Karaļa viltība

36. nodaĻa

8.30

Entrims samaksāja par biļeti Vestminsteras abatijā un ie­gāja milzīgajā baznīcā, pasoļoja garām melnajai marmora plāksnei, kas simbolizēja Nezināmā Kareivja kapavietu, un tad korim ar izslavētajiem koka soliem. Svētnīcā aiz altāra margām tika kronēti britu karaļi un karalienes. Plāksnīte no­rādīja vietu, kur apglabāta Klēves Anna, Henrija VIII cetur­tā sieva, vienīgā, kurai pietika prāta aiziet no vīra pašai. Pē­dējā gada laikā Entrims bija daudz lasījis par Henriju VIII, viņa sievām un bērniem, īpaši Elizabeti. Savulaik Entrims bija uzskatījis savu ģimeni par nelabvēlīgu, taču Tjūdori to pār­spēja pilnā mērā.

Dievnams izrādījās pārpildīts, un tas nebija nekāds pār­steigums galu galā, bija nedēļas nogale, un visiem Londo­nas apmeklētājiem katrā ziņā ir jāapskata šī ievērojamā vie­ta, gan Dzejnieku stūris, gan izsmalcinātās kapelas, gan daudzās monarhu atdusas vietas. Šī tūkstoš gadu vecā baz­nīca ir pieredzējusi gandrīz visu, kas saistīts ar Angliju kopš normaņu iebrukuma.

Apgājis apkārt svētnīcai, Entrims nonāca pie gluda mar­mora kāpnēm, kas veda augšup uz Henrija VII kapelu. Pir­mais Tjūdoru karalis šo kapelu izbūvēja kā dzimtas kape­nes, un laika gaitā tā ieguva nosaukumu orbis miraculum "pasaules brīnums". Tas bija pelnīti. Milzīgie vārti bija izkalti bronzā, kas iestrādāta ozolkokā, tos greznoja rozes, lilijas un Tjūdoru ģerboņi. Aiz vārtiem stiepās joms ar trim ailām, četrām nišām un piecām kapelām. Abās pusēs rindojās koka soli, un virs tiem karājās Bātas bruņinieka karogs, zobens, bruņucepure un kaklauts.

Kārtējā senā organizācija.

To radīja Džordžs 1, atdzīvināja Džordžs V, un tagad tas tika uzskatīts par ceturto vecāko bruņniecības ordeni.

Atšķirībā no Daidala biedrības.

Kas šķita pastāvam tikai ēnās.

Kapelu apjoza bagātīgiem grebumiem rotātas nišas ar sta­tuju katrā, un virs tām tieši zem griestiem pletās logi, kas izskatījās ļoti trausli. Taču visvairāk apmeklētāju aizgrāba velvētie, ornamentiem greznotie griesti, kas šķita karājamies gaisā kā noburti un drīzāk atgādināja trauslu zirnekļa tīklu, nevis akmens konstrukcijas.

Pie pretējās sienas atradās Henrija VII kapavieta. Vien­laikus galvenais kapelas objekts un absolūta pretruna. Drī­zāk veidots romiešu stilā nekā gotiskā tas gan ir sapro­tams, jo autors bija itālietis. Šobrīd kapelu apbrīnoja vairāk nekā septiņdesmit cilvēki. Iepriekšējā vakarā, izgājis no ana­lītiķa dzīvokļa, Entrims piezvanīja un saņēma rīkojumu ie­rasties te ap atvēršanas laiku, ņemot līdzi cietos diskus, ku­rus tagad nesa iepirkumu maisiņā. No drošības viedokļa raugoties, vieta, kur apgrozās daudz cilvēku, šķita sniedzam zināmu mierinājumu, taču pārāk mierīgs Entrims nejutās. Cilvēkiem, ar ko viņš slēdza vienošanos, bija labi sakari, vi­ņi bija mērķtiecīgi un bezbailīgi.

Tālab viņš nezaudēja modrību.

Mister Entrim?

Viņš pagriezās un ieraudzīja aptuveni piecdesmit gadus vecu maza, trausla auguma sievieti. Iesirmie gaišie mati bija saņemti uz pakauša. Mugurā viņai bija tumši zils bikškostīms un īsa jaka.

Mani atsūtīja ar jums tikties, viņa turpināja.

Vai jums ir arī vārds?

Sauciet mani par Evu.

Gerijs bija priecīgs atkal satikt īanu. Un mis Mērija viņam uzreiz iepatikās. Viņa ļoti līdzinājās tēta mātei, kas dzīvoja da­žu stundu brauciena attālumā uz dienvidiem no Atlantas, Džor­džijas pavalsts vidusdaļā. Ik vasaru zēns pavadīja pie vecmā­miņas nedēļu, jo mamma ar bijušo vīramāti uzturēja labas attiecības. Vecmāmuļa Džina nemaz nevarēja nepatikt viņa bi­ja klusa, mierīga un nekad nebilda neviena slikta vārda.

Visi bija pārlaiduši nakti mājā, kur viņu ar tēti aizveda iepriekšējā vakarā. īans izstāstīja notikumus grāmatveikalā un arī to, kas notika pēc aģentes izglābšanas. Lai arī norai­zējies, Gērijs priecājās, ka tētis bija iejaucies un vērsis visu par labu. Entrims nepalika, taču piezvanīja un pavēstīja, ka Malons ir sveiks un vesels.

Tavam tēvam no rīta vēl šis tas jāsameklē, Entrims sacīja. Es viņam piezvanīju un pateicu, ka tev ir viss kārtībā.

Vai tu izstāstīji viņam par mums abiem?

Izdarīsim to rīt, aci pret aci. Viņam tagad ir daudz citu darī­šanu. Mēs varam to pateikt rīt.

Gērijs bija piekritis.

Tagad viņi bija atgriezušies noliktavas birojā un sēdēja tur trijatā abi pārējie aģenti uzturējās ārpusē. Entrims nekur nebija redzams.

Vai jūs zināt, kurp devās mans tētis? viņš vaicāja īanam un mis Mērijai.

īans papurināja galvu. Viņš neteica.

Gērijs gribēja izrunāties ar Entrimu, taču tas nebija iespē­jams. Tādēļ viņš nolēma tagad izstāstīt to, ko vakar bija uz­zinājis.

Vai tu esi drošs, ka tā tiešām ir? mis Mērija jautāja, kad zēns pabeidza.

Viņš pamāja. Mēs veicām DNS testu, un tas būs pierā­dījums.

Tas gan tev noteikti ir satricinājums, mis Mērija atzi­na. Atrast savu īsto tēvu. Šeit.

Nu, bet tu vismaz zini, īans aizrādīja. Būtu gan bijis labāk, ja tev to pastāstītu mamma.

Iespējams, viņai bija kāds svarīgs iemesls to paturēt no­slēpumā, mis Mērija prātoja.

Tomēr Gērijs jutās pārliecināts. Es priecājos, ka to zinu.

Ko tu tagad iesāksi? mis Mērija vaicāja.

To es vēl nezinu.

Un kur ir misters Entrims?

Gan jau ieradīsies. Viņš ir CIP aģents, pilda uzdevumu. Mans tētis viņam palīdz.

Tomēr Gērijs joprojām raizējās.

Atmiņā atausa vecāku šķiršanās, kad māte skaidroja, cik grūti viņai nācies pārdzīvot ilgos raižpilnos gadus. Toreiz viņš nebija to sapratis, taču tagad apzinājās, ka neziņa par sava tuvākā likteni noteikti prasa daudz nervu. Viņš to bija pacietis vien dažas stundas, turpretim mātei nācās izturēt gadiem ilgi. Vecāku šķiršanās viņā bija modinājusi dusmas, viņš nebija varējis īsti saprast, kāpēc viņiem dzīve ir labāka vie­nam bez otra, kā abi bez aplinkiem paskaidroja. Vēlāk viņš bija savām acīm novērojis nepatiku abu attiecībās. Vecāki sa­līga mieru tikai pirms mēneša, pēc visiem tiem notikumiem Austrijā un Sīnāja pussalā, bet māte īpaši nemainījās. Viņa joprojām bija nervoza. Uzbudināta. Viegli aizkaitināma.

Tad Gērijs bija noskaidrojis iemeslu viņa atklāja patie­sību.

Un viņš nebija mātei atvieglojis dzīvi.

Gluži otrādi. Viņš pieprasīja pateikt, kas ir viņa īstais tēvs. Māte liedzās. Viņš piedraudēja pārcelties uz dzīvi Dānijā.

Daudz strīdu.

Vairāk, nekā viņi abi bija pieraduši.

Bija nepieciešams parunāt ar māti.

Kad atgriezīsies Entrims vai tētis, viņš tā arī izdarīs.

Entrims nolēma Evai izpatikt un apjautājās: Kāpēc mēs tiekamies šeit?

Nāciet līdzi.

Viņa aizveda Entrimu pie Henrija VII kapavietas.

Šī, iespējams, ir visdiženākā kapela visā Anglijā, Eva klusā balsī stāstīja. Šeit apbedīts pats Henrijs un viņa ka­raliene Elizabete no Jorkas. Zemāk atrodas Tjūdoru kape­nes, kur guļ Džeimss Pirmais un pusaugu Edvards Sestais. Visapkārt ir kapenes, kurās atdusas Mērija, skotu karaliene, Čārlzs Otrais, Viljams Trešais, Mērija Otrā, Džordžs Otrais un karaliene Anna. Šeit apbedīti pat abi Tauerā ieslodzītie prinči, Edvarda Ceturtā dēli, kurus noslepkavoja viņu tēvo­cis Ričards Trešais. Viņa nogriezās pa kreisi, apstājās pie vienas no smailajām arkām, kas veda uz sānu nišu. Un tad vēl šis.

Melnbaltais marmora piemineklis ar kolonnām un zeltī­tiem burtiem attēloja sievieti karaliskās drānās.

Elizabetes Pirmās atdusas vieta, norādīja Eva. Viņa nomira tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā mar­tā un iesākumā tika apbedīta tur, blakus savam vectēvam, pazemes kapenēs. Taču viņas ieceltais pēctecis Džeimss Pir­mais lika uzbūvēt šo pieminekli. Karalieni pārvietoja šurp tūkstoš sešsimt sestajā gadā, un šeit viņa atdusas.

Abi pietuvojās kapavietai, kur pulcējas daži cilvēki.

Pavērojiet seju, Eva čukstus lika.

Viņš piegāja tuvāk. Tēlam bija vecas sievietes seja.

Pēdējos karalienes valdīšanas gados tika ieviests Jaunī­bas maskas likums. Neviens mākslinieks nedrīkstēja attēlot Elizabeti citādi kā vien jaunu. Taču uz viņas kapu šis notei­kums netika attiecināts, un tāda viņa šeit iemūžināta.

Tēlam bija grezna apkakle un galvā kronis. Vienā rokā tas turēja valsts ābolu, otrā scepteri.

Kapā apbedīti divi cilvēki, skaidroja Eva. Elizabete un viņas pusmāsa Mērija. Šobrīd abu kauli jau ir sajaukušies. Skatieties! Viņa norādīja uz pieminekļa pamatni, kur bija redzams uzraksts latīņu valodā. Vai protat to izlasīt? Eva vaicāja.

Entrims papurināja galvu.

"Kopā tronī un kapā, te guļam mēs, māsas, Elizabete un Mērija, cerībā uz Augšāmcelšanos."

Dīvaini, vai jūs tā neteiktu? Apbedīt abas kopā. Sa­gaidījusi Entrima piekrišanu, Eva turpināja: Abas bija vald­nieces, un abām bija tiesības uz atsevišķu kapavietu, taču vi­ņas atdusas kopā. Kārtējais gudrais Roberta Sesila gājiens, ļaujot mirstīgajām atliekām sajaukties. Neviens vairs neat­šķirtu, kas pieder kurai. Protams, par salīdzinošo anatomi­ju un DNS testiem Sesils nenieka nezināja. Viņa laikos šāds apbedījums noslēptu visu.

Vai kāds ir tajā ieskatījies?

Eva papurināja galvu. Kaps nekad nav atvērts. Pat Kromvela un pilsoņu kara laikos.

Entrims tomēr nenocietās un pajautāja: Kādēļ mani šurp aicināja?

Tūristi devās uz nākamo apbrīnas vērto objektu.

Lordi uzskatīja, ka jūs, iespējams, gribētu savām acīm redzēt, cik sabiedriskā vietā slēpjas jūsu meklētais noslē­pums.

Lordi?

-Jūs viņus sastapāt Aplī. Viņi vada mūsu biedrību. Katrs savu posteni manto no priekšgājēja, un tāda kārtība pastā­vējusi kopš tūkstoš sešsimt desmitā gada, kad Roberts Sesils nodibināja Daidala biedrību. Jūs, protams, apjaušat Sesila saistību ar Elizabeti?

Entrims apjauta gan. Valdnieces nāves brīdī Sesils bija valsts sekretārs. Bet viņš nomira tūkstoš sešsimt divpa­dsmitajā gadā.

Sieviete pamāja. Viņš mūžam vārguļoja. Daidala bied­rība bija daļa no viņa mantojuma. Sesils zināja lielu noslē­pumu, par kuru vēl pirms dažām desmitgadēm neviens ne­interesējās. Jums par godu jāatzīst, ka spējāt noskaidrot vairāk, nekā jebkuram tas liktos iespējams.

Šajā darbā Entrimam ļoti palīdzēja veca CIP atskaite, ku­ra izklāstīti dažu pārdrošu īru juristu centieni pirms četrdes­mit gadiem.

Eva norādīja uz kapu. Šis piemineklis Elizabetei ir pē­dējais, kurš uzsliets Vestminsteras abatijā, vietā, kur apbe­dīts valdnieks. Vai nav interesanti, ka šajā kapā ir apbedī­tas divas personas, bet attēlota tikai Elizabete? Turklāt kā veca sieviete, pretēji viņas vēlmēm. Elizabetes bēres un ap­bedīšanu uzraudzīja Roberts Sesils. Vēlāk viņš kalpoja Eli­zabetes pēctecim Džeimsam Pirmajam valsts sekretāra ama­tā un pats personiski pārraudzīja šī pieminekļa uzcelšanu. Vienīgi jūs varētu izprast šī fakta nozīmīgumu.

Tas tiesa. Ferovs Karijs bija izstāstījis Entrimam par Sesiliem, īpaši par Robertu. Tas bijis maza auguma vīrietis kum­pu muguru un gājis uz āru izvērstām pēdām. Melno acu ska­tiens gan bijis caururbjošs, taču laikabiedri allaž uzsvēra viņa pieklājīgo un pieticīgo izturēšanos, pat mīļu laipnību. Apzinādamies savu fiziskās pievilcības trūkumu, viņš sevī attīstīja dubultpersonību. Kā valsts ierēdnis viņš bija apdo­mīgs, saprātīgs un uzticams. Bet privātā lokā šis džentlme­nis pārvērtās par ekstravagantu personu, nevaldāmu spēl­mani un sieviešu mīlētāju, ar tieksmi uz ilgām dziļas nomāktības lēkmēm. Jo ilgāk viņš strādāja, jo vairāk dzisa viņa popularitāte apkārtējo vidū. Ienaidnieku skaits auga.

Nāves brīdi jau nīsts un neglaimojošu iemeslu dēļ ieguvis palamu "Lapsa". Entrims atcerējās Karija noskaitīto tai lai­kā iecienīto pantiņu:

Apveltīts ar prāta apmēriem baisiem Kā slazdiem pret'niekiem, viltībām draugiem.

Nu apbedīts Hetfīldā ir Lapsas kungs.

Tas smirdeklis no bakām nu ir beigts.

Tas, ka Sesils rakstījis šifrētas piezīmes, bija mulsinoši un šķita pretrunā ar viņa noslēpumaino dabu. Taču, kā paskaid­roja Karijs, nākamo paaudžu atzinību var lieliski iekarot, ja atstāj pēctečiem vienīgo atslēgu noslēpuma atklāšanai. Visi tajā iesaistītie tad jau būtu miruši. Kontrolējot informāciju, var panākt sev vēlamu iznākumu. Un vienīgais ieguvējs no tā būs Roberts Sesils.

Eva norādīja Entrimam uz vēl vienu gravējumu latīņu va­lodā un iztulkoja:

"Par mūžīgu piemiņu Elizabetei, Anglijas, Francijas un Īri­jas karalienei, karaļa Henrija Astotā meitai, karaļa Henrija Septītā mazmeitai, karaļa Edvarda Ceturtā mazmazmeitai. Savas valsts māte, reliģijas un visu liberālo zinātņu auklētā­ja, daudzu valodu pratēja, apveltīta lieliskām dāvanām gan miesā, gan prātā un uzteicama par valdnieka cienīgiem ti­kumiem pāri dzimumu robežām. Džeimss, Lielbritānijas, Francijas un Īrijas karalis, uzticīgi un taisnīgi ir uzcēlis šo pie­minekli tai, kuras tikumu un karaļvalsti viņš manto."

Entrims uztvēra atslēgas vārdus.

"Uzteicama par valdnieka cienīgiem tikumiem pāri dzi­mumu robežām."

Kārtējā bezjēdzīgā, nebūtiskā frāze, ja vien nezināja, ka Elizabete I nav tā, par kuru uzdodas.

Gudri nostrādāts, vai ne? Kad Entrims pamāja, Eva turpināja: Saistībā ar Robertu Sesilu šādi apgalvot nākas

Meži. Renesanses laikmeta cilvēka uztverē vēlme tikt piemi­nētam pēc nāves bija augstāka gara dota zīme. Lai nu ko par Sesilu var teikt, bet viņa piemiņa nav zudusi.

Tieši to pašu bija stāstījis arī Karijs.

Tūkstoš sešsimt sestajā gadā, kad šo pieminekli te uzstādīja, Roberts Sesils bija vienīgais starp dzīvajiem, kas vēl zināja patiesību. Tātad viņš bija vienīgais, kurš varēja atstāt šadu uzrakstu. Eva pastiepa roku pēc iepirkumu maisiņa, un Entrims pasniedza sievietei cietos diskus. Stundas lai­ka uz jūsu nosaukto kontu tiks pārskaitīti divarpus miljoni mārciņu. Kad operācija oficiāli tiks slēgta un pārpalikušie pierādījumi iznīcināti, izmaksāsim atlikušo summu. Tam jā­notiek tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā.

Un mans otrs jautājums?

Kur ir Kotons Malons?

Tā kā Malons iepriekšējā vakarā bija piezvanījis un lūdzis paņemt savā paspārnē īanu Dannu un grāmatveikala īpaš­nieci, Entrimam atbilde bija gatava. Viņš gan negribēja uz­raudzīt ne vienu, ne otru, taču, lai neatbaidītu Malonu no operācijas, bija nosūtījis abiem pakaļ vienu aģentu.

Viņš dodas uz Hemptonkortu.