Karaļa viltība

49. nodaĻa

īans līdz ar mis Mēriju iekāpa metro vagonā.

Viņš labi pārzināja Londonas metro, jo daudzreiz bija iz­pētījis plašākai sabiedrībai slēgtos nostūrus. Daži tuneļi dā­vāja patvērumu no ziemas spelgoņas un vasaras tveices, un te varēja droši uzkavēties ilgāk, ja vien viņu neuzgāja poli­cists vai metro darbinieks. Taču kopš dienas, kad mis Mēri­ja atļāva viņam sargāt savu veikalu, klaiņot metro tuneļos nebija vajadzības. īans bija kundzei pateicīgs vairāk, neka spētu to paust vārdiem, un priecājās, ka viņa šajā brīdī ir līdzās.

Abi apsēdās divās tukšajās vietās.

Nezinu, kā tev, bet man ļoti kārojas palasīt, ko vēl Ro­berts Sesils ir rakstījis, mis Mērija pačukstēja zēnam.

Viņš piekrita.

Sieviete sameklēja tālruni, atkal atvēra elektroniskā pas­ta vēstuli un atrada vietu, kur pirmīt beidza lasīt.

Kalpot karalienei es uzsāku tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā gada ceturtajā augustā. Tolaik es to nezināju, bet līdz viņas valdīšanas beigām bija palikuši vien pieci gadi. Šo krāp­šanas mēs ar karalieni pārrunājām tikai sešas reizes. No tām četras bija pēdējos viņas dzīves mēnešos. Pirmā reize man pa­lika atmiņā visvairāk.

jautā, ko vēlies, karaliene atvēlēja.

Es stāvēju Nonsačas pils guļamkambarī. Henrijs VIII bija ti/. būvējis to kā pasaku pili. Atšķirībā no Henrija pirmās mei­tas Mērijas, karalienei pils patika.

Jūsu tēvs mums lieliski pakalpoja, karaliene sacīja. Pateicoties viņam, mēs baudām šos panākumus un ilgo val­dīšanu. Mēs lolojam cerību, ka arī jūs nesīsiet mums laimi.

Tā būtu mana vienīgā vēlme.

Tad izrunāsimies un pieliksim šai lietai punktu.

Pagāja teju divas stundas. Tas bija stāsts par pārsteidzo­šu rīcību un uzdrošināšanos. Viņš bija Henrija VIII mazdēls,

vina tēvs dzimis ārlaulībā Elizabetei Blauntai, vina māte bi-

/ ' >

ja Hovarda, ievērojama lorda meita. Viņš bija dzimis nošķir­tībā un auga Hovardu uzraudzībā, un nevienam Tjūdoram par viņu nekas nebija zināms. Toreiz trīspadsmit gadus ve­cais zēns bija nevainīgs, ļoti labi izglītots un jau no bērnības mācīts, ka viņš ir īpašs. Visi tituli un privilēģijas, kuras bau­dīja viņa tēvs, zuda līdz ar tēva nāvi. Bija pagājis vien gads pēc tam, kad Džeina Seimūra dāvāja karalim likumīgu dēlu, un tādējādi nevienam Tjūdoram nebija nekādas daļas gar Henriju Ficroju vai viņa bērnu. Taču negaidītā princeses Eli­zabetes nāve un Tomasa Perija iecere viņas vietā ielikt karaļa mazdēlu bija laba izdevība Mērijas Hovardas acīs.

Tolaik viņam jau bija gari mati, vāji muskuļi un sievišķīgs augums. Patiesībā viņš mūžam jutās iesprostots. Miesa vī­rieša; prāts sievietes. Šī pretišķība bija plosījusi zēnu, kopš viņš varēja sevi atminēties. Mātes piedāvātā izdevība šim iz­misumam darītu galu. Viņš kļūtu par sievieti, stādamies prin­ceses Elizabetes vietā.

Tas notika tūkstoš piecsimt četrdesmit sestajā gadā. Ne­viens tolaik neuzskatīja, ka reiz viņš varētu kļūt par karalie­ni. Galvenais Keitai Ešlijai un Tomasam Perijam bija izpa­tikt Henrijam un glābt savu dzīvību. Ceļā uz troni stāvēja daudzi šķēršļi. Edvards bija dzīvs, Mērija arī. Elizabete bija trešā pēc kārtas un arī tikai tad, ja pusbrālis un pusmāsa no­mirst, neatstājuši mantiniekus. Tomēr sazvērestība izdevās un, gadiem ritot, Henrija VIII mazdēls uzplauka aiz biezās kosmētikas kārtas, panīkām un platajām kleitām, kas kļuva par viņam raksturīgo iezīmi. Lēdija Ešlija nolasīja katru viņa vēlēšanos, un Tomass Perijs rīkojās tāpat, un nevienam nera­dās aizdomas par krāpšanos. Pagāja divpadsmit gadi, un gan Edvards, gan Mērija aizgāja viņsaulē, neatstājuši mantinie­kus. Viņa māte Mērija Hovarda arī bija mirusi. Viņš bija pa­licis viens, un itin visi viņu pazina kā princesi Elizabeti. Tad divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva par karalieni. Kad es jautāju, kāpēc šo krāpšanu nevienam neizdevās celt gais­mā arī pēc kronēšanas, viņa sejas izteiksme mazliet mainī­jās. Viņš man apliecināja kamēr vien cilvēks ir piesardzīgs un rūpīgs, nepastāv bažas par atmaskošanu. Lēdija Ešlija kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt sešdes­mit iliektajā gadā.

Viena no skumjākajām dienām manā dzīvē, viņš ap­liecināja, un acis viņam kļuva sārtas, lai gan bija pagājuši trīsdesmit trīs gadi.

Tomass Perijs nomira tūkstoš piecsimt sešdesmitajā gadā, kad karaliene tronī bija pavadījusi divus gadus. Perijs nebija iemīļots galmā, un daudzi melsa, ka šā vīra nāves cēlonis bi­jušas pārliekas dusmas. Protams, kā jau krāpšanas ieceres au­tors, viņš vienādiņ uzturējās karalienes tuvumā. Ieguvis bru­ņinieka titulu, Perijs kalpoja par karalienes mājsaimniecības pārzini. Mans tēvs stāstīja, ka viņa bēres rīkotas Vestminsterā un izdevumus apmaksājusi karaliene līdz tai dienai Nonsačā es nebiju saj)ratis tādas rīcības cēloņus.

Pēc lēdijas Ešlijas nāves par karalienes privāto apartamentu galveno galma dāmu kļuva Blānša Perija, kura kalpoja līdz pat tūkstoš piecsimt deviņdesmitajam gadam. Lai arī tas ne­kur nav sacīts, lēdija Perija par šo krāpšanu pavisam noteikti zināja. Karaliene pret viņu izturējās kā pret baronesi, piešķi­rot divus īpašumus jorkšīrā un Velsā un j)ēc nāves ar īsteni

Karalisku vēriena liekot apbedīt Vestminsterā, Svētās Marga­ritas kapelā.

Kamēr mēs dažas lietas darām paslepus, karaliene pa­skaidroja, nevienam tas netaps zināms.

Tas izskaidroja daudzus karalienes paradumus. Viņš ģēr­bās vienatnē un mazgājās vienīgi lēdijas Ešlijas vai Perija klātbūtnē. Viņam piederēja bagātīgs parūku klāsts veselas astoņdesmit. Viņš slēpa seju zem biezas kosmētikas kārtas daudziem tā bija šķīstības pazīme, taču tādējādi viņš varēja nomaskēt sejas vaibstus. Allaž tik sievišķīgajam vīrietim uz ķermeņa bija maz apmatojuma, un arī mati, pateicoties Tjūdoru nosliecei uz plikgalvību, bija plāni. Ārstiem bija ļauts viņu dziedināt, taču tie nekad nedrīkstēja apskatīt vairāk kā acis, muti un kaklu. Viņa augumam nekad un nekādos apstākļos nedrīkstēja pieskarties.

Todien pēc mūsu tikšanās es aizgāju vienlaikus nobijies un apmierināts. Šis cilvēks, kurš tolaik jau trīsdesmit deviņus ga­dus bija spējīgi valdījis Angliju varbūt pat labāk, nekā jeb­kurš agrākais monarhs, izrādījās viltvārdis. Viņam nebija tie­sību atrasties šai tronī, taču tajā viņš sēdēja tikpat pilnīgi un rūpīgi, it kā pati Elizabete būtu izdzīvojusi. Tauta viņu mīlēja, karalienes popularitāte nekad netika apšaubīta. Mans tēvs lika man dot zvērestu, ka šim cilvēkam kalpošu, un to es arī darīju līdz pat viņa nāvei tūkstoš sešsimt trešajā gadā. Allaž piesar­dzīgs, viņš deva rīkojumu pēc nāves neveikt viņa sekciju, un tas tika ievērots. Karaliene man skaidri izklāstīja, kas ar mirstīga­jām atliekām darāms, un es rīkojumus pildīju diezgan precīzi.

Šķiet, ka Roberts Sesils attaisnojis savu iesauku, mis Mērija noteica. "Lapsa".

ians pajautāja: Ko nozīmē "diezgan precīzi"?

Viņš darīja to, ko gribēja, un pārējo neņēma vērā. Tas arī izskaidro, kādēļ šādas piezīmes tapušas. Acīmredzot viņš vēlējās, lai cilvēki uzzina patiesību.

Vilciens apstājās stacijā.

Zēns kopā ar mis Mēriju izkāpa un pārsēdās citā metro līnijā, lai dotos uz viesnīcu Goriug.

Atkal nonācis vilcienā, īans lūdza: Vai mēs varētu pa­lasīt tālāk?

Mis Mērija sirsnīgi pasmaidīja. Protams. Mani māc tā­da pati ziņkāre kā tevi.

Kad mans tēvs kalpoja karalienei, es līdz ar daudziem ci­tiem brīnījos, kādēļ viņa nekad neprecas. Karalis Henrijs bi­ja aj)sēsts ar vēlmi tikt pie mantinieka. Karaliene Mērija arī neveiksmīgi mēģināja radīt bērnu. Elizabetei bija daudz pre­cību piedāvājumu gan no savas valsts, gan no ārzemēm. Lords Roberts Dadlijs šķita viņas favorīts, taču mans tēvs viņu atklāti nicināja, un karaliene publiski pakļāvās mana tēva vēlmei un Dadliju neapprecēja. Karaliene noraidīja arī Spānijas Filipu II, Austrijas erchercogu Kārlu un divus fran­ču prinčus. Parlaments lūdza karalieni apprecēties vai no­saukt mantinieku, taču saņēma atteikumu. Zinādams patie­sos apstākļus, mans tēvs saprata, kādēļ tam nav lemts j)iepildīties. Taču no ikviena piedāvājuma, ikvienas neatlai­dīgas prasības, ikviena parlamenta lūguma tika gūts vislie­lākais politiskais labums. Viņa paziņoja Pārstāvju palātā, ka "beigu beigās pietiks ar marmora plāksni, kas vēstīs par karalieni, kura, valdīdama šai laikā, dzīvoja un nomira jau­nava".

Dzejnieku acīs viņa kļuva juir karalieni jaunavu, kas ap­precējusi savu karaļvalsti un atrodas debesu dievišķajā aiz­bildniecībā. "Mani vīri ir mana labā tauta" šie vārdi izru­nāti ne reizi vien. Taču karaliene paturēja prātā arī pienākumu nodrošināt karaļvalstij pēctecību. Pastāvēja lielas bažas par pilsoņu karu. Tālab tēvs man uzticēja uzdevumu sarakstīties ar Džeimsu, Skotijas karali viņa māte bija Skotu karaliene Mērija, kuru tēvs bija licis sodīt ar nāvi par nodevību. Kā mierināļumu par šo nenovēršamo lēmumu man lika piedāvāt Džeimsam pēc Elizabetes nāves kāpt Anglijas tronī. Par to Džeimss apsolās pārtraukt visu pretestību un draudus Angli­jas kronim. Skots auklēja sirdī dziļu aizvainojumu par savas mātes likteni, taču izredzes iegūt troni remdēja viņa dusmas. Viņš bija sekls, viegli ietekmējams vīrs, kuram piemita vien daži principi. Tomēr pēc karalienes nāves pēctecis kāpa tronī, neizliedams nevienu lāsi asins.

Manī pamazām auga apbrīna un cieņa pret viltvārdi. Viņš valdīja ar rūpību un gudrību. Arī mans tēvs viņu aug­stu vērtēja. Es bieži esmu aizdomājies, vai īstā Elizabete būtu valdījusi labāk vai sliktāk. Anglijai tika monarhs, kas valdīja četrdesmit piecus gadus, sniedzot tik nepieciešamo stabilitāti. Viltvārdis bija apveltīts ar sīkstumu, kāds ne­piemita viņa Tjūdoru senčiem, un tas nodrošināja viņam ilgu mūžu un itin labu veselību. Vēl tik reizi mēs apsprie­dām šo aizvietošanu, un toreiz viņš man pastāstīja par sa­vu māti un tēvu.

Mūsu dārgā māte nomira, pirms mēs kļuvām karaliene. Mēs nožēlojam, ka viņa šo laiku nepieredzēja. Kopš tās die­nas, kad Tomass Perijs aizveda mūs uz Overkortu un mēs kļu­vām par princesi, mēs ar māti vairs neredzējāmies.

Taču no tā brīža līdz jūsu valdīšanas sākumam pagāja divpadsmit gadi.

Tiesa. Mana māte nodzīvoja vienpadsmit no tiem. Lēdi­ja Ešlija un Perijs man bieži stāstīja par mātes dzīvi un vese­lību. Man teikts, ka viņu viss notiekošais ir iepriecinājis. Viņa no sirds mīlēja manu tēvu, bet nīda manu vectēvu, karali Hen­riju. Tai dienā, kad Perijs mani aizveda uz Overkortu, māte atzina, ka šāds pavērsiens ir pareizs un taisnīgs. Es beidzot kļūšu pilntiesīgs Tjūdors. Viņa vēlējās, lai dēls kādudien kļūst par karalieni. Tāda doma mani biedēja. Taču laika gaitā es esmu apradis ar saviem pienākumiem un esmu mierā ar uzti­cēto pienākumu.

Es ievēroju, ka šai sarunā viņš pirmo reizi izteicās par sevi nevis daudzskaitlī "mēs", bet gan vienskaitlī "es". Tas bija vīrs, dēls, kurš nekad nav lūdzis to, kas viņam ticis, taču sa­vu pienākumu allaž ir pildījis.

jūs valdāt pār šo nāciju, jūsu griba mums ir pavēle, es pavēstīju.

ja neskaita vienu faktu, dārgo Robert. Vienu faktu, kurš kādudien var būt izšķirošais.

Es saprotu, jnir ko viņš runā, jo pats biju lauzījis j)ar to galvu nebūdams īstā princese Elizabete, viņš nav Anglijas likumīgais valdnieks. Viss, kas paveikts viņa vārdā, būtu anu­lējams, jo noticis krāpšanas ietvaros.

It kā viņš nekad nebūtu pastāvējis.