Karaļa viltība

29 NODAĻA

Malons kā bulta metās uz durvju pusi, taču kāpņu augš­galā apstājās. Tāpat kā viņa Kopenhāgenas namā, arī šeit kāp­nes vijās lejup uz labo pusi, vienīgi trīs kāpņu laukumiņu vie­tā bija divi. īans jau atradās viņam aiz muguras, taču Malons pagriezās un čukstus pavēlēja:

Tu nekur neiesi.

Es protu par sevi parūpēties.

Par to es nešaubos. Bet briesmas var draudēt mis Mē­rijai, un es nevaru raizēties ari par tevi.

Zēns laikam aptvēra. Ejiet viņai palīgā.

Paliec tepat, Malons vēlreiz norādīja.

Abpus kāpnēm stiepās koka margas. Viņš atspiedās ar ro­kām uz abām margām un pārlēca tām pāri, klusi piezemē­damies uz kāpņu laukumiņa. Izrīkojies tā vēlreiz, viņš no ze­mākā kāpņu posma vērās lejup uz pirmo stāvu, kur atradās grāmatu veikals. No tā viņu šķīra piecpadsmit pakāpieni, un ikkatrs no tiem varēja pavēstīt par viņa klātbūtni. Taču Ma­lons nepaguva izšķirties par turpmāko rīcību zemāk pavī­dēja ēna.

Tad parādījās vīrs.

Tas devās pie kāpnēm.

Malons veikli ieslīdēja otrā stāva durvju ailā un pavērās gar stenderi. Viens no vīriem, kurš nupat bija atradies uz ielas, tuvojās. Tikko nācējs atradās pusceļā uz otro stāvu,

Malons izbrāzās no paslēptuves un, atkal izmantodams abas margas par atbalstu, iespēra svešajam pa seju. Tad viņš lēca uz priekšu, piezemējās un, soļiem dimdot uz ozolkoka pa­kāpieniem, steidzās lejup, kamēr uzbrucējs nokrita uz grī­das un aizvēlās starp plauktiem. Apdullušais vīrietis lūkoja piecelties, taču sitiens ar dūri pa žokli viņu atkal noguldīja. Malons viņu aši pārmeklēja un atrada deviņmilimetrīgo pistoli.

Turēdams ieroci šaušanas gatavībā, viņš zagās uz priekšu.

No letes viņu šķira trīs plauktu rindas.

šeit! vīrietis uzsauca. Es tevi gaidu.

Skatiens aizslīdēja pie ielas durvīm tās bija aizvērtas. Caur logu durvīs varēja redzēt garāmgājējus slīdam turp un šurp pa aptumšoto ietvi. Viens gājējs apstājās, paraustīja aiz­slēgto durvju rokturi un devās tālāk.

Malons izstiepa ieroci sev priekšā.

Pie pēdējās plauktu rindas viņš apstājās un zagšus parau­dzījās gar stūri.

Otrs iebrucējs bija sagrābis mis Mēriju no mugurpuses un turēja ieroci viņai pie labajiem deniņiem.

Lēni un prātīgi, svešais izrīkoja.

Malons turpināja tēmēt, gatavs izšaut. Un jēga?

Zibatmina.

"Kas ir šis cilvēks? Un kā viņš zināja, kur jānāk?"

Man tās zibatmiņas nav, Malons atzinās un joprojām vērsa ieroci pret svešinieku.

Vajadzētu tikai vienu vienīgu izdevību, lai izrēķinātos ar šo mērgli.

Zibatmiņa ir pie puikas, uzbrucējs secināja. Kur ir puika?

Kā tu zini?

Man vajag zibatmiņu.

Atdodiet to viņam, mis Mērija lūdza.

Sievietes balsī nemanīja baiļu.

Vai tā ir pie jums? Malons sievietei jautāja.

Metāla kārbā. Zem letes.

Skat, kādi jaunumi. Bet mis Mērijas acu skatiens iedroši­nāja. Viņa gribēja, lai to dara.

Pavisam lēnām Malons tuvojās letei.

Nepazīstamais ar gūstekni stāvēja pie letes pašā galā. Ma­lons ieslīdēja aiz letes un sataustīja plauktos metāla kārbu. Joprojām turēdams uzbrucēju uz grauda, viņš ar kreiso ro­ku pacēla kārbas vāku. Tajā glabājās mārciņu un peniju mo­nētas, un ari zibatmiņa. Tāda paša lieluma un apveida kā tā, kuru viņš bija iepriekš lietojis.

Malons to izņēma no kārbas.

Pasvied šurp!

Viņš paklausīja.

īans notrausās lejā, izmantojot margas, gluži tāpat kā Ma­lons. Nonācis kāpņu pakājē, viņš ieraudzīja vīrieti turam ie­roci mis Mērijai pie galvas.

Redzot sievieti briesmās, īanu pārņēma izbailes. Mis Mērija bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas pret viņu iz­rādīja patiesu laipnību. Viņa rūpējās par zēnu, nekad no viņa neko neprasīdama un negaidīdama. Lūgdama zēnu pārlaist naktis veikalā, it kā tāpēc, lai pieskatītu mantas, mis Mērija deva iespēju viņam patverties no aukstuma. Ne viens, ne otrs nebija runājis par šā piedāvājuma patieso mērķi, taču abi to labi zināja. Viņš bija atgriezies staļļu iekšpagalmā pēc plast­masas maisiņa tālab, ka grāmatas varēja aizvest vajātājus pie mis Mērijas. Turklāt grāmatas atgādināja viņam par šo vei­kalu, par labdares kluso balsi, laipno izturēšanos. "Ja vien kādreiz man būs māte, ceru, ka tā būs līdzīga mis Mērijai."

Varēja saklausīt Malona balsi, pēc tam ierunājās mis Mē­rija tika pieminēta zibatmiņa metāla kārbā.

lans pasmaidīja.

Mis Mērija tēloja lieliski.

Svešais pamāja ar ieroci, likdams Malonam pasviest zibatmiņu. lans izmantoja brīdi, kad uzbrucējs noķer ierīci, un iz­vilka grāmatu no tuvākā plaukta.

Ja izdotos novērst svešā uzmanību, Malons varētu rīko­ties.

Zēns cieši satvēra grāmatu, strauji atvēzējās un uzsauca:

Ei, jampampiņ!

Malons dzirdēja īana balsi un ieraudzīja, ka viņš met vī­ram ar grāmatu. Nepazīstamais pacēla roku, lai atvairītos. Malons izmantoja šo brīdi, lai rūpīgāk notēmētu, taču nepa­guva izšaut mērķis metās pa kreisi.

Gulties! viņš iekliedzās.

Mis Mērija nekavējoties nogūlās uz grīdas.

Rūpīgi notēmējis, Malons izšāva pa grāmatām tai pusē, kur vīrietis bija paslēpies.

Kur palicis īans?

Pie pirmās plauktu rindas Malons gar grāmatām mēģināja saskatīt kādu kustību veikala otrā pusē. Divas plauktu rin­das tālāk pazibēja ēna, un viņš skrēja pa eju starp plauktiem un skatlogu, par aizsegu izmantodams koka plauktu gala sienas.

Necelieties augšā! Malons vēlreiz skaļi piekodināja mis Mērijai un lanam.

Vismaz ārdurvis ir piesegtas.

Bet tad viņš atcerējās par kāpnēm.

Pa tām kāds dimdināja augšup, un Malons aizskrēja turp. Durvīm viņš tomēr tuvojās piesardzīgi, turoties vienā malā. Aši pametis skatienu gar stenderi, viņš kāpņu laukumiņā ie­raudzīja otru svešo vīrieti.

Pēdas attālumā pret betona grīdu nobūkšķēja divas lodes.

Mis Mērija kopā ar lanu paslēpās aiz letes, tāpēc Malons saka rīkoties izšāva, lai atbrīvotu sev ceļu, un steidzās augšup pa kāpnēm.

Nonācis otrā stāva kāpņu laukumiņā, viņš piespiedās pie sienas blakus durvīm un ielūkojās istabā. Telpa izrādījās tuk­ša, taču logs bija atvērts. Aiz tā varēja saskatīt ugunsdzēsē­ju kāpnes. Viņš piesteidzās pie loga. Lejā pa tumšu šķērsie­lu, kas stiepās aiz ēkas, bēga vīrietis.

Atskanēja šāvieni.

Lejā.

Grāmatu veikalā.

Un šķīda stikls.

Un atkal dārdēja šāvieni.

Ketlīna no ietves lūkojās Any Old Books veikalā pa lielo skatlogu un redzēja pie letes slēpjamies pavecāku sievieti un jaunu zēnu. No viņiem pa labi starp plauktiem kājās trausās vīrietis. Tas pieliecās un pavilka augšup vienu bikšu staru, atsegdams ieroci makstī, kas piesprādzēta pie kājas. Ketlīna zem mēteļa sataustīja Metjūsa izsniegto pistoli un tai pašā laikā centās atvērt durvis.

Aizslēgtas.

Viņa iespēra pa durvju apakšējo daļu, taču koks izturēja.

Bruņotais vīrietis jau bija izslējies stāvus un tuvojās plauk­tu galam.

Ne vecā sieviete, ne zēns to neredzēja.

Ketlīna atkāpās un pacēla ieroci.

Vīrietis viņu ieraudzīja un pieplaka grīdai, un Ketlīna iz­šāva cauri durvju loga stiklam.

Pašķīda lauskas.

/

Garāmgājēji pajuka kur kurais.

Iespiedzās kāda sieviete.

Ar skatienu Ketlīna meklēja bruņoto vīrieti.

Taču neatrada.

Tad viņš parādījās labajā pusē citā plauktu ejā tālāk no sievietes un zēna, taču tagad varēja netraucēti izšaut uz Ketlīnu. Viņa pavirzīja ieroci pa kreisi un atkal raidīja lodi pa caurumu, ko bija radījis pirmais šāviens. Vīrietis slēpās aiz plaukta galasienas, kas acīmredzot bija darināta no cieta ko­ka. Skatienam parādījās ierocis. Tiklīdz atskanēja šāvieni, Ketlīna metās guļus uz ietves un sauca:

Visiem gulties!

Vairums cilvēku bija aizbēguši, daži pat izskrējuši uz ie­las braucamās daļas.

Daži bija apgūlušies uz vēsā ietves asfalta.

Uz viņu pusi nospindza trīs lodes.

Veikalam tuvojās citi gājēji tie redzēja kņadu, bet neno­jauta cēloni.

Tuvumā sastājās tikko pienākušo cilvēku pulciņš.

Ketlīna pievērsās veikalam un ieraudzīja vīrieti izskrienam pa durvīm un iejūkam pūlī. Viņa pietrūkās augšā un no­mērķēja.

Taču šāviena ceļā bija pārāk daudz cilvēku.

Straujiem soļiem Malons atgriezās kāpnēs, noskrēja lejā un apstājās.

īan! Mis Mērija!

No ielas varēja saklausīt cilvēku saucienus, acīmredzot bi­ja izsists durvju logs.

Mēs esam te! mis Mērija uzsauca.

Viņš pieskrēja pie letes un pārliecinājās, ka ne viens, ne otrs nav ievainots.

Desmit pēdu attālumā stāvēja nepazīstama sieviete. Ap­tuveni trīsdesmit piecus gadus veca, īsiem kastaņbrūniem matiem, tieva, pievilcīga, ģērbusies smilškrāsas mētelī. La­bajā rokā viņa turēja nolaistu pistoli, stobrs vērsās pret grīdu.

Kas jūs tāda esat, nolāpīts? viņš noprasīja.

Ketlīna Ričardsa. Smago organizēto noziegumu pārval­des aģente. Esmu te oficiālās darīšanās.

Strādājot Tieslietu ministrijā, Malonam bija nācies sadar­boties ar šo institūciju.

Kādā nolūkā esat te?

Patiesībā, mister Malon, es cerēju dzirdēt jūsu atbildi uz šo jautājumu.