Karaļa viltība

48, nodaĻa

No Dārglietu glabātavas Entrims izgāja pusdienas saulē. Telpā viņš jutās neapdraudēts, tur bija apmeklētāju drūzma, novērošanas kameras, apsargi un metāla detektori. Bet zem klajas debess drošības izjūta zuda. Mūra sienām apjoztās te­ritorijas vidū impozants slējās milzīgais Baltais tornis, un tam apkārt pletās celiņi, zālieni un koki.

šausmas uzbrāzās kā vilnis.

"Denīza ir Daidala biedrības aģente? Visu laiku ar mani spēlējusies? Jāsecina, ka operācija "Karaļa viltība" bijusi zi­nāma jau no tās sākuma. Bet kas pēdējās dienās izraisījis šo britu izlūkdienesta uzmanību? Acīmredzot Ferovu Kariju licis novākt Tomass Metjūss, nevis Daidala biedrība. Vai tomēr ne?"

Ar skatienu Entrims meklēja Gēriju. Viņš bija pavēlējis zē­nam gaidīt ārpusē. Pa celiņiem staigāja tūkstošiem cilvēku, kas ieradušies apskatīt vienu no Anglijas iezīmīgākajām vie­tām. Simts pēdu attālumā pūlī pavīdēja Denīza Žerāra un kāds vīrietis.

Abi tuvojās.

Beidzot Entrims visu saprata.

Viņu bija nodomāts nogalināt te.

Entrims dzīrās atgriezties Dārglietu glabātavā, taču pie ieejas stāvēja pārāk gara apmeklētāju rinda, tātad laušanās cauri pūlim piesaistīs apsardzes uzmanību. Varētu lūgt ap­sardzes palīdzību, taču vēlāk tas var atspēlēties. Visprātīgāk būtu bēgt.

Bet Gērijs?

Nebija laika.

Zēnam jātiek galā pašam.

Neko vairs nevarēja uzsākt. Viņš bija licis Gērijam turēties tuvumā. Meklēt zēnu tagad nebija iespējams, tāpēc Entrims turpināja ceļu ap Balto torni, virzoties uz izejas vārtiem ārējā ķieģeļu sienā. Viņš pasniedzās pēc tālruņa, jo alka noskaid­rot, vai Denīzas apgalvojums par abu aģentu likteni Hemptonkortā ir patiess. Vai patiešām viņš ir palicis viens? Bet apa­rāta kabatā nebija. Iztaustījis jaku, Entrims tālruni neatrada. Viņš pakratīja galvu un turpināja ceļu, mezdams līkločus cau­ri drūzmai. Aši pametis skatienu pāri plecam, viņš pārliecinā­jās, ka Denīza ar savu pavadoni turpat vien atrodas.

Ar kādu savu mīļāko pēc šķiršanās Entrims nekad nebija ticies. Šķiršanās vienmēr notika pēc viņa noteikumiem, no­griežot kā ar nazi, un viņam tā likās vislabāk. Viņam nepa­tika iepļaukāt sievietes, un parasti pēc tam viņu māca dziļa nožēla, taču dažkārt tas tomēr bija nepieciešams. Tā bija vie­nīgi viņa tēva vaina lai gan jāšaubās, vai Denīzai no tā kļū­tu vieglāk.

Vēl nesen parasta darba operācija nu bija ieguvusi perso­nisku šķautni.

Vairāk, nekā jebkad pieredzēts.

Gērijs bēga projām no Dārglietu glabātavas.

Nebija viegli izlavīties no ēkas un turēties pūlī nostāk, lai ne Entrims, ne sieviete viņu neieraudzītu. Zēns abus redzē­ja stāvam pie eskalatora lentes, netālu no kādas vitrīnas, un sarunājamies. Tas, ko teica svešā sieviete, Entrimu nepārpro­tami bija satraucis.

Kas te notiek?

Un kur Entrims ir tagad?

Zēns nogriezās pa kreisi, pagāja garām Dārglietu glabāl.ivai, tad nogriezās uz labo pusi un devās pa ceļu starp Balto lomi un citām ēkām, kuras, kā vēstīja izkārtne, bija slimnī­ca un ieroču glabātava. Pretī piecdesmit jardu attālumā kļu­va redzams cits tornis un daļa ārējās sienas, tātad Gērijs biļ.i nonācis pie teritorijas robežas. Ceļš, pa kuru viņš soļoja, nogriezās pa labi un aizstiepās gar Baltā torņa iespaidīgo fa­sādi. Tam priekšā zaļoja košs mauriņš, un pa to lēkāja daži melni putni, kurus apmeklētāji fotografēja. Nedaudz tālāk uz ceļa, kas stiepās paralēli pretējai Baltā torņa sienai, viņš pamanīja Entrimu, kurš devās uz vārtu pusi.

Pēc tam Gērijs ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis Dārg­lietu glabātavā. Viņa kopā ar kādu vīrieti sekoja Entrimam. Skatiens aizslīdēja līdz vārtiem, un tur Gērijs ieraudzīja vēl divus vīriešus. Tie stāvēja. Gaidīja. Uzmanīja Entrimu, kurš šķita vairāk norūpējies par sekotājiem, nemaz neievērojot tos, kas gaidīja viņu priekšā.

Entrimam pilnīgi noteikti draudēja briesmas.

Gērijs bija pārliecināts, ka jāpalīdz.

Malons nenolaida skatienu no Tomasa Metjūsa.

Citas izejas nebija, Metjūss taisnojās. Es nemaz ne­priecājos par to, ka jādod vīriem pavēle jūs nošaut.

Tomēr jūs to darījāt. Malons saglabāja aukstasinību.

Jūsu klātbūtne mainīja visus apstākļus, Metjūss uzstā­ja. Turklāt ne uz labo pusi.

Jūs nogalinājāt divus amerikāņus.

Viens bija alkatīgs. Otrs pārāk gudrs. Bet, kā jūs zināt, mūsu darbā šādi gājieni ir samērā pierasta parādība. Man jāpaveic uzdevums, un nekādas lielās izvēles nav.

Jūs gribat nogalināt ari Tanu Dannu. Nē. Es neparei/i izteicos. Jums viņš ir jānogalina.

Vēl viena nepatīkama sagadīšanās.

"Jāiet prom," Malons sprieda. "Ikviena šeit pavadītā se­kunde palielina risku."

Vai jums ir nojausma, kādēļ Entrims jūs iesaistīja? Metjūss vaicāja.

Vecais vīrs stāvēja taisni, staltu muguru, labajā rokā tu­rēdams savu īpašo spieķi. Malons atcerējās nostāstu par di­rektora sāpošo gurnu; stāvoklis ar gadiem bija pasliktinā­jies, un radās nepieciešamība pēc atbalstīšanās ejot.

Viņš lūdza mani atrast īanu Dannu. Tas arī viss.

Metjūsa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Ne jau to es

jautāju. Es prasu, kāpēc jūs esat šeit, Londonā.

Es izpildīju kādu lūgumu.

Jūs patiesi nezināt. Metjūsa vaibstos parādījās noslē­pumainība. Pēc brīža viņš turpināja: Entrims nokārtoja tā, lai jūs pavadāt īanu Dannu šurp no Savienotajām Valstīm. Zēnu notvēra Floridā un aizveda uz Atlantu, lai nodotu jū­su rokās. Kādēļ tas bija nepieciešams? Vai tad Floridā trūkst aģentu, kas varētu viņu atvest uz dzimteni? Entrims gribēja uzticēt šo uzdevumu jums un lūdza, lai priekšnieks piezva­na Stefanijai Nellei.

Sasodīts, kā jūs to zināt?

Koton, es šai darbā strādāju jau sen. Man ir daudz draugu. Daudz informācijas avotu. Jūs taču aptverat, ka Gēriju sagūstīja Entrima nolīgti vīri?

Nē, to Malons nezināja.

Visa šī izrāde sarīkota jums par godu, Metjūss pa­skaidroja.

Malonam radās baisa sajūta it kā visi atrastos viņam trīs soļus priekšā.

Un tas parasti nozīmēja nepatikšanas.

Sameklējis tālruni, viņš to ieslēdza un zvanīja Entrimam.

Neviens necēla klausuli. Ari balss pasts neatsaucās. Tikai pīkstieni. Ilgi un nerimstoši.

Un tas nozīmēja, ka nepatikšanas ir vēl lielākas, nekā do­māts.

Aizvēris tālruni, Malons paziņoja: Es dodos prom.

To es nevaru pieļaut.

Es neesmu Entrims. Malons joprojām turēja ieroci rokā.

Izdzirdējis troksni, viņš pagriezās un ieraudzīja divus vī­rus iznākam pa durvīm, kas veda uz norobežotajām skatī­tāju ložām korta malā.

Abi vīrieši bija bruņoti.

Ketlīna aizvēra atpūtas telpas durvis abi aģenti palika guļam nekustīgi uz grīdas. Bruņota un saniknota, viņa tu­vojās durvīm, kas veda uz tenisa kortu. Šaurajā gaitenī ne­viena neredzēja, bet pa stikla logiem, kas atdalīja gaiteni no skatītāju ložām, viņa ieraudzīja četrus vīrus. Abus bruņotos viņa bija iepriekš redzējusi dārzā. Tomass Metjūss. Un Kotons Malons apbruņots, taču nepārprotami bīstamā situā­cijā. "Ko Malons te meklē? Viņam vajadzēja būt citur."

Lūdzu, nolieciet ieroci! Metjūss teica Malonam.

Korta galā, gaiteņa īsākajā posmā, neviens no vīriešiem nevarēja Ketlīnu redzēt.

Dažus metrus tālāk durvis bija vaļā.

Viņa pietupās zem loga un rāpās uz durvju pusi, ieslīdē­dama vienā no ložām. Tur bija novietoti trīs soli skatītājiem. Joprojām pieliekusies, viņa virzījās tuvāk otrām durvīm, pa kurām varēja iziet kortā.

Laiks maksāt parādu.