Karaļa viltība

38. nodaĻa

Ketllna, Kotons Malons un Tanja Karltone samaksāja par biļetēm un kopā ar pārējiem apmeklētājiem iegāja Hemptonkortā. Vēl pirms divām dienām Ketllna sēdēja savā dzīvok­lī un prātoja, ko iesākt ar savu dzīvi. Tagad viņa bija slepe­nā dienesta darbiniece, kurai pretiniekos ticis atvaļināts amerikāņu izlūkdienesta aģents un kurai jāatgūst kāda zibatmiņa.

Un strādāja tā cilvēka uzdevumā, kurš, iespējams, mēģi­nāja viņu nogalināt.

Izklausījās pavisam juceklīgi, taču izvēles tikpat nebija. Apelēdams pie valsts drošības, Metjūss trāpīja uz pareiza­jām stīgām. Ketlīnas māte bija amerikāniete, taču viņa pati allaž jutās pilnasinīga angliete, un visa viņas karjera bija zie­dota likuma varas stiprināšanai. Ja dzimtenei viņa ir vaja­dzīga, turpmākais ceļš ir skaidrs.

Trijotne atradās Lielajā zālē, kur virs galvas pletās Tjūdoriem pierastie konsoļu siju griesti. Gar augstajām sie­nām slīga brīnišķīgi krāšņi gobelēni, un gids turpat netā­lu klāstīja tūristu grupai, ka tos pasūtījis un šeit licis izkārt Henrijs VIII.

Šo telpu izbūvējis Henrijs Astotais, un te viņš izklaidē­jās, sacīja Tanja. Viņa laikos koka konstrukcijas griestos izkrāsotas zilas, sarkanas un zeltainas. Tas gan noteikti bijis varens skats.

Viņi izgāja cauri Lielajam Sardzes kambarim, kā to nosau­ca viņu pavadone tajā savulaik bija nometināti jomenu gvardi, kas sargāja pieeju karaļa apartamentiem. Šaurs gai­tenis veda uz galeriju ar krēmkrāsas un olīvzaļām sienām, kurā stiepās krēslu rinda un dēļu grīdu sedza noskrandis paklājs. Vienā sienā rindojās logi, pie pretējās sienas starp aizvērtām durvīm karājās trīs gleznas. Tanja apstājās pie vi­dējā audekla, kas attēloja Henriju VIII un vēl četrus cilvēkus.

Samērā pazīstama glezna. "Henrija Astotā ģimene". Spriežot pēc viņa pilnīgā auguma un platās sejas, ir skaidrs, ka glezna tapusi viņa dzīves nobeiguma posmā. Viņam pie kreisās rokas stāv trešā sieva Džeina Seimūra. Mantinieks Edvards stāv pa labi, bet viņam blakus mēs redzam Henri­ja pirmdzimto meitu Mēriju. Kreisajā pusē pašā malā atro­das Elizabete.

Tas ir iztēles auglis, sprieda Malons. Džeina Seimū­ra nomira dzemdībās un nepieredzēja Edvardu izaugam tik lielu. Šajā gleznā viņam varētu būt kādi septiņi vai astoņi gadi.

jums taisnība. Gan par vienu, gan par otru. Mēs sprie­žam, ka tas gleznots ap tūkstoš pieci simti četrdesmit piek­to gadu. Kādus divus gadus pirms Henrija nāves. Tomēr šī glezna precīzi ataino Tjūdoru domāšanu. Tā ir Henrija pēc­tecības un dinastijas apliecinājums. Dēls, kas stāv viņam lī­dzās, ar viņa roku uz pleca, ir karaļa likumīgais mantinieks. Trešā sieva, sen jau mirusi, joprojām nav pagaisusi no viņa atmiņas. Pārējās mantinieces atrodas pašās malās. Klāteso­šas, mantojumā iekļautas, tomēr atstatus. Pievērsiet uzma­nību Elizabetes un Mērijas apģērbam! Dārglietām. Matu sa­kārtojumam, pat sejām. Abām viss ir gandrīz vienāds. It kā nebūtu svarīgi atšķirt vienu no otras. Toties dēls ir nozīmīgs, viņš atrodas gleznas vidū līdzās karalim.

Šī ir Spoku galerija, sacīja Malons, paraudzījies apkārt.

Esat par to dzirdējis?

Šeit atrodas ieeja kapelā, karaliskajos solos. Kā stāsta, Ketrīna Hovarda tika arestēta par laulības pārkāpšanu, to­mēr atsvabinājās no sargiem un, izskrējusi cauri galerijai, no­nāca kapelā, kur Henrijs tobrīd gremdējās lūgšanā. Viņa lū­dza žēlastību, taču vīrs viņu neuzklausīja. Ketrīnu aizveda, un viņai nocirta galvu. Runā, ka viņas rēgs joprojām klīst šai gaitenī.

Tanja pasmaidīja. Patiesībā šeit uzkavējās galminieki ce­rībā, ka valdnieks pa ceļam uz kapelu viņus ievēros. Taču tūristu gidiem patīk spoku stāsts. Mani īpaši sajūsmina bal­tais tērps. Lai gan karalieni Ketrīnu nekādi nevar nodēvēt par šķīstu.

Mums jāzina, ko mis Mērija ar jums pārsprieda, Malons sacīja.

Jāteic, ka viņas stāstījums mani aizrāva. Elizabete ne­pavisam nelīdzinājās citiem Henrija bērniem. Tiesa, neviens no pārējiem ilgi neuzkavējās šaisaulē. Viņa pirmā sieva Aragonas Katrīna piedzīvoja vairākas priekšlaicīgas dzemdības, līdz laida pasaulē Mēriju. Anna Boleina piedzīvoja tādas pa­šas nelaimes, iekams dzemdēja Elizabeti. Edvards, Džeinas Seimūras dēls, nomira piecpadsmit gadu vecumā. Henrijs ari radīja vairākus ārlaulības bērnus, bet neviens nesasniedza divdesmit gadu vecumu.

Mērija, viņa pirmdzimtā, nodzīvoja līdz… četrdesmit gadiem? Malons gribēja precizēt.

Līdz četrdesmit diviem. Taču visu mūžu vārguļoja. Tur­pretim Elizabete nomira tikai septiņdesmit gadu vecumā. Stipra līdz pat nāvei. Viņa šeit, Hemptonkortā, deviņus mē­nešus pēc kronēšanas saķēra bakas, taču atveseļojās.

Spoku galerijā saradās apmeklētāji. Tanja mudināja Malonu un Ketlīnu piespiesties pie logiem un palaist viņus garām.

Cik aizraujoši, ka cilvēki interesējas par šīm lietām. Par to bieži nerunā.

Un skaidrs, kāpēc tā, Malons attrauca. Šis temats ir… savdabīgs.

Tīrais murgs, piebilda Ketlīna. Tas būtu precīzāks apzīmējums.

Tanja smaidīja.

Pastāstiet, ko jūs zināt! Malons lūdza.

Mērija jau minēja, ka jūs esat nepacietīgs. Es to tagad redzu.

Jūs vēl vakar vakarā runājāt ar māsu? Malons vaicāja.

Jā gan. Viņa piezvanīja un visu izstāstīja. Arī to, kā esat parūpējies par viņas drošību. Par to es, starp citu, sirsnīgi pateicos.

Garām atkal gāja cilvēki.

Mērija ir biklākā no mums abām. Viņa vada savu grā­matu veikalu un turas nomaļus. Mēs ne viena, ne otra ne­esam precējušās, lai gan izdevības ir bijušas.

Vai arī jums piemīt kaislība uz grāmatām? Malons ap­vaicājās.

Viņa pasmaidīja. Man pieder puse Mērijas veikala.

Un jūs pētāt Elizabeti Pirmo.

Tanja pamāja. Līdz pat niecīgākajiem sīkumiem. Es pat viņu uztveru kā tuvu draudzeni. Skumji, ka visas līdz mū­su dienām nonākušās rakstiskās liecības viņu raksturo dau­dzējādā ziņā kā vīrišķīgu, nevis kā sievišķīgu karalieni. Vai zinājāt, ka viņa bieži par sevi runāja kā par vīrieti, un ģēr­bās drīzāk kā viņas tēvs vai tālaika lordi, nevis kā sievie­te? Reiz franču princeses kristībās viņa par savu pavadoni izvēlējās vīrieti, un tas tolaik bija kaut kas nedzirdēts. Pēc Elizabetes nāves netika ļauts veikt sekciju. Patiesībā vien daži izredzētie drīkstēja viņai pieskarties. Savas dzīves lai­kā viņa atteicās no ārstiem, kas gribēja viņu izmeklēt. Ka­raliene bija tieva, neglīta, vientuļa persona ar gandrīz ne­izsīkstošu enerģiju. Pilnīgi pretēja savam pusbrālim un pusmāsai.

Ketlīna norādīja uz gleznu pie sienas. Tur jaunā sievie­te izskatās itin jauki.

Izdomājums, Tanja atteica. Šai gleznai neviens nav pozējis. Henrija tēls patapināts no slavena Holbeina portre­ta, kas tajos laikos karājās Vaitholas pilī. Kā misters Malons pareizi atzīmēja, Džeina Seimūra tad jau sen bija zem zemes. Trīs bērni gandrīz nekad neatradās vienā vietā vienlaikus. Mākslinieks ir gleznojis no atmiņas, no skicēm vai no citiem portretiem. Pirms kāpšanas tronī Elizabete gandrīz ne reizi nav gleznota. Mēs tikpat kā nezinām, kā viņa izskatījās pirms divdesmit piecu gadu vecuma.

Ketlīna atminējās, ko Eva Pazana bija stāstījusi par Jaunī­bas masku.

Un tas, kā viņa vēlāk atainota, arī vieš šaubas.

Vai dieniņ, tā ir gan. Tūkstoš pieci simti deviņdesmita­jā gadā viņa pasludināja savu mūžīgo jaunību. Visi pārējie Elizabetes attēlojumi tika iznīcināti. Saglabājušies tikai daži.

Tātad ir iespējams, ka patiesībā viņa nomirusi jaunībā, sprieda Malons. Kā jau rakstīja Brems Stokers.

Tas izklausītos loģiski. Tāds liktenis piemeklēja visus vi­ņas pusbrāļus un pusmāsas. Elizabetes nāve divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā pilnībā atbilstu dzimtas raksturo­jumam.

Ketlīna gribēja pavaicāt, ko īsti Brems Stokers rakstījis to Malons nebija izstāstījis -, taču saprata, ka patlaban nav piemērots brīdis. Par "Drakulas" autoru gan viņa bija dzir­dējusi un sprieda, ka rakstnieka pieminēšana liksies svarīga arī Metjūsam.

Tanja aicināja atstāt Spoku galeriju, un viņi izgāja pa dur­vīm, kas veda uz pils barokālo daļu kuru, kā viņa piezī­mēja, lika izbūvēt Viljams un Mērija. Te mainījās noskaņa un izjūtas. Tjūdoru ēras greznums piekāpās septiņpadsmitā gad­simta Džordža laikmeta vienkāršībai. Pēc uzraksta spriežot, visi trīs iegāja Kamberlenda apartamentos, kur atradās krēsli .ir koši izšūtiem samta sēdekļiem, spoguļi apzeltīta koka rām­jos, svečturi un ornamentiem rotāti galdi.

Džordža Otrā laikos šeit dzīvoja viņa otrais dēls Vil­jams, Kamberlendas hercogs. Man šīs telpas allaž patikušas. Krāšņas un rotaļīgas.

Ārsienā bija divi logi, un frontonam līdzīgā nišā atradās neliela, ar sarkanu zīdu klāta gulta. Pie sienām karājās ba­roka stila gleznas smagos rāmjos.

Mērija sacīja, ka jūs esat izlasījis Brema Stokera rakstī­to nodaļu par zēnu no Bizli ciema, teica Tanja. Zināt, Stokers bija pirmais, kurš par šo leģendu rakstīja. Interesantā kārtā viņa novērojumi laikabiedriem paslīdēja secen.

Ketlīna arī šo informāciju paglabāja atmiņā. Grāmata acīmredzot bija nozīmīga.

Es atnesu jums kaut ko parādīt, Tanja turpināja. No manas bibliotēkas. Viņa izvilka viedtālruni un pasniedza Malonam. Šo lappusi es nofotografēju šorīt. Tas ir Eliza­betes nāves dienas notikumu apraksts.

Redzu, ka izmantojat augstās tehnoloģijas, Malons piezīmēja.

Ak, šie nieciņi ir brīnumaini! Mēs ar Mēriju abas tādus lietojam.

Malons palielināja attēlu, līdz tekstu varēja izlasīt.

Lordam Čārlzam Hovardam Elizabete atzina, ka viņu no­spiež izmisīgi ārkārtēji apstākļi.

Milord, viņa aizsmakušā balsī čukstēja. Es esmu pie­sieta ar dzelzs ķēdi ap kaklu. Es esmu piesieta. Es esmu pie­sieta, un mani apstākļi ir mainījušies.

Karaliene gulēja uz muguras, bez valodas, līķa bālumā. Dzīvība turējās vienīgi garajā, joprojām skaistajā rokā, kas slīga pāri gultas malai un deva zīmes, paužot savas vēlmes. Bija ataicināts Kenterberijas arhibīskaps skaitīt lūgšanas par mirstošo, un viņš pienākumu veica ar pārspīlētu labpatiku un aizrautību. Var pieņemt, ka tā bija pēdējā skaņa, kas iespie­dās karalienes apziņā. Dažas stundas vēlāk viņa ievilka pē­dējo dvašu. Tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā martā trijos naktī karalieni pasludināja par mirušu. Apbedī­šanai mirstīgās atliekas sagatavoja viņas galmadāmas, un ķer­meni nesecēja un neiebalzamēja, lai gan tajos laikos to nemai­nīgi diktēja valdnieku bēru tradīcijas. Tika darināta svina maska un vaska atveidojums, taču Elizabetes augumam pēc nāves nepieskārās neviena cilvēka roka.

Savu noslēpumu viņa neskartu paņēma līdzi kapā.

Gan Ketlīna, gan Malons pārsteigti pacēla acis no ekrāniņa.

Tieši tā, Tanja uztvēra. Pēdējais teikums šķiet bezjē­dzīgs, ja vien nezina vai nenojauš patiesību.

Kad tas ir rakstīts? Malons jautāja.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā gadā. Elizabe­tes biogrāfijā, kuru esmu arvien apbrīnojusi.

Ko tās autore bija domājusi?

"Neskartu paņēma līdzi kapā."

Mērija man īpaši lūdza to parādīt. Mēs arī agrāk esam apspriedušas šo tematu. Viņa man vienādiņ aizrādīja, ka es loloju muļķīgas domas. Bet tagad es dzirdu, ka jums abiem varētu būt agrāk nezināmas ziņas par šo lielo mistēriju.

Malons sameklēja viesnīcā izdrukātās lapas ar zibatmiņā atrastajiem tekstiem un pasniedza Tanjai.

Apskatiet šos. •*Malons pagriezās pret Ketlīnu. Uz­maniet apkārtni! Man aši jāpiezvana Entrimam.

Viņa palocīja galvu, un Malons, atstājis Kamberlenda apartamentus, atgriezās cilvēku pilnajā galerijā. Kad vīrietis pazuda skatienam, Ketlīna jautāja Tanjai:

Vai jūs gribat sacīt… Pastāv reāla iespēja, ka Elizabetes Pirmās vietā tronī sēdējis viltvārdis?

Man nav ne jausmas. Taču es zinu, ka leģenda par zēnu no Bizli ciema aizsākusies tālā senatnē. Es domāju, ka citi, lostarp ari nupat lasītā fragmenta autors, prātoja un pieņē­ma tādu iespēju, taču kautrīgi to noklusēja. Bremam Stokeram par godu jāatzīst, ka viņš atļāvās to pateikt skaļi. Pro­tams, viņu par šādu apgalvojumu izsmēja. Prese neizturējās pret viņu laipni. "Glupības"… tā, man šķiet, New York Times nosauca šo teoriju grāmatas recenzijā.

Bet… vai tā var būt patiesība?

Spriežot pēc mistera Malona izsniegtajām piezīmēm, re­dzams, ka arī citi ir līdzīgās domās.

Ketlīna bija uzzinājusi visu, ko varēja.

Laiks rīkoties.

Viņa izņēma lapas Tanjai no rokām. Tās man ir nepie­ciešamas. Es gribētu, lai jūs šeit sagaidāt Malonu.

Kur tad jūs iesiet?

Jau iepriekš Ketlīna bija ievērojusi, ka no šīm istabām ir tikai viena izeja tā, kuru izmantoja Malons. Šajā posmā gan grozījās daudz cilvēku. Aizsegam pietiks.

Tās ir oficiālas manas pārvaldes lietas.

Mērija jau stāstīja, ka jums esot impulsīva daba.

Man var būt arī apcietinātājas daba. Tāpēc palieciet te­pat un cietiet klusu!