Karaļa viltība

61. nodaĻa

Malona nervi dusmās bija uzvilkti līdz pēdējam, viņš vē­roja ikkatru Entrima kustību. Vai tas viss bija tā vērts?

Skaidrs, ka bija! Man tagad ir kaudzēm naudas. Un pēc dažām minūtēm tu būsi līķis.

Skat, kāda pārliecība.

Es ilgi esmu darījis šo darbu, Malon.

Es neesmu tava bijusi draudzene. Mani piekaut tev būs daudz grūtāk.

Entrims pavirzījās pa labi, tuvāk atvērtajam akmens zār­kam. Ierocis bija nokritis uz grīdas desmit pēdu attālumā no abiem vīriešiem, bet Entrims to šķita neievērojam un kustē­jās pretējā virzienā.

Tad tur tas āķis? Entrims noprasīja. Tu aizstāvi sa­vas bijušās sievas godu? Pirms piecpadsmit gadiem tev tas nebija tik svarīgs.

Vai tev tik ļoti patīk sist sievietes? Malons attrauca.

Tavējā toreiz īpaši neiebilda. Entrims paraustīja ple­cus. Malonam tāds apvainojums sāpīgi iedzēla. Ja tev, Ma­lon, no tā kļūst vieglāk, puika man ir vienaldzīgs. Es tikai gribēju pārliecināties, vai varēšu ar viņu nodibināt kontak­tu. Pirms dažiem mēnešiem Pema mani sadusmoja. Laikam domāja, ka varēs man pavēlēt. Mans dzīves princips noteic nekad neļaut sievietei valdīt pār sevi.

Gērijs dzirdēja Entrima vārdus.

Viņā uzbangoja dusmu un pretīguma vilnis.

Zēns jau grasījās iebrāzties blakus telpa, bet arī šoreiz īans viņu saķēra un papurināja galvu.

Lai to kārto tavs tētis, īans klusi izdvesa.

"lanam taisnība. Nav īstais brīdis. Mana pēkšņā parādī­šanās tikai visu sarežģītu. Lai tētis to nokārto," Gērijs at­zina.

Kā jūties? Normāli? īans čukstēja.

Viņš pamāja.

Tomēr tā nebija.

Entrims kacināja Malonu, pūlējās aizvainot, mēģināja iz­provocēt. Taču arī nemeloja. Ne par Pemu, ne par Gēriju. Nedz vienam, nedz otram vairs nebija nozīmes. Nāksies Ma­lonu notriekt gar zemi un apdullināt, pēc tam aizbēgt pa otru izeju un visu uzspridzināt. Piecdesmit pēdu atstatums būtu gana drošs, ņemot vērā biezās pazemes sienas. Sprādziena radītais karstums un satricinājums visādā ziņā sadrupinās akmeņus un telpa iegrūs, radot pienācīgu kapavietu bijuša­jam Magelāna vienības aģentam Kotonam Malonam. Atlika vienīgi tikt līdz durvīm desmit pēdu attālumā.

Bija nepieciešams paralizēt Malonu uz dažām sekundēm.

Ar to pietiktu, lai izšautos no telpas un nospiestu kabatā noglabātās detonatora pults pogu.

Tomēr jāuzmanās.

Pārāk sparīgā cīkstiņā iesaistīties nedrīkst nevar pieļaut, ka poga tiek piespiesta nejauši.

Bet gan viņš tiks galā.

Malons lēca un apķēra Entrimu ap vidukli. Abi nogāzās uz akmens grīdas. Bet viņš turēja pretinieku stingri.

lans dzirdēja, kā pret zemi nobūkšķ krītošie augumi un viens no vīriem iestenas. Viņš paslepus ielūkojās telpā. Vī­rieši bija uzsākuši kautiņu Entrims atgrūda Malonu un pie­lēca kājās. Arī Malons jau bija piecēlies, sita ar dūri, bet pre­tinieks sitienu bloķēja un deva pretī triecienu pa vēderu.

Nopētījis telpu, lans ieraudzīja pistoli uz grīdas pa labi no durvīm, pie kāpnēm, kas veda telpā.

Mums ir jādabū tas ierocis, viņš nolēma.

Bet Gērijs uzmanīgi vēroja cīņu.

Entrimam ir spridzekļi.

Šāds apgalvojums lanu pārsteidza.

Somā uz grīdas. Detonators viņam ir kabatā, Gērijs paskaidroja.

Un to tu pasaki tikai tagad?

Gērijs bija redzējis, ko šīs māla pikas spēj nodarīt cilvē­kiem.

"īpaša manta," bija sacījis Entrims.

Zēns atcerējās, ka sprādziena brīdī Entrims bija atradies piecdesmit pēdu attālumā no asinspirts noliktavā un palicis neskarts. Ja varētu mugursomu izmest pa durvju aiļu pretē­jā telpas pusē, ar to varētu pietikt. Jāšaubās, vai Entrims ie­drošinātos uzspridzināt vietu, kur pats atrodas.

Bet detonators… Entrimam kabatā.

Kautiņa gaitā pogu var nejauši piespiest. Tētim draudēja briesmas.

Tu paķer pistoli, viņš lika īanam. Es aizmetišu prom mugursomu.

Malons izvairījās no sitiena un blieza pretī, trāpīdams En­trimam sejā. Pretinieks streipuļodams atkāpās, atgrūdās no sienas un atkal metās uzbrukumā.

Sitieni bira kā krusa.

Viens trāpīja pa lūpu. Mutē ielija sāļa garša. Asinis. Ma­lons vairākreiz trāpīja uzbrucējam pa galvu un pa krūtīm, taču kādā brīdī Entrims paķēra vienu no metāla krūkām un

svieda ar to viņam.

/

Tomēr Malons paguva pieliekties, un lādiņš aizlidoja ga­rām.

Bet Entrims jau uzklupa viņam un sāpīgi iesita ar kādu smagu priekšmetu pa sprandu. Atguvies viņš savija plauk­stas un trieca augšup, ar izveidoto dubultdūri trāpot Entri­mam zem zoda.

Uz grīdas nokrita bronzas flakons.

Galva Malonam reiba, deniņos pulsēja tik sāpīgi, ka žil­ba acis.

Saņēmis spērienu pa kājām, Malons sagrīļojās.

Viņš izlikās, ka aizcirtusies elpa, un gatavojās uzbrukt.

Piepeši telpā ieskrēja īans. Lēkdams lejup pa akmens pa­kāpieniem, zēns devās taisni pie ieroča.

Aiz viņa istabā iesteidzās Gērijs.

"Kas tad tas, velns parāvis?"

Abu parādīšanās uz brīdi Malonu apstulbināja.

īans jau stiepa roku pēc ieroča, bet Entrims tūdaļ bija klāt, izrāva pistoli un ar plaukstas virspusi iecirta zēnam pa seju.

Gērijs aši pacēla mugursomu no grīdas un iemeta tumša­jā blakus telpā.

Entrims sataustīja mēlīti un notēmēja ieroci. Viss!

Malons šķita kā apreibis, abi zēni uzmanīgi lūkojās Entrimā.

lans berzēja seju, kas sūrstēja pēc sitiena.

Uzbrāzās baiļu vilnis. Sviedri izdalīja saldu muskusa smaržu.

Prātā Entrimam virmoja tikai viena vienīga doma.

"Ej prom! Nekavējoties!"

Visi nostājas tur, pie kāpnēm!

Kreisā acs pēc Malona dūres trieciena bija aizpampuši, zods, deniņi un uzacs smeldza. Sirds krūtīs pukstēja aizvien stiprāk, un viņš atkāpās pie pretējās durvju ailas.

Malons kustējās lēni, tāpēc Entrims nomērķēja tieši uz Gēriju un iebļāvās: Vai labāk gribi, lai nošauju viņu? Velcies!

Iztaisnojies Malons atkāpās, un īans ar Gēriju viņam pie­biedrojās.

Kā jūties? Malons jautāja īanam.

Būs labi.

Gērijs paspēra soli uz priekšu. Tu tiešām mani nošau­tu? Pats savu dēlu?

Nav īstais brīdis sentimentam. Klau, mēs piecpadsmit gadus nenojautām viens par otru, Entrims sacīja. Kāda jēga to mainīt? Tāpēc, jā, es nošautu gan. Un aizver muti.

Vai tu nodarīji pāri manai mammai?

Tu noklausījies? Tas ir labi. Tad man nebūs jāatkārtojas.

Malons pieskārās Gērija plecam un pavilka zēnu atpakaļ,

lai gan puiša skatiens ne uz bridi neatrāvās no Entrima.

Entrims sameklēja izeju un, aši uzmetis istabai skatienu, pārliecinājās, ka tur atradīsies drošībā. Tā gan grima tum­sā, taču blāvajā apgaismojumā viņš saskatīja durvju ailas ap­veidus pretējā sienā trīsdesmit pēdas tālāk.

Iebāzis roku kabatā, Entrims sataustīja detonatoru un pa­vēlēja Malonam: Nekustieties! Nenolaizdams ieroci, viņš atmuguriski kāpās uz blakus telpu.