Karaļa viltība

2 1 nodaĻa

Malons Holbornas tuvumā sameklēja interneta kafejnīcu un uzreiz nopētīja visus apmeklētājus. Lielākoties pusmūžā. Neievērojami. Droši vien juristi tas būtu loģiski, jo viņi at­radās netālu no Tiesu inniem. Viņš iegādājās interneta laiku un sāka strādāt. lans kavējās turpat līdzās un izrādīja inte­resi, pat nemēģinādams aizbēgt. Malona tālrunis vēl aizvien klusēja, un viņš sāka bažīties. Pie spriedzes bija pierasts, ta­ču pavisam citāda ir sajūta, ja apdraudēts paša tuvinieks. Mierināja doma par to, ka Gērija sagūstītajiem zēns ir viņu vienīgais trumpis un viņi to zina.

Viņš iesprauda datorā zibatmiņu.

Parādījās trīs faili.

To izmēri bija dažādi viens fails mazs, pārējie diez­gan lieli.

Vispirms Malons noklikšķināja uz mazākā.

Tas atvērās.

Elizabetei I bija četrpadsmit gadi, kad nomira viņas tēvs Henrijs VIII un tronī kāļ)a viņas pusbrālis Edvards VI. Ketrīna Parra, viņas tēva atraitne, ātri uzzināja, ko nozīmē būt bijušajai karalienei viņai liedza jelkādi saistīties ar savu pa­dēlu. Reģenta padome, kuru iecēla atbilstoši Henrija VIII tes­tamentam, pārņēma visu varu valstī. Edvards Seimūrs, jau­nā karaļa tēvocis, panāca savu apstiprināšanu Lorda protektora amatā. Lai remdētu Parras sirdssāpes, viņai uzti­cēja savā namā uzņemt jauno Elizabeti šajā savrupmājā no sarkaniem ķieģeļiem Temzas krastā Elizabete dzīvoja maz­liet ilgāk par gadu.

Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā uzradās agrā­kais Ketrīnas Parras aplidotājs Tomass Seimūrs, Lorda pro­tektora brālis un otrs Edvarda VJ tēvocis. Savulaik Henrijs VIII bija Tomasam Ketrīnu atņēmis, kad nolēma iecelt šo lēdiju sa­vas sestās sievas godā. Turpat laikabiedra apraksts vēstīja, ka Tomass ir "kvēls savā drosmē, smalks uzvedībā, cēls iznesī­bā, krāšņu balsi, bet savā būtībā tāds patukšs". Vienlaikus viņš bija pārgalvīgi godkārīgs un cietsirdīgs egoists. Mūsdienās viņu sauktu par cilvēku, kas spēj izraisīt uzticību un ar šar­mu un viltu pārliecināt upurus rīkoties pretēji tam, kā tie ie­cerējuši.

Kā jaunā karaļa tēvocim piedienas, Tomass kļuva par Sjūdli baronu un saņēma Lorda augstā admirāļa titulu. It kā mie­rinājums, taču viņš sirdījās, jo brālis bija kļuvis par Lordu pro­tektoru. Tādēļ Tomass nosprieda uzlabot stāvokli. Vecpuiša gods dāvāja dažādas iespējas, un gudri noslēgtas laulības spē­tu radikāli mainīt spēku samēru. Henrija VIII testaments strikti noteica, ka viņa meitas Mērija un Elizabete nedrīkst apprecēties bez reģenta padomes apstiprinājuma. Tomass centās iegūt atļauju apprecēt vienu vai otru meitu, taču tika norai­dīts un pievērsa uzmanību karalienei atraitnei.

Ketrīna Parra tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā bi­ja trīsdesmit četrus gadus veca un joprojām daiļa. Viņi ar Seimūru savulaik mīlējuši viens otru, tādēļ bija skaidrs, kāds būs iznākums pēc tam, kad viņš ieradās Čelsi un sāka aplidoša­nu. Kādā pavasara dienā viņi paslepus apprecējās, un jaunais karalis dāvāja savu svētību tikai dažus mēnešus vēlāk.

Un pēc tam sākās dīvainības. Seimūrs, Parra un Elizabete dzīvoja kopā Čelsi īpašumā vai laukos Henvērtā, vai arī Seimūrpleisā, Tomasa Londonas rezidencē. Valdīja dabiska, jaut­ra gaisotne. Celsi īpašumā Seimūrs pasāka apmeklēt Elizabe­tes istabas agros rītos, lai novēlētu labu dienu un šad tad uz­plīkšķināja viņai pa sēžamvietu. Tā viņš izrīkojies arī ar citām mājas jaunavām, ja Elizabete tobrīd bijusi gultā, viņš atvēris aizkarus un mēģinājis ielīst pie viņas gultā. Liecinieki stāsta, ka Elizabete tādos brīžos sarāvusies zem segām, meklēdama glābiņu. Vienrīt viņš pat raudzījis meiteni noskūpstīt, taču Eli­zabetes guvernante Keita Ešlija viņu aizdzinusi. Pēc kāda lai­ka Elizabete sākusi celties agrāk un saģērbties, lai būtu gatava viņa apmeklējumiem. Lēdija Ešlija sāka apbērt Seimūm ar pār­metumiem, taču viņš savu rīcību nenožēloja. Pana sākumā uz­skatījusi to par nevainīgu izklaidi, taču drīz savas domas mai­nījusi. Viņa dusmojās par vīra flirtu ar princesi un aptvēra, ka apprecēta vien tālab, ka padome noraidījusi viņa lūgumu at­ļaut laulību ar Mēriju vai Elizabeti. Viņa bijusi trešā izvēle. Ta­gad Tomass Seimūrs centās iegūt Elizabetes labvēlību.

Bet ar kādu nolūku?

Tūkstoš piecsimt četrdesmit astotajā gadā Parra jau bija stāvoklī ar Seimūra pirmo bērnu. Tolaik dzemdības trīsdesmit piecu gadu vecumā bija bīstamas. Un februārī Parra pieķēra princesi Elizabeti sava vīra Seimūra apskāvienos. Parra par šo jautājumu skaidrojās ar lēdiju Ešliju. Diemžēl vēsture šo sa­runu nav saglabājusi. Vismaz tā bija uzskatīts līdz šim.

Karalienes atraitnes dusmas krita pār lēdijas Ešlijas gal­vu. Viņa vainoja guvernanti nepietiekamā jaunās princeses uz­raudzībā. Taču lēdija Ešlija skaidri un gaiši pateica, ka Lords admirālis Seimūrs ir pavēlējis viņai aiziet.

Vai tad jūs nesaprotat? karaliene atraitne jautāja Ešlijai. Lai nu kam, bet jums taču tas būtu jāsaprot!

Iestājās klusums pietiekami ilgs, lai Parra atskārstu, ka lēdija Ešlija patiesībā saprot gan. Pavisam labi. Karaliene at­raitne jau bija prātojusi, cik daudz šī paklausīgā sieviete zi­na. Tagad tas bija nepārprotami skaidrs.

Šis fragments ir iztulkots tieši tā, kā rakstīts Roberta Sesila pie­zīmēs (tikai mazliet mūsdienīgākā valodā). Man izdevās atšifrēt kodu un izlasīt piezīmju tekstu. Šie vārdi ir apstiprinājuši mūsu aizdomas. Ketrīna Parra zināja ne tikai noslēpumu, kuru viņas vīrs Henrijs VIII izpauda, gulēdams uz nāves gultas, bet arī to, kas noticis pirms tam un kas karalim palicis tumsā tīts. Seimūra mī­las izpausmes bija tik neatlaidīgas, ka tūkstoš piecsimt četrdes­mit astotā gada augustā Ketrīna pavēlēja Elizabetei atstāt viņas namu. Elizabete un karaliene atraitne vairs nekad nesatikās, jo piecus mēnešus vēlāk Parra nomira. Tomass Seimūrs pat neiera­dās uz sievas bērēm un nevilcinoties uzmeklēja princesi Elizabe­ti, no jauna iecerēdams viņu apprecēt. Taču no viņa nodomiem nekas neiznāca.

Malons pārtrauca lasīt.

īans stāvēja viņam blakus, lasīdams līdz ar viņu.

Ko tas nozīmē? īans pavaicāja.

Labs jautājums. Acīmredzot Ferovs Karijs veicis intere­santu vēstures izpētes darbu.

Vai tas vīrs, kurš gāja bojā Oksfordas loka stacijā?

Tās ir viņa piezīmes. Malons pamāja. Kāds ziņojums, ko viņš rakstīja.

Tad viņš atkal pievērsās tekstam ekrānā.

Tagad no Roberta Sesila piezīmēm mēs zinām par vēstuli, ko Ketrīna Parra atstājusi Elizabetei un kas nogādāta tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada Ziemassvētkos, četrus mēnešus pēc Parras nāves. Cik noprotams, tā rakstīta pirms tam, kad Parra piedzem­dēja meitiņu. Šis rakstu darbs atklāj daudz un atbild uz daudziem jautājumiem. Es to iztulkoju un pielaboju redakciju atbilstoši mūs­dienu rakstības un vārdu izmantošanas likumiem.

Man nekas cits neatlika, kā sūtīt tevi prom. Lūdzu, piedod man, bērns es allaž esmu uzskatījusi tevi par savu, mans bērns, lai arī mūs nevieno asinsradniecība. Taču mūs vieno saistība ar tavu tēvu. Mans pašreizējais vīrs ir cilvēks bez rak­stura un rūpējas tikai par paša labumu. Tu visādā ziņā būsi to ievērojusi un redzi, kādu ļaunumu un briesmas viņš rada. Viņš nezina, ko meklē, un viņš nebūtu tā vērts, lai viņam uz­ticētu patiesību par tevi. Dievs tev dāvājis lieliskas rakstura īpašības. Allaž tās pilnveido un pūlies uzlabot, jo es uzskatu, ka debesis tev lēmušas tapt par Anglijas karalieni.

Tieši tāds teksts atrodams Sesila piezīmēs. Ir arī citi, līdzīgi un tikpat pārliecinoši. Visas norāda, ka leģenda ir patiesa.

Vēstījums turpinājās ar stenogrāfiskiem apzīmējumiem, it kā Karijs būtu iecerējis stāstījumu pabeigt vēlāk. Malons pār­skrēja tiem ar acīm, ievērodams vairākās vietās pieminētu Hetfīldhausu, Roberta Sesila lauku īpašumu uz ziemeļiem no Londonas, un Elizabetes I "Portretu ar varavīksni", kas tur atrodams. Vairs nekur netika runāts par leģendu lai kāda tā būtu un tās patiesumu. Tomēr beigās bija piezīme: "Skaidri zināt iespējams, vienīgi aizbraucot un apskatot."

Otrs, vislielākais, fails, saturēja ar roku rakstītu piezīmju grāmatas lapu attēlus lappuses zeltaini zaļā krāsā un ar mīklainām rakstu zīmēm. Faila nosaukums bija "Sesila pie­zīmes, oriģināls". Acīmredzot tiktāl Karijs bija spējis iztul­kot. Skaidrojumu vai citu ierakstu failā nebija.

Trešo failu atvērt nevarēja.

Tas bija aizsargāts ar paroli.

Pats par sevi saprotams, tas bija vissvarīgākais fails.

Kā var dabūt paroli? īans jautāja.

Speciālisti prastu tādu apiet.

Iezvanījās Malona tālrunis.

Mister Malon, sacīja kāds nepazīstams cilvēks. Mēs izglābām Gēriju.

"Vai es pareizi saklausīju?"

Mēs jau piebraucam pie jūsu atrašanās vietas.

Viņš aši paskatījās pa kafejnīcas ielas puses logiem.

Pie ietves pieripoja automašīna.

Paliec tepat, Malons pavēlēja īanam un izsteidzās uz ielas.

Automašīnas aizmugures durvis atvērās, un izkāpa Gērijs.

Paldies Dievam!

Kā jūties? viņš vaicāja dēlam.

Labi, zēns atteica.

No automašīnas izkāpa vīrietis. Gara auguma, platiem pleciem, plāniem matiem. Aptuveni piecdesmit gadus vecs. Viņam mugurā bija neaizpogāts tumši zils mētelis, kas snie­dzās līdz ceļgaliem. Apgājis automašīnu no otras puses, viņš tuvojās Malonam un pastiepa roku sveicienam.

Bleiks Entrims.

Šis vīrs mani atrada, Gērijs pavēstīja.

No priekšējiem sēdekļiem iznira vēl divi vīri garos mē­teļos. Malonam tāda āriene bija pazīstama.

Jūs esat no CIP? viņš vaicāja Entrimam.

Parunāsim vēlāk. Vai īans Danns ir kopā ar jums?

Tepat ir.

Pasauciet viņu!

Malons pagriezās pret kafejnīcu, taču pa logu īanu nere­dzēja, tādēļ viņš ietraucās kafejnīcā un nonāca pie datora.

Zibatmiņas tur nebija.

īana arī ne.

Skatiens pārslīdēja telpai, un viņš pamanīja durvis, kas ve­da uz virtuvi. Ieskrējis pa tām, viņš apjautājās par īanu di­vām sievietēm, kas gatavoja ēst.

Zēns izskrēja pa sētas puses durvīm.

Izgājis pa durvīm, Malons nonāca tumšā, tukšā šķērsielā, kas piecdesmit pēdas tālāk nogriezās.

Neviena neredzēja.