Karaļa viltība

28. nodaĻa

Entrims bija gaidījis izdevīgu brīdi. Protams, tas bija jā­nokārto pamazām un uzmanīgi, taču nācās izmantot īso lai­ka sprīdi, kas viņam bija atvēlēts. Pastāvēja vienīgi cerība, ka Gērijs Malons izteiks vēlmi uzturēties Londonā ilgāk. Pa­teicoties tam, ka Džordžijā uzdevis novērot un noklausīties Gēriju ar māti, Entrims visumā nojauta, kādas bija abu at­tiecības. Taču acīmredzot notikušas nozīmīgākas sarunas zem četrām acīm, ja reiz Gērijs tieši apvaicājās par savas mā­tes palaidnīgo pagātni.

Ar ko mana māte satikās? Gērijs vaicāja. Viņa man maz stāstīja.

Kādēļ tas ir tik būtiski? Entrims atbildēja ar pretjau­tājumu.

Tas saistīts ar manu tēvu. Gērijs brīdi klusēja. Pa­tiesībā tas ir saistīts ar citu tēvu. Manu bioloģisko tēvu. Tā laikam to sauc. Manai mātei bija sānsolis, kura rezultātā pie­dzimu es.

Ko tu pats par to domā?

Es pat nezinu, ko domāt. Bet viņa man un manam tē­vam ilgus gadus meloja.

Entrims bija gaidījis šo brīdi kopš tās dienas, kad lielveikalā ieraudzīja Gēriju. Viņam bijušas daudzas sievietes. Ta­ču, cik viņam zināms, neviena nebija palikusi stāvoklī. Viņš pat bija pieņēmis, ka viņam vairs nav lemts kļūt par tēvu, taču Pemas Malonas atzīšanās bija visu mainījusi. Tagad vi­ņam radusies izdevība tāda, kuru Pema nekad nebutu vi­ņam sniegusi. Viņas rūgtie noliegumi Entrimu vienīgi spār­noja. "Ko gan viņa iedomājas, sasodīts?" Entrims gandrīz pasmaidīja. Šī operācija nebija izgāzusies. Viss noritējis sa­skaņā ar ideālu plānu.

Nāc man līdzi, viņš aicināja Gēriju.

Entrims aizveda zēnu atkal uz kabinetu. Noliktavas īpaš­nieks domāja, ka to noīrējis ražošanas koncerns, kas vēlas šai pusē uzsākt komercdarbību, un Entrims kopā ar vēl da­žiem kolēģiem ir atsūtīti veikt sagatavošanās darbus. Līdz šim neviens nebija neko apšaubījis, nebija iejaucies, un īre bija nomaksāta ilgu laiku uz priekšu. Vienā pusē kabinetam bija ierīkotas labierīcības tajā telpā varēja iekļūt no noliktavas zāles. Viņš iegāja tualetē, ieslēdza gaismu, paaicināja Gēriju tuvāk un norādīja uz spoguli. Ieskaties sev acīs. Kādā krāsā tās ir?

Pelēkas. Tās vienmēr bijušas tādā krāsā.

Tavas mātes acis ir zilas, un Malonam ir zaļas acis. Ie­skaties manējās!

Vīrietis vēroja, cik uzmanīgi Gērijs lūkojas viņam acīs.

Pelēkas, zēns noteica.

Klusēdams Entrims ļāva, lai Gērijs pats nonāk pie seci­nājumiem.

Un tā arī notika.

Tu biji tas, kurš satikās ar manu māti? Tā kā Entrims pamāja, Gērija sejā atspoguļojās spēcīgs satricinājums. Un arī tu nezināji?

Viņš papurināja galvu. Nezināju līdz tai dienai, kad sa­stapu jūs abus lielveikalā. Pēc tam es devos pie tavas mātes uz darbu un noprasīju skaidri un gaiši. Viņa atzinās.

To viņa man nav stāstījusi.

Baidos, ka tava māte gribēja noslēpt patiesību gan no tevis, gan no manis.

Kā tev izdevās atrast mani un manu tēti? Gērijs vai­cāja. Kā mēs te nonācām?

Nedrīkstēja atklāt patiesību to, ka viņš licis novērot gan Gēriju, gan Pemu. To, ka viņš noorganizējis lūgumu Malonam pavadīt īanu Dannu uz Londonu. Tālab viņš vienkārši atteica:

Kādreiz dzīvē gadās, ka uzsmaida laime.

Dabiski, Entrims nedrīkstēja izpaust, ka Norss un Devīns ir viņa pakļautībā un Gērija "izglābšana" bijis viltīgs gājiens ar nodomu ne tikai tuvāk sapazīstināt tēvu un dēlu, bet arī likt Gerijam un Kotonam Malonam justies pateicīgiem. Protams, viņa vīriem bija uzdots sagūstīt arī īanu Dannu. Ta­ču, kad Danns tomēr izbēga, Entrims ieceri mainīja, lai va­rētu nodarbināt Malonu citur.

Tavs bioloģiskais tēvs esmu es, viņš paziņoja Gērijam.

Gērijs nezināja, ko teikt. Viņš bija ilgi lauzījis galvu, pār­domādams faktu, ka viņa radīšanā piedalījies kāds nepazīs­tams vīrietis. Gribējās zināt, kurš tas ir, un tādēļ viņš prasī­ja patiesību mātei.

Un te nu šis cilvēks stāv.

Bet vai tā patiešām ir?

Acīmredzot šaubas lauzās uz āru, jo Entrims uzlika vi­ņam roku uz pleca un sacīja:

Par to pārliecināties nav sarežģīti. Mēs varam veikt DNS testu.

Varbūt derētu gan.

Es jau domāju, ka tu gribēsi. Man kabinetā ir daži va­tes tamponi. Aši noņemsim uztriepi no mutes gļotādas, un lieta darīta. Es zinu šai pilsētā vienu laboratoriju, kas var veikt šo testu ātri.

Bet tas vienīgi apstiprinās to, ko mēs abi jau zinām, vai ne?

Entrims pamāja. Tava seja. Tavas acis. Tava miesasbūve. Mēs esam līdzīgi. Un tava māte atzinās, ka tā patiešām bijis. Bet es negribu, lai mūsu attiecībās valda šaubas.

Gērijs nebija tam īsti gatavs. Viņš bija samierinājies, ka ne­kad neuzzinās neko par savu īsto tēvu.

Ko lai tagad darām? viņš jautāja Entrimam.

Iepazīsim viens otru labāk. Mums tādas izdevības nav bijis.

Bet ko iesāksim ar manu tēti?

Kad viņš atgriezīsies, mēs viņam visu izstāstīsim.

Gaidāmā saruna nez kāpēc viesa zēnā nemieru. Viņš ju­tās neveikli. Neērti. Divi vīrieši. Abi viņa tēvi.

Tikai dažādās lomās.

Entrims arī šoreiz manīja viņa satraukumu. Nebēdā. Kotons šķiet kārtīgs vīrs. Iespējams, viņš arī jutīsies atvieglots, uzzinot patiesību.

Iespējams.

Entrims gan visādi centās izgaisināt zēna bailes, taču viņš nevēlējās Kotonam Malonam neko stāstīt. Viņš nebija pieņē­mis galīgo lēmumu par rīcību pēc tam, kad Gērijam pavēs­tīs patiesību.

Viņš bija gribējis redzēt zēna reakciju.

Tā bija apmierinoša.

Diez vai Gērija dzīvē ir vietas diviem tētiem. Tas varētu radīt neērtas situācijas. "Bet kāpēc lai tas būtu vajadzīgs? Šis ir mans puika. Viņa dzīslās nerit ne pilītes Malona asiņu."

Ar vienu tēvu pietiek pārpārēm.

Ar īsto tēvu.

Tā Entrims pieņēma lēmumu.

Operācija "Karaļa viltība" tiks slēgta.

Viņš saņems solītos piecus miljonus mārciņu no Daidala biedrības.

Taču viņš izvirzīs vēl vienu prasību. Par Kotona Malona nāvi.