Karaļa viltība

25. NODAĻA

23.02

Malonam allaž paticis Pikadili laukuma dzīvīgais pulss. Tās vētraino un brāzmaino gaisotni tā vien gribējās salīdzi­nāt ar Taimskvēru. Taču atšķirībā no Amerikas šeit trokšņi valdīja jau gadsimtiem ilgi. Te aplī, kas apjoza Erota statu­ju, vienu no Londonas zīmīgākajām vietām, saplūda piecas ielas. Dažu kvartālu attālumā atradās Svētā Džeimsa pils, viena no pēdējām atlikušajām Tjūdoru rezidencēm. Pirmīt, lasīdams par Ketrīnu Parru un Elizabeti I, viņš bija no jauna aizdomājies par Tjūdoriem, kas valdīja no tūkstoš četrsimt astoņdesmit piektā līdz tūkstoš sešsimt trešajam gadam. Par šo laikmetu viņš bija lasījis daudz un, ņemot vērā pircēju in­teresi par to, savā Kopenhāgenas veikalā pat iekārtojis at­sevišķu plauktu. Tagad viņam bija zināms kas tāds, par ko nevienā grāmatā nebija rakstīts.

Noslēpums.

Gana svarīgs, lai pievērstu CIP uzmanību.

Pie rosīgā krustojuma sastinga auto straume, un viņš šķēr­soja ielu, ievirzoties dziļāk Londonas izklaides rajonā, kas ple­tās aiz Pikadili laukuma. Te senatnīgajās ēkās mājoja kinote­ātri, teātri, restorāni un krodziņi, un visos kūsāja piektdienas nakts dzīve. Koka fasādes un plašo vitrīnu stikli atsauca at­miņā pavisam citus laikus. Viņš meta līkločus cauri cilvēku zvērnīcai, par galamērķi izvēlējies iPhone uzmeklētu adresi.

Any Old Books ēka līdzinājās tai, kurā atradās viņa vei­kals. Šī gadsimtu mijā būvētā celtne bija iespraukusies starp krodziņu vienā un galantērijas veikalu otrā pusē. Notraipī­tajās ozolkoka ārdurvīs ar nobružātu misiņa rokturi bija stik­la logs. Arī telpas atgādināja viņa veikalu. Koka plauktu rin­das no grīdas līdz griestiem bija pilnas lietotām grāmatām. Pat smarža putekļu, veca papīra un novecojoša koka smār­du sajaukums atgādināja Kopenhāgenu. Viņš uzreiz ievē­roja kārtību šai neprātā plauktos vīdēja uzrakstu ieliktņi, vēstot par tematiski sakārtotiem sējumiem. Šķita, ka stingra sistēma ir kaite, kas piemīt ikvienam panākumiem bagātam grāmatniekam.

Aiz letes stāvēja maza auguma tieva sieviete ar īsiem, sir­miem matiem. Gleznos vaibstus kā vārs vecuma tīkliņš klā­ja vien retas grumbas. Viņa runāja maigā balsī, kuru nekad nepacēla, un ik vārdu pavadīja smaids.

Bez izlikšanās.

Sieviete šķita neliekuļoti ieinteresēta, kad ievadīja kases aparātā pirkumu, izdeva atlikumu un pateicās klientam.

Vai jūs esat mis Mērija? Malons uzrunāja sievieti, kad viņa bija pabeigusi apkalpot pircēju.

Tā mani sauc.

Vai šis ir jūsu veikals?

Viņa pamāja. Tas man pieder jau sen.

Malons ievēroja, ka lete nokrauta ar grāmatu kaudzēm tās noteikti bija nupat iegādātas. Viņš ik dienu rīkojās tāpat "iepirka par centiem, pārdeva par eiro". Jācer, ka abi dar­binieki viņa prombūtnes laikā tiek galā Dānijas veikalā. Viņš bija plānojis jau rīt atgriezties darbā.

Veikals vēlu ir vaļā.

Piektdienas un sestdienas vakari man ir nevaļīgi. Bei­dzas izrādes, visi steidzas uz vēlām vakariņām vai iedzert kādu glāzīti. Jau labi sen nācu pie secinājuma, ka šiem cilvē­kiem patīk iegādāties grāmatas.

Man ari pieder gramatu veikals. Kopenhāgena.

Tad jūs noteikti esat Kotons Malons.

Gērijs vēroja, kā Bleiks Entrims izrīko abus aģentus un vada notikumus. Zēns nekad nebija sastapis cilvēku, kurš strādātu CIP. Protams, aģentus redz televizorā un filmās, par tiem lasa grāmatās. Bet redzēt tādu darbībā? Tā ir reta veik­sme. Tēvs agrāk strādāja Tieslietu ministrijā, taču Gērijs ti­kai nesen bija sapratis, ko tas nozīmē.

Mēs esam gaužām pateicīgi tavam tēvam par to, ka viņš nāca mums talkā, Entrims viņam sacīja. Mums palīdzība noder.

Gēriju mocīja ziņkāre. Kas šeit īsti notiek?

Mēs jau veselu gadu meklējam dažus ārkārtīgi īpašus priekšmetus.

Viņi bija aizbraukuši uz kādu noliktavu netālu no Temzas Entrims to nodēvēja par savu komandstaciju. Viņi sē­dēja nelielā, skopi mēbelētā kabinetā pie angāra ieejas dur­vīm, šaurā taisnstūra istabā ar logu, pa kuru pavērās skats uz milzīgi plašu halli.

Kas tur īsti glabājas? Gērijs jautāja.

Entrims pienāca tuvāk. Tas, ko mēs esam savākuši. Ga­baliņi no kādas lielas bilžu mīklas.

Interesanti.

Vai tu gribētu tos apskatīt?

Malons smaidīja. Redzu, ka īans ieradies pirms manis.

Viņš minēja, ka jūs varētu ienākt, un aprakstīja jūs ne­vainojami.

Man viņš nekavējoties jāatrod.

Ianu meklē daudzi. Jau kopš tā laika, kad tas vīrs gāja bojā metro.

Vai viņš jums par to izstāstīja?

Sieviete pamāja. Mēs abi jau labu laiku esam tuvi drau­gi. Kopš dienas, kad viņš te pirmoreiz ieklīda.

Un prata lasīt.

Mis Mērija pasmaidīja. Tieši tā. Viņu šāds grāmatu klāsts apbūra, tāpēc es izdabāju viņa interesēm.

Bet Malonu nevarēja tik viegli apmānīt. Tātad zēns va­rēja pārlaist naktis tepat, nevis uz ielas?

Ja arī īans nojauš manus patiesos nodomus, viņš to ne­kādi nav licis manīt. Es saucu viņu par savu naktssargu un lūdzu pieskatīt manas mantas.

Malonam mis Mērija uzreiz iepatikās caurcaurēm prak­tiska sieviete un acīmredzami labsirdīga.

Man nav tikusi tā svētība radīt bērnus, viņa atzinās. Un jau labu laiku ir skaidrs, ka man to vairs nebūs. īans šķita kā dāvana. Tāpēc mēs pavadījām daudz laika kopā.

Viņam draud nepatikšanas.

Tik daudz es zinu. Taču viņam laimējies.

Kā? Malons pajautāja.

-Jau otro reizi… Mis Mērija cieši viņā palūkojās. …īans iepazīst cilvēku, kuram var uzticēties.

Nezināju, ka esam draugi. Īstenībā mūsu attiecības bi­jušas nedaudz svārstīgas.

Jūs taču aptverat, ka zēns paņēma to zibatmiņu, jo ce­rēja, ka jūs dosities to meklēt. Šādi viņš pauda vēlmi pēc draudzības ar jums. Redzu, ka viņš ir izdarījis labu izvēli. Spriežot pēc visa, jums var uzticēties.

Esmu cilvēks, kurš neprot draugiem atteikt un izpalīdz viņiem.

īans pastāstīja, ka jūs savulaik esat bijis slepenais aģents.

Malons smaidīja. Biju pieticīgs ierēdnis ASV valsts ie­stādē. Tagad esmu grāmattirgonis, tāpat kā jūs.

Viņam patika, kā tas skan.

Arī to viņš man pastāstīja. Kā jau teicu, jūs esat vīrs, ku­ram var uzticēties.

Vai tiešām īanu meklē citi cilvēki?

Pirms mēneša šo veikalu rajonu apstaigāja vairāki vīri. Daži veikalu īpašnieki pazina īanu un norādīja uz mani. Ta­ču es sameloju, ka neesmu viņu redzējusi. Diemžēl nedēļu vēlāk lans pazuda un vairs neparādījās. Līdz šai dienai. Es lūdzu Dievu, lai ar viņu nenotiek nekas ļauns.

Kā jau sacīju, zēnam draud nepatikšanas. Pie viņa ir kāds priekšmets, kuru tie vīri meklē.

Zibatmiņa.

Malons nojauta, ka mis Mērija šo vārdu izrunā īpaši zī­mīgi. Vai jūs to izlasījāt?

Es izlasīju abus tos failus, kurus apskatījāt jūs.

Un tad viņas acīs pazibēja dzirkstele.

Kas noticis? Malons pajautāja.

Entrims pavadīja Gēriju no kabineta noliktavā, ko spoži apgaismoja fluorescējošo griestu lampu rindas. Uz diviem galdiem slējās vecu grāmatu kaudzes daži sējumi bija droši ievietoti plastmasas maisiņos. Uz cita galda atradās trīs iMac datori, savienoti ar interneta maršrutētāju un printeri. Tur Ferovs Karijs bija centies izprast Roberta Sesila piezīmes, at­šifrēt to, kas vēl nesen šķita neizlasāms.

Taču pēdējās diennakts laikā šis priekšstats bija ap­gāzts.

Turklāt kāds bija ar mieru maksāt viņam piecus miljonus mārciņu, lai piezīmju saturs nenāktu gaismā.

Gērijs ievēroja uz grīdas akmens plāksni. Kas tā ir?

To mēs atradām kāda interesantā vietā. Netālu no še­jienes pie Nonsačas pils.

Vai pils ir liela?

Tā vairs nepastāv. Bet ir zināms, kur tā savulaik celta. Henrijs Astotais lika sev uzbūvēt visgrandiozāko rezidenci un nosauca to par Nonsaču. Neviena cita pils tai nevarēja līdzināties. Par ēkas izskatu mēs varam spriest tikai no trim akvareļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Kas notika ar pili?

Vairākus gadsimtus vēlāk Čārlzs Otrais atdāvināja to savai favorītei, un tā pili pamazām izpārdeva, lai nomaksā­tu kāršu parādus. Beigu beigās būve tika nolīdzināta līdz ar zemi. Mēs šo plāksni atradām tuvējā fermā, kur to gadsim­tiem ilgi izmantoja par tilta balstu.

Gērijs pieliecās un nopētīja akmeni.

Akmenī bija iegravētas simbolu virknes.

Entrims paskaidroja: Lielākoties zīmes ir abstraktas, ta­ču atrodami arī grieķu un romiešu alfabēta burti. Un tā iz­rādījās atslēga četrsimt gadu senam noslēpumam.

Zēnu stāstījums acīmredzami ieintriģēja. Entrimam tas li­kās labi, jo viņš gribēja atstāt uz Gēriju iespaidu.

Par zudušiem dārgumiem? Gērijs vaicāja.

Aptuveni tā. Lai gan mēs ceram, ka atradīsim kaut ko vairāk.

Ko šie simboli nozīmē?

Tie palīdzēs uzlauzt kodu, kuru senos laikos sastādīja Roberts Sesils.

Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad īru ju­risti uzsāka šī noslēpuma pētīšanu, labi datori bija retums un atšifrēšanas programmas nebija augstā līmenī. Tādējādi plāksnē iegravētā mīkla ilgu laiku bija palikusi neatminēta. Par laimi, talkā nāca mūsdienu tehnoloģijas. Viņš vēroja, kā zēns ar pirkstiem velk pāri simboliem. Vai gribi redzēt mū­su visnozīmīgāko atradumu? Kad Gērijs pamāja, viņš pie­bilda: Tas ir šeit.

Malons kopā ar mis Mēriju staigāja gar grāmatu plauk­tiem. Viņas veikals bija nedaudz mazāks, taču varēja redzēt, ka sievietei tāpat kā Malonam patīk grāmatas cietajos vākos. Nebija daudz vienas grāmatas eksemplāru, un tas pierādīja, cik rūpīgi īpašniece iepērk preci. Nepastāvēja arī krājumu iz­sīkšanas briesmas, jo cilvēkiem patika mainīties grāmatām. Tas šajā nodarbē bija lieliskākais. Nepārtraukta, ilgstoša lē­tu krājumu plūsma.

Mis Mērija pievērsās vēstures nodalījumam un pārlaida skatienu grāmatu muguriņām.

Baidos, ka man būs nepieciešama jūsu palīdzība, viņa sacīja, norādīdama uz vienu no augšējiem plauktiem.

Malons bija sešas pēdas garš. Mis Mērija bija vismaz pē­du īsāka.

Gatavs pakalpot.

Tā atrodas tur. Ceturtā no kreisās puses.

Viņš pastiepās pēc grāmatas sarkanos vākos. Tā izrādījās labi ja desmit collas augsta, četras collas plata un nepilnu col­lu bieza. "Deviņpadsmitā gadsimta beigas," Malons sprie­da, nopētījis vākus un iesējumu. "Slavenie blēži".

Un tad viņš ievēroja grāmatas autora vārdu.

Brems Stokers.