Karaļa viltība

47. nodaĻa

īans stāvēja blakus mis Mērijai, un abi lasīja failu, kas bi­ja pārsūtīts no Entrima tālruņa.

Roberta Sesila piezīmju tulkojums.

Par krāpšanu man pastāstīja tēvs. Viņš paaicināja mani pie savas nāves gultas un izpauda ko neparastu. Trīspadsmit ga­du vecumā princese Elizabete nomira no drudža. Viņu apbedī­ja Overkortas dārzā, koka zārkā, bez ceremonijas, un vienīgie liecinieki bija lēdija Keita Ešlija un Tomass Perijs. Viņi baidī­jās par savu dzīvību, jo karalis Henrijs VIII bija uzdevis viņiem gādāt par savas meitas drošību. Henrijs tolaik bija slimību vār­dzināts, ar milzu vidukļa apmēru, nikns, viegli aizkaitināms. Lai arī Elizabetes nāvē neviens nebija vainojams, gan Ešlija, gan Perijs ar savām dzīvībām būtu samaksājuši par meitenes nāvi. Taču apstākļi vērsās viņiem par labu. Pirmām kārtām, tēvs savu meitu redzēja reti, jo viņa prātu nodarbināja citi jau­tājumi. Par laimi, tolaik noritēja divi kari ar Skotiju un ar Franciju. Henrija piektā sieva Ketrīna Hovarda vīru krājm un par laulības pārkāpšanu tika sodīta ar nāvi. Pēc tam visas ka­raļa domas aizņēma Ketrīnas Parras aplidošana un sestā lau­lība. Vēl valdīšanas beidzamajos gados viņa prātu vairāk no­darbināja nemitīgās raizes par likumīgo dēlu un mantinieku Edvardu, kā arī domas par paša mirstīgumu. Tādējādi karaļa otrā meita šķita tēvam salīdzinoši mazsvarīga.

Palīdzēja arī tas, ka Elizabete mita savrup no galma, un guvernante lēdija Ešlija bija viņas vienīgā pastāvīgā pavado­ne. Bērna nāve pamudināja rīkoties, un izeju ierosināja To­mass Perijs. Viņš zināja par Henrija VIII mazdēlu, kas pie­dzimis Henrijam Ficrojam un Mērijai Hovardai. Ficrojs līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā bau­dīja lielu karaļa labvēlību. Henrijam nebija noslēpums Ficroja laulība ar Mēriju Hovardu, un viņš deva tai savu svētību, taču aizliedza laulības piepildīšanu līdz brīdim, kad abi jau­nie mīlētāji paaugsies. Pavēle netika izpildīta, un ģimenei tūk­stoš piecsimt trīsdesmit trešajā gadā piedzima dēls. Henrijam par to noklusēja.

Perijs piedāvāja aizvietot mirušo princesi ar šo mazdēlu. Lē­dija Ešlija uzskatīja tādu priekšlikumu par absurdu un pazi­ņoja, ka tādā gadījumā no galvām šķirsies visi. Taču Perijs izklāstīja piecus principus sev par labu. Pirmkārt, lai neradī­tu aizdomas, viltvārdim jāizskatās līdzīgam princesei. Šis no­teikums piepildījās, jo mazdēls bija mantojis Tjūdoru bālo ādu, rudos matus un vectēva vaibstus. Otrkārt, viņam jābūt pazīstamam ar princeses dzīves apstākļiem. Mazdēlu nošķir­tībā audzināja Hovardi, bet viņam stāstīja par dižciltīgo iz­celsmi. Treškārt, viltvārdim jābūt baudījušajam līdzīgu izglī­tību un zināšanas, kādas piemita princesei. Arī tas bija spēkā, jo zēns bija mācīts ģeogrāfijā, matemātikā, vēsturē, mehāni­kā un arhitektūrā. Ceturtkārt, būtiska bija svešvalodu un kla­sisko valodu prasme. Mazdēls prata runāt un rakstīt franču, itāliešu, spāņu un flāmu valodā. Visbeidzot, spēja nepiespiesti izturēties un augstdzimušam raksturīga karaliska iznesība. Tas mazdēlam piemita pārpārēm, jo Hovardi bija turīgākā dzimta karalistē.

Tomass Perijs devās uz namu, kur uzturējās mazdēls, un izteica priekšlikumu zēna mātei Mērijai Hovardai, kura lab­prāt piekrita. Bija pagājuši trīspadsmit gadi kopš viņas vīra nāves. Viņa pati dzīvoja klusi, lai gan brālis Sari grāfs bija viens no Henrija VIII galma favorītiem. Taču, Perijam ne­zinot, Hovardu nama brieda pretrunīga situācija. Merijas tēvs bija lūdzis karalim atļauju izprecināt meitu Tomasam Seimūram. Atļauja tika dota, taču Mērija, brāļa atbalstīta, attei­cas. Tad brālis ierosināja viņai pavedināt karali un kļūt par viņa mīļāko. Taču Mērija nobijās un nepiekrita. Vēlāk abi at­svešinājās, un Mērija pat liecināja pret brāli, kad Henrijs no­tiesāja viņu uz nāvi par nodevību.

Mērija piekrita visiem Perija piedāvājumiem un sarāva at­tiecības ar ģimeni. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit septītajā gadā, gadu pirms tam, kad viņas dēlu pasludināja par Anglijas karalieni. Es lūdzu tēvu paskaidrot, kā šo krāpšanu varēja īstenot ilgākā laika posmā, jo kāds Hovarda radinieks noteikti varēja interesēties, kas ar zēnu ir noticis. Taču pēc Sari grāfa sodīšanas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā Hovardi pret Henriju loloja milzīgu naidu, ja arī kādam par krāpšanu bija zināms, ne­viens par to nav izteicies. Mērija Hovarda zināja par ģimenes tiekšanos j)ēc karaļvaras un visādā ziņā uzjautrinājās par to, ka ar dēla starpniecību ir tikusi pie tā, ko nav izdevies iegūt nevienam vīriešu kārtas Hovardam.

Manam tēvam par krāpšanu pavēstīja neilgi f)ēc tam, kad Elizabeti pasludināja par monarhu. Viņu izsauca pie jaunās karalienes, un abi sastapās karaliskajos apartamentos. Div­desmit piecus gadus vecā valdniece jo ilgi bija valkājusi mū­ķenes tērpu. Daudzējādā ziņā viņa bija atradusies ēnā, ka­mēr visu uzmanība pievērsās viņas brālim Edvardam, māsai Mērijai un tēva daudzajām sievām. Viņa bija radusi dzīvot aizmirstībā. Tagad viņa bija kļuvusi j)ar karalieni. Tai dienā viņa stāvēja, stalti izslējusies, raidīja stingru skatienu un iz­turējās valdonīgi. Karalieni greznoja gredzeni, vēdekļi, dārglie­tas, izšuvumi, pērles un mežģīnes. Viņas mati bija dzeltenīgi rudi, āda nāves bālumā. Acis, dziļi iegrimušas dobumos, iz­staroja kareivīgumu.

Milord Sesil, jūs esat cilvēks, kuram mēs izsenis esam uz­ticējušies gan jūsu gudrības, gan izrādītā diskrētuma dēļ.

Tēvs paklanīdamies pateicās par komplimentu.

Mēs vēlamies, lai jūs kalpojat par galveno sekretāru. Mums nav šaubu, ka turpināsiet izrādīt uzticību mums visiem. Taču mums ir jāpārrunā kāds jautājums.

Tajā brīdī viltvārdis atklāja sevi. Mans tēvs ar savu pazīs­tamo pacietību noklausījās stāstā un apjauta, ka viņam dā­vāta vienreizīga izdevība. Šis vīrietis ar Tjūdoru asinīm, bet bez tiesībām valdīt bija kļuvis par karalieni. Patiesību zināja vienīgi lēdija Ešlija un Tomass Perijs. Atmaskojot viltvārdi, ka­raļvalsti pārņemtu pilsoņu karš, jo daudzi pretendētu uz tuk­šo troni. Nekāda labuma no tā nebūtu. Jau divpadsmit ga­dus šis vīrietis bija uzdevies par sievieti, un neviens par to neko nezināja. Viņš bija pilnībā iejuties Elizabetes Tjūdores lomā. Uzzinot noslēpumu, tēvs kļuva nesaraujami saistīts ar šo cil­vēku līdz pat brīdim, kad viens no viņiem vai abi pamestu šo pasauli. Viņam piedāvāja ne jau augstu vietu galmā, bet gan sadarbību, kuru saista milzīga krāpšana.

Gulēdams nāves gultā, tēvs vērās manī, kamēr es apcerēju nupat dzirdēto.

Es paziņoju viltvārclim, ka esmu viņa kalps un tāds mū­žam palikšu. Tā kā es nebildu ne vārda, tēvs turpināja: Karaliene zina, ka es nododu tālāk šo dižo noslēpumu. Vi­ņa vēlas, lai tu, mans dēls, kalpotu viņai tā, kā esmu kalpo­jis es. Arī es to gribu.

Kaut es būtu kaut uz pusi tik uzticams kalpotājs, kāds esat bijis jūs!

Nākamajā dienā, tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā ga­da ceturtajā augustā, tēvs nomira, un karaliene mani izsau­ca uz galmu. Tolaik viņai bija sešdesmit pieci gadi, iekrituši vaigi, augsta piere, garš zods un ērgļa deguns, kas uzsvēra sau­sās, grumbainās sejas kalsnumu. Zobu viņai tad vairs nebija daudz. Galvā bija rudu sprogainu matu parūka, un kaklu apvija milzīga mežģīņu apkakle. Viņa veltīja man to pašu ska­tienu, ar kādu bija četrdesmit gadus gādājusi par Anglijas droUbu.

Kas jums sakāms?

Es nometos uz viena ceļgala un noliecu galvu. Es kalpošu jums tā, kā kalpoja mans tēvs, būšu uzticams un mūžam lo­jāls.

Tad lai tā notiek, Lord sekretār. Kopā mēs Angliju uztu­rēsim stipru.

Roberts Sesils zināja patiesību, mis Mērija secināja.

Viņi sēdēja metro stacijā, vairākus kvartālus no nolikta­vas. Mis Mērija bija gribējusi redzet faila saturu, tāpēc vi­ņi uzkavējās stacijā un lasīdami palaida garām divus vil­cienus.

Tas apstiprina visu, ko es jebkad esmu dzirdējusi par zēnu no Bizli, mis Mērija noteica. Lielākā daļa tās leģen­das var izrādīties patiesība.

īans vēroja sievieti, kura brīdi sēdēja klusēdama.

Stacijā pasažieru bija maz.

Tas var mainīt visu, viņa nočukstēja.

-Kā?

Misteram Malonam tas jāzina.

Ievibrējās viņas tālrunis. Abu skatieni cieši pievērsās ek­rānam.

Es šādu numuru nezinu.

Atbildiet, īans palūdza.

Mis Mērija paklausīja.

Apžēliņ, Tanja, es nupat par tevi iedomājos, mis Mē­rija sacīja tālrunī. Man jārunā ar misteru Malonu. Vai viņš vēl ir kopā ar tevi? Iestājās klusums. Mis Mērija klausījās un tad atteica: Dosimies turp taisnā ceļā.

Saruna beidzās.

Viņa sēdēja drūmu seju. Nobažījusies. īans gaidīja pa­skaidrojumus.

Hemptonkortā gadījusies liksta. Kāds centās nogalināt manu māsu un misteru Malonu. Mums jādodas prom.