Karaļa viltība

54. nodaĻa

Malons klausījās Ketlīnas Ričardsas stāstījumā par Bleiku Entrimu, un viņam tas pagalam nepatika. Viņa ar Entrimu bija saistījusies vairāk nekā pirms desmit gadiem, un šķir­šanās bijusi briesmīga. Apraksts iezīmēja ar paštīksmināšanos pārņemtu cilvēku, kurš neprot samierināties ar sakāvi, īpaši personisko attiecību jomā. Šis cilvēks sievietes neprā­tīgi dievināja, taču ar laiku viņām tas apnika, un viņš atrai­dījumu nespēja pārdzīvot. Malons atsauca atmiņā Metjūsa vārdus tenisa kortā. Pema ienīda Entrimu. Liedza viņam jeb­kādi sazināties ar Gēriju. Ričardsa pastāstīja par savu pēdē­jo tikšanos ar Entrimu un izteica pieņēmumu, ka Pema sa­vulaik cietusi no līdzīgas izturēšanās. Tas izskaidroja bijušās sievas nevēlēšanos atklāt Gērijam, kas ir viņa īstais tēvs.

Bet tagad Gērijs to zināja.

Vismaz tā apgalvoja Metjūss.

Atpakaļ uz Londonu, uz viesnīcu Goring, kur vajadzētu atrasties Tanjai Karltonei, viņi devās ar taksometru. Malons bija uzticējis Tanjai zibatmiņu, jo tobrīd tas likās vienīgais risinājums. Tagad šī informācija viņam bija nepieciešama.

Jūs jau otro reizi mani izglābāt, Ričardsa sacīja.

Jaunā sieviete bija pašpārliecināta un neapšaubāmi spējīga, un tās bija pievilcīgas īpašības. Kopš šķiršanās no sievas Ma­lons bija ticies ar pāris tādām sievietēm. Tā vien šķita, ka vi­ņu saista gudrība un bezbailība. Tomēr Malons pajautāja:

Kāpēc jūs Hemptonkortā paķērāt tās lapas un bēgāt prom?

Es domāju, ka daru savu darbu. Sers Tomass gribēja ieKūt to zibatmiņu. Uz spēles esot likta valsts drošība. No­spriedu, ka vismaz reizi bez šaubīšanās esmu rīkojusies pa­reizi.

Skaidrojums izklausījās gana loģisks.

Vienlaikus raizēdamies par Gēriju, viņš tomēr apcerēja ra­dušos situāciju. "Kāpēc varbūtība, ka Elizabetes 1 vietā val­dījis cits cilvēks, būtu tik nozīmīga? Kādēļ CIP tā alktu to noskaidrot un britu valdība tā tiektos nepieļaut, lai patiesī­ba nāk gaismā? Iedomība? Vēstures nozīme? Nacionālais lep­nums? Nē. Tur slēpjas kaut kas vairāk."

Malons pārcilāja prātā vairākus iespējamos attīstības sce­nārijus, un viens no tiem nedeva mieru visvairāk. Tālab viņš sameklēja tālruni un piezvanīja Stefanijai Nellei uz Vašing­tonu.

Nu gan ir ķēpa, Stefānijā paziņoja. Pirms neilga brī­ža es uzzināju, ka vakar, drīz pēc tavas ielidošanas Londo­nā, Svētā Pāvila katedrālē nogalināts CIP aģents. Viņš dar­bojās Entrima vienībā un bija operācijas "Karaļa viltība" dalībnieks.

Un es zinu, kas viņu nogalināja. Malons visu izstās­tīja.

Tomass Metjūss.

Tad kļūst vēl ļaunāk, viņa novilka. Šī ziņa man at­nāca pa aplinku avotiem. Lenglijas cilvēki, kuri man zvanīja saistībā ar tevi, par to neko neminēja.

Nav nekāds pārsteigums. Godīgums nav raksturīgā­kā izlūkošanas pasaules īpašība. Jo augstāk melis uzrā­pies, jo vairāk melo. Stefānijā Nellē viņš visvairāk apbrī­noja spēju runāt taisnu valodu. Tiesa, šāda vaļsirdība nereti iegrūda sievieti politiskajā juceklī, taču viņa bija pārdzīvojusi vairāk nekā vienu Baltā nama administrā­ciju, ieskaitot ari pašreizējo prezidenta Denija Denjelsa vadībā.

Tad Malons pastāstīja par situāciju, kādā atradās Gērijs.

Man loti žēl, Stefānijā noteica. Es patiešām nožēlo­ju, ka tevi šai lietā iepinu.

Ne gluži. Mūs visus izvazāja aiz deguna. Patlaban man svarīgākais ir atrast Entrimu.

Raudzīšu apspriesties ar viņa priekšniekiem Lenglijā.

Dari tā. Bet pasaki, ka šeit ir viens baigi noskaities bi­jušais aģents, kuram nav ko zaudēt.

Malons zināja, ka šāds apgalvojums sasniegs dzirdīgas ausis.

Bet… kā paliek ar Metjūsu? Stefānijā jautāja. Tas ir nopietns protokola pārkāpums. Es šaubos, vai šeit pievērs uz to acis un atļaus diviem nogalinātiem aģentiem palikt ne­atriebtiem.

Šo informāciju paturi pie sevis. Pagaidām. Vispirms man jānogādā Gērijs drošībā.

Saprotams.

Saruna beidzās.

Es gan nedomāju, ka Bleiks nodarīs zēnam pāri, Ričardsa mierināja.

Taču Malonam nekļuva vieglāk. Viņš bija atstājis Gēriju pie Entrima. Pats izdarījis šādu izvēli. Viņš pats radīja zēnam bīstamus apstākļus. Protams, ja Pema būtu rīkojusies godīgi un izpaudusi, kā sauc vīru, ar kuru viņai bijis romāns… Ja viņa būtu bijusi atklāta pret Gēriju… Ja Malons pirms seš­padsmit gadiem nebūtu bijis tāds ēzelis un nebūtu krāpis sie­vu, tad nekas tāds, iespējams, nebūtu noticis.

Ja… un ja… un ja…

Saņēmies Malons atmeta šīs domas.

Viņam arī agrāk nācies but grūtā stāvoklī.

Bet šādā nekad.

Vispirms Entrimam noteikti bija jāuzzina, kas rakstīts ana­lītiķa pārsūtītajā elektroniskajā vēstulē. Denīza gāja bojā, mē­ģinādama apturēt šīs informācijas izplatīšanos, bet Entrims bija viņu pārmācījis. Pretēji Daidala biedrības uzskatiem, viņš nebija nekompetents. Gan viņš pratīs par sevi parūpēties.

Abi ar Gēriju, atstājuši noliktavu, viņi skriešus mēroja vai­rākus kvartālus līdz tuvākajai metro stacijai un iekāpa pir­majā vilcienā, kas piebrauca. Entrims nolēma sekot Malona paraugam un atrast interneta kafejnīcu. No tās viņš varētu piekļūt savam drošajam kontam un izdibināt, kas tajā tek­stā bijis tik nozīmīgs.

Kāpēc tev bija jānogalina tie cilvēki? Gērijs vaicāja, kad abi izkāpa no vilciena stacijā netālu no Marmora arkas.

Entrimu bija pārņēmis izdzīvošanas režīms, un ziņkārīga piecpadsmit gadu veca puišeļa klātbūtne apstākļus krietni sa­režģīja. Taču atbildi uz šo jautājumu sniegt viņš gribēja.

Katrā operācijā vienā pusē ir labie, bet otrā sliktie. Šoreiz tie bija sliktie.

Tu viņus uzspridzināji. Viņiem nebija izredžu izglābties.

Un… ja es tā nebūtu rīkojies? Mēs abi būtu vai nu pa­galam, vai aizturēti. Un man neder ne viens, ne otrs.

Vārdi izskanēja asi, balss aizžņaugta.

Paklausot norādēm metro stacijā, viņi devās uz ielu virs­zemē. Gērijs cieta klusu. Entrims saprata, ka nedrīkst zēnu pārāk atstumt. Kad šī jezga beigsies un viss norims, viņš gra­sījās turpināt labi iesākto. Doma par to, ka Pema Malona va­rētu uzvarēt šai cīniņā, ērcināja. Kotons Malons vēl aizvien bija dzīvs. Spēdams nogādāt Gēriju mājās sveiku un veselu pat tad, ja viņš pats nebūtu klāt mātes un dēla atkalredzē­šanās brīdī, Entrims būs izdarījis daudz, lai tas buldogs kaut uz brīdi liktu viņu mierā.

Entrims apstājās.

Klau, es negribēju būt neiecietīgs. Man šobrīd ir pārāk daudz nepatikšanu, un es esmu mazliet sanervozējies. Gērijs pamāja. Nekas. Es saprotu.

Ketlīna līdz ar Malonu iegāja viesnīcā Goring. Viņa zināja šīs viesnīcas vēsturi. Pirms simts gadiem kāds Gorings pie­runāja Vestminsteras hercogu pārdot viņam zemes gabalu aiz Bakingemas pils. Tur viņš uzbūvēja pēdējo diženo Edvarda laikmeta viesnīcu, kurā atradās vienīgi luksusa numuri un katrā bija uzstādīta centrālapkure tolaik pavisam ievēro­jams uzlabojums. Reiz Ketlīna šeit bija baudījusi uz terases pēcpusdienas tēju, biskvītus un debešķīgu krējuma krēmu.

Šis gan nebija piemērots laiks tādiem jaukumiem.

Malons bija acīmredzami satraucies. Viņš vēl divas reizes mēģināja sazvanīt Bleiku Entrimu, taču neveiksmīgi. Ketlī­na juta līdzi, tomēr vīrieša mokas spēja vienīgi iztēloties. Pie reģistrācijas galda viņa uzrādīja dienesta žetonu un tūdaļ no­skaidroja, kurā numurā apmetusies Tanja Karltone. Numu­ra durvis viesnīcas trešajā stāvā atvēra īans Danns, kurš šķi­ta priecājamies par abu ierašanos.

Kādēļ jūs neesat kopā ar Gēriju? Malons nekavējoties noprasīja. Balsī Ketlīna saklausīja bažas. Es biju sapratis, ka jūs visi trīs esat kopā.

Tanja Karltone sēdēja pie neliela rakstāmgalda, aiz mu­guras stāvēja viņas dvīņu māsa. Uz galda atradās atvērts klēpjdators.

Gērijs aizgāja kopā ar Entrimu, īans taisnojās. Mēs gribējām viņu aizkavēt, bet viņš tik un tā aizlaidās.

Tāpēc es nospriedu, ka mums arī jāiet prom, mis Mē­rija iejaucās. Bija skaidis, ka Entrimam mēs esam kļuvuši lieki. Man tai vietā radās nejauka priekšnojauta.

Kas tā par vietu? Malons jautāja.

Mis Mērija pastāstīja par noliktavu netālu no upes.

Vai ir zināms, kurp devās Entrims un Gērijs? Malons pavaicāja.

Viņš neko neteica. Mis Mērija papurināja galvu. Vie­nīgi izmeta, ka drīz atgriezīšoties. Bet es jutu, ka tas var ne­notikt, tālab mēs aizgājām. Pirms tam īanam izdevās nozagt mistera Entrima mobilo tālruni. Izrādījās, ka tā bija pareiza rīcība.

Diez vai, Malons nepiekrita. Es visu laiku cenšos sazināties ar Entrimu, zvanot uz šo tālruni.

Mēs atstājām to noliktavā, lans paskaidroja.

Tātad vai nu Entrims ar Gēriju nav atgriezušies un nav to paņēmuši, vai ari noticis kaut kas cits.

Tanja norādīja uz klēpjdatoru. Mēs esam noskaidrojuši lietas būtību.

Malons pamāja.

Es arī.