Karaļa viltība

EPILOGS

Tagadne

Malons pabeidza stāstījumu.

Bija pagājusi stunda.

Pema visu šo laiku klusēdama bija sēdējusi virtuvē un ar asarām acīs tvērusi ik vārdu.

Es brīnījos, kādēļ no Entrima vairs nav nekādu ziņu. Diendienā es baiļojos, ka viņš kādā brīdī uzradīsies.

Jau labu laiku Malons bija gribējis visu izstāstīt bijušajai sievai. Pemai bija jāzina patiesība. Taču viņš ar dēlu vieno­jās paturēt to slepenībā.

Es noskaidroju, kāpēc tu piepeši nolēmi atklāt patiesī­bu par Gēriju, Malons atzina. Tu saskrējies ar Entrimu lielveikalā. Ieraugot Gēriju, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš noteikti piedraudēja visu man izstāstīt. Tev nebija izvēles.

Kādu brīdi Pema klusēja.

Mūsu tikšanās darbā noritēja pavisam nelāgi. Viņš at­klāti paziņoja, ka nekur nepazudīs. Tad es sapratu, ka jums abiem ir jāzina patiesība. Tāpēc es tev izstāstīju pirmajam.

Jā, to zvanu viņš nemūžam neaizmirsīs.

Atgriezies no Pateicības dienas brīvlaika, Gērijs bija pa­visam citāds, Pema sacīja. Viņš atvainojās par savu iztu­rēšanos. Apliecināja, ka esot ar visu mierā. Stāstīja, ka jūs abi esat par visu izrunājušies un vienojušies. Es jutos tik at­vieglota, ka neko sīkāk netaujāju. Biju tik priecīga, ka viņam nekas nekaiš!

Tiesa gan, cena par šo izrunāšanos un vienošanos bija augsta.

Bažu pilnā sievietes sejas izteiksme apstiprināja, ka viņa apzinās, cik tuvu nāves briesmām abi ir bijuši.

Bleiks bija šausmīgs cilvēks, viņa sacīja. Tolaik Vā­cijā, kad mēs sākām satikties, es tikai gribēju tev nodarīt pā­ri. Sāpināt. Lai tu izjustu tādas pašas mokas, kādas izjutu es pēc tavas nodevības. Viņa vietā varēja būt jebkurš vīrietis. Bet es, stulbene tāda, izvēlējos šo.

To es pat būtu varējis saprast, ja vien tu man pastāstītu par šo romānu. Kā tad es varēju justies sāpināts? Sagadījās, ka tu sāpināji tikai pati sevi un tev nācās sadzīvot ar sekām.

Viņi abi zināja, kādēļ tā noticis. Pema nespēja samierinā­ties ar Malona sānsoli. Ārēji viņa vīram piedeva, bet iekšēji šis trieciens mocīja kā audzējs. Lāgiem šī neapmierinātība iz­paudās nejauku strīdu laikā. Laika gaitā nespēja uzticēties vīram izpostīja abu attiecības. Ja tolaik Pema būtu atzinu­šies, ka atdarījusi Kotonam viņa neuzticību, laulāto dzīve veidotos pavisam citādi. Varbūt abu laulībai būtu pienācis gals jau tajā pašā brīdī.

Vai arī nekad.

Cik ļoti es uz tevi dusmojos! Pema atzina. Taču īs­tenībā biju vien mele un liekule. Tagad, paraugoties pagāt­nē, ir skaidrs, ka mums nebija cerību palikt kopā.

Nebija gan.

Todien iepirkšanās centrā ieraugot Entrimu, visas at­miņas uzvirmoja no jauna. Pagātne beidzot bija atgriezusies pēc zaudētā. Un tad Pema piebilda: Pēc Gērija.

Abi sēdēja un klusēja.

Šo sievieti Malons reiz bija mīlējis un savā ziņā mīlēja jo­projām. Vienīgi nu viņi bija nevis mīļākie, bet drīzāk drau­gi, kas zina viens otra stiprās un vājās puses. Vai tā bija in­timitāte? Iespējams. Vismaz daļēji. Tas sniedza vienlaikus zi­nāmu ērtības sajūtu un arī bailes.

Tajā dienā, kad mēs ar Bleiku izšķīrāmies, viņš man uz­bruka, Pema stāstīja. Viņš allaž bijis agresīvs. Straujas, impulsīvas dabas cilvēks. Taču todien viņš izturējās varmā­cīgi, un visvairāk mani biedēja skatiens viņa acīs. It kā viņš citādi rīkoties nespētu pat tad, ja gribētu.

Tieši tā viņu aprakstīja Ketlīna Ričardsa.

Ričardsa bija iebraukusi Kopenhāgenā pāris mēnešus pēc to dienu piedzīvojumiem un Malonam piezvanījusi. Abi pa­vadīja kopā vairākas neaizmirstamas dienas. Pēc tam, apmai­nījušies ar dažām elektroniskā pasta vēstulēm, viņi pama­zām zaudēja sakarus, tomēr šad un tad Malons iedomājās, kā sievietei klājas.

Es negribēju, lai Gērijs kaut reizi ar šo cilvēku tiekas. Bleiks man neko nenozīmēja, un es gribēju, lai šajā ziņā ne­kas nemainās.

Gērijs pats savām acīm redzēja, kas Bleikam Entrimam ir svēts. Viņš dzirdēja, ko Entrims patiesībā par viņu domā. Es zinu… tas sāpēja, bet labi, ka Gērijs to dzirdēja. Mēs abi tagad zinām, kālab tu negribēji par viņu stāstīt.

Jā, viņš patiesi ir tavs dēls, Pema atteica. Gērijs ne reizi nav licis manīt, ka zina kaut ko par savu bioloģisko tēvu.

Malons smaidīja. No viņa iznāktu lielisks aģents. Vie­nīgi jācer, ka šāds darbs viņu neinteresēs.

Vienā ziņā man nepatīk, ka Gērijs redzēja Bleika īsto dabu. Negribu, lai dēls visu mūžu prāto, vai nekļūs par tā­du pašu nelieti.

Nonākuši Kopenhāgenā, mēs izrunājāmies. Nedomāju, ka viņu uztrauc tāda perspektīva. Kā tu jau teici, viņš ir īsts Malons. Visās svarīgākajās jomās.

Vai Bleiks joprojām ir tur? Tajā pazemes alā?

Viņš pamāja. Savā kapā.

Stefānijā bija stāstījusi, ka Lenglijas sienā neparādīsies jau­na zelta zvaigzne. Tāds gods tiek vienīgi varoņiem.

Un patiesība par Elizabeti Pirmo paliks noslēpumā?

Tā tam jābūt. Pasaule nav gatava tādai ziņai, kas mai­nītu vēsturi.

Viņš vēroja Pemu apceram visa notikušā grandiozumu. Vairāk par notikumiem, kuros pats nebija klāt, viņš bija uz­zinājis no Gērija un dažas nedēļas vēlāk izprašņājis arī Ste­fāniju. Konfidenciāla izmeklēšana, sadarbojoties ASV Ties­lietu ministrijai un britu Iekšlietu ministrijai, bija detalizēti noskaidrojusi visu, ko Entrims un Metjūss sastrādājuši.

Visai vērienīgs piedzīvojums, izpildot vienu vienkāršu lū­gumu.

Lidmašīna uz Dāniju izlido pēc trim stundām.

Viņš bija ieradies Amerikas Savienotajās Valstīs iepirkt grāmatas un uz dažām dienām iebraucis Atlantā, lai apcie­motu Gēriju. Saruna ar sievu neietilpa viņa plānos, taču Malons priecājās, ka beidzot novēlis šo nastu no sirds.

Viņus vairs nešķira noslēpumi.

Tu vari beigt sevi šaustīt, viņš sacīja Pemai. Viss ir beidzies. Jau sen bija beidzies.

Viņa sāka raudāt.

Cik neparasti!

Pema bija sīksta, pat pārāk sīksta. Tā bija viņas nelaime. Arī pats Malons nespēja tikt skaidrībā par savām jūtām, tā­lab viņi veidoja visnotaļ nesaticīgu pāri. Laulība, kuras lai­kā abi piedzīvojuši tik daudz prieka, galu galā tomēr sabru­ka. Taču tagad, pēc tik daudziem gadiem, abi laikam bija apjautuši, ka vienam otru vainot ir tikpat kā bezjēdzīgi. No­zīme bija vienīgi Gērijam.

Abi piecēlās no galda.

Viņa piegāja letes un noplēsa pāris loksnes papīra dvieļu, lai noslaucītu asaras. Lūdzu, piedod, Koton! Piedod par visu! Man jau sen vajadzēja būt atklātai ar tevi.

Tiesa. Bet arī šis vilciens bija aizgājis.

Manis dēļ tu gandrīz dabūji galu. Sasodīts, manis dēļ gandrīz aizgāja bojā Gērijs!

Malons uzmeta plecā ceļojuma somu un piegāja pie dur­vīm. Uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.

Samulsusi Pema uzlūkoja bijušo vīru. Kā tas vispār ir iespējams?

Uzklausot šādu jautājumu pirms trim gadiem, viņam ne­būtu atbildes. Taču kopš tās dienas, kad viņš pārcēlās no Džordžijas uz Dāniju, bija noticis daudz. Dzīve bija mainīju­sies pašos pamatos, parādījušās citas prioritātes. Nīst savu bijušo sievu šķita ne tikai nejēdzīgi, bet arī muļķīgi. Turklāt Malons bija nācis pie secinājuma, ka daļēji pats vainojams vi­sās sagādātajās sāpēs.

Labāk to visu aizmirst un dzīvot tālāk.

Tāpēc viņš pasmaidīja un atbildēja patiesi:

Īstenībā mēs esam vairāk nekā norēķinājušies. Tu man dāvāji Gēriju.