Karaļa viltība

33. nodaĻa

Entrims iznira no noliktavas vēlajā nakts gaisā un attāli­nājās kādus piecdesmit jardus, iecerējis vienlaikus netraucēti sarunāties un novērot durvis, lai būtu drošs, ka Gērijs Malons paliks uz vietas. Viņš sastādīja Tempļa baznīcā grāmatā atrasto tālruņa numuru. Trīs signāli, un čerkstošā balsī atsau­cās tas vīrietis, kurš bija ar viņu runājis Aplī baznīcas jomā.

Esmu gatavs slēgt vienošanos, Entrims paziņoja.

Tik vēlā stundā? Tad jau jūs grimstat vēl dziļāk purvā.

Pārākuma pilnais tonis aizvainoja. Entrims attrauca: Tā

gan nav. Izredzes rādās itin labas. Turpretim jūsējās… ne pārāk.

Vai jūs apgaismosiet mani? Pirms piekrītu jums izmak­sāt piecus miljonus mārciņu.

Bijušais aģents Kotons Malons patlaban pilda manu uz­devumu. Viņš savulaik bija mūsu labākais operatīvais dar­binieks un ir atradis to, ko es meklēju.

īanu Dannu?

Vīrieša informētība Entrimu satrieca. Abu sarunās šis vārds iepriekš netika nosaukts.

Tieši tā. Un ari zibatmiņu. Ja reiz zināt par Dannu, do­māju, arī par datu nesēju esat dzirdējis.

Pareizs secinājums. Bijām cerējuši, ka izdosies iegūt gan zēnu, gan zibatmiņu vēl pirms jums, taču tas neizdevās. Mū­su vīri grāmatu veikalā cieta neveiksmi.

Tagad jūs zināt, kā es jūtos.

Svešais aprauti iesmējās. Jādomā, esmu pelnījis tādus vārdus. Galu galā, mēs nekautrējamies norādīt uz jusu pa­nākumu trūkumu. Taču, tā kā zibatmiņa ir drošās rokās, acīmredzot laime uzsmaidījusi mums abiem.

"Tā gan."

Jūs esat piekritis slēgt vienošanos, svešais turpināja, taču ir vēl divi noteikumi, kuri jums jāpilda. Entrims klu­sēja un gaidīja. Noliktavā uzglabātos materiālus mēs gri­bam sev.

Jūs par tiem zināt?

Kā jau minēju baznīcā, mēs uzmanīgi sekojām jums. Pat ļāvām jums apgānīt Vindzoras pili un Henrija kapenes.

Droši vien tāpēc, ka ari jūs gribējāt zināt, vai tur kas atrodams.

Mēs gribējām saprast, cik tālu jūs grasāties iet.

Līdz galam. Bija svarīgi, lai sarunbiedrs notic, ka En­trims nav nobijies.

Klausulē atskanēja īsi smiekli. Labi, labi, mister Entrim. Pieņemsim, ka jūs būtu gatavs iet līdz galam. Vīrietis brīdi klusēja. Mūsu rīcībā ir precīzs jūsu noliktavā uzkrāto priekšmetu uzskaitījums. Tālab, lūdzu, pieraugiet, lai nekas nepazūd.

Un otrs noteikums?

Datoru cietie diski.

"Nolāpīts!" Šie cilvēki pilnībā pārzināja viņa darbības.

Mēs zinām, ka jūs nomainījāt cietos diskus trim Ferova Karija izmantotajiem datoriem, cerēdams no tiem iegūt vi­ņa atšifrētos datus. Arī tos mēs gribam saņemt.

Vai tas ir tik būtiski?

Jūs raugāt sameklēt patiesību, kas palikusi apslēpta il­gu laiku. Mēs gribam nodrošināties, lai tā paliek neatklāta. Patiesībā mēs pat grasāmies iznīcināt visus jūsu guvumus, lai šīs raizes vairs mūs nemāktu.

Entrimam tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Tikai gribējās, lai viss beidzas. Arī man ir kāds noteikums.

Ar pieciem miljoniem mārciņu ir par maz?

Tā būs atlīdzība par pabeigtu operāciju. Bez blaknēm. Un Vašingtonā neuzdos liekus jautājumus. Operāciju slēgs, un tā vairs netiks atjaunota. Tā jūs gribējāt. Es darīšu visu, lai to panāktu. Uzņemšos vainu un visus pārmetumus par izgāšanos.

Pieci miljoni nodrošina ērtas vecumdienas.

Tāds ir arī mans skatījums. Nu jūs gribat arī mūsu uz­krātos taustāmos pierādījumus un cietos diskus. Labi. Es sa­pratu. Taču saistībā ar zibatmiņu ir jāatrisina kāda problē­ma. Kotons Malons ir jālikvidē.

Mēs neesam slepkavas.

Nē, jūs tikai nogalināt cilvēkus. Malons nebija aizmir­sis ne par savu kolēģi Svētā Pāvila katedrālē, ne par Ferovu Kariju. Malons izlasīja to, kas rakstīts zibatmiņas failos.

Jūs to zināt?

Viņš pats man pateica. Tātad, ja gribat, lai visi gali ir ūdenī, Malons ir jāiznīcina. Viņam piemīt eidētiskā atmiņa, tādēļ viņš neaizmirsīs ne mazāko sīkumu.

Klusums otrā galā apliecināja, ka Daidala biedrībai nav pienācīga argumenta, ar ko atspēkot šo apgalvojumu.

Doma skaidra, vecākais vīrs atzina. Vai zibatmiņa atrodas pie Malona?

-Jā.

Kā lai mēs viņu atrodam?

Es paziņošu, kur un kad.

Malons nolēca no ugunsdzēsēju kapnem. Ians jau viņu gai­dīja. Viņi bija nokāpuši līdz otrajam stāvam un izlavījušies

Un Entrims beidza sarunu.

pa to pašu atvērto logu, kuru pirmīt izmantoja šāvējs. Tum­šajā šķērsielā policistus nemanīja.

Vieglā riksī abi attālinājās no grāmatu veikala.

īans bija izstāstījis viņam savu ideju. Ierobežoto iespēju dēļ Malons jutās spiests zēnam uzticēties.

Turklāt tas patiešām varēja izdoties.

Šķērsielas galā viņi līdz ar nakts dzīrotājiem iejuka gājē­ju plūsmā un nonāca pie krustojuma. Grāmatveikals atradās divsimt pēdu attālumā, uz ietves tam iepretim joprojām stā­vēja viena policijas automašīna. Otra, kurā atradās Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, bija iesprūdusi sa­strēgumā piecdesmit pēdas tālāk, gaidot luksoforā iedega­mies zaļo gaismu. Malons cerēja, ka neviens automašīnā sē­došais, ja neskaita Ketlīnu Ričardsu, nepazīst vaigā nedz vinu, nedz īanu.

Tomass Metjūss nekur nebija redzams.

Pēc dotās zīmes īans strauji devās uz priekšu. Malons ieslīdēja ļaužu drūzmā, kāda parasti valdīja pie krodzi­ņiem un veikaliem nedēļas nogalēs, un pamazām virzījās tuvāk krustojumam, kur satiksmes straumē stāvēja poli­cijas automašīna. īans ielas otrā pusē gāja solsolī ar Malonu.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un transporta līdzekļi pa­mazām uzsāka braukšanu.

īans priecājās, ka Malons viņu uzklausījis. Viņš tiecās palīdzēt.

Vecais vīrs ar spieķi bija bīstams. īans pats personīgi bija par to pārliecinājies. Tā aģente bija aizdzinusi otro vīru no grāmatveikala, izglābjot visus. Tātad viņai nebija ne vainas.

Šī iecere jau agrāk bija izmēģināta vairākas reizes. Tajā

bija nepieciešama divu, dažkārt pat trīs personu sadarbība, ja gaidāma liela peļņa. Taču arī risks bija liels. Divreiz viņam gadījās kļūmes. Atlika cerēt, ka šī nebūs trešā reize.

Malons redzēja, ka īans izšaujas policijas automašīnas priekšā.

Iedarbojās bremzes, riepas nošvīkstēja pret asfaltu.

Automobilis ar asu rāvienu apstājās.

Saķerdams kājas un sāpēs kaukdams, īans saguma uz ielas.

Puisis tēloja lieliski. Malons pasmaidīja.

Formastērpā ģērbtais šoferis izkāpa, durvis palika vaļā.

Jau nākamajā brīdī Malons izspraucās starp divām auto­mašīnām, pagrieza vīrieti pret sevi un trieca ar labo dūri tam pa krūškurvi.

Vīrietis streipuļodams atkāpās un atspiedās pret auto.

Sataustījis pistoles maksti pie pretinieka pleca, Malons aši izvilka ieroci. Policists šķita atgūstamies, taču Malons tūdaļ ar ieroča spalu iegāza viņam pa labajiem deniņiem. Preti­nieks saļima uz asfalta.

Malons notēmēja ieroci pret automašīnas priekšējo stiklu.

Priekšējās pasažiera durvis atsprāga vaļā, taču īans jau bija pielēcis kājās un iespēra pa durvju apakšējo daļu, liegdams pretiniekam izkāpt. Malons apsēdās pie stūres un nomērķē­ja uz otro policistu, atņemdams ieroci arī tam.

Vai varam iet? viņš noprasīja Ričardsai, paturēdams policistu acis.

Aizmugures durvis atvērās.

īans palīdzēja sievietei izkāpt.

Tu paliksi tepat, Malons pavēlēja policistam.

Pats viņš izkāpa un devās atpakaļ uz ietvi. lans un Ričard sa, kurai rokas joprojām bija saistītas aiz muguras, piebied rojās viņam.

Es ieteiktu doties prom, Malons sacīja.