Karaļa viltība

52. nodaĻa

Karaliene nomira mierīgi savā guļamkambarī, iegrimusi il­gā miegā, no kura vairs nepamodās. Mani māca skumjas. Es vienmēr biju uztvēris viltvārdi par savu valdnieku. Viņš stip­rināja gan monarhiju, gan nāciju, vienlaikus izvairīdamies no karaliskā pienākuma apprecēties un radīt pēcnācējus. Karali Henriju allaž paturēs atmiņā viņa draisko trakulību dēļ. Eli­zabetes mantojums paaudzēm ir viņas sasniegumi.

Karaliene atstāja precīzus rīkojumus, kā rīkoties pēc viņa nomiršanas. Nāves dienā viltvārdis atlaida visus un piesau­ca mani tuvāk.

Klausies, viņš bilda aizsmakušā, tikko sadzirdamā balsī.

Nepārtraukts viņš runāja vairākas minūtes, tērējot jau tā vārgos spēkus. Viņš stāstīja par karalieni Ketrinu Parru. Par laiku neilgi pēc tam, kad šī krāpšana tika sarīkota, un vēlāk kad karalis Henrijs nomira un viņu nosūtīja dzīvot atrait­nes namā.

Viņa atklāja mūsu viltību, viņš stāstīja. Viņa zinā­ja, ka es neesmu princese.

Tas bija pilnīgi iespējams, jo Ketrīna Parra, karalim Henri­jam dzīvam esot, bija pavadījusi daudz laika kopā gan ar princesi Mēriju, gan ar princesi Elizabeti.

Taču viņa mani nenodeva un uzlūkoja šīs pārvērtības ar zināmu ironiju, jo, viņasprāt, taisnīgums nācis pār nelaiķa vī­ru. Viņa neaizstāvēja Henriju. Viņa nebija gribējusi kļūt par par sievu, taču piespiesta. Tirānam piedienīgās īgnās dabas dēļ viņai vīrs diez ko nepatika. Viņa pildīja savu karalienes pienākumu bez (trieka un ilgojās vienīgi brīvības, ko viņai bei­dzot sniedza karaļa nāve.

Taču ceturto vīru karaļa atraitne izvēlējās neveiksmīgi. To­mass Seimūrs bija intrigants un manipulētājs. Sen alkdams apprecēt princesi Elizabeti, viņš izmantoja katru izdevību pie­glaimoties tai. Karaļa atraitne, varen uzjautrināta, vēroja vī­ra flirtu ar jauno princesi, jo zināja, ka nekas no tā nevar iz­nākt. Kad kļuva skaidrs, ka vīrs savas aušības nepārtrauks, Ketrīna Parra, lai izvairītos no skandāla un iespējamās atmas­košanas, aizsūtīja viltvārdi dzīvot citur.

Seimūra tuvošanās man bija negaidīta. Manā dzīvē tas bija vienīgais laiks, kad noslēpums tika apdraudēts. Taču ka­raļa atraitne mani pasargāja un bēdājās, mani sūtot prom. Aizbraukšanas dienā mēs aprunājāmies divatā, un viņa lū­dza saudzēt sevi un allaž piesargāties. Viņa lika man saprast, ka rūpīgi glabās noslēpumu par lielo krāpšanu. Dažus mēne­šus vēlāk viņa nomira, taču pirms aiziešanas vēl uzrakstīja man vēstuli, kuru es saņēmu jau [)ēc viņas nāves, un tajā vi­ņa rakstīja, ka reiz es būšu karaliene. Viņš pasniedza man vēstuli. Dod man to līdzi kapā.

Es palocīju galvu, uzklausīdams doto uzdevumu.

Mūsu beidzamās sarunas laikā karaliene Ketrīna atklā­ja kādu mana vectēva, stāstu. Kādu noslēpumu, kas domāts vienīgi karaliskajai Tjūdoru dzimtai. Taču mūsu vairs nav. Tālab uzklausi mani, labais Robert, un izpildi visus rīkoju­mus burts burtā.

Es atkal pamāju ar galvu.

Karalis Henrijs ataicināja savu karalieni pie nāves gul­tas, tāpat kā es pasaucu tevi. Mans vectēvs arī tika paaici­nāts pie sava tēva. Katru reizi noslēpums tika nodots nāka­majai paaudzei. Karalis Henrijs gribēja, lai sieva to izstāsta lielam Edvardam. Bet viņa to neizdarīja. Viņa izstāstīja ti­kai man un cerēja, ka es ar šīm ziņām izrīkošos, cik vien labi pratīšu.

Es klausījos tik saspringti, ka pats jutos pārsteigts.

Ir kāda vieta, zināma vienīgi četrām dvēselēm. Trīs no tām jau ir taisaulē, kur es pats drīzumā nonākšu. Tu būsi piektais, kurš to zinās. Tajā vietā es esmu noglabājis lielas bagātības, tapat kā pirms manis to darījuši mans vectēvs un vecvectēvs. Tur es esmu novietojis arī princeses Elizabetes mirstīgās atlie­kas. Tomass Perijs izraka tās no kapavietas Overkortā un no­gādāja turp. Tu nedrīksti mani apglabāt karaliskajās kapenēs! Mēs nevaram būt droši, ka šo kapu kādudien neatrok. Tad mans noslēpums, kuru esmu tik cītīgi glabājis dzīves laikā, nāk­tu gaismā. Novieto princesi Elizabeti manā kapā, un mani vi­ņas atdusas vietā. Tad loks būs noslēdzies, un visi būs drošibā. Es gribu, lai tu zvēri pie Dieva rokas, ka tu man paklausīsi.

Es devu zvērestu, un tas šķita viņu iepriecinām.

Viņš ielika man saujā savu trīcošo plaukstu. Tās bagātī­bas ir domātas Džeirnsam. Piekodini viņu tērēt tās prātīgi un valdīt pār tautu gudri un taisnīgi.

Tie bija mūsu beidzamie pārmītie vārdi.

Karalienes nāve izraisīja sēras visā valstī. Man krita pie­nākums sagādāt valdniecei pēdējo atdusas vietu. Es personis­ki uzraudzīju mirstīgo atlieku sagatavošanu. Līdz apbedīša­nai viltvārdis tika novietots blakus savam vecvectēvam Henrijam VII Tjūdoru kapličā. Tā pagāja trīs gadi. Tostarp jaunās princeses Elizabetes līķis, kuru atrada man aprakstī­tajā vietā, nonāca viltvāržu mirstīgo atlieku vietā. Šo uzde­vumu es veicu viens pats, bez citu palīdzības. Es izšķīros vien­kop guldīt karalieni Mēriju un karalieni Elizabeti, dzīvē māsas un nāvē kopā, un abu kauli vienā kapā sajauksies. Šādi es varētu patiesību nomaskēt vēl pienācīgāk. Kad mirstīgās at­liekas beidzot iegūla marmora kapā, es sacerēju epitāfiju, kas visatbilstošāk aprakstītu viltvāržu dzīvi.

"Tās piemiņa ir svēta, reliģija atjaunota tās primi­tīvajā šķīstībā, miers ir ieviests, naudai atdota tās tais­nīgā vērtība; dumpis pašu mājās apspiests, Francijai palīdzēts novērst tās sadalīšanos, Nīderlande atbalstī­ta, Spāņu Armāda iznīcināta; Īrija gandrīz atbrīvota no dumpiniekiem, atvieglota par spāņa sakāvi, abu universitāšu ienākumi krietni palielināti ar Nodroši­nājuma likumu, un, visbeidzot, visa Anglija pieņēmu­sies turībā. Elizabete, ar vislielāko apdomu valdījusi četrdesmit piecus gadus, uzvarām un triumfa apvel­tīta karaliene, stingra savā ticībā, laimes pārpilna, sa­vā septiņdesmitajā mūža gadā nomira rāmā, vieglā nāvē un atstāja savas mirstīgās atliekas, kas līdz ar Kristus Vārdu celsies nemirstībā, un tās apglabās vi­ņas ieceltā un beidzot iedibinātā Baznīcā. Karaliene nomira marta divdesmit ceturtajā dienā, Anno 1603, savas valdīšanas četrdesmit piektajā un sava mūža septiņdesmitajā gadā."

Es divas reizes neizpildīju karalienei doto zvērestu. Vispirms es paturēju vēstidi, kuru viņai bija sūtījusi Ketrīna Parra. Tas šķita pēdējais atlikušais taustāmais pierādījums. Ta­ču, pabeidzis rakstīt šīs piezīmes, es to sadedzināju. Otrām kārtām, par bagātībām, kas atradās slepenajā kambarī, es ne­vienam neizstāstīju. Karalis Džeimss nebija godājams virs. Pret pirmo valdītāju no Stjuartu dzimtas es neizjūtu daudz cieņas un apbrīnu nejutu nemaz, ja viņš ir kā uvertīra nākot­nei, es uzdrošinos apgalvot, ka monarhija ir nolemta postam.

Manas nāves brīdis nu tuvojas. Ja šīs piezīmes kāds lasa, tas nozīmē, ka ar asu prātu un neatlaidību apveltīts cilvēks atradis akmeni, kuru es liku iebūvēt Nonsačas pilī. Ērmotais burtu juceklis šķita iederamies karaliskās rezidences untumiem bagātajā pasaulē. Kas tas par noslēpumu, ja tas nav atklā­jams? Cik atbilstoši, ka atklāsmes atslēga novietota visiem la­bi redzamā vietā. Šis piezīmes paliks manos papīros, kurus sargās mani mantinieki, ja kāds reiz atklās saistību starp tām un akmeni, tad lai nāk gaismā patiesība. Lai tā bezbailīgā dvēsele uzdrošinās uzmeklēt vietu, kuru Tjūdori radījuši sev. Ik't topiet brīdināts! Tur jūs gaidīs jaunas grūtības. Ja tomēr māc šaubas par šo izklāstu, es atstāju vēl vienu ziņu. Manis pasūtītu karalienes portretu, kuru mans testaments liek novie­tot Hetfīldhausā, kamēr vien šis īpašums pieder maniem man­tiniekiem. Izpētiet to rūpīgi! Ir labi būt ļaužu piemiņā. Manu tēvu atceras ar godu un cieņu. Kazi, arī mani atminēsies tā­pat.

Tans pacēla acis no datora ekrāna.

Viņš ar mis Mēriju bija atraduši viesnīcu Goring Belgreivijā, dārgā dzīvojamā rajonā pilsētas sirdi turpat aiz Bakingemas pils. Ieraugot mis Mērijas māsu Tanju, viņš bija pār­steigts. Dvīņu identiskā līdzība izpaudās ne vien ārienē, bet arī manierēs un balsis, lai gan Tanja šķita aizrautīgāka un mazliet nepacietīgāka. Tanja bija noīrējusi istabu viesnīcas trešajā stāvā plašu luksusa numuru ar dziļiem dīvāniem, mīkstiem krēsliem un milzu logiem, aiz kuriem stiepās klu­sa iela. Viesnīcas darbinieki bija sagādājuši viņai klēpjdatoru, kuru viņi izmantoja, lai turpinātu lasīt Roberta Sesila pie­zīmes, kas tapušas pirms četrsimt gadiem.

Nudien pārsteidzoši, Tanja noteica. Kāda dzīve gan bijusi šim viltvārdim!

Kā viņu neviens neatmaskoja? īans brīnījās.

Elizabetes laika Anglija nelīdzinājās mūsdienām. Nebi­ja ne televīzijas, ne preses, kas ielauztos cilvēka privātajā dzī­vē. Pārkāpdams karalisko etiķeti, cilvēks varēja zaudēt gal­vu, un tas gadijās bieži. Piezīmes skaidri vēsta, ka valdnieces uzticības personas… lēdija Ešlija, Tomass Perijs un abi Sesili par šo nomaiņu zināja. Tas noteikti palīdzēja.

Kādēļ viņi tā rīkojās? īans vaicāja.

Visbūtiskāko iemeslu dēļ. Tanja smaidīja. Šādi viņi uz mūžu kļuva varai pietuvinātas personas, un atrasties tu­vu karalim vai karalienei ir ikviena galminieka sapnis. Viltvārdis skaidri zināja, ka viņam nepieciešami palīgi, un viņš savus līdzzinātājus izvēlējās saprātīgi. Visnotaļ apbrīnojami. Leģenda par zēnu no Bizli ir patiesa.

Es tomēr neapjēdzu, kā visus šos gadus iespējams ap­muļķot citus, lans nerimās.

Tanja pasmaidīja. Mums patiešām ir maz nojausmas par Elizabetes patieso ārieni. Līdz mūsu laikiem nonākuši vai­rāki viņas portreti, taču nevienā gadījumā nav absolūtas dro­šības par autentiskumu. Un viņai patiesi piemitušas ērmo­tas paražas. Kā jau Roberts Sesils atzīmēja, viņa valkāja parūkas, biezu kosmētikas kārtu un nepievilcīgu apģērbu. Par glītu sievieti viņu neviens nevarētu dēvēt. Viņas valoda bija raupja, izturēšanās skarba. Viņa pilnībā noteica savu dzī­vi un savu pasauli. Neviens nevarēja apšaubīt viņas lēmu­mus, un neviens to arī nedarīja. Tātad ir pilnīgi iespējams, ka viltība varētu izdoties.

īans ievēroja, ka mis Mērija ilgi cieš klusu.

Kas noticis? viņš jautāja.

Es raizējos par Gēriju. Varbūt mums tomēr nevajadzēja aiziet no noliktavas.