Karaļa viltība

40. nodaĻa

Henrijs VIII radīja vismaz divpadsmit bērnus. Astoņi no tiem piedzima vai nu nedzīvi, vai arī priekšlaikus, no tiem se­šos gadījumos pirmajai sievai Aragonas Katrīnai un divos otrajai sievai Annai Boleinai. Trīs dzima likumīgā laulībā. Mē­rijai, Elizabetei un Edvardam katram bija sava māte. Vienī­gais ārlaulības bērns Henrijs Ficrojs piedzima tūkstoš piecsimt deviņpadsmitajā gadā Henrija mīļākajai Elizabetei Blauntai. Uzvārds "Ficrojs" nozīmē "karaļa dēls", un to ierasti piešķīra ārlaulībā dzimušajiem karaliskās dzimtas dēliem. Henrijs at­klāti atzina Ficroju, savu pirmo bērnu, ko kāda sieviete viņam dzemdējusi, sauca viņu par savu pasaulīgo dārgakmeni un seš­gadīgo puisēnu iecēla par Notingemas grāfu, Samersitas her­cogu un Ričmondas hercogu tāds tituls bija piešķirts pašam Henrijam pirms kāpšanas tronī. Zēnu audzināja jorkšīrā kā princi, un Henrija pasaulē viņam tika ierādīta īpaša vieta, jo tobrīd karaliene Aragonas Katrīna nebija varējusi laist pasaulē dēlu. Henrijam VIII Ficrojs bija pierādījums, ka viņš pats ir spējīgs radīt mantinieku. Tieši tādēļ viņš tik ļoti uzstāja, lai laulība ar Katrīnu tiek anulēta un viņš var sameklēt sievu, kas dāvās viņam likumīgu dēlu.

Henrijs dzīvi interesējās par Ficroja audzināšanu. Viņam piešķīra titulus Anglijas Lords augstais admirālis, Ziemeļu padomes Lords prezidents, Lords Skotijas robežas sargātājs un Īrijas leitnantlords. Daudzi uzskata ja Henrijs nomirstot ne­būtu atstājis likumīgu dēlu, Ficrojs kļūtu par Henriju ĪX, un pie velna visu nelikumību. Parlaments atbalstīja lēmumu, kas nepārprotami izslēdza no mantojuma Henrija pirmo likumīgā laulībā dzimušo bērnu Mēriju un ļāva valdniekam pašam ie­celt savu pēcteci visviens, laulībā vai ārlaulībā dzimušu.

Taču šos apsvērumus mainīja liktenis.

Tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā, vienpadsmit ga­dus pirms tēva nāves, Ficrojs nomira. Viņa dzīvību septiņpa­dsmit gadu vecumā laupīja tuberkuloze, tā pati slimība, kas paņēma Henrija otro dēlu Edvardu, kad tam bija piecpadsmit gadi. Taču Ficrojs vēl paguva apprecēt Mēriju Hovardu. Viņas tēvs bija otrs vecākais augstmanis Anglijā, bet vectēvs vis­vecākais. Abus vienoja laulības saitēm tūkstoš piecsimt trīs­desmit trešajā gadā, kad Mērijai bija četrpadsmit un Ficrojam piecpadsmit gadi. Henrija VIII vecākais brālis Arturs bija miris sešpadsmit gadu vecumā, tā arī nekāpis tronī. Hen­rijs allaž uzskatīja, ka brāļa drīzo galu pasteidzināja pārāk liela seksuāla aktivitāte, tālab viņš aizliedza Ficrojam un Mē­rijai uzreiz stāties laulības sakaros. Pāris gan viņu nepaklau­sīja, Mērija kļuva grūta un tūkstoš piecsimt trīsdesmit cetur­tajā gadā laida pasaulē dēlu. Hovardu ģimene bērnu audzināja slepenībā tālu no Londonas un par viņa pastāvē­šanu karalim neziņoja viņš tā ari neuzzināja, ka ir kļuvis par vectēvu.

Gērijs klausījās mis Mērijas stāstā par zudušo mazbērnu.

Zēns daudzējādā ziņā līdzinājās savam tēvam Ficrojam. Tievs. Kalsens. Bālu ādu. Rudiem matiem. Taču ķermeņa uz­būvi viņš bija mantojis no Hovardu dzimtas. Atšķirībā no Tjūdoru atvasēm, viņš bija veselīgs. Diemžēl Henrija otro meitu Elizabeti liktenis nesaudzēja. Lai gan viņas māte An­na Boleina arī bija no Hovardu dzimtas pa mātes līniju, Eli­zabete bija mantojusi sava tēva lāstu, agrīno nāvi, un nomi­ra, tik tikko pārkāpusi trīspadsmit gadu slieksnim.

Es domāju, ka Elizabete bija karaliene, Gerijs iebilda.

Mis Mērija papurināja galvu. Šo godu pēc Elizabetes nā­ves agrā jaunībā uzņēmās viņas ārlaulībā dzimušā pusbrāļa dēls Henrijs Ficrojs.

Noliktavas durvis čīkstēdamas atvērās, ienāca Entrims, piegāja pie galdiem un iepazinās ar īanu un mis Mēriju. Ie­priekšējā vakarā viņi nebija tikušies ierašanos nokārtoja Entrima vīri.

Jūs, jaunais cilvēk, mums sagādājāt daudz galvassāpju, Entrims uzrunāja īanu.

Kādā ziņā? mis Mērija noprasīja.

Viņš nozaga zibatmiņu ar svarīgu informāciju.

Kas varētu būt tik svarīgs, lai tā dēļ apdraudētu bērna dzīvību?

Es nebiju domājis, ka viņa dzīvība ir briesmās.

Viņš bēguļo jau veselu mēnesi.

Paša vaina vien ir. Nevajadzēja zagt. Taču tā vairs nav mūsu darīšana. Patiesībā mums šī lieta ir vienaldzīga. Ope­rācija ir beigusies. Mēs visi dodamies prom.

Beigusies? Gērijs pārvaicāja.

Entrims pamāja. Man dota pavēle slēgt šo pasākumu.

Kas notiks ar šiem dārgumiem? mis Mērija vaicāja.

Tiem, kurus jūs nozagāt?

Arī tā nav jūsu darīšana, Entrims atcirta, uzmetis sie­vietei stingru skatienu.

Un kā tad paliek misters Malons un tā dāma? mis Mē­rija prašņāja.

Kura dāma?

Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, īans paskaidroja. Tā, kura šaudījās grāmatveikalā, kad tie vīri atnāca pēc zibatmiņas.

Malons neko neminēja par sievieti, Entrims sacīja.

Un mēs jau divreiz esam runājuši pa telefonu.

Varbūt viņš sprieda, ka šāda informācija nav jūsu darī­šana, dzēlīgi bilda mis Mērija.

Kur ir mans tētis? Gērijs jautāja.

Hemptonkortā.

Tad viņa ir kopā ar tavu tēvu, lans apgalvoja.

Vai viņai ir vārds?

Mis Mērija pamāja. Viņa uzrādīja man savu žetonu. Ketlina Ričardsa.

Ketlīna nedeva ceļā stāvošajam vīrietim laika atjēgties, notrieca viņu zemē un iegrūda ceļgalu viņam cirksni.

Gulošais sāpēs iekliedzās.

Viņa uzlēca kājās.

Ierocis joprojām atradās zem jakas, cieši piespiests mu­gurai. Cilvēki pārsteigti nolūkojās, daži atkāpās, atbrīvoda­mi vietu. Viņa uzrādīja apkārtējiem savu dienesta žetonu.

Oficiāla aizturēšana. Neaiztieciet viņu!

Vīrietis joprojām locījās sāpēs uz grīdas.

Tanī mirklī viņas skatienu piesaistīja novērošanas ka­mera.

Problēma.

Izskrējusi cauri vēl dažām baroka stila istabām, Ketlīna atskārta, ka atrodas pils sētas puses stūrī. Pa labi uz aizvēr­tām durvīm bija uzraksts, vēstot, ka šo izeju drīkst lietot ti­kai ārkārtas gadījumos.

Tāds šis gadījums noteikti bija, tāpēc viņa atrāva durvis vaļā.

Lejup veda kāpnes.

Entrims bija satriekts. Šo vardu viņš nebija dzirdējis des­mit gadus. Šai jezgā iejaukta arī Ketlīna Ričardsa?

Tā nevar būt sagadīšanās.

Aprakstiet šo sievieti!

Pēc visa spriežot, viņa nebija daudz mainījusies.

Mēs ar Malonu izglābām to dāmu no tiem pašiem, kuri mēģināja novākt mani, lans apgalvoja. Ari viņu grasījās nogalināt.

Pastāsti, ko zini!

Viņš klausījās пana Danna stāstījumā par atgadījumu Oks­fordas loka stacijā un vēlāko sadursmi. Vienbrīd viņš pār­trauca zēnu:

Vai tu zini, kas bija tie vīri Bentley automobilī todien, kad gāja bojā mūsu cilvēks?

Vecāko vīrieti sauca Tomass Metjūss. Tā sacīja Malons, ieraudzījis viņu vakar vakarā uz ielas iepretim grāmatveikalam.

Vēl viens trieciens.

Slepenā Izlūkdienesta vadītājs.

Ko tas viss nozīmē?

Entrims noklausījās pārējo un jau krita panikā. Vēl nesen tik gludais operācijas nobeigums nupat bija kļuvis nedrošs. Pietika jau ar iepriekšējās dienas vakaru, kad Malons ziņoja par Smago organizēto noziegumu pārvaldes darbinieka klātbūtni. Ja vadība uzzinās, ka te tieši iesaistīts M/6, turp­mākā rīcība nav paredzama. "Mani katrā ziņā pametīs lik­teņa varā. Atstās vienu. Ļaus arestēt."

Vai vēl ļaunāk.

"Man jārunā ar Daidala biedrību. Viņi negribēs, lai noti­kumi vēršas plašumā. Nemaz negribēs."

Malons un Tanja vēlreiz iegāja Spoku galerijā, tikai šoreiz abi pa to pašu nodriskāto paklāju virzījās pret cilvēku strau­mi uz Lielo zāli.

Izsteigušies cauri galerijai, viņi šķērsoja Sardzes kamba­ri, iegāja starptelpā, no kurienes ceļš veda pa kreisi uz Lie­lo zāli un lejup uz pirmo stāvu. Te vienkāršās baltās sienas greznoja dzīvnieku ragi. Tanja devās taisnā ceļā pie kāpnēm, vairīdamās no durvīm uz Lielo zāli.

Šurp, mister Malon. Tās ved uz virtuvēm.

Bet Malons pakāpās malā un palaida garām apmeklētājus.

Kāpnes aizšķērsoja metāla ķēde, brīdinot nenākt, taču vi­ņi pārkāpa pāri un devās lejup.

Viens no uniformētajiem darbiniekiem piegāja pie nožo­gojuma un uzsauca: Tur nedrīkst iet!

Viss kārtībā! Tanja atsaucās. Tā esmu es.

Darbinieks acīmredzot pazina sievieti un pamāja ar roku.

Mūsējie ir visnotaļ centīgi, Tanja stāstīja. Ik dienas ierodas milzum daudz apmeklētāju, kas mīļuprāt klīst pa vi­su pili. Labi, ka esmu šeit strādājusi jau divdesmit gadus.

Klusībā Malons pateicās gan par Tanjas klātbūtni, gan par to, ka viņam zem jakas vēl aizvien bija kautiņā iegūtais ie­rocis.

Pirmajā stāvā viņi sadzirdēja uz kāpnēm soļus. Viņiem se­koja.

Tie noteikti bija abi viltus policisti.

Nedrīkst tūļāties, Tanja aizrādīja.

Viņi izgāja pa durvīm, kurām nebija roktura. Slikti. Vien­kāršs aizbīdnis brīnišķīgi noderētu. Šī noteikti bija mūsdie­nīga avārijas izeja no otrā stāva bet agrāk domāta kalpo­tājiem, kas virtuvē sagatavoto ēdienu nogādāja augšup uz Lielo zāli.

Uz abām pusēm aizstiepās garš, šaurs gaitenis.

Visur drūzmējās apmeklētāji.

Tanja nogriezās pa kreisi, tad pa labi un iegāja Lielajā vir­tuvē. Malons atsauca atmiņā visu, ko zināja par šo pils da­ļu. Vairāk nekā piecdesmit telpas trīs tūkstošu kvadrātpēdu platībā, un agrākos laikos te strādāja divsimt cilvēku. Šeit astoņsimt Henrija VIII galma locekļiem gatavoja divas mal­tītes dienā. Viņi stāvēja plašā telpā ar augstiem griestiem un balsinātām sienām, te kurējās divi pavardi. Visur bija apmek­lētāji tie fotografēja, tērzēja un droši vien iztēlojās sevi piecsimt gadu senā pagātnē.

Nāciet, mister Malon. Iesim te. Viņa veda vīrieti cau­ri virtuvei un apstājās pie durvīm, kas veda slēgtā pagalmā. Palūkojiet, vai tur negrozās mūsu uzraugi!

Viņš pavērās gar durvju stenderi, palaida garām dažus tūristus un pamanīja vienu no vīriem gaitenī, kurā viņi bija iegājuši, nokāpdami lejā pa kāpnēm. Malons ar Tanju bija ap­metuši U-veida loku.

Viens no tiem atrodas mums aiz muguras.

Tanī brīdī Malons pagriezās un ieraudzīja virtuvē grozā­mies sekotāju, kurš vēl nebija abus bēgļus ievērojis.

Nāciet! viņš mudināja.

Viņi šķērsoja pagalmu, un Malons redzēja vīrieti doda­mies dziļāk garajā gaitenī. Tomēr tas, kurš atradās aiz mu­guras, drīz būs klāt.

Mums jātiek aiz tām durvīm, Tanja sacīja, rādīdama uz gaiteņa labo pusi divdesmit pēdas tālāk. Ja pasteigtos, tad viņi pagūtu nozust tur, iekams vīri viņus pamanīs.

Kādēļ mēs tur negājām uzreiz? Malons vaicāja.

Tad viņi mūs pamanītu, jo tobrīd gāja mums aiz mugu­ras. Šādi mēs radījām nelielu apjukumu.

Te nekas nebija iebilstams.

Sieviete drošā gaitā aizsteidzās pa gaiteni un pazuda aiz durvīm.

Viņš sekoja, strauji nokāpa pa īsām akmens kāpnēm un attapās stāvam uz ķieģeļu grīdas telpā, kas kādreiz kalpo­jusi par pils vīna pagrabu. Velvētos griestus balstīja trīs ko­lonnas. Pa logiem ielauzās saules stari. Gar ārējām sienām rindojās un telpas centrālo daļu pildīja uz sāniem noguldī­tas milzīgas vīna mucas.

Tanja devās uz telpas otru pusi, un Malons ieraudzīja ci­tas kāpnes, kas beidzās pie aizvērtām durvīm. Viņa devās lejup pa pakāpieniem. Pie durvīm bija elektroniskā slēdze­ne, bet Tanja ievadīja kodu un aicināja Malonu sekot.

Tikām abi sekotāji bija tikuši līdz vīna pagraba durvīm.

Viens iegrūda roku zem jakas.

Malons zināja, ko tas nozīmē.

Tāpēc viņš rīkojās vēl straujāk, izvilka savu ieroci un rai­dīja lodi pa labi no durvju ailas. Slēgtajā telpā ar akmens sie­nām šāviens nodārdēja līdzīgi sprādzienam. Apmeklētāji, kas apbrīnoja vīna mucas, izskatījās neapmierināti, taču tad saprata, ka vīrietim rokā ir ierocis, un pārbijās. Izmanto­dams vispārējo apjukumu, Malons noskrēja lejā pa kāpnēm un izspraucās pa durvīm pie Tanjas. Sieviete bez vilcināša­nās aizcirta durvis.

Elektroniskā slēdzene ir iedarbojusies, viņa pavēstī­ja. Viņi nevar sekot, ja nezina kombināciju.

Viņš sprieda, ka šie vīri, visticamāk, ir no M/6", strādā To­masa Metjūsa uzdevumā un varbūt sadarbojas ar Metropo­les policiju. Bet kurš to lai zina? Nav izslēgts, ka tiks ie­saistīts vietējās apsardzes dienests.

Malons nopētīja apkārtni, kas grima piķa melnā tumsā. Miklais gaiss oda pēc pelējuma.

Viņš dzirdēja Tanju sakustamies, un piepeši iegaismojās kabatas lukturītis.

Tos šeit glabā darbinieki, viņa paskaidroja.

Kur mēs atrodamies?

Kanalizācijas sistēmā. Kur tad vēl?

Ketlīna devās lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu. Izgājusi garā gaitenī, viņa uzreiz nonāca šaurā telpā, ko sauca par Augšējo oranžēriju. Ārsienās bija vesela rinda logu, novie-

toti cieši cits pie cita. Telpu pildīja saules gaisma. Arī te drūz­mējās apmeklētāji, lai gan mazāk nekā otrajā stāvā.

Ja Tomass Metjūss atrodas tuvumā, kālab viņš nenāk palīgā?

Tikām Eva Pazana netraucēta dodas viņai pa pēdām. Ne­paies ilgs laiks, un vajātāja atģidīs, ka mērķis nosteidzies le­jup. Nevarēja saprast, kā pusē Pazana darbojas, taču pēc pie­dzīvojuma grāmatveikalā Ketlina nolēma nevienam neuzticēties.

Jādodas prom.

Taču pa durvīm iziet nesanāks visas izejas katrā ziņā uzmana.

Aiz logiem pavērās skats uz krāšņo Karaļa Privāto dār­zu, kas aizstiepās no pils līdz upei.

Tas varētu būt labs bēgšanas ceļš.

Apskatījusi tuvāko logu, Ketlīna neredzēja nekādas sig­nalizācijas sistēmas. Nebūtu jēgas tādu ierīkot. Pilī bija sim­tiem logu, un instalēšanas un loģistikas summas būtu neap­tveramas. Signalizācijas vietā bija ierīkoti kustības detektori, un viņa pamanīja sensorus pie oranžērijas griestiem lai pie­fiksētu visus, kas ierastos pa logu.

Taču dienas laikā sensori būs atslēgti.

Ketlīna pārlaida skatienu telpai. Nevienu uniformā tērp­tu darbinieku neredzēja. Tāpēc, atbultējusi apakšējo loga da­ļu, viņa pastūma to augšup.

Līdz zemei bija aptuveni divi metri.

Daži cilvēki, kas atradās tuvāk, Ketlīnu vērīgi nopētīja.

Nelikdamās zinis, viņa uzkāpa uz palodzes.