla. Vai tu negribētu vēl kādu brīdi uzkavēties?

Šī jautājuma nozīme bija skaidra. Guļamistabas durvis bija pavērtas.

Ne šodien.

Viņš ļāva sievietei pieslīdēt tuvāk.

Man žēl, ka mēs vairs netiksimies, viņa noteica.

Klausoties šajos melos, Bleiks juta uzbangojam tik bieži

pieredzēto niknumu. Viņš pūlējās savaldīties, taču beigu bei­gās padevās, ar labo roku cieši satvēra sievieti pie kakla, pa­cēla trauslo augumu no grīdas un trieca to pret sienu. Sa­žņaudzis roku ap upura kaklu stingrāk, viņš cieši, nikni skatījās viņas acīs.

Tu melo, slampa!

Nē, Bleik. Tu esi krāpnieks, viņa spēja izgrūst. Acīs baiļu neredzēja. Es vakar tevi redzēju.

Kas viņš bija?

Bleiks mazliet atslābināja tvērienu, lai sieviete varētu at­bildēt.

Nav tava daļa.

Es. Ne ar vienu. Nedalos.

Denīza smaidīja. Tad tev nāksies mainīt paradumus. At­šķirībā no vienkāršajām meičām, man nav jābūt pateicīgai par sniegto mīlestību. Tādām kā es sokas daudz labāk. Vār­dos ietvertā patiesība satracināja Bleiku vēl vairāk. Denīza piebilda: Tu nesniedz pietiekami daudz, lai atteiktos no visiem pārējiem.

Iepriekš no tevis žēlošanos nedzirdēju.

Abu mutes atradās dažu collu atstatumā. Viņš juta sievie­tes elpu, saoda saldās smaržas, kas plūda no ādas.

Man ir daudz vīriešu, Bleik. Tu esi tikai viens no viņiem.

Viņa Bleiku pazina kā Ārlietu ministrijas darbinieku, kurš

strādā Amerikas vēstniecībā Beļģijā.

Es esmu svarīga persona, viņš paziņoja, joprojām sa­žņaudzis ar plaukstu Denīzas kaklu.

Bet ne tik svarīga, lai vienīgais mani izrīkotu.

Apbrīnojama drosme.

Muļķīga. Bet tik un tā apbrīnojama.

Viņš atrāva plaukstu un spēcīgi noskūpstīja sievieti.

Denīza atsaucās skūpstam, mēle atrada viņa mēli un tā­dējādi vēstīja, ka, iespējams, ne viss ir zudis.

Bleiks atrāvās no sievietes.

Un iespēra ar ceļgalu viņai pa vēderu.

Šķita, ka visa elpa no sievietes plaušam izspruka zibenī­gā, eksplozīvā elsā.

Ar rokām satvērusi vēderu, Denīza salīka uz priekšu un nelabumā norīstījās.

Noslīga uz ceļiem un izvēmās uz parketa.

Savaldība bija pagaisusi.

Bleika augumu caurstrāvoja uzbudinājums.

Tu esi sīks draņķēns, Denīza izmocīja.

Taču viņas viedoklim vairs nebija nozīmes.

Tālab viņš devās prom.

Bleiks iegāja savā kabinetā Amerikas vēstniecībā, kas at­radās Briseles parka austrumu pusē. Nākdams šurp no De­nīzas dzīvokļa, viņš bija jutis gan apmierinājumu, gan reizē arī apjukumu. Vai viņa ziņos policijai? Visticamāk, nē. Pirm­kārt, saruna noritējusi bez lieciniekiem. Otrkārt, viņas lep­nums to nemūžam nepieļaus.

Turklāt viņš nebija atstājis redzamas pēdas uz bijušās mī­ļākās ķermeņa.

Tādas sievietes norija krupi un dzīvoja tālāk. Taču viņas pašpaļāvība vairs nebūs tik dzelžaina. "Vai es varu ar šo vī­rieti spēlēties? Vai arī viņš zina?"

Tāpat kā zināja Bleiks.

Bija patīkami par to domāt.

Tomēr viņš juta vainu par spērienu. "Kāpēc Denīza no­veda mani līdz tādai arkārtējai rīcībai? Jau pietika ar krāp­šanu. Meli situāciju vēl pasliktināja. Pati vien bija vainīga."

Lai nu kā, Bleiks apņēmās rīt nosūtīt Denīzai ziedus.

Gaiši zilas neļķes. Viņas iemīļotākās puķes.

Viņš ierakstīja paroli datorā un ievadīja tās dienas pieejas kodu. Kopš agrīnās priekšpusdienas nebija daudz jaunu zi­ņu, tomēr skatienu piesaistīja "zibteksta trauksme" no Lenglijas. Ierasta parādība pēc vienpadsmitā septembra. Darbi­nieki izvēlējās nevis paturēt informāciju pie sevis, bet gan izplatīt visā tīklā, tādējādi atbrīvojot sevi no atbildības nas­tas. Vairums šādu trauksmju uz viņu neattiecās. Viņa lauciņš bija īpašie pretoperācijas norīkojumi ar sevišķu mērķi, un tādi, saprotams, nebija parasti rutīnas uzdevumi. Tie visi bija stin­gri slepeni, un viņš atskaitījās tikai pretoperāciju nodaļas di­rektoram. Tajā laikā noritēja piecas misijas, vēl divas bija plā­nošanas stadijā. Taču šis trauksmes ziņojums bija adresēts viņam vienam pašam, un dators to jau bija automātiski at­šifrējis.

""Karaļa viltībai" tagad beigu termiņš. Ja tuvāko 48 st. lai­kā nav rezultātu, pārtraukt un izbeigt operāciju."

Tas nebija gluži negaidīti.

Pēdējā laikā Anglijā lietas nebija sekmējušās.

Bet pirms dažām dienām beidzot uzsmaidīja veiksme.

Jānoskaidro detaļas. Bleiks pasniedzās pēc galda tālruņa un piezvanīja savai kontaktpersonai Londonā. Viņa cilvēks pacēla klausuli pēc otrā pīkstiena.

īans Danns un Kotons Malons ieradušies Hītrovā, vi­ņam paziņoja.

Bleiks pasmaidīja.

Septiņpadsmit C1P pavadītajos gados viņš bija iemācījies paveikt uzticēto. Tam par pierādījumu kalpoja Kotona Malona ierašanās Londonā kopā ar īanu Dannu.

To bija panācis viņš.

Malons reiz bija prasmīgs Tieslietu ministrijas Magelāna vienības aģents. Nodienējis gadus divpadsmit, viņš pēc ap­šaudes Mehiko aizgāja no darba. Tagad Malons dzīvoja Ko­penhāgenā, un viņam piederēja vecu grāmatu veikals, taču viņš joprojām uzturēja ciešus sakarus ar ilglaicīgo Magelāna vienības vadītāju Stefāniju Nelli. Šo saistību Bleiks bija iz­mantojis, lai atvilinātu Maloni uz Angliju. Zvanam uz Lengliju sekoja zvans ģenerālprokuroram, kurš uzmeklēja Ste­fāniju Nelli, kura savukārt bija sazinājusies ar Maloni.

Viņš atkal pasmaidīja.

Vismaz kaut kas šodien bija izdevies.