Karaļa viltība

41 nodaĻa

lans gribēja zināt vairāk par Henriju Ficroju. Mis Mērijas stāstījums viņu bija aizrāvis.

Ficrojs piecpadsmit gadu vecumā apprecēja četrpadsmitgadīgu meiteni?

Tai laikā tas bija visnotaļ ikdienišķi. Privileģētajā šķirā laulājās nevis mīlestības dēļ, bet gan tāpēc, lai noslēgtu sa­vienību un iegūtu bagātības. Pēc Henrija Astotā uzskatiem, laulības saites ļautu nostiprināt attiecības ar turīgo, ietekmī­go Hovardu dzimtu. Tajos laikos dēla piedzimšana ārlaulī­bā nebija par cēloni sarežģījumiem, jo Henrijs savas dēkas nebūt neslēpa.

Ko par to visu teica Henrija sieva? pavaicāja Gērijs.

Sajūsmināta nebija. Spriedze, iespējams, bija par cēloni dažiem spontānajiem abortiem. Aragonas Katrīna daudzē­jādā ziņā bija trausla sieviete.

Amerikānis, ko sauca par Entrimu, kopā ar abiem pārē­jiem vīriem bija iegājis birojā. Lai arī nule iepazīstināts ar šo cilvēku, īans instinktīvi juta nepatiku pret viņu. Un zēns bija iemācījies uzticēties instinktam. Mis Mērija un Kotons Malons bija viņam uzreiz iepatikušies. Ari Gērijs bija krietns puisis, lai arī maz zināja par dzīves grūtībām. īans nepazi­na ne māti, ne tēvu, un droši vien nekad neiepazīs. Radi­niece gan bija mēģinājusi stāstīt par ģimeni, taču tolaik viņš bija pārāk mazs, lai visu saprastu. Vēlāk, pēc aiziešanas no mājām, dusmu pārņemtajam zēnam ģimene jau bija vienal­dzīga.

Gērijam bija divi tēvi.

Kas tur slikts?

īans bija ievērojis piesardzību mis Mērijas acīs brīdī, kad viņa uzdeva nepatīkamus jautājumus Entrimam. Arī viņai ir radusies nelāga priekšnojauta. Tas bija skaidrs. Toties Gērijs, pārāk iegrimis savās problēmās, nespēja loģiski domāt.

Tas nekas. īans apņēmās domāt Gērija vietā.

Galu galā Malons taču lūdza viņam parūpēties par Gēriju.

Pagāja kāds laiks, un arī Henrijs Astotais apprecēja sie­vieti no Hovardu dzimtas. Ketrīna kļuva par viņa piekto sie­vu. Diemžēl šī Hovarda izrādījās draiskule, un karalis lika viņai nocirst galvu. Hovardi Henrijam to nekad nepiedeva, un arī karalis nepiedeva viņiem. Hovardi sāka zaudēt lab­vēlību un krita nežēlastībā. Mērijas Hovardas brālis Henrijs, Sari grāfs, tika sodīts ar nāvessodu par nodevību un kļuva par pēdējo cilvēku, kuru Henrijs nosūtīja uz bendes bluķi pirms savas nāves tūkstoš pieci simti četrdesmit septītā ga­da janvārī.

Kā jūs to visu zināt? Gērijs vaicāja.

Viņa lasa grāmatas, īans iejaucās.

Mis Mērija pasmaidīja. Tā ir. Taču šis temats mani allaž saistījis. Mana māsa ir sevišķi zinoša Tjūdoru laikmeta jo­mā. Rādās, ka misters Entrims arī par to ieinteresējies.

Viņš tikai dara savu darbu, Gērijs aizrādīja.

Patiesi? Un kas ir par cēloni šai lielajai interesei par britu vēsturi? Cik man zināms, Lielbritānija un Savienotās Valstis ir tuvi sabiedrotie. Kāpēc nepieciešams te spiegot? Ierīkot midzeni noliktavā? Kādēļ nevar palūgt to, kas vajadzīgs?

Spiegošanā ne vienmēr var rīkoties tik vienkārši. Es zi­nu. Mans tētis pats ilgu laiku darbojās šai laukā.

Tavs tēvs šķiet krietns vīrs, mis Mērija atzina. Un

es varu apliecinat, ka viņu šie notikumi mulsina ne mazak kā mani.

Entrims bija panikā.

M/6 saistīts ar Ferova Karija slepkavību? Tas nozīmē, ka organizācija zina par operāciju "Karaļa viltība". Daidala biedrība apliecināja, ka Ferova Karija slepkavība ir viņu ro­ku darbs. Un tas nozīmē, ka viens no abiem biedrība vai īans Danns melo.

Kurš?

Un tagad Kotons Malons atradās Hemptonkortā kopā ar Ketlīnu Ričardsu?

Ko viņa tur, velns parāvis, dara?

Tas bija jāizdibina, tālab Entrims nevilcinoties nosūtīja abus aģentus noskaidrot situāciju.

Viņš vērās noliktavas telpā, kur mis Mērija un abi zē­ni sēdēja pie priekšmetiem, kurus drīz iznīcinās. Viņš gaidīja zvanu, kas apstiprinātu Kotona Malona bojāeju, jo vēlējās pats paziņot bēdīgos jaunumus Gērijam. Pro­tams, pavisam drīz iesaistīsies Pema, taču no tā Entrims nebaidījās. Gērijs nepieļaus, lai viņa īsto tēvu jau otro reizi atstumj, un otrs tēvs vairs nevarēs iejaukties. Uz­varas tuvums mudināja pasmaidīt. Entrims jau bija licis privātdetektīvam Atlantā pastiprināt novērošanu. Pie­slēgšanās Pemas tālruņa līnijai varētu izrādīties noderī­ga tuvākajos mēnešos. Informācija bija izlūkdienesta dar­binieku svarīgākais sabiedrotais. Jo vairāk tās bija, jo labāk. Un bankā noguldītie septiņi miljoni ļaus neraizē­ties par finansējumu.

Taču svarīgākie darbi vispirms.

Operācija "Karaļa viltība" ir jāslēdz.

Kā norunāts.

Gēriju satrauca mis Mērijas kritiskā attieksme pret Entrimu. Viņai nebija tiesību izteikties tik slikti par šo cilvēku. Lai ari sieviete šķita rūpīgi izvēlamies vārdus, to nozīme li­kās nepārprotama.

"Vai tu esi drošs par šo cilvēku?"

Cik vien drošs var būt. Bleiks Entrims vismaz nebija vi­ņam melojis. Pretēji mātei. Un Entrims nebija nodarījis mā­tei pāri. Pretēji tēvam. Gērijs vēl aizvien alka aprunāties ar māti. "Viņai nepatiks šie jaunumi, taču nāksies ar to samie­rināties. Ja nē, es izpildīšu draudus un pārcelšos uz Dāniju. Varbūt tētis būs saprotošāks."

Henrijam Ficrojam un Mērijai Hovardai piedzima bērns, mis Mērija turpināja. Zēns. Viņam bija trīspadsmit gadi, kad tūkstoš pieci simti četrdesmit septītā gada janvārī nomira viņa vectēvs Henrijs Astotais. Zēns bija kalsns un bāls, rudiem ma­tiem kā Tjūdoriem. Taču stiprs un mērķtiecīgs kā Hovardi.

Vai tieši to pēta mans tētis? Gērijs jautāja.

Nezinu. Es no tiesas nezinu.

Gērijs pirmīt manīja, ka Entrims ir nomākts. Vīrietis bija aši atvainojies un aizsteidzies uz kabinetu. Dažas minūtes vēlāk abi pārējie aģenti izgāja no ēkas. Entrims joprojām uz­turējās kabinetā. Gērijs vēlējās ar viņu runāt. Piepeši zēna uzmanību piesaistīja kāda kustība telpas otrā galā.

Entrims sauca: Es būšu ārā! Man vēl jāpiezvana.

Kur ir tualete? jautāja īans.

Šeit. Durvis pa labi līdzas kabineta logam.

Ians nolēma rīkoties.

Viņam nevajadzēja uz tualeti. Viņam vajadzēja zināt, ko

dara Entrims. Amerikānis bija acīmredzami pārsteigts, kad uzzināja, ka iesaistīts tas vecais dīvainis Metjūss. Un Smago noziegumu pārvaldes aģente viņā bija raisījusi vēl lielāku in­teresi. Malons atradās Hemptonkortā. Interesanti gan kā­pēc? lans tur bija paviesojies vairākas reizes pagalmi un dārzi, kuros ieeja bija par brīvu, pievilka tūristus ar pilnām kabatām. Viņam patika arī labirints. Izpelnoties kāda vārtu sarga simpātijas, viņš drīkstēja paklaiņot starp augstajiem dzīvžogiem bez maksas.

Zēns devās turp, kurp Entrims bija norādījis, uz tuale­ti. Aši pametis skatienu atpakaļ un pārliecinājies, ka Gērijs un mis Mērija sarunājas un nepievērš viņam uzmanību, īans nogriezās uz noliktavas durvju pusi. Uzmanīgi pagriezis rokturi, īans vieglītēm pastūma metāla durvis vien tik, lai pavērtu nelielu spraugu un paraudzītos ārā. Entrims stāvē­ja divdesmit metru attālumā, līdzās citai ēkai, piespiedis pie auss tālruni. Pārāk tālu, lai noklausītos sarunu, un pārāk at­klātā vietā, lai nemanīts pielavītos tuvāk. Taču bija skaidrs, ka vīrietis ir satraukts. Viņš stāvēja nekustīgi un sarunājās, un viņam drebēja roka.

īans aizvēra durvis.

Un prātoja, kā varētu tikt pie šī tālruņa.