Karaļa viltība

43. nodaĻa

Entrims nervozēja arvien vairāk saruna viņu tracināja. Klausulē skanēja tā pati čerkstošā Daidala biedrības pārstāv­ja balss, un, pēc visa spriežot, tas cilvēks izbaudīja šo situ­āciju.

Vai jūs mani dzirdat? Entrims sauca tālrunī. Sasodī­ta būšana, te iejaukts pats M/6 vadītājs! Viņš nogalināja Ferovu Kariju, nevis jūs.

Es jūs dzirdēju, mister Entrim, tikai atsakos ticēt tam, ko jums iegalvojis kāds ielaspuika. Es zinu, kas notika. Mēs devām rīkojumu to paveikt.

Ketlīna Ričardsa strādā Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Es viņu pazīstu. Kāda velna pēc viņa te iesaistīta? Vai arī to jūs zinājāt?

Tas mums ir jaunums. Taču es nesaskatu nekādus se­višķos sarežģījumus. Drīzumā viss būs beidzies. Vēl pirms rītausmas jūs dabūsiet savu naudu un būsiet prom.

"To tu pareizi pateici. Jo drīzāk, jo labāk."

Ja Tomass Metjūss tiešām ir iejaukts, vīrietis sacīja, tikpat labi viņš ar nodomu dezinformējis savu kontaktpersonu.

Tas var būt. Bet vēl atlika nenoskaidrots jautājums par Kotonu Malonu.

Kas notika Hemptonkortā?

Es vēl gaidu vēstis. Pēdējās ziņas ir tādas, ka misteru

Malonu dzen uz ērtu vietu, kur viņu likvidēs. Viss rit bez aizķeršanās.

Es gribu, lai man ziņo, kad tas ir padarīts.

Kāds jums labums no Malona bojāejas?

Man nav labuma. Jums gan. Viņš izlasīja to, kas glabā­jās zibatmiņā. Viņš tagad šo to zina. Par to jāraizējas jums, nevis man.

Es no tiesas to apšaubu. Jūs neesat godīgs vīrs.

It kā man rūpētu jūsu viedoklis. Jūs nogalināt cilvēkus. Varat ticēt, varat neticēt, bet M/6 ir iesaistīti. Tas nozīmē, ka būs ļoti grūti panākt, lai informācija neizplatās. Grūti būs jums.

Arī jums. Tiklīdz tas nāks gaismā, es pieņemu, ka jūsu priekšniecība sāks aizdomāties par jūsu rīcības patiesajiem iemesliem.

Un tas nozīmē, ka tad ies jezga vaļā un jūs no sava ma­zā noslēpuma varēsiet atvadīties.

Klusums otrā galā liecināja, ka Entrims nav maldījies.

Vai īans Danns ir jūsu uzraudzībā? vīrietis vaicāja.

Sveiks un vesels.

Lai tā arī paliek. Bet mēs tikmēr gribam ar jums paru­nāt aci pret aci.

"Lika mazliet pagaidīt!" Entrims nodomāja. "Es taču ne­esmu idiots." Viņš jau bija apjēdzis, ka Daidala biedrībai vis­drošāk būtu novākt arī viņu.

Neies cauri.

Otrā klausules galā atskanēja klusi smiekli. Es jau šau­bījos, vai jums šāds lūgums patiks.

Viņš cieta klusu.

Labi, mister Entrim. Lai kliedētu jūsu bailes, tiksimies sabiedriskā vietā. Tādā, kur apgrozās apsardze. Tad jūs ju­tīsieties nepiespiestāk.

Kādēļ mums vispār ir jāsatiekas?

Tādēļ, lai jums kaut ko parādītu. Raugieties uz to šā­di… īans Danns ir pie jums. Viņš ir jūsu drošības ķīla. Es ne­šaubos, ka jūs viņu grasāties noslēpt tikai jums vien zināmā vietā. Viņš būs jūsu apdrošināšana.

Kāpēc jums zēns ir vajadzīgs? Jūs taču gribat dabūt ro­kā zibatmiņu.

Viņš ir slepkavības aculiecinieks. Mēs neciešam līdz ga­lam nepadarītus darbus.

Izklausījās saprātīgi.

Diemžēl Entrimam trūka palīgu, tāpēc Dannam ar sievieti nāksies palikt noliktavā.

Bet Daidala biedrība zināja tās atrašanās vietu.

"Nu un? Vai nav vienalga? Būtu pat labāk, ja abu vairs nebūtu starp dzīvajiem."

Pēkšņi radās apjausma par skarbo realitāti.

Daidala biedrība bija vienīgie draugi, kas viņam atlikuši.

Nosauciet vietu.

Gērijs stāvēja blakus mis Mērijai.

Tu izskaties nomākts, viņa teica.

Man jārunā ar mammu vai tēti.

Viņš zināja, ka šai sievietei ir mobilais tālrunis, jo vakarā viņa bija kādam zvanījusi.

Mis Mērija maigi uzlika roku zēnam uz pleca. Man pa­ziņoja, ka es nedrīkstu vairs lietot savu telefonu. Mums jā­respektē viņu vēlmes. Viņa uz mirkli apklusa. Cik smagi tev ir?

Smagāk, nekā biju iedomājies.

Visas šīs mistera Entrima pastrādātās zādzības liek man apšaubīt viņa godaprātu. Mis Mērija norādīja uz artefaktiem.

Viņš ir spiegs. Dažreiz spiegiem nākas rīkoties visādi. Man pirms mēneša arī nācās rīkoties visādi.

Slikti?

Gerijs pamāja. Es izglābu draugam dzīvību.

Tas ir nudien braši.

Viņš paraustīja plecus. Es tikai rīkojos instinktīvi. Viņam draudēja briesmas.

Par vīrieti, kurš esot tavs bioloģiskais tēvs, tu nezini tikpat kā neko. Un tev acīmredzot ir siltas jūtas pret to, kurš tevi uzaudzinājis.

Kā jūs pazīstat manu tēti?

Es nepazīstu. Es tikai zinu to, ko redzēju vakar vakarā. Tavs tēvs ir ļoti drosmīgs.

"Jā, ir gan."

Palēnām, pamazām, mis Mērija ieteica. Nesasteidz. Tev tagad jātiek galā ar daudziem jaunumiem. Smadzenes nespēj apstrādāt tādu daudzumu tik īsā laikā. Esi apdomīgs.

Vārdi, šķiet, nāca no sirds, un arī tas Gērijam atgādināja vecmāmiņu, pēc kuras zēns pēkšņi sailgojās.

Māte varētu visu salikt pa plauktiņiem, viņš sacīja.

Mis Mērija pamāja. Un viņas pienākums būtu to darīt.

Viņa šo putru ievārīja.

Tev nav ne jausmas, kas tajās senajās dienās notika.

Vai jūs bijāt precējusies? Tā kā mis Mērija papurināja galvu, Gērijs turpināja tincināšanu: Tad kā jūs to varat zināt?

Es esmu mīlējusi. Es esmu lauzusi sirdi, un arī man bi­jusi salauzta sirds. Tā nekad, nekad nav viena cilvēka vaina vien.

Iegrimis apcerē, Gērijs noģida, ka laikam ir sievieti aizvai­nojis. Piedodiet.

Viņa pasmaidīja. Ko?

Jūs tikai gribējāt man palīdzēt.

Un tas man pārlieku labi neizdodas.

Gērijs dzirdēja noliktavas pretējā pusē atveramies metā­la durvis un redzēja Entrimu no jauna ienākam.

Man tik un tā jārunā ar mammu, viņš atkārtoja klusā­kā balsī.

Ko tu viņai teiksi?

Viņš apsvēra jautājumu un atcerējās visus pēdējo nedēļu laikā samilzušos konfliktus, jo sevišķi mātes nelokāmo no­stāju neizpaust ne mazāko sīkumu.

Es nezinu.

īans vēroja Entrimu pabeidzam sarunu un ievietojam tāl­runi jakas kabatā. Labajā pusē. Vaļīgā kabatā. Ideāla izdevī­ba. Viņš iegāja tualetē un gaidīja, kad atvērsies noliktavas metāla ārdurvis. Tad viņš iznāca no labierīcībām un rikšiem devās turp, kur stāvēja mis Mērija un Gērijs.

Entrimam no muguras.

Viņš strauji samazināja atstatumu.

Pieci metri.

Divi.

Entrims apstājās un pagriezās.

īans it kā nevilšus uzgrūdās amerikānim labā roka ie­slīdēja jakas kabatā un sataustīja tālruni.

Un izņēma to.

Viss notika nepilnā acumirklī.

Piedošanu, zēns izgrūda, savilcis parasto kaunīgo ska­tienu. Es negaidīju, ka tā notiks.

Entrims pasmaidīja. Nekas.

Nolaidis roku gar sāniem, īans cieši piespieda tālruņa apa­rātu pie kājas. Tiklīdz Entrims uzgrieza viņam muguru, zēns ieslidināja tālruni bikšu aizmugures kabatā un cerēja, ka tas neiezvanīsies. Būtu grūti izskaidrot, kāpēc viņš to nozadzis.

Šķērsodams noliktavu, viņš turējās amerikānim līdzi.

Man ir dažas darīšanas, Entrims sacīja. Gērij, vai gribi nākt man līdzi?

Protams.

īans pamanīja mis Mērijas sejas izteiksmi. Tā pauda, ka viņa nepiekrīt Gērija lēmumam un zina, ko īans nupat pa­strādājis.

Tomēr viņa nebilda ne vārda.

Un tas, īanaprāt, bija daiļrunīgi.

Jūs abi palieciet tepat, šeit būsiet drošībā, Entrims tur­pināja. Pēc pāris stundām mēs atgriezīsimies.

Gērijs un Entrims devās uz izeju.

Jau nākamajā mirklī īans pievirzījās tuvāk mis Mērijai.

Atļaušos apgalvot, viņa čukstēja, ka viņam nospļau­ties, kas ar mums notiek.

īanam bija jāpiekrīt.

Ko tu nozagi?

Viņš izvilka tālruni.

Mis Mērija pasmaidīja. Kolosāli!