Karaļa viltība

32. NODAĻA

Ketllnai vajadzēja to paredzēt.

Sers Tomass Metjūss ieslīdēja automašīnā viņai līdzās uz sēdekļa.

Vai jūs reiz pieņemsities prātā? viņš apjautājās. Šau­dīšanās veikalā! Ja nu kāds būtu nogalināts?

Bet neviens necieta. Dīvaini, vai ne?

Vai tas būtu mājiens?

Varbūt jūs to zināt labāk?

Tagad saprotu, kādēļ jūsu priekšnieki neieteica iesaistīt jūs šai lietā. Ja pareizi atceros, viņi brīdināja: "Viņa nav to rūpju vērta."

Vīrietis bija bruņojies. Veikalā atradās sieviete un bērns. Es rīkojos tā, kā uzskatīju par nepieciešamu.

Un kur ir misters Malons un īans Danns?

Vai tad Metropoles policija viņus neatrada?

Metjūss nīgri pasmīkņāja, drīzāk pauzdams aizkaitināju­mu nekā uzjautrinājumu. Jācer, ka reiz jūs pati sāksiet mā­cīties no savām kļūdām.

Patiesībā viņa jau bija mācījusies. Kur ir Eva Pazana?

Jāpieņem, ka pagalam. Tieši tā, kā ziņojāt.

Mēs abi zinām, ka tā nav. Tādas profesores nav. Vis­maz Oksfordā ne.

Sers Tomass Metjūss sēdēja, plaukstām aptvēris ziloņkau­la globusu spieķa galā. Viņš joprojām vērās uz priekšu.

Es jūs novērtēju pārāk zemu, viņš visbeidzot noteica.

Vai tas nozīmē, ka es neesmu tik stulba, kā par mani domājāt?

Viņš pagrieza galvu pret sarunu biedreni. Tas nozīmē, ka es jūs novērtēju pārāk zemu.

Kāds ir jūsu nolūks?

Es sargāju šo nāciju. Patlaban tai draud nopietnas bries­mas ar smagām sekām. Patiesībā visnotaļ apbrīnojami… Pie­cus gadsimtus sens notikums spēj radīt tādas nepatikšanas!

Jādomā, ka jūs neatklāsiet, kas tas ir par notikumu.

Acīmredzot. Taču vienu pateikšu skaidri. Tās ir reālas briesmas, tās nedrīkst ignorēt, un pēc vairākiem gadsimtiem mūs tajās ir iegrūdis jūsu Bleiks Entrims.

Malons cieši vērās īanā. Vai tu esi pārliecināts?

Viņam ir tāda pati nūja. Balta bumba galā ar visādām

kontūrām kā globusam. Uzvalks arī bija līdzīgs šim. Tas ir

vinš. /

Zēna paziņojums šķita vēl neaptveramāks, ja zina, kas šis vīrs ir.

Tomass Metjūss.

Ilggadējais Slepenā izlūkdienesta vadītājs. Vēl strādādams Tieslietu ministrijā, Malons vairākas rei­zes bija sadarbojies ar M/6, divreiz ticies arī ar Metjūsu. Šis vīrs bija asredzīgs, gudrs un piesardzīgs. Allaž piesardzīgs. Tādējādi viņa atrašanās netālu no Oksfordas loka stacijas lik­tenīgajā dienā pirms mēneša, kad tika noslepkavots Ferovs Karijs, rosināja daudz jautājumu.

Viens no tiem bija svarīgāks par citiem.

Tu sacīji, ka tevi iestūma mašīnā tas pats vīrs, kurš no­grūda Kariju vilciena priekšā. Tā patiešām bija?

lans pamāja. Tas pats.

Nonāvēšana piederas pie izlūkdienestu aktivitātēm tas nav noslēpums. Taču tīša slepkavība, ko britu zemē pastrā­dājuši britu aģenti? Upuris tuva sabiedrotā aģents? Un taj.i iesaistīts pats galvenais cilvēks personiski? Tas pacēla lik­mes neiedomājamos augstumos.

Entrims ticis uz pēdām kādai ievērojamai lietai.

Viņi abi jau labu brīdi sēž kopā mašīnā, īans aizrādīja.

Malons zēna balsī saklausīja bažas un bija spiests piekrist.

Vai jūs domājat, ka viņai draud ziepes? jautāja īans.

Jā gan.

Ketlīna aptvēra, cik nepatīkamā stāvoklī nonākusi. Viņa atradās Metjūsa varā.

Mis Ričardsa, par šo vitāli svarīgo lietu ir informēts pats premjerministrs. Kā jūs jau norādījāt Karalienes koledžā, tiek apieti likumi un varbūt pat pilnīgi pārkāpti. Šeit uz kārts lik­tas valsts intereses.

Viņa uztvēra skaļi neizteikto pārmetumu. "Tad kādēļ tu mums esi tāds apgrūtinājums?"

Jūs pats ieradāties pie manis, viņa atgādināja.

Tā bija gan. Kļūda, es to tagad apzinos.

Jūs man tā arī neļāvāt neko uzsākt.

Lūk, te jūs maldāties. Es jums devu visas iespējas. Taču tā vietā jūs uzdrošinājāties iet savu ceļu. Metjūss brīdi vil­cinājās. Es zinu, ka jūs devāties iztaujāt apsardzes perso­nālu Oksfordā un apciemojāt Tiesu innu uzraugu. Jums va­jadzēja klausīt mani Karalienes koledžā un darīt, kā lieku.

Jums vajadzēja runāt ar mani godīgi.

Metjūss klusi iesmējās. Diemžēl šāda greznība te nav pieejama.

Ketlīna nebija vienisprātis, tomēr neiebilda un pajautāja: Kas notiks tālāk?

Tādi pārgalvji kā jūs agrāk vai vēlāk nonāk ceļa galā.

Tātad es esmu bez darba.

Kaut nu būtu tik vienkārši! Manis minētās valsts inte­reses, kuras mēs sargājam, prasa ārkārtējus drošības mērus. Parasti es vairos realizēt tādus pasākumus mūsu valsts ro­bežās, taču šajā gadījumā es citu iespēju nesaskatu.

Šie vārdi Ketlīnai nepatika.

Vismazāk par visu mēs drīkstam pieļaut, ka tāda nesa­valdīga būtne kā jūs sāk runāt lieku. Viņš satvēra durvju rokturi.

Vai jūs liksiet mani novākt? Ketlīna vaicāja.

Sers Tomass Metjūss izslīdēja no automašīnas un aši aiz­cirta durvis.

Ketlīnu sagrāba panika.

Priekšējos sēdekļos vietas nekavējoties ieņēma divi vīri.

Noslīgusi ieslīpi uz sēdekļa, Ketlīna iespēra pa durvīm, bet jau nākamajā brīdī atskārta, ka cerīgāk būtu izsist loga stiklu, un trieca pret to papēdi. Viens no vīriešiem pagrie­zās un viņai pie vēdera piespieda pistoles stobra galu.

Abu skatieni sastapās.

Izturieties rāmi, viņš brīdināja. Citādi nošaušu jūs tepat.

Malons vēroja, kā Tomass Metjūss iztraušas no automa­šīnas un tajā uzreiz iesēžas divi vīri. Ričardsas galva nozda skatienam, un viņas apavu zoles ietriecās aizmugures logā.

Viņai ir problēmas, lans noteica. Ielu atkal pārpludināja lēna satiksme. Automašīna necik tālu netiks.

Iesim palīgā! lans piedāvājās.

Vai tev ir kāda doma?

Varētu būt. Vismaz agrāk man tas ir izdevies.

Ketlīna nekad mūžā nebija jutusi tik spēcīgas bailes. Agi .Ik viņa ne reizi vien bija nonākusi grūtos apstākļos, kad dzīvība apdraudēta, taču allaž izvairījās no visnepatīkamāka. Protams, pēc tam notika smagas sarunas ar priekšniecī­bu par pieļauto risku, bet tad visas briesmas jau sen bija aiz muguras.

Tagad bija citādi.

Šie vīri bija iecerējuši viņu nogalināt.

Policijas automašīnas salonā? Jāšaubās. Taču, ja viņa tur­pinās pretoties, visādi var gadīties. Tālab Ketrīna ar pienā­cīgu cieņu uzturējās pret pistoli, kuras stobrs bija piespiests vēderam, un beidza spārdīties.

Apsēdies! vīrietis pavēlēja.

Viņš atkal iekārtojās priekšējā sēdeklī, taču nenolaida vē­rīgu skatienu un pistoli no gūsteknes. Automašīna uzsāka gaitu un iejuka divjoslu satiksmē transporta līdzekļi šau­rajā ielā nemitīgi te apstājās, te atkal brauca.

"Pacietību!" Ketlīna sev piekodināja.

"Esi mierīga!"

"Gaidi izdevīgu brīdi!"

"Bet kad tāds pienāks? Kur? Kā?"

Izredzes nešķita daudzsološas.