Karaļa viltība

27. nodaĻa

Karaliene Elizabete, pēdējā no Tjūdoru dzimtas, nomira ne­precējusies. Kopš viņas nāves tūkstoš sešsimt trešajā gadā An­glijā notikušajām revolūcijām bijuši dažādi cēloņi, taču tās vienmēr grāva ģimenes. Džeimsa I dēlam nocirta galvu, un pēc Sadraudzības izveidošanas Čārlza II dēls Džeimss II bija spiests pamest troni, kad aristokrāti uzaicināja viņa vietā val­dīt Viljamu III. Pēc Viljama nevardarbīgās nāves divpadsmit gadus valdīja Anna, Džeimsa II meita, un pēc viņas tronī kā­pa Džordžs 1, kurš pa sieviešu līniju cēlies no Džeimsa I. Vi­ņa pēcteči joprojām sēž Anglijas tronī.

Pastāv pietiekami daudz norāžu, kas liecina par kādu fa­nātiski sargātu noslēpumu karalienes Elizabetes agrīnajā dzī­ves posmā. To norāda vairāki tālaika vēsturnieki, viešot zi­nāmu skaidrību j)ar šo jautājumu. Vēstulē Lordam protektoram Samersitam tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, kad princesei Elizabetei bija piecpadsmit gadi, sers Ro­berts Tirits raksta:

"Es no tiesas uzskatu, ka starp milēdiju Ešlijas kundzi un Naudaslāžu glabātāju [sers Tomass Perijsj pastāv slepens so­lījums neizpaust noslēpumu līdz pat nāvei un, ja tā ir, to no viņas nevienam neizdosies izzināt, ja nu vienīgi Viņa Majes­tātei Karalim vai arī jūsu Gaišībai."

Vieta, kas plašākai sabiedrībai zināma kā Bizli, ir pavi­sam citāda nekā tā, kuru ar šo vārdu pazīst mūsdienās. Biz­li, kur notiek šaušanas sacensības, atrodas Sari grāfistē līdzās ievērojamai kapsētai. Tā pilnā mērā apliecina savu nesenumu, cik nu vien jebkurš apvidus vecajā zemē tāds var būt. Vis­interesantākā vieta visā apkaimē ir Overkorta, savulaik Bizli muižas nams. Tā atrodas turpat pie Bizli baznīcas, un to no kapsētas atdala vien dārza vārtiņi. Māja patlaban pieder Gordonu ģimenei, un dokumenti pierāda, ka tā reiz bijusi daļa no karalienes Elizabetes īpašuma. Vēlāk muiža, kurā šis nams ietilpa, mainīja īpašniekus, un tagad nams kļuvis f)ar atseviš­ķu saimniecisko vienību. Pats par sevi saprotams, tur kādu lai­ku mājoja princese Elizabete, un vēl arvien ir apskatāma is­taba, kuru viņa apdzīvoja.

Vēl kāda lieta ir neapšaubāmi jāpatur prātā, runājot par Bizli sešpadsmitā gadsimta sākumā, no Londonas tur bi­ja salīdzinoši viegli nokļūt. Uz kartes novilkta līnija parā­da, ka pa ceļam kā bāzes atbalsta punkti bijuši Oksforda un Sairensestera, divi tālaika svarīgie centri taipusē, kuriem apkārt bija izbūvēti labi ceļi. Saskaņā ar tradīciju jauniņā princese Elizabete bērnībā koj)ā ar guvernanti nosūtīta uz Bizli, lai dzīvotu citā klimatā un Kotsvoldas kalnu spēcī­gais, smaržīgais gaiss stiprinātu viņas veselību. Apvidus dziedinošās īpašības bija labi zināmas viņas tēvam un daudziem citiem to aprindu cilvēkiem. Kamēr viņa uzturē­jās Overkorta, guvernantei Keitai Ešlijai tika nosūtīta ziņa, ka valdnieks dodas apraudzīt savu meitiņu, taču īsi pirms norunātā laika, kad monarha ierašanās tika gaidīta kuru katru brīdi, notika baismīga nelaime. Bērnam uzbruka jau­na kaite sākās akūts drudzis, un meitenīte nomira, pirms viņai paguva noorganizēt pienācīgu aprūpi un apkalpošanu. Guvernante baidījās paziņot šos jaunumus tēvam. Henrija VIII ātrā daba līdzcilvēkus darīja nelaimīgus. Izmisuma dzīta, sieviete noslēpa līķīti un steidzās uz ciematu cerībā atrast bērnu, ar kuru varētu aizvietot mirušo princesi, lai skumjā notikuma atklāsmes baismais brīdis tiktu novilci­nāts līdz laikam, kad Viņa Majestāte būs aizbraucis. Ta­ču ciematiņā iedzīvotāju bija maz un pat visā apkaimē ne­atradās nevienas meitenes vajadzīgajā vecumā. Gandrīz zaudējusi galvu jo laiks skrēja vēja spārniem, lēdija Ešlija uzņēmās vēl lielāku risku un meklēja aizvietotāju starp zēniem. Nabaga sievietei par laimi jo viņas dzīvība jau karājās mata galā, šis nodoms kļuva viegli piepildāms. Atradās zēns, turklāt tāds, kurš noderētu īpašajam mērķim un vēl labi zināms guvernantei. Piedevām viņš bija glītu vaigu, kas šais apstākļos bija svarīgi. Tā nu viņš tika ie­ģērbts mirušā bērna drēbēs jo abi bija līdzīga auguma. Kad parādījās karaļa svītas pirmais jātnieks, nabaga j)ārmocītā guvernante varēja atviegloti uzelpot.

Apciemojums aizritēja veiksmīgi. Henrijs neko nenojauta, jo viss bija noticis tik strauji, ka vēl pirms neilga brīža valdo­šo satraukumu nemanīja. Elizabete bija uzaugusi lielās bai­lēs no tēva, ar kuru tikās ļoti reti un kurš nebija radis piedzī­vot jebkādas neapvaldītas jūtu izpausmes no meitas puses. Tādējādi šī steidzīgā apciemojuma laikā nebija pamata jeb­kādām aizdomām.

Pēc tam pār šo krāpšanu krita tās loģiskais lāsts. Tie, kuri glabāja noslēpumu, neuzdrošinājās un nedrīkstēja atklāt pa­tiesību, jo mirušos atpakaļ dzīvē atsaukt nevar un valdonī­gais monarhs necieta ne mazāko kavēkli viņa vēlmēm un dzī­voja ar pārliecību, ka jaunāko meitu var izmantot par bandinieku lielajā politikas šaha spēlē, kurā viņš bija tik dzi­ļi iesaistījies.

Par laimi, tādu, kuri glabāja noslēpumu ja vien tādi pa­tiešām pastāvēja -, bija vien daži. Ja patiesi tādi notikumi risinājušies, līdz ar pašu viltvārdi tajos visādā ziņā bija ie­saistītas šādas personas: Keita Ešlija, Tomass Perijs un zēna vecāki. Vairāku ticamu iemeslu dēļ es esmu nācis pie secinā­juma, ka apmaiņa Bizli ciematā notikusi ap tūkstoš piecsimt četrdesmit sestā gada jūliju. Neviens cits laika posms ne pirms, ne pēc tam nevarēja cik mums zināms atbilst nepiecieša­majiem kritērijiem.

Malons pacēla acis pret mis Mēriju. Es nekad agrāk ne­esmu dzirdējis šo stāstu.

Tas gadiem bija zināms tikai Bizli ciemata apkaimē, un tad to atklāja Brems Stokers. Iespējams, tā ir tikai leģenda. Taču pēc Elizabetes Pirmās nāves ikgadējos Maija dienas svētkos Bizli ciematā gadsimtiem ilgi kāds jauns zēns vien­mēr tika ieģērbts Elizabetes kostīmā. Savādi, vai jūs tā ne­teiktu? Varbūt tajā tomēr ir kāda patiesības drumsla.

Viņš patiesi nezināja, ko teikt.

Neesiet tik satriekts, mis Mērija ieteicās. Padomā­jiet vien! Ja tā būtu patiesība…

Tieši to Malons pulējās aptvert kāpēc šāds fakts ir tik nozīmīgs, ka tagad, četrus gadsimtus vēlāk, CIP īsteno ope­rāciju nolūkā to izpētīt.

Ja tā padomā, mis Mērija sprieda, stāsti šķiet loģis­ki, ja ņem vērā to, kas ir zināms par pirmo Elizabeti.

Malons jau bija sācis atsaukt atmiņā visu, ko zināja par pēdējo Tjūdoru monarhu.

Viņa nodzīvoja līdz sirmam vecumam, mis Mērija klās­tīja, taču nekad neatdeva sevi vīrietim. Karaliene savu pie­nākumu zināja, proti, vajadzēja radīt mantinieku. Viņa zinā­ja, ko pārdzīvojis viņas tēvs, iekams tika pie dēla. Elizabetes gadījumā pat pietiktu, ja piedzimtu meita. Tomēr viņa ar no­lūku izvēlējās palikt bez bērniem un daudzkārt uzsvēra sa­vu nostāju publiski.

Prātā nāca kāds īpaši atzīmējams paziņojums karaliene uzstāja, ka neprecēsies "pat tad, ja viņai piedāvātu Spānijas karaļa dēlu vai atrastu kādu citu augstdzimušu princi".

Mums derētu to apspriest.

Izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapiņu, mis Mērija to pasniedza vīrietim. Mana māsa lieliski pārzina visu, kas saistīts ar Elizabeti. Viņa jums palīdzētu daudz vairāk. Es jau pirmīt ar māsu aprunājos, un viņu mans stāstījums sa­valdzināja. Māsa ar nepacietību gaidīs jūsu zvanu rit no rī­ta. Vina dzīvo īstmolzi.

Šo ziņu Malons grasijas nodot Entrimam. Bet patlaban man nepieciešams atrast īanu un zibatmiņu.

Viņš ir augšstāvā. īans sacīja, ka jūs, visticamāk, ieradīsieties vēl šodien. Aiz plauktiem pa labi, mis Mērija no­rādīja.

Vairāki apmeklētāji izgāja no veikala, un tad ienāca citi.

Malons paķēra Stokera grāmatu. Vai drīkstu?

Tad viņš ievēroja cenu uz lapiņas, kas bija ievietota starp grāmatas lapām. Divsimt mārciņu. Padārgi.

Patiesībā diezgan lēti. Esmu redzējusi šādu eksemplā­ru par lielāku naudu.

Vai jūs pieņemat American Express?

Mis Mērija papurināja galvu. Tā būs dāvana vienam grāmatu tirgotājam no otra. Es paglabāšu to jums zem letes.

Viņš pateicās un devās pa kāpnēm augšup.

Arī viņa Kopenhāgenas mājā bija vairāki stāvi. Pirmajā bi­ja ierīkots veikals, otrajā un trešajā glabājās grāmatas, bet augšējā stāvā atradās dzīvoklis, kuru viņš jau gadu sauca par savām mājām. Šim namam bija līdzīgs plānojums, vienīgi čet­ru stāvu vietā bija trīs. Malons atrada īanu plašā dzīvoklī.

Kāpēc tu bēgi? viņš noprasīja.

Zēns vērās ārā pa logu. Jums tas jāredz.

Vīrietis piegāja pie loga un paraudzījās lejup.

Otrpus ielas stāvēja divi vīri.

Viņi ieradās pirms brīža. Ar auto.

Citi gājēji plūda straumēm, taču abi vīrieši pat nepakustē-

Neizskatās lāgā, īans noteica. Malons bija vienisprātis.

Abi vīrieši devās pāri ielai uz veikaliņa durvju pusi.