Karaļa viltība

45 nodaĻa

īans pētīja Entrima mobilo tālruni. Abi ar mis Mēriju viņi jau bija izskatījuši pēdējos zvanus trīs no tiem bija ierak­stīti kā nezināmi.

Un arī tikko viņš zvanījis uz nereģistrētu numuru, īans norādīja.

Interesanti, vai uz to var piezvanīt atkārtoti.

Vai tā vajadzētu?

Man misters Entrims nepatīk, un es viņam neuzticos. Viņš liekas tāds… citām domām aizņemts.

Zēns piekrita. Pēc tā pēdējā zvana viņš bija baigi iesprindzis. Laikam dabūja dzirdēt ko nejauku.

Viņš drīz pamanīs tālruņa pazušanu.

īans paraustīja plecus. Pateikšu, ka tas laikam izkritis viņam no kabatas un es to ārā atradu.

Tam viņš nemūžam neticēs! Mis Mērija pasmaidīja.

Gērijam nevajadzēja braukt kopā ar viņu.

Tiesa. Bet nedz tu, nedz es nevarētu viņu apturēt. Viņš grib iepazīt savu īsto tēvu. Tev to vajadzētu saprast.

Viņi reti apsprieda īana pagātni. Tas viņam mis Mērijā pa­tika visvairāk viņa nešķieda laiku tam, ko vairs nevarēja grozīt. Viņa allaž uzsvēra pozitīvo, raudzījās nākotnē un iz­cēla labo.

Es jau viņam teicu, ka savu tēti neesmu pazinis. Mam­mu ari ne. Un tam patiesībā nav nozīmes.

Tomēr ir gan. Mis Mērija vienmēr redzēja zēnam cauri.

Es viņus nekad vairs nesatikšu, tāpēc nav vērts par to raizēties.

Cilvēkus var atrast dažādi, mis Mērija sacīja. Zini, kad būsi gatavs, mēs pamēģināsim uzmeklēt tavus vecākus!

Es negribu viņu iepazīt.

Patlaban varbūt ne, bet kādreiz gribēsi.

Tālrunis plaukstā ievibrējās.

Mis Mērija izņēma to viņam no rokas. Droši vien vaja­dzētu atbildēt. Viņa ieskatījās ekrānā. Tas nav zvans, tas ir tikai paziņojums par e-pasta vēstuli.

Jūs protat ar to apieties.

Viņa smaidīja. Pienācīga daļa manu grāmatu tiek pār­dotas internetā. Tad viņa vairākkārt piespieda taustiņus ekrānā. Kāds džentlmenis vēsta, ka viņam izdevies atvērt failus no cietā diska. Vēstulei, kā lūgts, klāt pievienots ar paroli aizsargātais fails.

īans uzreiz saprata, ko tas nozīmē. Tai zibatmiņā, kuru es nočiepu, bija trīs faili. Vienu varēja atvērt tikai ar paroli. Malons teica, ka speciālisti spētu to apiet.

Tā gan, mis Mērija piekrita. Es domāju, ka pārsūtī­šu šo vēstuli uz savu kontu.

īans pasmaidīja. Lai mēs paši to varētu izlasīt?

Es visādā ziņā tā ceru. Kādu brīdi mis Mērija spaidīja skārienjūtīgo ekrānu un tad mazliet pagaidīja. Tā. Nosū­tīts. Tagad jāizdara tā, lai misters Entrims neuzzina, ka es­mu kaut ko sūtījusi no šī tālruņa. Mis Mērija atdeva tālru­ni zēnam. Noliec to kabinetā uz galda. Lai pabrīnās, kā tas tur nokļuvis.

Viņš tam nemūžam nenoticēs.

/

Varbūt. Bet mūsu te vairs nebūs.

Entrims pievienojās apmeklētāju plūsmai, kas iegāja Kara­lisko Dārglietu glabātavā Londonas Tauera teritorijā. Daidala biedrības pārstāvis pa tālruni piedāvāja tikties drošā vietā, un piemērotāku nevarēja izvēlēties. Šeit par drošību gādāja gan bruņoti sargi, gan metāla detektori, gan novērošanas kameras, gan kustību sensori. Zāle bija stāvgrūdām pilna tūristiem, un visi vēlējās aplūkot britu karaliskās regālijas kroņus, scepte­rus, valstsābolus un zobenus, kuri lepni izstādīti plāna ložu ne­caurlaidīga stikla vitrīnās. Šeit ienest ieroci nebija iespējams, un pastāvēja pavisam niecīga varbūtība, ka var notikt kaut kas ne­lāgs, jo gan ieeja, gan izeja tika stingri apsargātas.

Tas satraukumu mazliet remdēja bet tikai nedaudz.

Viņš prātoja, kālab šī tikšanās bijusi nepieciešama.

Kāds gids stāstīja par Kroņa dārgakmeņiem, kas Otrā pa­saules kara laikā pārvietoti no tuvējā Veikfīldas torņa uz drošāku vietu, pazemes kambari zem Vaterlo barakām. Tur uzstādīta krāšņa zvaigznes formas vitrīna, kurā rūpīgi pie­lāgotā apgaismojumā izstādīšanai bijis izlikts viens no pēdē­jiem kroņa dārgakmeņu komplektiem pasaulē. Taču ik ga­du šaurajās telpās drūzmējās daudz apmeklētāju, un tālab izbūvēta šī plašākā celtne, nu jau zemes virsū.

Pēc spožās saules gaismas Entrims nonāca vēsā pustum­sā. Lentes veida eskalators pa platu gaiteni veda apmeklē­tājus uz priekšu. Vitrīnas apmirdzēja halogēna spuldžu un miniatūru lāzeru lampu stari, radot maģisku efektu. Kārtējā britu izveidotā iespaidīgā ekspozīcija.

Gērijs palika ārā pastaigāties pa teritoriju. Entrims bija nobrīdinājis zēnu neiziet ārpus tās un pateicis, ka neuzka­vēsies ilgi.

Patiešām varens skats, vai ne? viņam aiz muguras ie­runājās sieviete.

Entrims pagriezās.

Ieraugot runātāju, viņš jutās satriekts. Denlza Žerāra.

Gērijs klaiņoja ap Dārglietu glabātavu. Viņš apstājās pie plāksnītes, kas norādīja uz krāšņo Balto torni. Tuvējo Tauera zālienu viņš jau bija izpētījis tur, kā pastāstīja sargs, at­radās agrākā nāvessodu izpildes vieta. Te galvu zaudējušas divas Henrija VIII sievas un ari septiņpadsmit gadus vecā lēdija Džeina Greja, kas valdīja deviņas dienas un uz ešafo­ta nonāca pēc Henrija VIII vecākās meitas Mērijas pavēles.

Pievērsis skatienu Baltajam tornim, Gērijs izlasīja uz plāk­snītes rakstīto. Torņa simts pēdu augstās akmens sienas vei­doja neregulāru četrstūri ar trim stūrainiem torņiem un vie­nu apaļu. Agrāk sienas bija nobalsinātas, tāpēc to dēvēja par Balto torni, taču mūsdienās akmeņi mirguļoja zeltaini brū­nā krāsā. Augstu debesis vieglajā vējiņā plīvoja Anglijas ka­rogs. Viņš zināja, ka šī senā citadele ir viens no Anglijas sim­boliem gluži kā Brīvības statuja Amerikā.

Zēns prātoja, kāpēc viņi te ieradušies. Pa ceļam taksomet­rā viņi bija sarunājušies maz. Entrims paskaidroja, ka pali­kuši vēl daži nepadarīti darbi un tas prasīs ilgu laiku. Pēc tam viņi atgriezīsies noliktavā un gaidīs tēta zvanu. Gērijs pavaicāja, vai nevarētu piezvanīt mātei, un Entrims apsolī­ja, ka arī to noteikti izdarīs.

"Viņa noteikti grib ar tevi aprunāties," Entrims bija tei­cis. "Pēc tam ar viņu apspriedlšos es. Taču pirmām kārtām mums jāsatiek tavs tētis."

Gērijs piekrita.

Tas jādara vispirms.

Spožajā, saulainajā dienā debesis mirdzēja spodri zilā krā­sā. Tauerā bija sanākuši daudzi cilvēki. Entrims bija abiem iegādājies biļetes uz visu ekspozīciju, tātad arī uz Dārglietu glabātavu, kur pirmīt iegāja Entrims.

"Kas tur notiek? Kāpēc mēs esam šeit?" Gērijs nosprieda to izdibināt.

Entrims bija satriekts. Ko tu te meklē?

Denīza izskatījās fantastiski. Viņai mugurā bija gaiši zili buklē auduma svārki un moderna žakete.

Tieši mani viņi gribēja tev parādīt. Ievērojusi Entrima apmulsumu, Denīza turpināja: Neesi tāds nejēga. Es ta­ču Briselē visu laiku tevi uzmanīju!

"Vai tiešām tas ir iespējams?" Entrims prātoja un skaļi vaicāja: Tu esi Daidala biedrībā?

Sieviete viegli pamāja. Mani sūtīja novērot tavas akti­vitātes. Un es to darīju gandrīz gadu.

"Šoks. Es esmu noplūdes avots?" Entrims nespēja to ap­tvert.

Uz brīdi viņa skatiens aizklīda uz spožo stikla vitrīnu, kurā glabājās četrsimt gadu vecais Svētā Edvarda kronis, tas pats, kuru Kenterberijas arhibīskaps svinīgi liek mo­narham galvā, kamēr Vestminsteras abatijā skan himna "Dievs, svētī karali" (vai "karalieni"). Kas te īsti norisi­nās?

Entrims sakopoja domas.

Visa tā jezga ar vīrieti, kura sabiedrībā es tevi redzēju Briselē, bija inscenējums?

Pienāca laiks mums šķirties. Tālab mēs sagatavojām ie­meslu, kuru tu neapšaubītu. Mēs zinājām, cik nežēlīgs tu kļūsti attiecībās ar sievietēm. Aiz tevis, Bleik, stiepjas visai pamatīgas pēdas. Mums bija nepieciešams, lai tu pats nolem pārcelties citur. Uz vietu, kur tu justos ērti.

Kas tad notiktu? Tavu vietu ieņemtu cita sieviete?

Denīza paraustīja plecus. Ja vajadzētu. Bet mēs nosprie­dām tevi motivēt ar citu līdzekļu palīdzību.

Nogalinot manu aģentu Svētā Pāvila katedrālē?

Tajā brīdī Lordi vēlējās tev apliecināt, ko spēj paveikt. Tev ir būtiski pilnībā aptvert, cik liela ir viņu mērķtiecība.

Pamājusi ar roku, Denīza lika viņam nokāpt no eskalato­ra lentes vietā, kur varētu uzkavēties. Viņš īsi nopūtās un paklausīja.

Šie ir pagājības simboli, Denīza sacīja. Atgādinājumi par laiku, kad karaļu un karalieņu rokās bija īstā vara. Ne­vis tikai ietekme, kā mūslaikos.

Mūsu attiecības tev bija tikai tēlošana?

Viņa pasmējās. Kā gan citādi?

Dzēlīgums sāpēja.

Sieviete norādīja uz dārgumiem. Es allaž esmu uzskatī­jusi, ka Anglijas monarhija sev pamatīgi ierieba, atsakoties no reālās varas, lai izdzīvotu. Tā ļāva valdīt parlamentam un pretī saņēma atļauju palikt tronī. Šī lejupslīde sākās tūk­stoš seši simti trešajā gadā, kad par karali kļuva Džeimss Pirmais.

Entrims atsauca atmiņā Ferova Karija stāstīto. Džeimss, pirmais Stjuartu nama pārstāvis Anglijas tronī, bija vājš, ne­varīgs vīrs, kuru vairāk interesēja izrādīšanas, ārišķības un izpriecas, nevis valsts pārvaldīšana. Pateicoties Roberta Sesila stingrajai rokai, pirmie deviņi karaļa valdīšanas gadi vēl bija ciešami, taču atlikušos trīspadsmit pēc Sesila nā­ves tūkstoš sešsimt divpadsmitajā gadā raksturoja tīša vienaldzība, kas vājināja monarhiju un beigu beigās nove­da pie viņa dēla Čārlza I nāvessoda divdesmit trīs gadus vēlāk.

Elizabete Pirmā bija pēdējā valdniece, ko varam nosaukt par īstu monarhu, Denīza piebilda. īsta karaliene no gal­vas līdz kājām.

Tikai vienā ziņā ne.

Denīza pavērsa pret vīrieti slaidu pirkstu ar koptu, manikirētu nagu.

Re, laiku pa laikam tev izdodas izrādīt gudrību un as­prātību. Žēl gan, ka citādi tu esi nevērtīgs mesls.

Viņa ķircinājās. Pilnībā valdīja pār situāciju.

Un Entrims bija bezspēcīgs jelkā reaģēt.

Ko Daidala biedrība grib? viņš jautāja.

Diemžēl vēlmes ik pa brīdim mainās. Tavs Kotons Malons aizbēga no Hemptonkortas. Viņš vēl ir dzīvs. Abiem ta­viem aģentiem gan tā nelaimējās.

Tagad Entrims atskārta, ka ir palicis viens.

Es strādāju CIP. Atradīsies arī citi aģenti.

Acīmredzot Denizai netika lielīties. Bet, tev par nelai­mi, neviena nav šeit. Mums vajadzīgs īans Danns.

Varat viņu savākt. Viņš sēž noliktavā, kuras atrašanās vietu jūs noteikti zināt, jo jūsu Lords pastāstīja man, kas ta­jā glabājas.

Zinām gan. Tomēr es aizdomājos, Bleik… Es pazīstu ta­vu krāpniecisko dabu. Esmu to pieredzējusi. Es ziņoju Lor­diem, ka tu neesi draugos ar patiesību. Tātad viena iespēja, viena izdevība. Ko vēl mēs nezinām?

Un piepeši Entrims attapa, ka viņam tomēr ir trumpis azotē.

Cieto disku kopijas.

Tās neviens nebija pieminējis.

Jūs zināt visu, ko zinu es.

Denīza pagriezās promiešanai, taču vēl uz brīdi sastinga un notrausa lūpas gar viņa vaigu. Maigs žests. Vairāk do­māts apkārtējo acīm.

Dārgo Bleik, viņa čukstēja. Mēs jau esam nokopēju­ši tos cietos diskus, kurus tu atstāji pie sava cilvēka. Es jau teicu Lordiem, ka tu samelsīsi. Viņa uzkāpa uz eskalatora.

Visu gaišu, dārgais! viņa sacīja un pameta gaisa skūp­stu.