Karaļa viltība

50. nodaĻa

Slēpdamies aiz cilvēku mugurām, Gērijs devās pie izejas vārtiem, kas atradās aptuveni simts pēdu attālumā no Entrima. Par sekotājiem sievieti un vīrieti Entrims labi zi­nāja, taču vēl nebija pamanījis abus vīrus pie vārtiem. Ja bū­tu, tad viņš nedotos turp.

Kamēr Entrims uzturējās Dārglietu glabātavā, Gērijs bija izstaigājis celiņus un apbrīnojis Balto torni. Krāsaini ģērbtie bīfīteri Tauera sargi izklaidēja apmeklētājus, kas pulcē­jās šur un tur. Viss te likās saistīts ar pagātni, nevis tagadni. Skolā mācīties vēsturi zēnam nepatika, bet te viņš atradās tās vidū. Cik ļoti tā nelīdzinās uz lapas rakstītiem vārdiem vai attēliem videoekrānā! Viņam apkārt pletās viens no se­nākajiem cietokšņiem Anglijā, kura aizstāvībai vīri ziedojuši dzīvību, un arī tagad te norisinājās svarīgi notikumi.

Tieši tobrīd.

Tieši te.

Viņš atkal pievērsās Entrimam, kurš spraucās uz izeju. Abi vīri joprojām stāvēja pie vārtiem, un Gērijs vēroja, kā viens no tiem iegrūž roku zem jakas. Pamanījis plecā ieroča maksts siksnu līdzīgu bija valkājis arī viņa tētis -, Gērijs aptvēra, ko tas nozīmē. Pašu ieroci viņš neredzēja, bet vīrietis vēl aiz­vien roku turēja aiz jakas.

Gatavībā.

Bet Entrims neapstājās.

Iejucis pūlī, Gerijs atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Neviens nebija viņu ievērojis.

Entrims apstājās, un skatiens pievērsās abiem vīriem pie vārtiem.

Sejā parādījās pārsteigums un bažas. Sieviete un vīrietis aizvien tuvojās. Laiks rīkoties!

Entrims redzēja, ka ceļš ir nogriezts. Vienīgo izeju no Tauera teritorijas bija aizšķērsojuši divi vīri. Dodoties atpakaļ, viņš ieskrietu tieši Denīzas rokās. Viņš noslēdzis vienošanos ar Sātanu, un tagad Daidala biedrība ir nospriedusi, ka arī Entrims ir traucēklis. Tiesa, bankas kontā glabājās vairāki miljoni biedrības pārskaitītu dolāru, taču beigtam viņam no tiem nebūs nekāda labuma. Viņš sirdījās uz sevi par visām kļūdām, ko pats pieļāvis. Operācija, kurai vajadzēja kļūt vi­ņam par glābiņu, bija izvērtusies par murgu.

Vēl ļaunāk acīmredzot tā bijusi murgs no paša sākuma.

Operācijas galvenais mērķis bija atrast kaut ko tādu, ar kā palīdzību varētu izdarīt spiedienu uz britu valdību, kura savukārt liegtu skotiem atbrīvot notiesāto teroristu. Iekšē­jais C1P novērtējums par operācijas "Karaļa viltība" poten­ciālu bija parādījis, ka izdošanās gadījumā ar šo informāciju varētu būt pietiekami. Briti lepojās ar savu pakļaušanos li­kumam. Šī bija vispārējo tiesību dzimtene, un no šejienes tās izplatījušās visā pasaulē. Britu lojalitāte likuma varai bija ne reizi vien izmantota, lai apklusinātu karali, paplašinātu par­lamentu vai apspiestu koloniju. "Karaļa viltība" bija uzsākta ar domu šo lojalitāti pavērst pret pašiem britiem. Ja viss būtu noritējis saskaņā ar plānu, Dauningstrītai nekas cits neatlik­tu, kā apturēt skotu centienus. Vašingtona gribēja vien pa­turēt slepkavu cietumā. Un pretī ASV apsolītos klusēt par četrsimt gadu veciem notikumiem.

Taču Daidala biedrība bija iejaukusies plānā.

Žēl, ka nekas vairāk par šo organizāciju nebija zināms, ta­ču izmeklēšanai laika pietrūka un šādi pūliņi piesaistītu Lenglijas uzmanību.

Entrima vienīgā doma tagad bija izsprukt no šīs situāci­jas ar veselu ādu. "Vai mani te nošaus? Ļaužu pilnā vietā? Kas to lai zina? Šie cilvēki ir fanātiķi, un fanātiķu rīcība ir neparedzama."

Mērķis bija nogalināt Kotonu Malonu.

Taču tagad viss bija mainījies.

Nu uz grauda bija paņemts viņš pats.

Gērijs zagās uz priekšu, slapstīdamies aiz japāņu tūristu grupas. Entrimu no abiem vīriem pie vārtiem šķīra divdes­mit pēdas, un sieviete ar trešo vīrieti apmēram trīsdesmit pēdas aiz Entrima apstājās, par spīti apmeklētāju straumēm.

"Es esmu vajadzīgs īstajam tēvam un negrasos uzgriezt muguru."

Vīriem, kas stāvēja pie vārtiem, par viņa klātesamību vēl arvien nebija ne jausmas abi visu uzmanību pievērsa tikai Entrimam.

Viņš tuvojās tiem no labās puses. Ja vien viņiem nav acu deniņos…

Pēkšņi izniris no pūļa, Gērijs palēcienā ar visu augumu sāniski uztriecās vīriem virsū.

Abi nogāzās uz zemes, un viņu ķermeņi mīkstināja Gērija kritienu.

Ar dobju dunoņu vīriešu galvas atsitās pret akmens plāt­nēm. Abi novaidējās, apstulba, apdulla.

Gērijs pielēca kājās.

Entrims aptvēra, kas noticis.

Vienam no vīriem sabrūkot uz zemes, roka ar ieroci iz­slīdēja no jakas. Bet brīdī, kad vīrieša galva atsitās pret ak­mens plātni, tvēriens atslāba.

Meties uz priekšu, Entrims satvēra ieroci un tad ieskatī­jās Gērijam acīs. Mums jādodas prom.

Zinu. Es redzēju to sievieti.

Kā Gērijs var zināt Denīzas saistību ar viņu, Entrims ne­apjauta, bet nebija piemērots bridis to apspriest.

Pirksts piespiedās pistoles mēlītei.

Viņš pagriezās un pavērsa ieroci tieši pret Denizu. Atska­nēja kliedziens: Viņam ir ierocis! Pagāja kāds bridis, ka­mēr sargi aptvēra situāciju. Abpus vārtiem stāvēja pa bifīteram, un tie atstāja savus posteņus, tuvojoties notikuma vietai.

Denīza nogūlās uz neliela zālāja kreisajā pusē celiņam.

Ar pistoli sekojis lēcienam, viņš vienu reizi izšāva.

Izdzirdot šāviena troksni, pūlis kā vilnis gāzās Entrimam visapkārt, un tas liedza bīfīteriem tuvoties. Viņš pagriezās, pamāja ar roku Gērijam un aicināja doties prom, vienlaikus ievietodams pistoli bikšu kabatā. Viss norisinājās pāris se­kunžu laikā, un daži turpmākie brīži būs izšķirošie, tālab viņš dziļi ievilka elpu un izlēma iejukt pūlī un izmantot val­došo jucekli savā labā.

Viņš viegli satvēra Gēriju aiz rokas.

Lēni un mierīgi. Nepiesaistām uzmanību.

Gērijs pamāja. Netālu no Temzas abi nogriezās uz labo pusi un pa betona ceļu devās prom no Tauera. Aiz muguras valdija trakota jezga un skaļas balsis. Satrauktu cilvēku jūra kā aizsarggrāvis sargāja flangus.

Entrima sirds satraukti dauzījās.

Viņi turpināja soļot, līdz nonāca pārpilnā ielā, un Entrims apstādināja taksometru.

Abi iekāpa automašīnā un devās prom.

Aizvediet uz tuvāko metro staciju dažu kvartālu attā­lumā! Entrims uzsauca šoferim.

Metro bija ātrākais un drošākais ceļš uz noliktavu. Staci­ja atradās nepilnas pusjūdzes attālumā no tās.

Tu rīkojies drosmīgi, Entrims ierunājās.

Tev vajadzēja palīdzību. Tā sieviete tev sekoja.

Kā tu par viņu uzzināji?

Es iegāju Dārglietu glabātavā un redzēju jūs abus saru­nājamies.

"Ko vēl viņš bija redzējis vai dzirdējis?" Entrims prātoja. "Diez vai daudz. Kamēr es runāju ar Denīzu, neviena cilvē­ka tuvumā nebija. Un Gēriju es ēkā nemanīju. Lai nu paliek."

Entrims maigi apķēra Gēriju ap pleciem. Tu izglābi manu ādu.

Zēns pasmaidīja. Tu manā labā būtu darījis tāpat.