Karaļa viltība

1. nodaĻa

Londona

piektdiena, 21. novembris 18.25

Kotons Malons piegāja pie muitas lodziņa Hitrovas lid­ostā un pasniedza divas pases savu un Gērija. Taču starp viņu un stikla apjozto leti atradās kāda problēma.

Piecpadsmit gadus vecais īans Danns.

Šim pases nav, viņš paziņoja darbiniekam un nosauca savu amatu un nodarbošanos. īsa saruna pa tālruni, un tika saņemta mutiska atļauja īanam atgriezties dzimtenē.

Tas Malonu nepārsteidza.

Viņš pieņēma ja reiz Centrālā Izlūkošanas pārvalde vēlējās ievest zēnu Anglijā, visi nepieciešamie priekšdarbi ir nokārtoti.

Lai ar! pa ceļam dažas stundas nosnaudies, Malons jutās garā lidojuma nogurdināts. Sāpēja ceļgals, pa kuru īans bija iespēris, mēģinādams aizbēgt no lidostas. Par laimi, Gerijs, viņa piecpadsmit gadus vecais dēls, aizkavēja nešpetnā skota bēgšanu no uzgaidāmās telpas, zibenīgi to satverdams un nogāzdams uz grīdas.

Draugu lūgumi.

Allaž sarežģījumu pilni.

Šoreiz Kotons pakalpoja Stefanijai Nellei, savai agrākajai Magelāna vienības priekšniecei.

"To lūdz CIP," viņa bija paziņojusi. Zvanīts tieši no Lenglijas, CIP galvenās mītnes. Sazin kā noskaidrots, ka Malons atrodas Džordžijā, un viņam vēlēts aizvest zēnu uz Londo­nu un nodot Metropoles policijas rokās. Pēc tam abi ar Gēriju var doties uz Kopenhāgenu. Par to viņiem solīja bizne­sa klases lidmašīnas biļetes līdz Dānijai.

Nebija peļami. Viņš būtu lidojis ekonomiskajā klasē.

Kotons bija ieradies Džordžijā pirms četrām dienām di­vu iemeslu dēļ. Džordžijas pavalsts advokātu kolēģija pie­prasīja, lai visi tās licencētie juristi ik gadu piedalās divpa­dsmit stundu ilgā apmācībā. Lai ari aizgājis no jūras kara flotes un Magelāna vienības, viņš nevēlējās zaudēt jurista li­cenci, tāpēc nācās pildīt šo izglītošanās mandātu. Pirms ga­da viņš bija apmeklējis kolēģijas pilnvarotu pasākumu Bri­selē trīs dienu ilgu sapulci par starptautiskajām īpašuma tiesībām. Šogad viņš bija izvēlējies semināru Atlantā par starptautisko likumdošanu. Ne gluži interesantākā nodarbe divu dienu garumā, taču Kotons bija pārāk smagi nopūlē­jies, lai iegūtu šo grādu, un nevēlējās vienkārši palaist šo li­cenci vējā.

Otrs iemesls bija personisks.

Gērijs vēlējās pavadīt kopā ar viņu Pateicības dienas brīv­dienas. Skolā bija sācies brīvlaiks, un viņa bijusī sieva Pema sprieda, ka brauciens uz Eiropu nenāktu puisim par ļaunu. Pemas iecietība mazliet izbrīnīja, un tās iemeslu Malons bija uzzinājis pirms nedēļas, kad Pema piezvanīja viņam uz grāmatveikalu Kopenhāgenā.

Gērijs ir dusmīgs, viņa pavēstīja. Uzdod daudz jau­tājumu.

Tādus, uz kuriem tu negribi atbildēt?

Tādus, uz kuriem man būtu grūti atbildēt.

Tas vēl būtu maigi sacīts. Pirms pusgada viņa zvanīja dē­lam no Atlantas uz Dāniju. Sarunas laikā māte bija izpaudu­si zēnam skarbo patiesību. Gērijs nebija Kotona dēls. Viņš bija radies pēc kāda sansoļa pirms sešpadsmit gadiem. Uz­zinājis no mātes patiesību, Gerijs par to it nemaz nepriecā­jās. Malonu šie jaunumi satrieca. Varēja vienīgi iedomāties, kā jutās Gērijs.

Koton, tolaik ne tu, ne es nebijām svētie.

Pema labprāt atgādināja Kotonam šo patiesību it kā vi­ņam butu gadījies piemirst, ka, pēc sievas domām, laulībai pienāca gals viņa grēku dēļ.

Gērijs grib zināt par savu bioloģisko tēvu.

Es arī to gribu zināt.

Viņa par šo vīrieti nestāstīja neko, un arī Kotona lūgumi netika uzklausīti.

Viņam ar mums nav nekāda sakara, Pema apgalvoja. Šis cilvēks mums visiem ir pilnīgs svešinieks. Tāpat kā sie­vietēm, ar kurām tu biji kopā, nav nekāda sakara ar mums. Es vairs nevēlos šo jautājumu apspriest. Nekad.

Kādēļ tu Gērijam to izstāstīji? Mēs vienojāmies to pa­teikt abi kopā, kad pienāks īstais brīdis.

Es zinu. Zinu. Tā bija mana kļūda. Bet tas bija jāizdara.

Kāpēc?

Atbildi viņš nesaņēma. Taču iemeslu varēja uzminēt. Pē­rnai patika būt noteicējai. Visā. Taču šoreiz viņa nebija no­teicēja. Patiesībā neviens nevaldīja pār šo situāciju.

Dēls mani ienīst, Pema atzina. Es to redzu viņa ska­tienā.

Tu apgriezi puikas dzīvi kājām gaisā.

Šodien Gērijs man paziņoja, ka varētu dzīvot pie tevis.

Kotons jutās spiests piezīmēt: Tu zini, ka es nemūžam

neizmantotu šādu situāciju savā labā.

Zinu. Tā ir mana vaina. Ne tava. Viņš ir dusmīgs. Var­būt, pavadījis kopā ar tevi kādu nedēļu, viņš nomierināsies.

Malons bija sapratis, ka mīlestība pret Gēriju nav mazi­nājusies, pat zinot, ka zēnam nav viņa gēnu. Taču Kotons melotu sev, ja atzītu, ka tas viņu it nemaz nesatrauc un ne­sāpina. Pagājis pusgads, un patiesība joprojām nodarīja sā­pes. Kālab? Skaidrības nebija. Dienēdams jūras kara flotē, viņš nebija sievai uzticīgs. Būdams jauns un dumjš, viņš bija pieķerts. Tomēr tagad viņš zināja, ka arī sievai bijis romāns. Tolaik Pema neko nebija teikusi. Vai viņa būtu uzsākusi sānsoli, ja vīrs nebūtu iepriekš tā rīkojies?

Diez vai. Tas nebūtu Pemas dabā.

Tātad šajā ķēpā viņš nebija pilnīgi bez vainas.

Lai arī oficiāli laulībai bija pielikts punkts pirms gada, viņi bija salīguši mieru tikai oktobrī. Notikumi ap Aleksandrijas bibliotēku bija mainījuši abu attiecības.

Uz labo pusi.

Bet tagad vēl šis pavērsiens.

Viens viņam uzticētais zēns bija nikns un apjucis.

Otrs šķita mazgadīgs noziedznieks.

Stefānijā bija īsumā pastāstījusi par lanu Dannu. Dzimis Skotijā. Tēvs nav zināms. Māte viņu pametusi vēl mazotnē. Zēnu nogādāja uz Londonu pie radinieces, viņš te pazuda, te atgriezās mājās un visbeidzot aizbēga pavisam. Noziedzī­ga pagātne. Zādzība nelielos apmēros, ielaušanās svešā te­ritorijā, klaiņošana. CIP meklēja viņu, jo pirms mēneša kāds no pārvaldes darbiniekiem bija nolēcis vai nogrūsts metro vilciena priekšā Oksfordas loka stacijā. Danns tobrīd bija tur atradies. Liecinieki apgalvoja, ka viņš pat aplaupījis mirušo. Tālab ar viņu gribēja aprunāties.

Nekas patīkams bet tā nav Malona darīšana.

Pēc dažām minūtēm Stefānijās Nelies lūgums būs izpil­dīts, viņš ar Gēriju pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu un bau­dīs šo nedēļu protams, atkarībā no tā, uz cik nepatīkamiem jautājumiem viņa dēls gribēs dzirdēt atbildes. Āķis gan bija tāds, ka lidmašīna pacēlās nevis no Hītrovas, bet gan Getvikas, otras Londonas lielās lidostas, līdz kurai bija stundas brauciens uz austrumu pusi. Taču tas sarežģījumus neradīs, jo lidmašīna devās ceļā pēc vairākām stundām. Vēl atlika laiks samainīt nedaudz dolāru uz mārciņām un noīrēt tak­sometru.

Viņi izgāja no muitas zonas un paņēma bagāžu.

Tās bija vieglas ceļojumu somas.

Vai mani savāks policija? jautāja īans.

Tā man sacīja.

Kas ar viņu notiks? Gērijs vaicāja.

Kotons paraustīja plecus. Grūti pateikt.

Tā bija taisnība. īpaši, ja lietā iesaistīta CIP.

Viņš uzmeta plecā somu un veda zēnus prom no bagāžas zonas.

Vai es varu dabūt savas mantas? īans lūdza.

Kad Atlantā īanu nodeva viņa uzraudzībā, Kotonam iz­sniedza plastmasas maisiņu, kurā atradās Šveices armijas na­zis ar dažādajiem instrumentiem, alvas ķēdīte ar reliģiskas tematikas medaljonu, piparu gāzes baloniņš, sudraba krāsas šķērītēs un divas brošētas grāmatiņas bez vākiem.

"Aivenho" un "Artura nāve".

Brūnās malas bija cietušas no ūdens, muguriņas kā švī­kas klāja resnas, baltas krokas. Sējumi bija izdoti pirms ap­mēram trīsdesmit gadiem. Titullapā rēgojās zīmogs "Visā­das vecas grāmatas" un kāda adrese Londonā, I'ikadili lokā. Arī Malona krājumus greznoja līdzīgs marķējums, viņš grā­matās iespieda pieticīgu uzrakstu: "Kotons Malons, grāma­tu pārdevējs, Hojbro laukums, Kopenhāgena." Visas mantas plastmasas maisiņā piederēja īanam tās bija konfiscējusi muita, kad viņu aizturēja Maiami starptautiskajā lidostā pēc tam, kad viņš bija mēģinājis nelikumīgi iekļūt valstī.

Tas ir policijas ziņā, Malons bilda. Man pavēlēts no­dot jūs un maisiņu viņiem.

Sūtījumu viņš bija iegrūdis savā koferī, kur tam jāpaliek, līdz puisi nodos policijai. Būdams gatavs, ka īans metīsies bēgt, Malons visu laiku bija modrs. Viņiem tuvojās divi vī­ri tumšos uzvalkos. Vīrietis pa labi, īsa auguma, drukns, kastaņbrūniem matiem, stādījās priekšā inspektors Norss.

Viņš pastiepa roku, un Malons to paspieda.

Tas ir inspektors Devīns. Mēs strādājam Metropoles po­licijā. Mums ziņots, ka jūs esat zēna pavadonis. Mēs ieradā­mies jūs aizvest uz Getviku un parūpēties par jauno misteru Dannu.

Paldies par piedāvājumu. Es nemaz nepriecātos maksāt bargu naudu par taksometru.

Tas ir mazākais, kā varam līdzēt. Mūsu auto stāv pie durvīm. Viena no policijas privilēģijām ir iespēja novietot mašīnu, kur vien sirds vēlas.

Vīrietis uzsmaidīja Malonam.

Visi pagriezās un devās uz izeju.

Malons ievēroja, ka Devīns iet īanam aiz muguras. "Prā­tīgi darīts," viņš domās novērtēja.

Vai jūs izkārtojāt atļauju zēnam iebraukt valstī bez pases?

Norss pamāja. Mēs un vēl daži mūsu kolēģi. Jūs taču saprotat, par ko es runāju.

Viņš saprata gan.

Visi izgāja no termināļa spirdzinošajā rīta gaisā. Blīvu mākoņu masa iekrāsoja debesis nomācošā alvas krāsā. Pie ietves stāvēja zils sedans Mercedes. Norss atvēra aizmu­gures durvis un norādīja Gērijam kāpt iekšā pirmajam, un īans ar Malonu sekoja. Inspektors stāvēja uz ielas, kamēr visi sakāpa, tad aizcirta durvis un pats apsēdās priekšā, bet Devīns ieņēma vietu pie stūres. Auto ātri atstāja Hītrovas teritoriju un izbrauca uz M4 maģistrāles. Malons šo ceļu zi­nāja Londona viņam nebija sveša. Pirms vairākiem ga­diem viņš kādu laiku bija Anglijā pildījis uzdevumus. Pie­devām jūras kara flotes laikos viņš bija uz gadu šeit nometināts. Braucot austrumu virzienā uz pilsētu, satiksme kļuva aizvien blīvāka.

Vai jūs neiebilstu, ja pirms Getvikas lidostas mēs kādā vietā apstātos? Norss pavaicāja.

To mēs varam. Līdz izlidošanai vēl ir pietiekami daudz laika. Tas ir mazākais, kā varam atmaksāt, ja reiz mūs aiz­ved par brīvu.

Malons vēroja lanu lūkojamies āra pa logu. Neviļus uz­mācās pārdomas par zēna turpmāko likteni. Stefānijās snieg­tais vērtējums nebija glaimojošs. Ielaspuika bez ģimenes, pil­nīgi viens. Atšķirībā no tumšmatainā, melnīgsnējā Gērija, īans bija gaišiem matiem un ar gaišu ādas krāsu. Izskatījās, ka viņš tomēr ir labs puisis, tikai dzīve viņam iedalījusi ne­pareizās kārtis. Taču viņš bija vēl jauns jaunība dāvā izre­dzes, un izredzes sniedz iespējas. Kāds pretstats Gērijam un viņa nodrošinātajam, tradicionālajam dzīvesveidam! Vien ie­domājoties Gēriju, palikušu bez ģimenes, savā vaļā klaiņo­jam ielās, Malons juta sirdi sāpēs sažņaudzamies.

Salonā vējoja silta gaisa plūsma, dzinējs vienmuļi dūca, un automašīna rūkdama virzījās cauri satiksmei.

Nepierastā laika zona pieveica Malona plakstus.

Uztrūcies no miega, viņš ieskatījās pulkstenī un secināja, ka snaudis aptuveni piecpadsmit minūtes. Viņš piekodināja sev nezaudēt modrību. Gērijs un īans joprojām rāmi sēdēja līdzās. Debesis likās vēl vairāk apmākušās. Pilsētai tuvojās negaiss. Viņš nopētīja automašīnas salonu un pirmo reizi ie­vēroja, ka tajā nav ierīkota ne rācija, ne cita sakaru aparatū­ra. Arī paklājiņi izskatījās nevainojumi, un apšuvums bija ideālā stāvoklī. Nemaz nelīdzinājās citiem policijas transporta līdzekļiem, kuros gadījies braukt.

Pēc tam viņš nopētīja Norsu.

Tumšie mati bija apgriezti zem ausīm. Ne pinkaini, bet biezi. Viņš bija gludi skūts un ar nelielu lieko svaru. Ģēr­bies atbilstoši, uzvalkā un kaklasaitē, taču uzmanību piesais­tīja kreisās auss ļipiņa. Tā bija caurdurta. Auskara gan nere­dzēja, taču caurums bija labi saskatāms.

Man ienāca prātā kāda doma, inspektora kungs. Vai drīkstu palūgt jūsu dokumentus? Tos gan vajadzēja piepra­sīt jau lidostā.

Norss neatbildēja. Jautājums pievērsa lana uzmanību, un zēns ziņkāri nopētīja Malonu.

Vai jūs nedzirdējāt, Nors? Es gribētu redzēt jusu doku­mentus.

Izbaudiet braucienu, Malon.

Strupā atbilde viņam nepatika. Tālab Malons pieķērās pie krēsla atzveltnes un, nospriedis uzdot jautājumu uzstājīgāk, paliecās uz priekšu.

Gar galvas atbalstu pretī pavīdēja ieroča stobra gals.

Vai ar šādu dokumentu pietiks? Norss pavaicāja.

Īstenībā es biju cerējis apskatīt dokumentu ar fotogrā­fiju. Viņš norādīja uz ieroci. Kopš kura laika Metropoles policijā lieto Gloka sistēmas pistoles?

Atbildes nebija.

Kas jūs esat?

Pamājis ar ieroci īana virzienā, Norss sacīja: Viņa uz­raugs.

īans pasniedzās garām Gērijam un paraustīja hromēto rokturi no augšas un uz leju, taču durvis nepakustējās.

Durvis aizslēdzām bērnu drošībai. Norss sacīja. Tas neļaus mazulīšiem izslīdēt uz ceļa.

Puis, vai nepastāstīsi, kas šeit notiek? Malons jautāja īanam.

Zēns cieta klusu. •

Šie vīri acīmredzot krietni nopūlējušies, lai iepazītos ar tevi.

Sēdiet rāms, Malon, Norss piekodināja. Tā nav jūsu darīšana.

Viņš atlaidās sēdeklī. Te nu mēs esam vienisprātis.

Tomēr automašīnā atradās arī viņa paša dēls.

Norss sēdēja, lūkojoties atpakaļ, un viņa skatiens un pis­toles stobrs ne uz mirkli nenovērsās no Malona.

Auto turpināja virzīties cauri rīta sastrēgumiem.

Kotons uztvēra garām slīdošās ainavas un atsauca atmi­ņā to, ko zināja par Ziemeļlondonas ģeogrāfiju. Viņš sapra­ta, ka tilts, kuru viņi nupat šķērsojuši, ved pāri Reģenta ka­nālam, gaitenim līdzīgam ūdensceļam, kas vijās cauri pilsētai kā čūska un ieplūda Temzā. Gar četrjoslu promenādi cēli rin­dojās koki. Te valdīja bieza satiksme. Viņš pamanīja slaveno Lorda kriketa laukumu un zināja, ka dažu kvartālu attālu­mā stiepjas slavenā Beikerstrīta, kur esot dzīvojis Šerloks Holmss. Netālu atradās ari Mazā Venēcija.

Mercedes atkal šķērsoja kanālu, un Malons pavērās lejup uz koši izkrāsotajām dzīvojamām laivām, kas šūpojās gar ūdensceļa krastiem. Šur tur kanālā manīja arī garās laivas, taču ne vairāk kā desmit pēdas augstas, lai tās varētu iz­braukt zem zemajiem tiltiem. Gar bulvāra malām rindās vien stiepās Džordža laikmeta dzīvokļu nami, kuriem priek­šā auga stalti koki bez lapām.

Devīns iegrieza automašīnu malējā joslā. Gar logiem abās pusēs turpināja zibēt mājas. Apkārtne nemaz nelīdzi­nājās Atlantai, kur kādreiz atradās Malona mājas. Vēl trīs pagriezieni, un auto iebrauca apjumtā iekšpagalmā, kuru no trim pusēm ielenca augsts dzīvžogs. Mercedes apstājās pie agrākajiem zirgu staļļiem, kas celti no pasteļkrāsu ak­meņiem un tagad bija pārbūvēti par dzīvojamiem na­miem.

Norss izkāpa no auto. Devīns sekoja viņa paraugam.

Abas automašīnas aizmugures durvis tika atvērtas no ār­puses.

Arā! Norss pavēlēja.

Malons nostājās uz bruģakmeņiem, kuru starpās koši za­ļoja ķērpis. Gērijs un īans izkapa pa otrām durvīm.

Ians mēģināja bēgt.

Norss spēcīgi pagrūda zēnu, un viņš atsitās pret automa­šīnu.

Nevajag! Malons uzsauca. Dari, kā viņš liek. Tu arī, Gērij.

Stāvi rāms. Norss piediira ieroci ianam pie kakla un ar visu augumu piespieda pie automobiļa. Kur ir zibatmiņa?

Kas tā par zibatmiņu? Malons jautāja.

Apklusini šo! Norss skaļi izrīkoja.

Devīns ietrieca dūri Malonam vēderā.

Tēt! Gērijs iekliedzās.

Saliecies Malons pūlējās atgūt elpu, vienlaikus pamezdams Gērijam ar roku, lai parādītu, ka viņam nekas nekaiš.

Zibatmiņa! Norss atkārtoja. Kur tā ir?

Malons izslējās, joprojām turēdams rokas pie sāpošā vē­dera. Devīns atvēzējās vēl vienam sitienam, taču Malons trie­ca ar ceļgalu pretiniekam cirksnī un ar labo dūri iebelza tam pa žokli.

Atvaļināts un laika zonu nomocīts, viņš tomēr nebija bez­palīdzīgs.

Jau tūdaļ Malons apsviedās un paguva ieraudzīt Norsu pavēršam pret viņu ieroci. Šāviena blīkšķi atskanēja mirkli pēc tam, kad Malons metās zemē. Lode ietriecās dzīvžogā viņam aiz muguras. Malons redzēja Norsu slēpjamies aiz puspievērtajām Mercedes durvīm. Pielēcis kājās un pieķēries ar rokām jumtam, viņš veikli izlocījās cauri salonam un de­va spēcīgu triecienu ar kājām pa pretējām durvīm.

Tās atsprāga vaļā, trāpot Norsam, un viltus policijas in­spektors streipuļodams uzgrūdās nama sienai.

īans jau skrēja prom, ielas virzienā.

Malona skatiens atrada Gēriju. Ej kopā ar viņu. Laidies prom!

Viņam uzbruka no muguras.

Piere atsitās pret slapju akmeni. Cauri augumam izšāvās sāpes. Viņš bija domājis, ka Devīns ir padarīts nekaitīgs.

Tā bija kļūda.

Kaklu apvija roka. Viņš centās atbrīvoties no žņaudzēja tvēriena. Guļus stāvoklī bija grūti pretoties un izlocīties, un Devīna paņēmiens izlieca viņa muguru nedabiskā leņķī. Ēkas visapkārt te pazuda skatienam, te atkal parādījās. Pāri pierei vienā pusē stīdzēja asinis un aizmigloja redzi. Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms viņu apņēma tumsa, lans un Gērijs, kas nozuda aiz stūra.