Karaļa viltība

3 1.nodaĻa

Malons vēroja Ketlīnu Ričardsu, kas turēja ieroci rokā gar sāniem, taču ne uz bridi neatrāva no viņa skatienu. Arī viņš žņaudzīja ieroci plaukstā. Pagriezies pret mis Mēriju, viņš jautāja: Kas te notika?

Vīrs, kurš nokrita pa kāpnēm, mēģināja aiziet, taču šī policiste izšāva cauri logam.

Viņam pie kājas bija piesprādzēta maksts ar ieroci, Ričardsa piemetināja. To viņš nomērķēja uz mani. Es nolē­mu negaidīt.

Tas džeks sāka šaudīties, iejaucās īans. Cilvēki pa­juka uz visām pusēm. Viņa… īans norādīja uz Ričardsu. …nogūlās uz asfalta. Tad viņš aizmuka.

Pārāk daudz cilvēku uz ielas, netiku pie šāviena, Ričardsa taisnojās.

Un neviens nav ievainots?

Ričardsa papurināja galvu. Visi ir sveiki un veseli.

Sirēnu kaukoņa pieņēmās skaļumā.

Metropoles policija, Ričardsa paskaidroja. Ļaujiet man visu nokārtot ar viņiem.

Labprāt. Mēs ejam prom.

Būtu labi, ja jūs tomēr pārdomātu, mister Malon. Man ar jums jārunā. Vai varat uzkavēties vēl mazliet, vismaz tik ilgi, kamēr es tieku galā ar policiju? Man būtu vajadzīgas vien dažas minūtes.

Viņš apsvēra lūgumu. Kāpēc gan ne?

Turklāt viņam pašam bija radušies daži jautājumi.

Kāpiet augšstāvā! mis Mērija piedāvāja. Gaidiet dzī­voklī, līdz policija aizies. Es iešu talkā šai jaunajai dāmai. Va­ru apgalvot, ka tas bija neizdevies aplaupīšanas mēģinājums. Viņa iejaucās un aizbiedēja zagļus.

Malonam nekas nebija pretī.

Labi. Mēs ar lanu būsim augšstāvā.

Ketlīna ātri novērtēja Kotonu Malonu. Dedzīgs. Kon­centrējies. Un drošsirdīgs. Runājot neizrādīja ne mazāko šaubu.

Viņai nebija citu iespēju kā vien šaut pa uzbrucēju, kad tas atradās veikalā. Tas bija atbildējis ar pretuguni, un viņa bai­dījās par garāmgājēju drošību. Bet vai nu pretinieks bija vis­sliktākais šāvējs pasaulē, vai arī bija tīšām tēmējis augstu, lai nepakļautu cilvēkus briesmām. Ņemot vērā pēdējo dažu stun­du laikā uzzināto, Ketlīna sliecās drīzāk ticēt otrajam secinā­jumam, un tas vienīgi vairoja jau tā augošo neizpratni.

Sirēnas kauca aizvien tuvāk, un drīz ielas malā apstājās divas Metropoles policijas automašīnas ar mirgojošām bāk­ugunīm. No tām izkāpa četri policisti formastērpos un ie­steidzās veikalā. Ketlīna jau bija pacēlusi savu dienesta ap­liecību, bet policistu vienības komandieri tas acīmredzot neinteresēja.

Atdodiet ieroci.

Kāpēc man tas būtu jādara? Ketlīna atjautāja.

Kāds mēģināja aplaupīt manu veikalu, iejaucās mis Mērija. Viņam bija ierocis. Šī sieviete viņu aizbiedēja.

Divi policisti nostājās sardzē pie ārdurvīm. Abi pārējie iz­turējās tik vienaldzīgi, it kā viņus neinteresētu pastrādātais noziegums.

Ieroci! policists atkārtoja.

Viņa pasniedza tam pistoli.

Ņemam ciet!

Otrs atlauza Ketlīnai rokas aiz muguras.

Viņa apcirtās, izmantoja prettvērienu un ietrieca ar ceļ­galu vīrietim pa vēderu. Kad uzbrucējs sāpēs saliecās, vi­ņa iespēra vēlreiz un pagriezās, lai izrēķinātos ar otru po­licistu.

Uz grīdas! tas pavēlēja, notēmējis ar ieroci.

Ketlīna nenobijās. Kālab jūs tā rīkojaties?

Nekavējoties!

Policisti pameta savas pozīcijas pie durvīm un nostājās no viņas pa labi. Ketlīna apsvēra iespēju pretoties, taču atzina, ka vienai pret trim nav daudz izredžu.

Rokas augšā! izrīkoja pirmais policists. Un gulties uz grīdas!

Viņa paklausīja, un policisti savažoja viņai rokas aiz mu­guras ar plastikāta saitēm, kas iegriezās miesā.

Tad Ketlīnu uzrāva kājās un izveda no veikala.

Malons pagriežas pret Ianu un noprasīja: Kur ir zibat-

mina?

/

Zēns smaidīja. Biju pārliecināts, ka mis Mērijas gājiens jūs neapmuļķos.

Veikala īpašniece pārāk ātri bija padevusies un norādījusi uz metāla kārbu turklāt zibatmiņa bija citā krāsā.

Zēns izvilka zibatmiņu no bikšu kabatas un pasvieda vī­rietim.

Mis Mērija ir diezgan gudra, vai ne? īans noteica. Ir gan. Un arī bezbailīga. Viņa spēja blefot pat ar ieroča stobru pie galvas. Pieņemu, ka tie viri mazliet iekarsis, tik­līdz būs sapratuši, ka ir apvesti ap stūri.

Tas var radīt neērtības. Vai jūs varētu parūpēties par mis Mēriju? īans vaicāja.

Vari uz to paļauties.

Malons grozīja zibatmiņu pirkstos, atsaukdams atmiņā vi­su, ko bija lasījis tās failos. Ar paroli aizsargātais fails katrā ziņā ir visbūtiskākais.

Kāpēc tu aizbēgi no kafejnīcas? viņš jautāja īanam, jo iepriekš atbildi tā arī nebija saņēmis.

Man nepatīk sveši cilvēki. īpaši tādi, kas izskatās pēc policistiem.

Es arī esmu tev svešs.

Jūs esat citāds.

Kas nobiedēja tevi automašīnā tovakar, kad tu nozagi zibatmiņu?

lana vaibsti it kā sastinga, viņš apsvēra jautājumu. Kurš teica, ka es biju nobijies?

To skaidri varēja redzēt.

Tie abi varēja mani novākt. To rādīja vecā vīra seja, pirms ielaidu šiem acīs piparu gāzi. Viņš gribēja atgūt zibat­miņu un pēc tam mani nogalināt. Neko tādu man nebija ga­dījies piedzīvot. Zēns mirkli klusēja. Jums taisnība. Tas mani biedēja.

Malons apzinājās, cik grūti nākusi tāda atzīšanās, sevišķi cilvēkam, kurš neuzticas nekam un nevienam.

Tamdēļ es kafejnīcā no jums aizbēgu. Es ieraudzīju vī­rus mēteļos, viņiem bija tāds pats skatiens. Man tādi nepa­tīk. Nekad agrāk mani neviens nav gribējis nobeigt.

Tad tāpēc tu aizbrauci uz Savienotajām Valstīm?

īans pamāja. Viendien saskrējos ar to džeku. Viņš pie­dāvāja doties uz Štatiem, un es nodomāju, ka tā varētu būt piemērota vieta. Varēja manīt, ka viņam draud nepatikša­nas. Bet labāk tā, nekā palikt tepat. Es tikai gribēju tikt prom.

Apakšstāvā valdīja klusums.

Malons sameklēja savu mobilo tālruni un ievadīja pirmīt iedoto numuru.

lans un zibatmiņa ir te, viņš pavēstīja Entrimam. Bet mums ir aizķeršanās.

Viņš izklāstīja notikušo, neaizmirsdams aprakstīt arī ne­pazīstamo aģenti no Smago organizēto noziegumu pār­valdes.

Man nepatīk, ka iesaistījušās varas iestādes, Entrims atzina. Vai jūs varēsiet tikt prom?

Tā esmu paredzējis. Kā jūtas Gērijs?

Lieliski. Te ir klusums.

Te? Kur tas ir?

Pa nešifrētu tālruni nestāstīšu. Kad būsiet gatavi doties prom, piezvaniet vēlreiz, un es nosaukšu satikšanās vietu. Un, Malon… jo drīzāk, jo labāk.

Tur jums taisnība.

Viņš beidza sarunu un atkal iedomājās par to, kas no­tiek ārā.

Tālab viņš piegāja pie loga paskatīties.

Ketlīnu izveda uz ielas, rokas viņai bija sasietas uz mu­guras. Policisti aizturēja gājējus, lai varētu šķērsot ietvi, un viņai riebās izteiksme apkārtējo sejās visi šķita prātojam, kas ir šī sieviete un ko viņa nodarījusi. "Kāda jēga mani aiz­turēt? Lai pazemotu? Es esmu ilggadēja pārvaldes darbiniece un neko sliktu neesmu pastrādājusi."

Viņi pārgāja pāri ielai pie policijas automašīnas, kam aiz­mugures durvis bija atvērtas. Ketlīnai palīdzēja iekāpt, un durvis aizcirtās. Kamēr ārpusē rosījās un trokšņoja cilvēki, viņa sēdēja mēmā klusumā. Pa aptumšotajiem auto logiem pavērās skats uz grāmatveikalu un mis Mēriju. Neviens no

("otriem policistiem pat nebija papūlējies runāt ar veikala īpaš­nieci, un viss izskatījās arvien aizdomīgāk. "Kas īsti notiek?"

Malons vēroja, kā Ričardsu ar sasietām rokām ved pāri ielai un iestumj policijas automašīnas aizmugures sēdeklī.

Kāpēc viņu savāca? īans jautāja.

Varbūt viņa tomēr nebija no tās pārvaldes?

Bija gan, īans iebilda.

Bija jāpiekrīt. Viss liecināja par to, ka viņa nemelo.

Satiksme šaurajā ielā atjaunojās, un automašīnas lēni ie­kustējās uz abām pusēm. Abi policijas automobiļi stāvēja ie­las pretējā pusē pie ietves, bākugunīm joprojām mirgojot. "Ko lai tagad iesāk? Skaidrs, ka ar Ketlīnu Ričardsu nekāda saruna nesanāks. Vai vajadzētu atdot zibatmiņu Entrimam un doties mājup?" Malons prātoja.

Kaut kas nebija kārtībā.

"Kā tie divi vīri zināja, ka jāierodas šai grāmatu veikalā? Kā aģente zināja, kurp jādodas? Tā, kura zināja manu vār­du?"

Un īana drošība joprojām bija apdraudēta.

Ielas malā apstājās melns sedans, un no tā izkāpa vīrie­tis. Gados. Sirmiem matiem, uzvalkā ar vesti. Soļodams ar spieķa palīdzību, viņš šķērsoja pretējo joslu, apgāja apkārt policijas automobilim, kurā sēdēja sasaistītā aģente, atvēra aizmugures durvis un cienīgi iesēdās viņai blakus.

īans neticeja savam acīm. Veco vīru ar spieķi viņš nemū­žam neaizmirsīs.

Tovakar mašīnā pie Oksfordas loka stacijas sēdēja virs, kurš gribēja atgūt zibatmiņu, zēns ierunājās. Un lika ot­ram mani nogalināt. Tas ir viņš.