Karaļa viltība

56. nodaĻa

Malons bija gatavs rīkoties. Gatavs darīt jebko. Taču pa­reizais risinājums joprojām nedevās rokā. Ar Bleiku Entrimu sazināties nekādi nevarēja, un Gēriju atrast nebija iespē­jams. Viņš niknojās uz sevi par vairākiem nepareizi pieņemtiem lēmumiem un sprieda, ka viņa nevērības dēļ dēls tagad ir briesmās. Mis Mērija un Tanja bija parādījušas viņam Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu, un viņš kopā ar Ketlīnu Ričardsu nule bija izlasījis tekstu no sākuma līdz bei­gām.

Melno nuīku abatijas vairs nav, Tanja pastāstīja. Jau sen vairs nav.

Atkal slikti jaunumi tie šķita aizvien krājamies.

Tai vietā ir izbūvēta Blekfraiarsas metro stacija, Tanja turpināja. Patlaban tā ir slēgta, jo tiek pilnībā rekonstru­ēta.

Viņš klausījās māsu stāstījumā par staciju, kas uzcelta jau deviņpadsmitajā gadsimtā. Tur saplūda vilcienu un metro lī­nijas. Pirms gada staciju nojauca un tās vietā cēla modernu ēku ar stikla fasādi, kas pamazām ieguva apveidus. Vairāk nekā gadu tur nebija pieturējis neviens vilciens. Taču metro sliežu ceļš joprojām stiepās pazemē.

Tur valda milzīgs juceklis, mis Mērija sacīja. Visur norit būvniecība. Ietves apkārtnē ir slēgtas. Stacija atrodas upes krastā blakus rosīgai ielai.

Jūs apgalvojat, ka šī četrsimt gadu senā mikla nonākusi strupceļā.

Tad… kādēļ Slepenais Izlūkdienests izrāda tādu intere­si? vaicāja Ričardsa. Kāpēc Tomasam Metjūsam tas ir tik svarīgi, ja reiz tur nekā nav?

Malons atbildi zināja. Tāpēc, ka tur tomēr ir kaut kas atrodams.

Viņš aši pārdomāja iespējamos variantus un secināja, ka tādu ir gaužām maz. "Nedarīt neko? Nemūžam! Piezvanīt Stefanijai Nellei? Varbūt, taču iespējamā palīdzība varētu nākt pārāk vēlu. Sameklēt Entrimu pašam? Neiespējami. Londona ir liela."

Tātad izeja ir tikai viena.

Viņš pagriezās pret Ričardsu. Vai jūs varat sazināties ar Metjūsu?

Ketlina pamāja. Man ir viņa numurs.

Zvaniet! Malons norādīja uz tālruni viesnīcas numurā.

Ketlīna piedeva pavēlniecisko toni. Kurš gan varēja Malonu vainot? Viņš bija pilnīgā neziņā, un vienīgo risinājumu, iespējams, varēja piedāvāt vīrs, kurš tikko mēģināja viņus abus nogalināt. Šīs spiegu darīšanas pavisam atšķīrās no vi­ņas ikdienas darba. Situācija šķita maināmies vai ik brīdi, bez iepriekšēja brīdinājuma un gandrīz bez laika reaģēt. Šis as­pekts gan viņai patiesībā patika. Tomēr neskaidrība par to, kurš ir kurā pusē un kur ir viņas vieta, dzina izmisumā.

Taču viņa vismaz vēl stāvēja uz kājām.

Piedalījās spēlē.

Un tas kaut ko nozīmēja.

Viņa sastādīja Metjūsa numuru.

Atskanēja divi signāli.

Kāds pacēla klausuli.

Es jau pieņēmu, ka nepaies ilgs laiks, un jūs kontaktē­sieties ar mani, sacīja Metjuss. Tālruni viņa pasniedza Malonam.

Malons satvēra klausuli un teica: Klausieties. Dievs vien zina, kur atrodas mans dēls. Viņš negribēja iesaistīties šajā…

Negribēja. Viņu iepina šajā lietā ar viltu.

Un jūs to pieļāvāt. Es nezināju. Jūs zinājāt. Jūs izmanto­jāt mani, un jūs izmantojāt Ričardsu.

Es nupat sazinājos ar Bleiku Entrimu. Tieši to viņš gribēja dzirdēt.

Vai Gērijs ir pie viņa?

Jā. Viņi bēguļo. Entrims nogalinaja trīs manus aģentus.

-Kā?

Uzspridzināja, noturēdams par ienaidniekiem.

Un Gērijs?

Viņš atradās tuvumā, taču nav cietis.

Malons saprata, ka ir laiks izspēlēt trumpi. Man ir zibatmiņa ar pilnu Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu. Es to izlasīju. Tas nozīmē, ka es to neaizmirsīšu.

Arī man tagad ir šis atšifrējums.

Un es zinu, kāpēc visa šī jezga. Viņš brīdi klusēja un piebilda: Īrija.

Klusums otrā galā apstiprināja aizdomas.

Kas jums vajadzīgs? Metjūss beidzot ievaicājās.

Mans dēls. Es vēlos aizbraukt prom no šejienes.

Un kā paliek ar visu to, ko esat uzzinājis?

Tā būs manas drošības ķīla. Ar vienu klikšķi es varu nosūtīt šo failu pa elektronisko pastu Stefanijai Nellei. Es pat esmu to jau ielādējis. Vai vēlaties, lai es viņai to nosūtu? CIP droši vien priecātos uzzināt, ka viņu meklētais patiešām pa­stāv. Piedevām viņi priecātos uzzināt, ka esat nogalinājis di­vus CIP vīrus. Iespējams, pārvalde jums atmaksās un cels šos notikumus gaismā… kaut vai tādēļ, lai iespītētu Dauningstrītai.

Metjūss pasmējās. Mēs abi zinām, ka šādas jūsu rīcības iznākumā man vairs nav ko zaudēt. Turpretim jums ir. Jūsu

dels.

Tieši tā, suņabērns tāds! Tāpēc negvelziet tukšu. Vie­nosimies.

Es zinu, kurp dodas Entrims. Arī viņam ir Sesila pie­zīmju atšifrējums.

Melno mūku abatijas vairs nav.

Redzu, ka jūs patiešām daudz zināt. Taisnība, tās vairs nav. Taču Tjudoru svētnīca vēl ir savā vietā. Ja es jums at­došu Entrimu, vai jūs man atdosiet zibatmiņu?

Es tik un tā varu visu izstāstīt Vašingtonā.

Tad jums nebūs pierādījumu, un Vašingtonas pārstāvji nekādi nevarēs izdarīt spiedienu. Runājot par aģentiem… Ti­ciet man, uz viņiem gulstas daudz vairāk nekā divu manu vīru bojāeja. Tāpēc es esmu ar mieru riskēt.

Malons gan zināja, ka tie ir meli, taču atbildēja to, ko no viņa gaidīja. Norunāts.

Tad dodieties šurp.

lans klausījās sarunu. Citādi viesnīcas numurā valdīja nā­ves klusums. Arī sievietes uzmanīgi klausījās. Malons ar ve­co vīru spēlējās, valdīja pār viņa dusmām, bet pats izturējās mierīgi un saprātīgi. Tāda pieeja zēnam bija saprotama. Lī­dzīgi viņš bija rīkojies, lai izdzīvotu uz ielas. Taču vairāk sa­trauca doma, ka notikumi lielā mērā izraisījušies viņa vai­nas dēļ. Viņš nozaga zibatmiņu. Pēc tam iešļāca piparu gāzi sejā tam vecim. Viņš aizbēga uz Ameriku. Un aizlaidās no staļļu pagalma.

Bet atgriezās.

Un nozaga Entrima tālruni. Šādi iegūstot atšifrēto tekstu.

Ja nebūtu teksta, Malonam nebūtu trumpja.

Sanāk, ka viņš ir palīdzējis.

Tomēr īans jutās atbildīgs par Malona ciešanām.

Un gribēja palīdzēt.

Malons beidza sarunu, pagriezās, ieraudzīja sev pievēr­sto Ketlīnas Ričardsas ciešo skatienu un aptvēra, ka visi ir dzirdējuši Metjūsa teikto.

Viņam nedrīkst uzticēties, Ričardsa uzsvēra.

It kā es to nezinātu.

Prāts spraigi darbojās.

Vēl viens zvans.

Viņš nocēla klausuli un zvanīja Stefanijai Nellei viņpus okeānam.

Es grasos iesaistīt Tomasu Metjūsu, Melons paziņoja un pastāstīja, kas noticis. Man nepieciešama skaidra atbil­de, viņš aizrādīja. Bez izlocīšanās. Vai CIP tev izstāstīja, kāpēc uzsākta operācija "Karaļa viltība"?

Jautājums liecina, ka atbildi tu jau zini.

Viņš zināja gan. Īrija, vai ne?

Un Stefānijā visu izstāstīja.

Mūslaiku Ziemeļīrijas konflikts sākās tūkstoš deviņsimt sešdes­mit sestajā gadā un turpinājās lidz divtūkstoš trešajam gadam, ne­mieros dzīvību zaudēja trīstūkstoš septiņsimt trīs cilvēki, un ie­vainojumus guva teju četrdesmit tūkstoši. Pārsteidzošs juceklis, ņemot vērā to, ka šajā laika posmā Ziemeļīrija dzīvoja tikai de­viņsimt tūkstoši protestantu un sešsimt tūkstoši katoļu. Valsti trīs ilgas desmitgades plosīja vardarbība, neuzticība, bailes un naids, kas pamazām pārsviedās arī uz Angliju un Eiropu.

Taču konflikta sēkla bija iesēta pirms daudziem gadsimtiem.

Daži eksperti par nesaskaņu pirmsākumu uzskata normaņu ie­brukumu Īrijā tūkstoš simt sešdesmit devītajā gadā Henrija II va­dībā. Taču, visticamāk, viss sākās ar Tjudoriem. Henrijs VIII pir­mais izrādīja interesi par triju viņa sūtītais karaspēks ieņēma un noturēja Dublinu un tās apkārtni, pamazām izplezdamies un laizdams darba tādus ieročus kā samierināšana un jaunievedumi, un apspieda vietējos lordus. Tas Henrijam tik labi padevās, ka Īri­jas parlaments tūkstoš piecsimt četrdesmit pirmajā gada ar liku­mu pasludināja viņu par Īrijas karali. Taču sacelšanās draudi ne uz bridi nerima. Laiku pa laikam turp nosūtīja karaspēku un noti­ka sadursmes. Apstākļus sarežģīja arī tas, ka Īrijā valdīja uzticī­ba Romai un pāvestam, bet Henrijs pieprasīja piesliešanos jauna­jai protestantu reliģijai.

Parādījās ticības plaisa. Vietējie iru kātoji pret jaunpienācējiem, angļu protestantiem.

Nākamo divu Tjūdoru, Edvarda VI un Mērijas, valdīšanas lai­kā Īrijai bija salīdzinoši nebūtiska loma.

Viss mainījās pēc Elizabetes nākšanas pie varas.

Elizabete pati šo salu uzskatīja gandrīz par mežonīgu un ne­likās par to zinis. Taču vairākas tur sarīkotas sacelšanās pie­spieda viņu rīkoties. Tika nosūtīta liela armija, nemieri apspies­ti, un par nepakļaušanos tika sagrābta visa Īrijas sala. Cēlu klanu un normaņu dinastiju gadsimtiem ilgajai ietekmei bija pielikts punkts. Visas zemes tagad piederēja Kronim. Elizabe­te piešķīra īpašumtiesības, nomas tiesības un licences angļu ko­lonistiem, kas izveidoja plantācijas. Šī konfiskācija aizsākās Henrija VIII laikā, nelielos apmēros turpinājās Edvarda un Mē­rijas valdīšanās laikā, Elizabetes vadībā ieguva jaunu sparu un apogeju sasniedza tobrīd, kad tronī sēdēja viņas pēctecis Džeimss I. Lai apstrādātu jaunās zemes, uz Īriju pārcēlās daudz angļu, skotu un velsiešu. Veicinot kolonistu un plantāciju pa­rādīšanos, nometinot valstī Kronim uzticīgos angļus, Anglija tie­cās iekarot Īriju no iekšienes. Drīz valstī arvien biežāk dzirdē­ja angļu valodu, ieviesās angļu paražas un ticējumi. Iru kultū­ra bija lemta iznīcībai.

Tas lika pamatu skarbam kultūras un reliģijas konfliktam, kurš ilga gadsimtiem. īru katoļu nacionālisti pret angļu protestantu unionistiem.

Septiņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados Īrijā ieradās Kromvels un apkāva tūkstošiem cilvēku. Apvienotā Iru sacelša­nās astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados ari tika brutā­li apspiesta. Bads deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados gandrīz izpostīja visu zemi. Deviņpadsmitā un divdesmitā gad­simta mijā tika izmēģināts ieviest pašvaldības kārtību Īrijā val­dīja Dublinas parlaments, kas joprojām atskaitījās Londonai. Šāds farss plaisu vienīgi padziļināja. Īrijas sabiedrībā aizvien pieauga militāras un radikālas tendences. Neatkarības karš tūkstoš deviņ­simt deviņpadsmitajā gadā starp Iru Republikāņu armiju un britu spēkiem noslēdzās ar iznākumu, kurš neapmierināja ne vienu, ne otru pusi. Īriju sadalīja divās daļās, no trīsdesmit divām grāfistēm palika divdesmit sešas visas dienvidos, kur pārsvarā dzīvoja kā­toju nacionālisti. Pārējās sešas grāfistes, kuru iedzīvotāji lielāko­ties bija protestantu unionisti, izveidojās par atsevišķu valsti Zie­meļīriju.

Nekavējoties uzliesmoja vardarbība.

Cita pēc cita radās nelielas grupas, katra ar savu radikālo mēr­ķi. Nemieri kļuva par ikdienišķu parādību. Katoļu minoritāte Zie­meļīrijā jutās apdraudēta un bruka virsū pretiniekiem, unionisti at­maksāja ar to pašu, šādi radot uzbrukumu un pretuzbrukumu burvju loku. Tika izmēģināts veidot koalīcijas valdības. Visi šādi plāni izgāzās, iri dienvidos un nacionālisti ziemeļos tiecās aiz­dzīt angļu protestantus. Unionisti pieprasīja, lai viņu tiesības un zemi aizsargā Londona, jo to visu viņiem piešķīris britu Kronis. Pēc Īrijas iekarošanas visu Ziemeļīrijas sešu grāfistu zemes izda­līja Elizabete I, tāpēc visi zemes īpašnieki, kas tur ieradās, varē­ja uzrādi! šā karaliskā lēmuma pēctecību. Unionisti uzstāja, ka Londonai ir jāaizstāv, mazākais, šo cilvēku tiesības.

Londona tā arī rīkojās.

Nosūtot karaspēku, lai apspiestu nacionālistus.

Laika, kad konflikts sasniedza zenītu, nacionālisti pārcēla kau­ju uz Londonu un Eiropu, un sprādzieni dārdēja visā kontinentā. Šaubīgs miers iestājās vien tūkstoš deviņsimt deviņdesmit astota­jā gadā, un pagaidām tas vēl nav pārtraukts. Taču abas puses jo­projām dzīvo lielās aizdomās viena pret otru un negribīgi sadar­bojas vien tāpēc, lai izvairītos no turpmākas asinsizliešanas.

Neviens konflikta cēlonis nav novērsts.

Turpinās tas pats sen aizsāktais strīds.

Rūgtums joprojām nav zudis.

Nacionālisti grib apvienoto Īriju, kurā valda īri.

Unionisti vēlas, lai Ziemejīrija arī turpmāk paliek Lielbritāni­jas sastāvā.

lans klausījās četru pieaugušo apspriedē. Malons bija pa­beidzis runāt pa tālruni un pastāstīja, ka viņa agrākā priekš­niece Stefānijā Nelle esot apstiprinājusi Entrima interesi par Ziemeļīriju viņš bija noklausījies lekciju par šīs valsts da­ļas vēsturi un kādu arābu teroristu, kuru grasās izlaist no Skotijas cietuma. Amerikāņi gribēja, lai briti nepieļauj brīv­laišanu, un tādēļ meklēja pierādījumus, ka Elizabete I nav bijusi tā, par ko uzdodas, apšaubīdami viņas valdīšanas li­kumību, mezdami neticības ēnu uz pašas Ziemeļīrijas izvei­došanas likumību.

Nudien pārdrošs plāns, Malons secināja.

Piedevām bīstams, Ričardsa piemetināja. Varu sa­prast Metjūsa raizes. Pietiktu ar nieku, lai no jauna uzkuri­nātu visaptverošu vardarbību Ziemeļīrijā. Reizi pa reizei ga­dās uzbrukums te no vienas, te no otras puses. Cīņa nekādā gadījumā nav beigusies. Tā klusi mutuļo, un abas puses gai­da pamatotu iemeslu, lai sāktu slepkavot otru.

Tika noslēgts miers, turpināja Tanja, bet tolaik tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Briti ir Ziemeļīrijā. Viņi ne­brauc prom. Un slaktiņi nekāda labuma nedeva.

Padomājiet, kas sāktos, ja patiesība nāktu gaismā! klusi sacīja mis Mērija. Ja Elizabete Pirmā patiešām izrādītos vil­tus karaliene. Tas nozīmētu, ka viss, kas paveikts šīs valdī­šanas laikā, nebūtu īsts. Nebūtu spēkā. Nebūtu likumīgs.

Tostarp arī visas iekarotās zemes un īpašumtiesības Zie­meļīrijā, Malons piebalsoja. Nevienam lēmumam nebūtu likumīga spēka. Visas sešas grāfistes, no kurām izveidoja šo valsti, iekaroja Elizabete.

Vai tam būtu nozīme? Tagad… pēc piecsimt gadiem? Tanja vaicāja.

Noteikti, Malons uzsvēra. Ja es jums pārdotu savu māju, jūs tajā dzīvotu desmitiem gadu un kādudien ierastos cilvēks un uzrādītu pierādījumus, ka manis piedāvātais lī­gums nav īsts… Ka likums man vispār liedzis nodot jums šīs tiesības… Elementārās nekustamā īpašuma likumdošanas normas pasludina, ka šāds līgums tad ir anulējams. Tam nav likumīga spēka. Jebkura tiesa gan šeit, gan Amerikā būtu spiesta respektēt zemes īstās īpašumtiesības, nevis manu ar viltu sastādīto pārdošanas līgumu.

Šo kauju var izcīnīt tiesā, Ričardsa iestarpināja.

Bet tajā uzvarētu īri, Malons apgalvoja.

Tomēr vēl ļaunāk būtu tas, ka ar šādu patiesību vien pietiktu, lai unionisti un nacionālisti atsāktu konfliktu. Vie­nīgi šoreiz viņiem pat būtu likumīgs pamats cīņai. Iru na­cionālistu argumentus nav grūti iedomāties. Viņi dzen bri­tus ārā jau piecsimt gadu. Tagad viņi klaigātu: "Jūsu māņu karaliene iebruka mūsu valstī, nozaga mums zemi! Mazā­kais, ko jūs varētu darīt, atdodiet to mums un paši ejiet prom." Bet tas nenotiks. Londona pretosies. Tai nekas cits neatliktu. Valdība nav pametusi Ziemeļīrijas unionistus un nemūžam to nedarīs. Tur ir ieguldīts miljardiem mārciņu. Londonai nāktos pacīnīties. Vai nu tiesas zālē, vai ielās. Sāktos vispārējā karadarbība. Ne viena, ne otra puse ne­piekāptos.

Protams, ja jūsu valdība vienkārši neļautu Edinburgai izdot slepkavu Llbijai, tad problēma būtu atrisināta, Malons norādīja.

Man tas nepatīk tikpat ļoti kā jums. Taču šādai neap­domīgai stratēģijai nav attaisnojuma. Vai zināt, cik tūkstoši cilvēku var iet bojā?

Tieši tālab es atdošu zibatmiņu Metjūsam, Malons pa­ziņoja.

Kas notiks ar lanu? Ričardsa ievaicājās.

Labs jautājums. Kas notiks ar mani?

Malons pagriezās pret zēnu. Tu jau zini, ka Metjūss vē­las tevi nogalināt. Tiklīdz īans pamāja, Malons turpināja: Svarīgi saprast, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai noklusinātu šo lietu. īpaši tagad, kad iesaistīti tik daudzi cilvēki. Viņam jātiek galā ar sastrādāto vairākās frontēs. Tāpēc arī to es no­kārtošu. Malons paskatījās uz Ričardsu. Mums jādodas prom.

Sers Tomass neteica, ka man arī tur jāparādās.

Man vajadzīga tava palīdzība.

Es ari iešu, īans pieteicās.

Ne velna! Telefonsarunā Metjūss par tevi vispār ne­ieminējās. Tas nozīmē tikai divas lietas. Viņš nezina, kur tu atrodies, vai arī gaida mūs aizbraucam, lai izdarītu gā­jienu. Es sliecos par labu pirmajam variantam. Pēdējā lai­kā noticis pārāk daudz, un Tomass Metjūss gluži vienkārši nevar zināt visu. Ja zinātu, tad jau būtu sācis rīkoties. Tur­klāt, lai es varētu pakaulēties par tavu drošību, tu nedrīk­sti man pīties pa kājām. Ja tu nokļūsi viņa rokās, man vairs nebūs trumpja. Malons pagriezās pret dvīņumā­sām. Palieciet tepat kopā ar lanu tik ilgi, kamēr es ar jums sazināšos.

Kas būs, ja jūs tomēr nesazināsieties? mis Mērija pa­vaicāja.

Tā noteikti nebūs.