Karaļa viltība

57. nodaĻa

Entrims kopā ar Geriju piegāja pie būvlaukuma. Vecā Blekfraiarsas metro stacijas ēka bija nojaukta, un tās vietā slējās vēl nepabeigta mirdzoša celtne ar stikla fasādi. Būv­laukumu no ietves šķīra finiera siena, un nepilnu simts jar­du attālumā plūda Temza. Pāri upei stiepās nesen atjauno­tais un pārbūvētais Viktorijas laikmeta dzelzceļa tilts, uz kura tika celta mūsdienīga dzelzceļa stacija. Viņš bija lasījis, ka tas ir pirmais sabiedriskā transporta centrs Londonā, kas tiek veidots uz ūdens.

Pa spraugu finiera sienā Entrims paraudzījās laukumā, ta­ču strādniekus neredzēja. Kādam noteikti te jābūt, kaut arī ir sestdiena. Metjūss bija licis doties tieši uz šo būvlaukuma stūri. Pa labi avēnijā traucās dzīva satiksmes straume, plūs­tot dienvidu virzienā pāri Temzai. Viņš joprojām nesa līdzi mugursomu ar sprāgstvielām, savu vienīgo ieroci jo negrasījās doties šai slazdā neapbruņots.

Izrakņātais laukums izskatījās kā smagās tehnikas labi­rints. Uz krastmalas pusi aizstiepās vairākus jardus platas, ļoti dziļas bedres ar dzelzceļa sliedēm, kuru taisnās līnijas pazuda jaunajā tilta stacijā un tālāk stiepās prom uz pretējo, dienvidpuses, krastu. Viņš atsauca atmiņā šo apkaimi no jau­nības laikiem. Rosīga stacija. Ik dienu tai cauri plūda daudz cilvēku. Tagad tā bija tukša un pamesta.

Tieši tas Tomasam Metjūsam būtu vajadzīgs.

Līdz šim viņš bija strikti ieverojis ši cilvēka norādījumus. Laiks improvizēt.

No Belgreivijas austrumiem Malons brauca ar metro uz staciju, kas atradās pie Tiesu inniem, netālu no Blekfraiarsas stacijas. Ketlīna Ričardsa sēdēja blakus. Viņam prātā jo­projām atbalsojās tas, ko Stefānijā Nelle pirms pusstundas stāstīja pa tālruni.

CIP tiecas glābt kas glābjams, viņa atzina. Pirms četr­desmit gadiem īru juristu grupa tiešām mēģināja pierādīt, ka Elizabetes Pirmās vietā valdījis viltvārdis. To sauc par Bizli zēna leģendu…

Tieši tā savā grāmatā rakstījis Brems Stokers.

Juristiem par godu jāatzīst, ka viņi centās atrast liku­mīgu, nevardarbīgu ceļu, kā piespiest britus atstāt Ziemeļ­īriju. Tolaik konflikts bija pašā pilnbriedā. Katru dienu gāja bojā cilvēki. Tam neredzēja ne gala, ne malas. Ja varētu tie­sas ceļā pierādīt, ka visas britu pretenzijas uz šo zemi ir ne­likumīgas, tad šo legālo precedentu varētu izmantot, lai no jauna apvienotu Īriju.

Gudri darīts. Tolaik tā varbūt liktos prātīga doma, bet šobrīd gan ne.

Esmu vienisprātis. Visniecīgākā provokācija varētu uz­kurināt vardarbību no jauna. Taču CIP krita izmisumā. Pār­valde bija smagi strādājusi, lai atrastu Megrahī un panāktu, lai viņu sauc pie tiesas. Redzot, ka noziedzniekam paveras iespēja izkļūt brīvībā, pārvaldes cilvēki jutās bezgalīgi aiz­skarti. Baltajā namā nolēma darīt visu, lai aizkavētu Megra­hī izlaišanu. Lenglijā nosprieda, ka mazliet šantāžas nāktu par labu. Diemžēl CIP aizmirsa, ka prezidents nav no tiem, kuri piekristu tā izrīkoties. īpaši ar sabiedroto.

Šajā jautājumā Malons neiebilda.

Mums ar CIP direktoru sanāca spraiga saruna, Stefā­nijā turpināja. Patlaban Baltais nams nav lietas kursā par pārvaldes aktivitātēm, un ir paredzēts to slēpt ari turpmāk. Sevišķi tādēļ, ka operācija izgāzusies. Taču, ja lietā iesaistīts britu Slepenais izlūkdienests, visiem var nākties piedzīvot milzīgu kaunu.

Un viņi grib, lai es te uzkopju sastrādāto?

Uz to pusi. Diemžēl ieslodzītā cilvēka izdošana nav iz­bēgama. Tagad mērķis ir nepieļaut starptautisko sabiedris­ko attiecību katastrofu, kas varētu apstākļus pasliktināt vēl vairāk. Rādās, ka briti ir labi informēti par operāciju "Kara­ļa viltība". Mums par laimi, viņi negrib to pavēstīt pasaulei.

Man par to nospļauties.

Es apzinos, ka tava vienīgā rūpe ir Gērijs. Bet, kā jau sacīji, viņš ir kopā ar Entrimu. Un Lenglijai nav ne jausmas, kur tas būtu.

Tieši tādēļ Malons bija piezvanījis Metjūsam.

Un taisnā ceļā soļoja slazdā.

Ko man darīt? Ričardsa jautāja.

Malons pagriezās pret sievieti. Kāpēc tevi uz laiku at­stādināja no darba?

Varēja redzēt viņas pārsteigumu par šādu informētību.

Cenšoties arestēt dažus cilvēkus, es sarīkoju lielu traci. Bet šādi starpgadījumi man nav nekas jauns.

Tas labi. Man šobrīd nepieciešams liels tracis. Patiesībā pat iespaidīgs tracis.

īans nepriecājās par Malona atteikumu ņemt viņu līdzi. Viņš nebija pieradis uzklausīt citu rīkojumus. Parasti visu iz­lēma viņš pats. Pat mis Mērija nevarēja viņam pavēlēt.

Viss ir tik neticami, Tanja sprieda, tik neiedomāja­mi. Iztēlojieties, kādas tam var būt vēsturiskas sekas!

Bet lanam tas bija vienaldzīgi.

Viņš gribēja atrasties notikumu epicentrā.

Un tā bija Blekfraiarsas stacija, bet pagaidām viņš sēdēja uz krēsla viesnīcas numurā.

Vai gribi ēst? apvaicājās mis Mērija. Zēns pamāja. Es varu pasūtīt maltīti.

Mis Mērija piegāja pie tālruņa. Tanja sēdēja pie rakstām­galda un strādāja ar klēpjdatoru. lans veikli izšāvās pa dur­vīm gaitenī. Nospriedis, ka vislabāk būtu kāpt lejup pa kāp­nēm, viņš devās apgaismotā uzraksta virzienā.

Izdzirdot atveramies numura durvis, viņš atskatījās.

Zēnā bažīgi vērās mis Mērija.

īans apstājās un pagriezās.

Sievietei nebija jābilst ne vārda. Vieglais valgums acīs skaidri pauda viņas domas.

Viņa negribēja zēnu laist prom.

Taču skatiens arī nepārprotami atzina, ka nav viņas spē­kos lanu atturēt no šī soļa.

Esi piesardzīgs, viņa lūdza. Esi gaužām piesardzīgs.

Nopakaļ Entrimam Gērijs iegāja būvlaukumā. Viņi meta līkločus gar smago tehniku, apiedami iepriekšējās dienas lie­tus peļķes. Vienā no neapklātajām bedrēm atradās milzīga betona rene ar divdesmit pēdas augstām sienām, un pēcpus­dienas saule žāvēja mitrās sienas. Vēlāk visu konstrukciju apbērs ar zemi. Taču pagaidām sienas, griesti, caurules un kabeļi bija redzami, četrstūrainā konstrukcija aizstiepās uz upes pusi un iegrima pazemē zem slēgta ielas posma.

Sameklējuši koka pieslienamās kāpnes, viņi iekāpa slap­jajā tranšeja un uzņēma gaitu uz atveri zemē, kas izrādījās aptumšota eja. Samiedzis acis, Gērijs gaidīja, lai tās pēc spilg­tās saules gaismas pielāgojas pustumsai. Pa kreisi slējās be­tona siena, pa labi zemes siena. Ceļš bija krietni iestaigāts te viņa sporta kurpes mina sausas, pieblietētas smiltis.

Entrims apstājās un deva zīmi izturēties klusu.

Gērijs neko nedzirdēja vienīgi tuvējās satiksmes rūkoņu.

Nedaudz tālāk redzēja vēl vienu eju sienā.

Kad Entrims bija piegājis klāt, ieskatījies tajā un pamājis zēnam, lai seko, viņi devās iekšā un ieraudzīja, ka atklātajā konstrukcijā tiek būvēta dzelzceļa līnija, sliedes turpat ne­kārtīgi samestas un tērauda armatūra sagatavota apliešanai ar cementa masu. Spoži dega prožektori, apgaismodami slēg­to telpu. Gērijs pabrīnījās, kā Entrims zina, kurp jāiet, taču nosprieda, ka interneta kafejnīcā saņemtajā elektroniskajā vēstulē acīmredzot bijušas nepieciešamās ziņas.

Entrims uzlēca vienu līmeni augstāk no zemes pamatnes ap sliedēm, un viņi zagās dziļāk. Vēsais gaiss oda pēc slap­jiem dubļiem un sacietējuša cementa. Uz trijkājiem uzstādīti prožektori joprojām apgaismoja ceļu. Gērijs lēsa, ka abi at­rodas vismaz divdesmit pēdas zem zemes, un tieši virs vi­ņiem tiek būvēta celtne ar stikla fasādi. Viņi nonāca atklātā plašā zālē, no kuras vairākas ejas stiepās lejup dziļāk pa­zemē.

Šajā foajē no virszemes ieradīsies pasažieri un dosies tālāk uz perona, Entrims čukstus stāstīja.

Gērijs ieskatījās vienā no lejupejošajām ejām. Nākamais lī­menis bija piecdesmit pēdas zemāk. Nekur neredzēja ne pa­kāpienu, ne eskalatoru. Ari zemāk lampas bija izslēgtas. Ceļu lejup nodrošināja vairākas koka pieslienamās kāpnes, atbal­stītas šajā šahtā.

Tieši turp mums jādodas, Entrims norādīja.

Ketlīna kopa ar Malonu izgaja no metro stacijas un uz­meklēja Temzas krastmalas uzbērumu. Netālu debesīs tie-

cās Svētā Pāvila katedrāles kupols, un upe plūda apmēram piecdesmit metru attālumā pa labi. Blekfraiarsas stacija at­radās tieši priekšā. Abi joprojām bija bruņoti. Izskaidrojis, ko vēlas no viņas, Malons klusēja. Viņa nebija iebildusi. Šis bija slazds citādi to uztvert nevarēja. Nonākt tur nesaga­tavotiem būtu neapdomīgi.

Tomass Metjūss šķita labi informēts, kur atradīsies Bleiks Entrims. Tomēr Malons bija rīkojies saprātīgi un pieprasījis pierādījumus, kas apliecinātu, ka Gērijs ir kopā ar Entrimu.

Tā nu viņi gaidīja.

Malona tālrunis ievibrējās, signalizējot par elektronisku vēstuli. Izrādījās, ka tai pievienots videoieraksts.

Viņi vēroja ekrānā Bleiku Entrimu un Gēriju soļojam pa būvlaukumu. Vīrietis ar zēnu atradās kādā slēgtā telpā, kur Entrims nokāpa lejup pa kāpnēm un pazuda skatienam.

Pēc tam uz pakapieniem nostājās Gērijs un arī izgaisa ska­tienam.

Vēstules teksts bija īss. "Vai gana labs pierādījums?"

Ketlīna redzēja bažas Malona sejā, un tām piejaucās ari izmisums un sarūgtinājums, jo nebija iespējams droši noteikt, kur šis videomateriāls nofilmēts.

Visticamāk?

Blekfraiarsas stacija. Aptuveni kilometra attālumā.

Viņi stāvēja pie Tiesu inniem.

Atgriezušies tur, kur vakar viss sākās.

Dari, kā lūdzu, Malons sacīja.

Un aizsoļoja.